Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ģimenes tiesību daļā

Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ģimenes tiesību daļā Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt LATVIJAS REPUBLIKAS LIKUMS Par grozījumiem un papildinājumiem Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ģimenes tiesību daļā Latvijas Republikas Augstākā Padome nolemj: Izdarīt grozījumus un papildinājumus Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ģimenes tiesību daļā un izteikt to šādā redakcijā: PIRMĀ DAĻA  Ģimenes tiesības PIRMĀ NODAĻA Laulība Pirmā apakšnodaļa Saderināšanās 26. Saderināšanās ir savstarpējs solījums savienoties laulībā. Saderināšanās nedod tiesību prasīt tiesas ceļā laulības noslēgšanu. Līgumsods, kas noteikts gadījumam, ja kāds atsakās doties laulībā, nav spēkā. 27. Ja saderināšanos atceļ vai ja kāds saderinātais no tās atkāpjas, katram saderinātajam jāatdod visa manta, ko viņam dāvinājis otrs, viņa vecāki vai cita persona sakarā ar nodomāto laulību. Tiesības atprasīt dāvanas nepāriet uz mirušā dāvinātāja mantiniekiem, bet mirušā celto prasību mantinieki var turpināt. Nav jādod atpakaļ dāvanas, ja laulība nenotiek tāpēc, ka: 1) saderinātais dāvinātājs miris; 2) dāvinātājs atteicies doties laulībā bez svarīga iemesla un 3) dāvinātāja uzvešanās bijusi otram saderinātajam svarīgs iemesls no laulības atteikties. 28. Ja viens no saderinātajiem bez svarīga iemesla atsakās doties laulībā vai tā uzvedas, ka šī uzvešanās ir otram saderinātajam svarīgs iemesls no laulības atteikties, šis pēdējais saderinātais, viņa vecāki vai personas, kas kaut ko izdevušas saderināto labā, var prasīt no vainīgā saderinātā, lai atlīdzina tiešos zaudējumus, kas viņiem cēlušies sakarā ar to, ka viņi nākamās laulības izredzē kaut ko izdevuši vai noslēguši kādas saistības. Neatkarīgi no tā pats saderinātais var prasīt no otra saderinātā, kas devis iemeslu atcelt saderināšanos, lai atlīdzina zaudējumus, kurus viņš cietis no tādas darbības, kas attiecas uz viņa mantu un varbūtējo peļņu un ko viņš izdarījis sakarā ar nodomāto laulību. Zaudējumu atlīdzības apmērs saskaņojams ar vainīgā saderināta sabiedrisko stāvokli un mantas līdzekļiem. 29. Izslēgts. 30. Izslēgts. 31. No saderināšanās izrietošās prasības noilgst viena gada laikā, skaitot no tās dienas, kad saderināšanās atcelta vai kad saderinātais no tās atkāpies, bet saderinātās līgavas grūtniecības gadījumā - no tās dienas, kad viņa dzemdējusi, ja tajā laikā saderināšanās jau bijusi atcelta vai saderinātais no tās bijis atkāpies. Otrā apakšnodaļa Laulības noslēgšana un izbeigšanās I. Šķēršļi laulības noslēgšanai 32. Aizliegta laulība pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas, izņemot 33. pantā paredzēto gadījumu. 33. Izņēmuma gadījumā ar vecāku vai aizbildņu piekrišanu var doties laulībā persona, kas sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu, ja laulība tiek noslēgta ar pilngadīgu personu. Ja vecāki vai aizbildņi bez svarīga iemesla liedzas dot atļauju, tad atļauju var dot bāriņtiesa pēc tās vietas, kur dzīvo vecāki vai iecelti aizbildņi. 43. Aizliegta laulība personām, kuras tiesa atzinusi par rīcības nespējīgām gara slimības vai plānprātības dēļ. 35. Aizliegta laulība radiniekiem taisnā līnijā, brāļiem ar māsām un pusbrāļiem ar pusmāsām (213. p.). Aizliegta laulība starp viena dzimuma personām. 36. Izslēgts. 37. Aizliegta laulība starp adoptētāju un adoptēto, izņemot gadījumus, ja izbeigtas ar adopciju nodibinātās tiesiskās attiecības. 38. Aizliegta jauna laulība personai, kas jau atrodas laulībā. Tāpat aizliegta laulība aizbildnim ar aizbilstamo un aizgādnim ar aizgādnībā esošo, iekām nav izbeigtas aizbildniecības vai aizgādnības attiecības. 39. Izslēgts. II. Pieteikumi laulības noslēgšanai. Izsludināšana 40. Pirms laulāšanas notiek izsludināšana. 41. Personas, kas vēlas doties laulībā, izņemot 51. pantā paredzētos gadījumus, iesniedz par to pieteikumu dzimtsarakstu nodaļai pēc vienas vai otras šīs personas dzīvesvietas vai vecāku dzīvesvietas. 42. Līdz ar pieteikumu par vēlēšanos doties laulība jāiesniedz dzimšanas apliecības un attiecīgos gadījumos vecāku, aizbildņu vai bāriņtiesas rakstiska atļauja, bet personām, kas agrāk bijušas citā laulībā, - bijušā laulātā miršanas apliecība vai noraksts no likumīgā spēkā nākuša tiesas sprieduma, ar kuru laulība šķirta vai atzīta par neesošu, vai arī laulības reģistra izraksts ar atzīmi par šādu spriedumu. Tāpat tām līdz laulības noslēgšanai jāiesniedz valsts vai pašvaldības iestādes ārsta apliecinājums par to veselības stāvokli. Par nepatiesu šajā pantā paredzēto ziņu sniegšanu vainīgos var saukt pie kriminālatbildības. 43. Ja nav iespējams dabūt iepriekšējā (42.) panta pirmajā daļā minētos dokumentus, tos atvieto ar tiesas spriedumu par attiecīgā fakta konstatēšanu. 44. Izsludināšanu izdara dzimtsarakstu nodaļa, kurā iesniegts pieteikums laulības noslēgšanai. Izsludināšana nav atļauta: 1) ja, iesniedzot pieteikumu, nav ievēroti likuma noteikumi; 2) ja no dokumentiem redzams, ka laulības noslēgšanai ir šķēršļi. Izsludināšanu noraidot, dzimtsarakstu nodaļas pārzinis taisa motivētu lēmumu, ko izsludināmie divu nedēļu laikā var pārsūdzēt tiesā. 45. Izsludināšana notiek, izliekot uz vienu mēnesi sludinājumu dzimtsarakstu nodaļā, kurā iesniegts pieteikums par vēlēšanos doties laulībā. Steidzamos gadījumos, raugoties pēc apstākļiem, dzimtsarakstu nodaļas pārzinim ir tiesības saīsināt izsludināšanas laiku pēc sava ieskata. 46. Iepriekšējā (45.) pantā paredzētajā laikā personas, kuru tiesības šī laulība aizskartu, var celt ierunas pret tās noslēgšanu, aizrādot uz likumiskiem šķēršļiem. Ierunas pēc 61.-64. panta var celt arī prokurors. Ierunas iesniedzamas rakstiski dzimtsarakstu nodaļai pēc izsludināšanas vietas (45. p.). 47. Ja celta ieruna, dzimtsarakstu nodaļa, kurā pieteikta vēlēšanās doties laulībā (41. p.), par celto ierunu nekavējoties paziņo izsludinātajiem. 48. Ja izsludinātie ierunu atzīst par nepamatotu, viņiem divu nedēļu laikā no paziņojuma saņemšanas dienas jāpaziņo par to dzimtsarakstu nodaļai. Nodaļa nekavējoties to paziņo ierunas cēlējam. 49. Ja ierunas cēlējs divu nedēļu laika, skaitot no tas dienas, kad viņš saņēmis izsludinātā atbildi, iesniedz dzimtsarakstu nodaļai izziņu par tiesā celtu prasību, lai izsludinātajam aizliegtu doties laulībā, nodaļa aptur izsludinājuma gaitu līdz lietas izšķiršanai tiesā. 50. Ja ierunu nav bijis vai prasība nav celta, vai tā ir noraidīta, dzimtsarakstu nodaļā var noslēgt laulību vai arī tā izsniedz laulības pieteikumu ar atzīmi par izsludināšanu, lai laulību varētu noslēgt pie garīdznieka vai citā dzimtsarakstu nodaļā. 51. Ja laulājamie pieder pie ev.-luterāņu, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku, metodistu, baptistu, septītās dienas adventistu vai Mozus ticīgo (judaistu) konfesijas un vēlas salaulāties pie savas konfesijas garīdznieka, kuram ir attiecīgās konfesijas vadības atļauja, izsludināšanu izdara pēc attiecīgās konfesijas noteikumiem. 52. Izsludinātajiem ir tiesības salaulāties sešu mēnešu laikā, skaitot no dienas, kad kļuvis zināms, ka laulības noslēgšanai nav šķēršļu (50. p.). Salaulāties var dzimtsarakstu nodaļā vai arī pie garīdznieka (53. p.). Tajā pašā laikā garīdznieks var salaulāt arī pēc 51. panta izsludinātos. III. Laulības noslēgšana  53. Laulā dzimtsarakstu nodaļas pārzinis vai 51. pantā norādīto konfesiju garīdznieki, ja ir ievēroti laulības noslēgšanas noteikumi. 54. Dzimtsarakstu nodaļas pārzinis vai garīdznieks nelaulā, ja viņiem ir zināmi šķēršļi laulības noslēgšanai. 55. Dzimtsarakstu nodaļas pārzinis vai garīdznieks var laulāt bez iepriekšējas izsludināšanas, ja līgavainis dodas kara gaitās vai arī ja līgavaiņa vai līgavas dzīvību apdraud slimība. 56. Laulāšana notiek personīgi klātesot līgavainim un līgavai, kā arī diviem pilngadīgiem lieciniekiem. Dzimtsarakstu nodaļā laulā atklāti nodaļas telpās. Ārpus šīm telpām var laulāt tikai līgavaiņa vai līgavas slimības vai citu svarīgu iemeslu dēļ. 57. Dzimtsarakstu nodaļas pārzinis jautā līgavainim un līgavai, vai viņi vēlas doties laulībā. Ja abi izsaka šo vēlēšanos, pārzinis izsludina, ka uz šīs vienošanās un likuma pamata laulība ir noslēgta. Garīdznieks laulā pēc savas konfesijas noteikumiem. 58. Garīdznieki par katru noslēgtu laulību četrpadsmit dienu laikā laulību reģistram vajadzīgās ziņas piesūta tai dzimtsarakstu nodaļai, kuras teritorijā laulāšana notikusi. Par šā pienākuma neizpildīšanu garīdznieku var saukt pie administratīvās atbildības.  IV. Laulības neesamība 59. Atzīt laulību par neesošu var tikai turpmākajos (60.-67.) pantos paredzētajos gadījumos. 60. Par neesošu atzīstama laulība, kas nav slēgta ne dzimtsarakstu nodaļā, ne pie garīdznieka (53. p.). Par neesošu atzīstama laulība, kas noslēgta fiktīvi, t. i., bez nolūka izveidot ģimeni. 61. Par neesošu atzīstama laulība, kas noslēgta, iekām laulātie vai viens no viņiem sasnieguši 32. vai 33. pantā paredzēto vecumu. Šī laulība nav atzīstama par neesošu, ja tai sekojusi sievas grūtniecība vai ja abi laulātie līdz tiesas spriedumam noteikto vecumu ir sasnieguši. 62. Ja neesošu atzīstama laulība, kuras noslēgšanas laikā viens no laulātajiem bijis atzīts par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ vai arī bijis tādā stāvoklī, ka nav varējis saprast savas darbības nozīmi vai to vadīt. 63. Par neesošu atzīstama laulība, kas aizliegta laulāto radniecības dēļ (35. p.). 64. Par neesošu atzīstama laulība, kuras noslēgšanas laikā viens no laulātajiem atradies citā laulībā. Otro laulību nevar atzīt par neesošu, ja pirmā laulība līdz tiesas spriedumam izbeigusies ar nāvi, šķiršanu vai atzīšanu par neesošu. 65. 60.-64. pantā norādītajos gadījumos laulības neesamības prasību var celt kā ieinteresētās personas, tā arī prokurors. Kad laulība izbeigusies ar nāvi vai šķirta, prasību var celt tikai tās personas, kuru tiesības šī laulība aizskar. Ja miruši abi laulātie, laulības neesamības prasību celt nevar. 66. 60.-64. pantā norādītajos gadījumos laulības neesamības prasība nenoilgst. 67. Laulātais var apstrīdēt laulību, ja viņš tajā devies sodāmu draudu ietekmēts. Prasība iesniedzama sešu mēnešu laikā no draudu ietekmes izbeigšanās. 68. Iepriekšējos (60.-64. un 67.) pantos paredzētajos gadījumos laulība uzskatāma par neesošu no noslēgšanas brīža. V. Laulības šķiršana 69. Tiesa var laulību šķirt tikai turpmākajos (71.-77.) pantos noradītajos gadījumos. Laulība ir šķirta no dienas, kad tiesas spriedums par laulības šķiršanu stājies likumīgā spēkā. 70. Tiesa var šķirt laulību pēc viena vai abu laulāto pieteikuma. 71. Laulātais var prasīt laulības šķiršanu, ja otrs laulātais apdraud viņa dzīvību vai veselību. 72. Kad viens laulātais atstāj otru, pēdējais var prasīt laulības šķiršanu, ja prombūtne ilgst ne mazāk par vienu gadu. 73. Laulātais var prasīt laulības šķiršanu, ja otrs laulātais pēc laulības noslēgšanas ir saslimis ar ilgstošu, grūti dziedināmu gara slimību vai tādu pašu lipīgu slimību. 74. Laulātais var prasīt laulības šķiršanu, ja otrs laulātais izdarījis noziedzīgu nodarījumu, kas aptraipa godu, vai ari tik negodīgi vai netikli dzīvo, ka nevar prasīt laulības kopdzīves turpināšanu ar viņu. 75. Laulību var šķirt, ja laulības dzīve ir tik iziruši, ka laulāto turpmāka kopdzīve un ģimenes saglabāšana nav iespējama. 76. Trīs gadus nepārtraukti ilgstoša laulāto šķirta dzīve ir laulības šķiršanas iemesls. 77. Laulība šķirama arī, abiem laulātajiem par to vienojoties, tomēr ne agrāk kā vienu gadu pēc laulības noslēgšanas. 78. Tiesa laulāto samierināšanas nolūkā atliek lietas izskatīšanu uz laiku no trim līdz sešiem mēnešiem, izņemot 71., 73., 74. un 76. pantā minētos gadījumus.  VI. Laulības neesamības un šķiršanas sekas 79. Ja laulība atzīta par neesošu un ja viens no bijušajiem laulātajiem, laulībā dodoties, nav zinājis, ka tā atzīstama par tādu, tad, ja viņš ir trūcīgs, viņam ir tiesības prasīt uzturu (95. p. 3. d.) no otra, kas to zinājis, samērā ar pēdējā līdzekļiem, izņemot gadījumu, kad viņš bez svarīga iemesla izvairās iegūt līdzekļus ar savu darbu. Pienākums uzturēt bijušo laulāto atkrīt, ja pēdējais devies jaunā laulībā. 80. Laulātais, kura laulība atzīta par neesošu, dabū atpakaļ uzvārdu, kas viņam bijis pirms laulības. Ja viņš, dodoties laulībā, nav zinājis, ka laulība atzīstama par neesošu, tiesa pēc viņa lūguma var atstāt viņam laulības uzvārdu. 81. Pēc laulības šķiršanas tas no bijušajiem laulātajiem, kas ir trūcīgs, var prasīt uzturu (95. p. 3. d.) no otra samērā ar pēdējā līdzekļiem, izņemot gadījumu, kad viņš bez svarīga iemesla izvairās iegūt līdzekļus ar savu darbu. 82. Pienākums uzturēt bijušo laulāto atkrīt, ja pēdējais ar savām darbībām veicinājis laulības iziršanu vai devies jaunā laulībā. 83. Laulātais, kas, stādamies laulībā, savu uzvārdu mainījis, ir tiesīgs arī pēc laulības šķiršanas saukties šai uzvārdā, vai arī pēc viņa lūguma tiesa piešķir pirmslaulības uzvārdu. Trešā apakšnodaļa Laulāto personiskās tiesības 84. Laulība rada vīram un sievai pienākumu būt savstarpēji uzticīgiem, kopā dzīvot, vienam par otru gādāt un kopīgi rūpēties par ģimenes labklājību. 85. Ģimenes kopdzīves kārtošana abiem laulātajiem ir vienādas tiesības. Domstarpību gadījumā laulātajiem jācenšas vienoties. Strīda izšķiršanai laulātie var griezties tiesā. 86. Noslēdzot laulību, laulātie pēc savas vēlēšanās izraugās viena laulātā pirmslaulības uzvārdu par savu kopējo uzvārdu. Katrs laulātais laulības laikā var paturēt savu pirmslaulības uzvārdu, nepieņemot kopēju laulības uzvārdu. Noslēdzot laulību, laulātais var savam uzvārdam pievienot otra laulātā uzvārdu. 87. Laulātajiem neatkarīgi no viņu mantiskajām attiecībām ir tiesības mājas saimniecības ietvaros atvietot vienam otru. Darījumi» ko viens laulātais noslēdzis šīs darbības ietvaros, atzīstami par noslēgtiem arī otra laulātā vārdā, ja no lietas apstākļiem nav redzams pretējais. Ja ir svarīgi iemesli, viens laulātais var šo otra laulātā tiesību aprobežot vai atņemt, bet pret trešajām personām šāds aprobežojums vai atņēmums ir spēkā tikai tad, ja tām par to bijis paziņots vai arī ja tas ierakstīts laulāto mantisko attiecību reģistrā (140. p.). 88. Katram laulātajam neatkarīgi no laulāto mantisko attiecību veida ir tiesības uz vispārēja pamata patstāvīgi rīkoties ar savu mantu nāves gadījumam. Ceturtā apakšnodaļa Laulāto mantiskās tiesības I. Laulāto likumiskās mantiskās attiecības 89. Katrs laulātais patur mantu, kas piederējusi viņam pirms laulības, tāpat ari to mantu, ko viņš iegūst laulības laikā (91. p.). Viss, ko laulības laikā laulātie iegūst kopīgi vai viens no viņiem, bet ar abu laulāto līdzekļiem vai ar otra laulātā darbības palīdzību, ir abu laulāto kopīga manta; šaubu gadījumā jāpieņem, ka šī manta pieder abiem līdzīgās daļās. Ja kādas vienam laulātajam piederošas mantiskas vērtības laulības laikā atvieto ar citām, pēdējās ir šā laulātā manta. 90. Katram laulātajam visā laulības pastāvēšanas laika ir tiesības pārvaldīt un lietot visu savu mantu - kā pirms laulības piederējušo, tā ari laulības laikā iegūto. Abu laulāto kopīgo mantu (89. p. 2. d.) laulātie pārvalda un ar to rīkojas kopīgi, bet, abiem laulātajiem vienojoties, to var pārvaldīt arī viens no viņiem. Viena laulātā rīcībai ar šo mantu nepieciešama otra laulātā piekrišana. 91. Katra laulātā atsevišķa manta ir: 1) manta, kas laulātajam piederējusi pirms laulības vai ko laulātie līgumā noteikuši par atsevišķu mantu; 2) priekšmeti, kas noder tikai viena laulātā personīgai lietošanai vai vajadzīgi viņa patstāvīgā darbā; 3) manta, ko viens laulātais ieguvis bez atlīdzības laulības laikā; 4) laulātā atsevišķās mantas ienākumi, kas nav nodoti ģimenes un kopīgās mājsaimniecības vajadzībām; 5) manta, ar ko atvietota iepriekšējos (1.-4.) punktos minētā manta. Tas, ka zināma manta ir atsevišķa, jāpierāda tam laulātajam, kas to apgalvo. Tas, ka nekustamais īpašums ir viena laulātā atsevišķa manta, ierakstāms zemes grāmatās. 92. Izslēgts. 93. Laulātais savu mantu var nodot arī otra laulātā pārvaldībā un lietošanā, kam šī manta ar visiem līdzekļiem jāglabā un jāsargā. 94. Ja laulātā pārvaldīšanā atrodas otram laulātajam piederošas ēkas, viņam jāizdara ne vien nepieciešamie izlabojumi, bet arī uzlabojumi, ciktāl to pieļauj ienākumi no šā otra laulātā mantas. Viena laulātā nekustamo īpašumu otrs laulātais var iznomāt vai izīrēt uz laiku, ne ilgāku par trijiem gadiem un neierakstot līgumu zemes grāmatās; nauda noguldāma uz laulātā - īpašnieka vārda. Lai laulātais ar viņa pārvaldībā un lietošanā esošajām otra laulātā mantiskajām vērtībām varētu rīkoties tā, ka viņa rīcība pārsniegtu parastās pārvaldības un lietošanas robežas, viņam jāizprasa otra laulātā piekrišana. Trešo personu interesēs pieņemams, ja pretējais nav ierakstīts mantisko attiecību reģistrā, ka šāda piekrišana bijusi, izņemot gadījumus, kad trešās personas zinājušas vai tām vajadzēja zināt, ka piekrišanas nav bijis, vai kad manta, ar kuru viens laulātais rīkojies, ir tāda, kas acīmredzami pieder otram. 95. Abu laulāto pienākums ir segt ģimenes un kopīgās mājsaimniecības izdevumus no laulāto kopīgās mantas. Ja laulāto kopīgās mantas nepietiek ģimenes uzturēšanai, katrs laulātais var prasīt, lai otrs laulātais piedalās ģimenes un kopīgās mājsaimniecības izdevumos samērā ar savas atsevišķās mantas stāvokli. Ja laulātie dzīvo šķirti, tas laulātais, kas par šķirto dzīvi nav vainojams, var prasīt no otra samērā ar pēdējā mantas līdzekļiem vai nu attiecīgu pabalstu, vai līdzekļus uzturam, saprotot ar to ēdienu, apģērbu, mitekli un - vajadzības gadījumā - apkopšanu, izņemot gadījumu, kad viņš bez svarīga iemesla izvairās iegūt līdzekļus ar savu darbu. 96. Par saistībām, ko laulātie kopīgi noslēguši ģimenes vai kopīgās mājsaimniecības vajadzībām, viņi atbild ar kopīgo mantu un katrs ar savu atsevišķo mantu, ja kopīgās mantas nepietiek. Par saistībām, ko viens no laulātajiem noslēdzis ģimenes vai kopīgās mājsaimniecības vajadzībām, šis laulātais atbild ar savu mantu tad, ja laulāto kopīgās mantas nepietiek. Otrs laulātais par šīm saistībām ar savu mantu atbild tikai tad, ja pēc saistības saņemtais izlietots ģimenes vai kopīgās mājsaimniecības vajadzībām. 97. Laulātais, kura pārvaldībā un lietošanā ir otra laulātā manta, atbild par šā laulātā saistībām ar viņa mantas ienākumiem, bet, ja to nepietiek, - ari ar viņa pārvaldībā un lietošanā esošo mantu. Laulātais, kas saistības uzņēmies, atbild ar savu pārējo atsevišķo mantu, ja šajā pantā minētās mantas nepietiek. 98. Par saistībām, kas izriet no viena laulātā neatļautas darbības, atbild vispirms šis laulātais ar savu atsevišķo mantu (91. p.),. bet, ja tās nepietiek, - ar savu daļu laulāto kopīgajā mantā. 99. Laulātais atbild tikai ar savu atsevišķo mantu (91. p.), bet, ja tās nepietiek, - arī ar savu daļu laulāto kopīgajā mantā: 1) par saistībām, ko viņš noslēdzis uz savu personīgo rēķinu vai bez otra laulātā piekrišanas; 2) par saistībām, ko viņš noslēdzis, aizskarot otram laulātajam piešķirtās tiesības uz viņa mantas pārvaldību un lietošanu. Par netaisnu iedzīvošanos sakarā ar viena laulātā noslēgtām saistībām otrs atbild uz vispārēja pamata. 100. Viena laulātā manta neatbild par otra laulātā saistībām. Ja par laulātā parādiem vērsta piedziņa uz viņa pārvaldībā un lietošanā esošo otra laulātā mantu, pēdējais var prasīt, lai šo mantu atsvabina no piedziņas. Kreditoru interesēs pieņemams, ka visa laulātā pārvaldībā apvienotā kustamā manta pieder viņam; kas apgalvo pretējo, tam tas jāpierāda. 101. Ja viens laulātais, pārvaldot otra laulātā mantu, taisījis no savas mantas nepieciešamus izdevumus, tad viņš tikai pēc pārvaldības un lietošanas izbeigšanās var prasīt no pēdējā, lai šos izdevumus atlīdzina, ciktāl tie nav jāsedz viņam pašam. 102. Viena laulātā tiesības pārvaldīt un lietot otra laulātā mantu izbeidzas uz likuma pamata: 1) kad viens laulātais mirst; 2) kad laulība šķirta vai atzīta par neesošu; 3) kad vienu laulāto atzīst par maksātnespējīgu parādnieku. 103. Izslēgts. 104. Viena laulātā tiesības pārvaldīt un lietot otra laulātā mantu izbeidzas pēc pēdējā pieprasījuma. 105. Viena laulātā tiesības pārvaldīt un lietot otra laulātā mantu izbeidzas pēc viņa paša pieprasījuma. 106. Izslēgts. 107. Kad viena laulātā pārvaldības un lietošanas tiesība izbeigta, otram laulātajam atdodama viņa manta ar visiem pieaugumiem, kas laulības laikā pie tās varējuši rasties, ieskaitot arī to mantu, kas iegūta bojātās vai iznīcinātās vietā. Atvietojamas lietas jāatdod atpakaļ vienlīdzīgas šķiras un labuma. 108. Laulāto savstarpēja norēķināšanās ar mantu, viena laulātā pārvaldībai izbeidzoties, neatņem laulāto kreditoriem viņu tiesības. Trešo personu iegūtās tiesības paliek spēkā. 109. Izslēgts. 110. Izslēgts. II. Pūrs 111. Pūrs, ko sievietei laulības gadījumam piešķīruši vecāki, radi vai citas personas, pieder sievai, kaut ari tas būtu nodots vīram. 112. Lai solījums dot pūrā kustamo mantu vērtībā pāri par pieci simti latiem vai nekustamo mantu būtu saistošs, tas izteicams rakstiski. Pūra solījuma izpildīšanu var prasīt vai nu pati sieva, vai arī viņas labā vīrs, turklāt tiesība prasīt pūra izdošanu noilgst divu gadu laikā no laulības noslēgšanas vai pūra izdošanai noteiktās dienas. Pūru nevar prasīt, ja laulība noslēgta bez tās personas ziņas un piekrišanas, kas to solījusi. 113. Tiesības, kas pamatotas ar pūra solījumu, nevar atdot trešajām personām; šīs tiesības pāriet mantojuma ceļā tikai uz tās laulības bērniem, kuras noslēgšanas gadījumam pūra solījums dots, un uz vīru, kas palicis ar bērniem. III. Laulāto līgumiskās mantiskās attiecības 1. Vispārīgi noteikumi 114. Savas mantiskās tiesības laulātie var nodibināt, pārgrozīt un izbeigt ar laulības līgumiem kā pirms došanās laulībā, tā arī laulības laikā. Ja laulājamie atrodas aizbildnībā, viņi laulības līgumu noslēdz ar vecāku vai aizbildņu piekrišanu. Laulības līgumi, kas satur rīkojumu nāves gadījumam, pakļauti arī vispārējiem noteikumiem par mantojuma līgumiem. 115. Laulības līgumos to slēdzējus nevar atvietot pilnvarnieki. Šos līgumus noslēdz notariālā vai uzrādījuma kārtībā, personīgi klāt esot vienā laikā abiem laulājamiem vai laulātajiem, bet, ja laulājamie ir nepilngadīgi, - arī viņu likumīgajiem pārstāvjiem. Lai laulības līgumiem piešķirtu saistošu spēku pret trešajām personām, tie ierakstāmi laulāto mantisko attiecību reģistrā un par nekustamo mantu - ari zemes grāmatās. Laulības līguma noteikumi, kas aprobežo trešo personu iegūtās tiesības uz laulāto mantu, šīs trešās personas nesaista. 116. Laulības līgumā tā slēdzēji var laulāto likumisko mantisko attiecību (89. un turpm. p.) vietā noteikt visas laulāto mantas šķirtību (117. un turpm. p.) vai kopību (124. un turpm. p.). 2. Visas laulāto mantas šķirtība 117. Ja laulības līgumā noteikta visas laulāto mantas šķirtība, katrs laulātais ne vien patur viņam pirms laulības piederējušo mantu, bet ari laulības laikā var to patstāvīgi iegūt, lietot un ar to rīkoties neatkarīgi no otra laulātā. 118: Laulātais nevar otra laulātā mantu pārvaldīt, lietot vai citādā kārtā ar to rīkoties bez viņa piekrišanas. Laulātais, kura mantu pārvalda otrs laulātais, var no tā prasīt norēķinu. Iepriekšēja atteikšanās no tiesības atņemt pārvaldību var prasīt norēķinu nav spēkā. 119. Laulātais, kas pārvalda otra laulātā mantu, atbild par zaudējumiem, kuri cēlušies aiz viņa rupjas neuzmanības. No tā laika, kad viens laulātais uzteicis otram savas mantas turpmāko pārvaldību, kā arī kad vispār laulātajam radies pienākums atdot mantu, pēdējais atbild pēc vispārējiem noteikumiem. 120. Katrs laulātais piedalās ģimenes un kopīgās mājsaimniecības izdevumos samērīgi ar savu mantas stāvokli. 121. Par saviem parādiem katrs laulātais atbild ar savu mantu. 122. Ja viens laulātais atsavina vai ieķīlā otra laulātā kustamo lietu, persona, kas to saņēmusi, atzīstama par lietas labticīgu ieguvēju vai ķīlas ņēmēju, ja tā nav zinājusi vai tai nav vajadzējis zināt, ka lieta pieder otram laulātajam vai abiem laulātajiem un ka tā atsavināta vai ieķīlāta pret otra laulātā gribu. 123. Kad, laulībai pastāvot, izbeidzas visas laulāto mantas šķirtība un laulātie līgumā nenoteic tās vietā mantas kopību, piemērojami 89. pants un turpmākie panti. Trešo personu iegūtās tiesības paliek spēkā. 3. Laulāto mantas kopība 124. Ja laulības līgumā noteikta laulāto mantas kopība, viņiem pirms laulības piederējusī, kā arī laulības laikā iegūtā manta, izņemot atsevišķo (125. p.), ir apvienota vienā kopīgā nedalāmā masā, kura laulības laikā nepieder nevienam laulātajam atsevišķā daļā. Laulības līgumā, nosakot laulāto mantas kopību, laulātie vienojas par to, kurš no viņiem būs mantas kopības valdītājs (vīrs, sieva vai abi kopīgi). Ja mantas kopības valdītājs ir viens no laulātajiem, viņš ar 128. pantā paredzētajiem aprobežojumiem bez norēķina lieto un ar to rīkojas savā vārdā un viņam ir pienākums segt ģimenes un kopīgās mājsaimniecības izdevumus. Ja laulātajam, kura valdījumā atrodas mantas kopība, slimības vai prombūtnes dēļ nav iespējams noslēgt darījumu, kas attiecas uz kopīgā masā ietilpstošo mantu, vai vest tiesā uz šo mantu attiecošos lietu, otrs laulātais var atvietot viņu, ja vilcināšanās ir bīstama. Ja laulātais, kura valdījumā atrodas mantas kopība, atzīst, ka otra laulātā noslēgtais darījums kaitē tās mantas interesēm, kas ietilpst mantas kopībā, viņš var viena gada laikā no dienas, kad par to uzzinājis, to apstrīdēt. Šādā gadījumā viņam jāpierāda, ka otram laulātajam nav bijis šā panta otrajā daļā minēto pamatu viņu atvietot. 125. Pastāvot laulāto mantas kopībai, tajā neietilpst manta, ko laulības līgumā laulātie noteikuši par katra atsevišķo mantu. Katrs laulātais ar savu atsevišķo mantu rīkojas patstāvīgi. 126. Katrs laulātais ar savu atsevišķo mantu samērīgi piedalās ģimenes un kopīgās mājsaimniecības izdevumos, ciktāl tos nesedz kopīgā manta. 127. Tas, ka nekustamais īpašums vai lietu tiesība ietilpst mantas kopībā, ierakstāms zemes grāmatās. Katrs laulātais var prasīt, lai ieraksta zemes grāmatās uz abu laulāto vārda tādu nekustamo īpašumu vai lietu tiesību, kas ietilpst laulāto mantas kopībā. 128. Mantas kopībā ietilpstoša nekustamā īpašuma atsavināšanai, ieķīlāšanai vai apgrūtināšanai ar lietu tiesībām, ko izdara viens laulātais, jebkurā gadījumā vajadzīga otra laulātāpiekrišana. 129. Otra laulātā piekrišana vajadzīga arī mantas kopībā ietilpstošas kustamās mantas dāvināšanai, ja šāds dāvinājums pārsniedz parasto, nelielo dāvanu apmēru. 130. Laulātais atbild ar savu atsevišķo mantu, bet, ja tās nepietiek, - arī ar mantas kopībā ietilpstošo mantu: 1) par savām saistībām, kas cēlušās pirms laulības; 2) par savām saistībām, kas ceļas no pienākuma dot uzturu saviem trūcīgiem radiniekiem; 3) par saistībām, kas ceļas no mantojuma, ko viņš pieņēmis ar otra piekrišanu; 4) par savam saistībām, kas ceļas no viņam piederoša patstāvīga uzņēmuma, kurš ir viņa atsevišķā manta, vai patstāvīgas nodarbošanās; 5) par visam citam savam saistībām, ko viņš uzņemies ar otra laulātā piekrišanu. Par otra laulāta parādiem ģimenes un kopīgas mājsaimniecības labā laulātais atbild arī ar savu atsevišķo mantu, bet tikai tad, ja mantas kopībā ietilpstošās un otra laulātā atsevišķās mantas nepietiek. 131. Par saistībām no mantojuma, ko viens laulātais pieņēmis bez otra piekrišanas, viņš atbild tikai ar savu atsevišķo mantu. 132. Laulātājs atbild tikai ar savu atsevišķo mantu: 1) par saistībām, ko viņš noslēdzis tikai uz savu rēķinu vai bez otra laulātā piekrišanas; 2) par saistībām, ko viņš noslēdzis, aizskarot otram laulātajam piešķirtās tiesības uz mantas kopībā ietilpstošās mantas valdījumu. Ja sakarā ar šajā pantā minētajām saistībām mantas kopībā ietilpstošā manta ir guvusi labumu, piemērojami noteikumi par netaisnu iedzīvošanos. 133. Par saistībām, kas ceļas no viena laulātā neatļautas darbības, atbild viņa atsevišķā manta, bet mantas kopībā ietilpstošā manta tikai tad, ja vainīgā laulātā atsevišķās mantas nepietiek. 134. Ar laulības līgumu noteiktā laulāto mantas kopība izbeidzas: 1) pēc pamatiem, kas paredzēti 102. pantā; 2) pēc laulāto vienošanās par mantas kopības izbeigšanu; 3) pēc tiesas sprieduma. Laulātais, kura pārvaldībā manta neatrodas, var prasīt mantas kopības izbeigšanu tiesā, ja: 1) manta, paliekot turpmāk otra laulātā rokās, var izputēt vai ciest ievērojamus zaudējumus; 2) laulātais, kura pārvaldībā atrodas manta, nedod līdzekļus ģimenes un kopīgās mājsaimniecības vajadzībām; 3) laulātais, kura pārvaldībā ir manta, bez otra piekrišanas pārkāpj parastās pārvaldības un lietošanas robežas; 4) laulātais, kura pārvaldībā ir manta, nonāk aizgādnībā. Laulātais, kura pārvaldībā atrodas manta, var prasīt mantas kopības izbeigšanu, ja otra laulātā parādi pārsniedz viņa atsevišķās mantas vērtību. Laulāto mantas kopība ir izbeigta no brīža, kad viens no viņiem miris vai mantisko attiecību reģistrā par mantas kopības izbeigšanu izdarīts ieraksts. Laulāto mantas kopības izbeigšana neatņem laulāto kreditoriem viņu tiesības. 135. Ja laulāto mantas kopība (124. p.) izbeidzas ar viena laulātā nāvi, tad, iepriekš sedzot uz šo mantu gulošos parādus, puse no mantas kopībā ietilpstošās mantas paliek pārdzīvojušajam laulātajam, bet otra puse pāriet uz mirušā mantiniekiem. Ar laulības līgumu var noteikt citādu mantas sadalījumu. Neatraidāmie mantinieki, kuru tiesības šāds līgums aizskar, var to apstrīdēt. 136. Ja viens no laulātajiem mirst, pārdzīvojušais laulātais paliek personīgi atbildīgs par visiem mantas kopībā ietilpstošās mantas parādiem neatkarīgi no mirušā laulātā mantinieku atbildības - uz vispārēja pamata. Pārdzīvojušais laulātais var aprobežot savu atbildību par minētās mantas parādiem ar to, ko viņš ieguvis no mirušā laulātā kā mantojumu, ievērojot noteikumus par mantojuma pieņemšanu ar inventāra tiesību. 137. Kad laulāto mantas kopība izbeidzas laulātajiem dzīviem esot, pēc parādu nolīdzināšanas varbūtējais mantas pārpalikums izdalāms starp laulātajiem uz pusēm, ja laulības līgumā nav noteikts citādi. 138. Laulātā pienākums ir atlīdzināt to, ko viņš no mantas kopībā ietilpstošās mantas izdevis savas atsevišķās mantas labā. Ja viens no laulātajiem kaut ko izdevis mantas kopībā ietilpstošās mantas labā no savas atsevišķās mantas, tad viņš var jau laulības laikā prasīt izdotā atlīdzinājumu no mantas kopībā ietilpstošās mantas. 139. Kad, laulībai pastāvot, laulātie labprātīgi izbeidz laulāto mantas kopību un laulības līgumā nenoteic tās vietā visu laulāto mantas šķirtību, piemērojami 89. pants un turpmākie panti. Trešo personu iegūtās tiesības paliek spēkā. 4. Laulāto mantisko attiecību reģistri 140. Ar laulības līgumiem noteiktās laulāto mantiskās attiecības, ciktāl tām jābūt spēkā pret trešajām personām, kā arī citas likumā norādītās ziņas ierakstāmas laulāto mantisko attiecību reģistrā. Instrukciju par laulāto mantisko attiecību reģistriem izdod tieslietu ministrs. 141. Ierakstus reģistrā izdara uz attiecīgā kārtībā apliecināta abu vai viena laulātā pieprasījuma vai tiesas nolēmuma pamata. Ieraksti izdarāmi tajā reģistrā, kura apkalpojamā teritorijā ir laulāto vai viena laulātā dzīvesvieta. Ja vienam laulātajam ir uzņēmums ārpus tā iecirkņa, kura reģistrā ir ieraksts par laulāto mantiskajām attiecībām, ieraksts izdarāms arī uzņēmuma atrašanās vietas reģistrā. 142. Reģistra jāieraksta līgumi, spriedumi, lēmumi un paziņojumi, kas attiecas uz laulāto mantiskajām attiecībām. 143. Izraksti no ierakstiem laulāto mantisko attiecību reģistrā nekavējoties izsludināmi zināšanai oficiālā laikrakstā un par nekustamo mantu paziņojami zemes grāmatu nodaļai ierakstīšanai zemes grāmatās. Tas, ka laulāto mantisko attiecību reģistra ierakstīts laulības līgums, atzīmējams laulāto pasēs, norādot reģistra atrašanās vietu, ieraksta laiku un kārtas numuru, ar kādu ieraksts izdarīts. 144. Ja laulātie pārceļ savu dzīvesvietu uz citu iecirkni, tad ieraksti izdarāmi šā iecirkņa reģistrā triju mēnešu laikā, turklāt agrākā iecirkņa reģistrā tie paliek spēkā līdz ierakstīšanai jaunajā reģistrā. 145. Katrs var ieskatīties reģistrā un pieprasīt no tā izrakstus. OTRA NODAĻA Vecāku un bērnu savstarpējās tiesības un pienākumi Pirmā apakšnodaļa Laulībā dzimušo bērnu izcelšanās noteikšana 146. Bērns, kas piedzimis sievietei pēc laulības noslēgšanas vai ne vēlāk kā 306. dienā pēc tam, kad laulība izbeigusies ar vīra nāvi vai laulības šķiršanu, ir uzskatāms par laulībā dzimušu. Bērns, kas piedzimis sievietei ne vēlāk kā 306. dienā pēc laulības izbeigšanas, ja sieviete jau ir stājusies jaunā laulībā, ir uzskatāms par dzimušu jaunajā laulībā. Sājos gadījumos bijušajam vīram vai viņa vecākiem ir tiesības apstrīdēt bērna izcelšanos (149. p.). 147. Tēva tieši izteikta vai ar neapšaubāmu darbību apstiprināta atzīšana, ka laulībā vai pēc tās izbeigšanās dzimušais ir viņa bērns, ir pietiekams pierādījums, ka dzimušais ir laulības bērns. Tēvs nevar to apstrīdēt arī tad, kad viņš ir devis piekrišanu bērna mākslīgai radīšanai. 148. Pieņēmumu, ka bērns ir laulībā dzimis, t. i., ka bērna tēvs ir bērna mātes vīrs, var apstrīdēt tiesā. Līdz lietas izšķiršanai tiesā bērns atzīstams par dzimušu laulībā. 149. Pieņēmumu, ka bērns ir dzimis laulībā, bērna mātes vīrs var apstrīdēt divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad viņš uzzinājis, Ka bērns nav izcēlies no viņa. Tādas pašas tiesības ir arī bērna mātei. Pats bērns var apstrīdēt savu dzimšanu laulībā divu gadu laikā pēc pilngadības sasniegšanas. Vīra vecāki var apstrīdēt bērna dzimšanu laulībā šā panta pirmajā daļā norādītajā termiņā, ja vīrs līdz nāves brīdim nav zinājis par bērna dzimšanu. Tiesība apstrīdēt bērna izcelšanos ir personiska, tāpēc prasību tiesā var celt tikai šajā pantā minētās personas. Gadījumā, ja tiesa personu atzinusi par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ, tās vietā bērna izcelšanos var apstrīdēt aizgādnis. 150. Ja tiesa apmierina prasību, ar kuru apstrīdēta bērna dzimšana laulībā, viņš atzīstams par ārlaulības bērnu no dzimšanas. 151. Laulībā dzimuša bērna uzvārdu nosaka pēc vecāku uzvārda. Ja vecākiem ir dažādi uzvārdi, bērnam saskaņā ar vecāku vienošanos dod tēva vai mātes uzvārdu. Ja vecāki nevar vienoties par bērna uzvārdu, to nosaka pēc bāriņtiesas lēmuma. Nepilngadīgie bērni vecāku uzvārda maiņas gadījumā iegūst uzvārdu iepriekšnoteiktajā kārtībā. 152. Laulībā dzimušajiem bērniem pieskaitāmi: 1) ārlaulībā dzimuši bērni - no tā laika, kad viņu vecāki savā starpā devušies laulībā; 2) bērni, kas dzimuši tādā laulībā, kura vēlāk atzīta par neesošu, vai arī ne vēlāk kā 306. dienā no tādas laulības izbeigšanās. Otrā apakšnodaļa Ārlaulībā dzimušu bērnu izcelšanās noteikšana 153. Ārlaulībā dzimuši bērni ir tie bērni: 1) kas piedzimuši sievietei, kura nav stājusies laulībā; 2) kas piedzimuši pēc 306 dienām, skaitot no mātes vīra nāves vai laulības šķiršanas, vai tās atzīšanas par neesošu; 3) kas dzimuši laulības laikā vai pirms 306 dienu notecējuma no tās izbeigšanās, ja tiesa atzinusi, ka bērns nav cēlies no viņa mātes vīra. 154. Ārlaulībā dzimuša bērna izcelšanās no tēva pamatojas uz paternitātes noteikšanu ar tās brīvprātīgu atzīšanu vai tiesas spriedumu. 155. Paternitātes atzīšana notiek, bērna tēvam un mātei iesniedzot kopīgu pieteikumu dzimtsarakstu nodaļai. Paternitātes atzīšana noformējama ar ierakstu dzimšanas reģistrā. Pieteikumu paternitātes atzīšanai var iesniegt, reģistrējot bērna dzimšanu, kā arī pēc tam, kad bērna dzimšana reģistrēta, vai jau pirms bērna dzimšanas. Ja bērna matē mirusi vai tiesa to atzinusi par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ, kā arī tad, ja nav zināma viņas atrašanās vieta, pieteikumu paternitātes atzīšanai var iesniegt bērna tēvs viens pats. Ja bērns ir nepilngadīgs, nepieciešama bērna aizbildņa un bāriņtiesas piekrišana. Ja bērna tēvu tiesa atzinusi par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ, viņa vietā pieteikumu paternitātes atzīšanai var iesniegt viņa aizgādnis ar bāriņtiesas piekrišanu. Bērna tēvs, kurš vēl nav sasniedzis pilngadību, pieteikumu bērna paternitātes atzīšanai var iesniegt ar savu vecāku vai aizbildņa piekrišanu. Paternitātes atzīšanai nepieciešama bērna piekrišana, ja viņš sasniedzis divpadsmit gadu vecumu. 156. Paternitātes atzīšanu tiesa var atzīt par neesošu tikai tad, ja persona, kas bērnu atzinusi par savu, nevar būt viņa miesīgais tēvs un bērnu atzinusi par savu maldības, viltus vai spaidu rezultātā. Apstrīdēt paternitātes atzīšanu var persona, kas paternitāti atzinusi, tās vecāki, ja šī persona mirusi, tās aizgādnis, ja šī persona atzīta par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ, vai bērna māte divu gadu laikā, skaitot no dienas, kad viņi uzzinājuši par apstākļiem, kas izslēdz paternitāti. Bērns pats paternitātes atzīšanu var apstrīdēt divu gadu laikā pēc pilngadības sasniegšanas, ja viņa vecāki ir miruši. 157. Ja ārlaulībā dzimuša bērna paternitāte nav atzīta ar pieteikumu dzimtsarakstu nodaļai (155. p.), paternitāti var noteikt tiesa, pieļaujot visus pierādījumu veidus, arī zinātniskus pierādījumus, ar kuriem iespējams pierādīt bērna izcelšanos no konkrētas personas vai izslēgt to. Par bērna tēvu tiesa var atzīt vīrieti, no kura bērns izcēlies. Pieņemams, ka bērns izcēlies no personas, kurai ar bērna māti bijuši miesīgi sakari bērna ieņemšanas laikā. 158. Prasību paternitātes noteikšanai tiesā var iesniegt bērna māte vai bērna aizbildnis, bērns pats pēc pilngadības sasniegšanas, kā arī bērna miesīgais tēvs. Bērna māte, aizbildnis un bērns pats prasību var iesniegt pret personu, no kuras bērns izcēlies, bet, ja šī persona mirusi, viņi pieteikumu var iesniegt sevišķā tiesāšanas kārtībā. Bērna tēvs prasību var iesniegt pret bērna māti gadījumā, ja viņa nepiekrīt paternitātes noteikšanai. 159. Nevar apstrīdēt paternitāti, kas noteikta ar likumīgā spēkā stājušos tiesas spriedumu. 160. Ārlaulībā dzimuša bērna uzvārdu nosaka pēc bērna mātes uzvārda bērna dzimšanas laikā, ja paternitāte nav noteikta, reģistrējot bērna dzimšanu. Ja bērnam paternitāte noteikta, reģistrējot viņa dzimšanu, bērna uzvārdu nosaka tāpat kā laulībā dzimušam bērnam. Tādā pašā kārtībā iespējams mainīt bērna uzvārdu, ja paternitāte tiek brīvprātīgi atzīta vai noteikta ar tiesas spriedumu pēc bērna dzimšanas reģistrācijas. 161. Ārlaulībā dzimuša bērna mātes uzvārda maina sakarā ar stāšanos laulībā neskar bērna uzvārdu, izņemot viņas stāšanos laulībā ar bērna tēvu. Trešā apakšnodaļa Adopcija 162. Nepilngadīgā adopcija atļauta, ja tā ir bērna interesēs un ja ir pamats uzskatīt, ka adopcijas rezultātā starp adoptētāju un adoptēto būs patiesas vecāku un bērnu attiecības. Pilngadīgu personu var adoptēt, ja starp adoptētāju un adoptējamo jau ir izveidojušās faktiskas vecāku un bērnu attiecības. 163. Adoptētājam jābūt rīcības spējīgam, vismaz divdesmit piecus gadus vecam un vismaz astoņpadsmit gadus vecākam par adoptējamo. 164. Laulātie bērnu var adoptēt kopīgi vai viens no viņiem. Persona, kas atrodas laulībā, var adoptēt tikai ar otra laulātā piekrišanu, izņemot gadījumus, kad otrs laulātais atzīts par rīcības nespējīgu gara slimības vai plānprātības dēļ. 165. Adoptēt reizē var vairākus bērnus, piešķirot viņiem vienādas tiesības. 166. Vairākas personas, kas savā starpā neatrodas laulībā, nevar vienā un tajā pašā laikā adoptēt vienu un to pašu personu. 167. Aizbildnis nevar adoptēt savu aizbilstamo, kamēr viņš nav nodevis attiecīgo norēķinu un nav atlaists no aizbildnības. 168. Adopciju nedrīkst aprobežot ne ar kādiem nosacījumiem vai termiņiem. 169. Ir nepieciešams, lai adopcijai dod savu piekrišanu visi tās dalībnieki, t. i., adoptētājs un pats adoptējamais, ja pēdējais nav jaunāks par divpadsmit gadiem, un bez tam, kamēr viņš nav vēl sasniedzis pilngadību, ari viņa vecāki vai aizbildņi; aizgādnībā esošas personas adopcijai nepieciešama aizgādņa piekrišana. Laulībā esošas personas adopcijai nepieciešama viņa laulātā piekrišana. Tiesa var atsvabināt puses no šīs piekrišanas apliecinājuma, ja pēc faktiskajiem apstākļiem tas izrādās neiespējams kāda pastāvīga šķēršļa dēļ vai arī ja nav zināma to personu dzīvesvieta, kuru piekrišana vajadzīga. ja vecāku vara pieder tikai vienam no vecākiem un otrs bez svarīga iemesla liedzas dot atļauju adoptēt, atļauju var dot adoptējamā dzīvesvietas bāriņtiesa. Visu nepilngadīgo adopcijai ir nepieciešams bāriņtiesas atzinums, ka adopcija nenāks adoptējamam par ļaunu. Pēc ārvalstīs dzīvojošu personu lūguma nepilngadīgo var adoptēt ar tieslietu ministra iepriekšēju atļauju un tikai gadījumos, ja Latvijā nav iespējams nodrošināt bērna audzināšanu ģimenē un pienācīgu aprūpi. 170. Savu ārlaulības bērnu var adoptēt, neievērojot noteikumus par adoptētāja minimālo vecumu un par astoņpadsmit gadu starpību; šādai adopcijai nepieciešama tikai otra laulātā piekrišana, kā ari bērna mātes vai aizbildņa piekrišana uz vispārēja pamata. 171. Adopcija uzskatāma par notikušu, tiklīdz tiesa, adoptētājam lūdzot, to apstiprina. Ja adoptētājs mirst, iekām tiesa adopciju apstiprinājusi, tas nav par šķērsli tās apstiprināšanai, bet, ja pirms apstiprināšanas mirst adoptējamais, lieta izbeidzama. Tiesa var atļaut adoptētājus ierakstīt adoptētā dzimšanas reģistrā kā vecākus, ja šāds adoptētāju lūgums ir pamatots. Bez adoptētāju piekrišanas ziņas par adopciju nav izpaužamas, 172. Adoptētais kļūst par sava adoptētāja ģimenes locekli, turklāt adoptētājs iegūst pār viņu vecāku varu. Adoptētais iegūst adoptētāja uzvārdu un visas laulībā dzimuša bērna tiesības, ja adopcijas līgumā nav noteikts citādi. 173. Adoptētais bērns un viņa pēcnācēji attiecībā pret adoptētāju un viņa radiniekiem iegūst laulībā dzimuša bērna tiesisko stāvokli kā personiskajās, tā mantiskajās attiecībās. Ar adopciju bērnam izbeidzas radniecības attiecības un ar tām saistītās personiskās un mantiskās tiesības un pienākumi pret miesīgajiem vecākiem un viņu radiniekiem, ja adopcijas līgumā nav noteikts citādi. Tiesības uz pensiju, pabalstiem un citas tiesības, kas bērnam bija radušās līdz adopcijas brīdim, saglabājas. 174. Pilngadīgas personas adopcijai attiecīgi piemērojami šīs nodaļas vispārīgie noteikumi par adopciju. Adopcija notiek pēc adoptētāja un adoptējamā kopīga pieteikuma. Tai nepieciešama adoptētāja un adoptējamā pēcnācēju piekrišana. Pilngadīgas personas adopcijas spēks neattiecas uz adoptētāja radiniekiem. Adopcija attiecas tikai uz adoptētā nepilngadīgajiem, kā arī nākamajiem pēcnācējiem. Uz adoptētā pilngadīgajiem pēcnācējiem adopcijas spēks attiecas tikai tad, ja viņi tam piekrituši adopcijas pieteikumā. 175. Adopciju var atcelt tiesa: 1) ja adopcija notikusi, pārkāpjot adopcijas noteikumus; 2) ja tas ir nepilngadīgā adoptētā interesēs; 3) ja adoptētais ar adoptētāju vienojušies par adopcijas atcelšanu. Ja adopcija notikusi, pārkāpjot adopcijas noteikumus, tiesa var noraidīt prasību par adopcijas atcelšanu gadījumos, kad adopcijas atcelšana neatbilst nepilngadīgā adoptētā interesēm. Atceļot adopciju, tā izbeidzas ar dienu, kad stājas spēkā tiesas spriedums par adopcijas atcelšanu. 176. Ar adopcijas atcelšanu izbeidzas visas radniecības tiesiskās attiecības adoptētajam un viņa pēcnācējiem ar adoptētāju un viņa radiniekiem. Ar adopcijas atcelšanu tiek atjaunotas radniecības tiesiskās attiecības bērnam un viņa pēcnācējiem ar bērna miesīgajiem vecākiem un viņu radiniekiem. Atceļot nepilngadīgā bērna adopciju, tiesa lemj par to, kas turpmāk realizēs vecāku varu pār nepilngadīgo. Ceturtā apakšnodaļa Vecāku vara I. Vecāku vara personiskajās attiecībās 177. Līdz pilngadības (219. p:) sasniegšanai bērni atrodas vecāku varā. Laulības laikā abi vecāki izlieto šo varu kopīgi. Ja starp laulātajiem izceļas domstarpības, tās izšķir bāriņtiesa, ja likumā nav noteikts citādi. 178. Ja ārlaulībā dzimušam bērnam ir noteikta paternitāte, vecāku varu realizē abi vecāki kopīgi vai viens no viņiem pēc vienošanās. Strīda gadījumā šo jautājumu izšķir tāpat kā attiecībā uz laulībā dzimušajiem bērniem. Ja ārlaulībā dzimušam bērnam nav noteikta paternitāte, vecāku varu realizē bērna māte. 179. Vecāku pienākums ir rūpēties samērā ar viņu mantas un sabiedrisko stāvokli par viņu varā esošu bērnu dzīvību un labklājību, sagādāt viņiem uzturu, t. i., dot ēdienu, mitekli, apģērbu, viņus kopt, audzināt un skolot. Bērnu apgādāšana līdz tam laikam, kad viņi var sevi paši apgādāt, gulstas uz tēvu un māti samērā ar viņu mantas stāvokli. Ja vecāku nav vai viņi nespēj apgādāt bērnu, šis pienākums gulstas uz vecvecākiem. Ja bērniem ir pašiem sava manta, bet vecākiem tās nepietiek bērniem nepieciešamo uztura izdevumu segšanai, tad šos izdevumus var segt no bērnu mantas ienākumiem; ja šo ienākumu nepietiek, tad var izlietot daļu no bērnu mantas, bet vienīgi ar attiecīgās bāriņtiesas atļauju. 180. Ja laulību šķir vai atzīst par neesošu un vecāki nevar vienoties, pie kura no viņiem lai paliek bērni, tad šo jautājumu, uzklausot pēc iespējas bērnu vēlēšanos, ja viņi sasnieguši septiņu gadu vecumu, izšķir tiesa, ievērojot bērnu intereses. 181. Ja vecāki dzīvo šķirti, vecāku varu realizē tas no vecākiem, pie kura bērni dzīvo. Ja mirst tas no vecākiem, pie kura bērni dzīvo, ka ari ja viņam nav iespējams vecāku varu izlietot, pie viņa bijušie bērni pāriet otra varā, izņemot gadījumus, kad ar tiesas spriedumu bērnu interesēs ir noteikts citādi. Katram no vecākiem jāpiedalās samēra ar saviem mantas līdzekļiem to bērnu uzturēšanā, kuri palikuši pie otra no vecākiem. 182. Katrs no vecākiem var satikties ar bērniem, kas atstāti pie otra, izņemot gadījumus, kad satikšanās kaitē bērnam. Šīs tiesības izlietošanas veidu un laiku, ja vecāki par to nevienojas, noteic bāriņtiesa. Ja tās lēmumu nepilda, strīdu izšķir tiesa. 183. Kamēr bērni dabū no saviem vecākiem uzturu, viņiem jāstrādā vecāku mājas darbi bez tiesības prasīt par to kādu atlīdzību, ja vien tā viņiem nav noteikti apsolīta. 184. Vecāku pienākums ir rūpēties par nepilngadīgu bērnu sagatavošanu derīgai darbībai, turklāt pēc iespējas jāievēro bērnu individualitāte, spējas un tieksmes. 185. Ja bērni neklausa vai nepakļaujas vecāku audzināšanai, vecāki var griezties pēc palīdzības bāriņtiesā. 186. Vecāki pārstāv savus bērnus viņu personiskajās un mantiskajās attiecībās; ja viens no vecākiem mirst vai citu iemeslu dēļ nevar pārstāvēt bērnus, viņus pārstāv otrs no vecākiem viens pats. 187. Vecāki var noteikt saviem nepilngadīgajiem bērniem dzīvesvietu un atprasīt bērnus no katra, kas viņus pretlikumīgi aiztur, izņemot gadījumus, kad tas ir pretēji bērnu interesēm. 188. Pienākums apgādāt vecākus un vajadzības gadījumā arī vecvecākus gulstas uz visiem bērniem līdzīgās daļās. Ja bērnu mantas stāvoklis ir nevienlīdzīgs, tiesa var noteikt viņu apgādāšanas pienākumu samērā ar katra mantas stāvokli. 189. Bērni var noslēgt ar saviem vecākiem visādus tiesiskus darījumus. Kamēr bērni ir nepilngadīgi, šādi darījumi noslēdzami tikai ar bāriņtiesas līdzdalību, kura ieceļ šim gadījumam aizbildņus. II. Vecāku vara pār bērnu mantu 190. Nepilngadīgo bērnu manta, izņemot 195. pantā minēto, atrodas vecāku pārvaldībā; ja viens no vecākiem mirst vai citu iemeslu dēļ nevar bērnu mantu pārvaldīt, to pārvalda otrs no vecākiem viens pats. 191. Vecāki pārvalda bērnu mantu ar aizbildņu tiesībām un pienākumiem, bet viņi ir atsvabināti no pienākuma sniegt norēķinos sīkas ziņas par izdevumiem bērnu uzturam, norādot tikai šo izdevumu kopsummu. 192. Atsavināt bērnu mantu vecāki var tikai ar aizbildņu tiesībām. 193. Kad bērnam piekrīt kāda manta, tad tas no vecākiem, kam piekrīt šīs mantas pārvaldība, sastāda mantas sarakstu un iesniedz to bāriņtiesai. 194. Ja viens no vecākiem bērnu mantu pārvalda nekārtīgi, bāriņtiesa var uzlikt viņam par pienākumu sniegt norēķinos sīkas ziņas arī par izdevumiem bērnu uzturam (191. p.), pieprasīt pietiekamu bērnu mantas nodrošinājumu, kā arī atstādināt viņu no bērnu mantas pārvaldības, uzdodot to otram no vecākiem vai īpaši šim nolūkam ieceltam aizbildnim. 195. Par bērnu brīvo mantu, kas izņemta no vecāku pārvaldības, ja bērni sasnieguši sešpadsmit gadu vecumu, jāatzīst: 1) viss, ko bērni ieguvuši ar savu personisko darbu vai patstāvīgi nodarbojoties kādā arodā, rūpniecībā vai tirdzniecībā u. tml.; 2) viss, ko vecāki no bērniem piederošās mantas nodod viņu brīvā pārvaldībā; 3) visa manta, kuru bērniem bez atlīdzības piešķīruši radinieki vai citas personas ar nosacījumu, lai bērni to pārvaldītu un lietotu patstāvīgi. 196. Kad bērniem ir strīds ar vecākiem par savu mantu, viņi var aizstāvēt savas tiesības tiesas ceļā. 197. Par saistībām, ko noslēguši vecāku varai pakļautie nepilngadīgie bez vecāku ziņas un piekrišanas, vecāki neatbild, ja viņi paši nav no tā ieguvuši kādu labumu. Tāpat vecāki neatbild ar savu mantu arī par piedziņām par viņu bērnu izdarītu neatļautu darbību, izņemot likumā īpaši norādītos gadījumus. III. Vecāku varas izbeigšanās un aprobežošana 198. Vecāku vara izbeidzas: 1) ar vecāku vai bērna nāvi; 2) kad pazudušais no vecākiem atzīts par mirušu; 3) kad ar vecāku piekrišanu bērnu adoptējusi trešā persona; 4) kad bērns sasniedzis pilngadību; 5) kad tā atņemta ar tiesas spriedumu (200. p.}. 199. Ar tiesas spriedumu (198. p. 5. pk.) izbeigto vecāku varu var atjaunot ar tiesas spriedumu. 200. Ja vecāki nelietīgi izlieto vecāku varu un ar bērniem apietas sevišķi slikti, tiesa var vainīgajam no vecākiem atņemt vecāku varu, atstājot bērnus otra varā, ka ari iecelt bērniem aizbildni, ja vara, ko izlieto otrs no vecākiem, nepietiekami aizsargā bērnus no vainīgā kaitīgā iespaida vai ja vainīgi abi vecāki. 201. Ja nepilngadīgais dodas laulība, vecāki zaudē tiesību pārstāvēt savu nepilngadīgo bērnu un pārvaldīt viņa nebrīvo mantu (190. P) Ja šādu laulību šķir vai atzīst par neesošu, vecāku tiesības pārvaldīt nebrīvo mantu neatjaunojas. 202. Ja viens no vecākiem grib doties jaunā laulībā, viņam ir pienākums pirms tam par nodomāto laulību paziņot bāriņtiesai, turklāt par šā pienākuma neizpildīšanu viņam draud vecāku varas atņemšana. Bāriņtiesa, ja bērnu intereses to prasa, sper vajadzīgos uzraudzības soļus un visnepieciešamākajā gadījumā ieceļ bērniem aizbildni. Bērnu mantas pārvaldībā tas no vecākiem, kurš dodas jaunā laulībā, pakļauts vispārējiem noteikumiem par aizbildnību. 203. Vecāku vara tiek pārtraukta: 1) ja pār vienu no viņiem nodibināta 360. vai 365. pantā norādītā aizgādnība; 2) ja bāriņtiesa atzīst, ka ir faktiski šķēršļi, kas vienam no vecākiem atņem iespēju izlietot vecāku varu. Sājos gadījumos vecāku vara līdz tam laikam, kamēr pārtraukums izbeidzas, pieder otram no vecākiem, bet, ja arī tam ir šķēršļi, - bāriņtiesai jāieceļ aizbildnis. Pārtrauktā vecāku vara tiek atjaunota, kad bāriņtiesa atzīst, ka tās pārtraukšanas iemesli atkrituši. Kamēr vecāki nav sasnieguši pilngadību, izņemot gadījumus, kad viņi stājušies laulībā, viņi nevar pārstāvēt bērnu viņa personiskajās vai mantiskajās attiecībās. Šādam bērnam tiek iecelts aizbildnis. 204. Kad viens no vecākiem atzīts par maksātnespējīgu parādnieku, bērnu mantu pārvalda otrs no vecākiem vai šim nolūkam iecelts aizbildnis. 205. Kad lietu par viena no vecākiem maksātnespēju izbeidz vai kad atceļ pār viņu nodibināto aizgādnību, tiesību pārvaldīt bērnu mantu atjauno vienīgi ar bāriņtiesas atļauju. TREŠĀ NODAĻA Radniecība un svainība 206. Par radniecību sauc divu vai vairāku personu starpā ar dzimšanu radušos attiecību. Radniecības tuvumu noteic pēc līnijām un pakāpēm. Vienas personas izcelšanās no otras tieši ar dzimšanu rada pakāpi. Ar katru jaunu dzimšanu rodas jauna pakāpe. Vairāku nepārtraukti turpinošos pakāpju sakaru sauc par līniju. Līnijas ir taisnas un sānu.  207. Radinieki taisnā līnijā ir tie, kuri cēlušies viens no otra ar dzimšanu un kurus sauc vai nu par augšupējiem, vai lejupējiem radiniekiem, raugoties pēc tā, vai skaita no bērniem uz vecākiem, vai otrādi. Saskaņā ar to arī pašu līniju sadala augšupejā un lejupējā. Pie pirmās pieder tēvs, māte, vectēvs, vecmāmuļa, vectēva un vecmāmuļas vecāki uti, bet pie otrās - dēli, meitas, bērnu bērni, šo pēdējo bērni utt. 208. Radinieki sānu līnijā ir tie, kas cēlušies no vienas kopējas trešās personas - ciltstēva vai ciltsmātes. Tādi radinieki ir brāļi un māsas, viņu bērni, tēva un mātes brāļi un māsas ar viņu lejupējiem, vectēva un vecmāmuļas brāļi un māsas ar lejupējiem utt. 209. No vienas kopējas trešās personas cēlušos radinieku kopību sauc par cilti. 210. Radniecības tuvumu starp divām personām taisnā līnijā noteic pēc pakāpju, t. i., dzimšanu skaita. Dēls attiecībā pret tēvu stāv pirmajā radniecības pakāpē, bērna bērns pret vectēvu - otrajā, bērna bērna bērns pret vectēva tēvu - trešajā radniecības pakāpē utt. 211. Radniecības tuvuma noteikšanai sanu līnija starp divām personām ievēro tikai pakāpju jeb dzimšanu skaitu, un no vienas no šīm personām, neieskaitot viņu pašu, skaita augšup taisnā līnijā uz viņu kopējo trešo personu un no šīs pēdējās lejup uz otru no šīm personām, īsti brāļi un māsas atrodas otrajā radniecības pakāpē, tēva vai mātes brālis ar brāļa vai māsas meitu un tēva vai mātes māsa ar brāļa vai māsas dēlu - trešajā, brālēni un māsīcas - ceturtajā radniecības pakāpē utt. 212. Radniecību, kas saista personas divās vai vairākās radniecības attiecībās, sauc par divkāršu vai vairākkārtēju radniecību. 213. Radniecība brāļu un māsu starpā ir vai nu pilnīga, vai nepilnīga. Tā uzskatāma par pilnīgu, kad brāļi un māsas cēlušies no vieniem un tiem pašiem vecākiem, un par nepilnīgu, kad viņi cēlušies no viena tēva, bet no dažādām mātēm, vai otrādi - no vienas mātes, bet no dažādiem tēviem; pirmajā gadījumā brāļus un māsas sauc par īstiem brāļiem un īstām māsām, bet otrajā - par pusbrāļiem un pusmāsām. Piezīme. Divu laulāto bērnus, ko katrs no viņiem piedzīvojis agrākās laulībās, neskaita savā starpā par radiniekiem. 214. Pie ģimenes šaurākā nozīmē pieder laulātie un viņu bērni, kamēr tie vēl atrodas nedalītā saimniecībā. 215. Viena laulātā attiecību ar otra radiniekiem sauc par svainību. Ar laulību nodibinātā svainība paliek spēkā arī pēc laulības izbeigšanās. Svainības pakāpe ar vienu no laulātajiem ir tāda pati kā radniecības pakāpe ar otru. CETURTĀ NODAĻA Aizbildnība un aizgādnība Vispārīgi noteikumi 216. Personas, kam vajadzīga aizsardzība, kā arī mantu, kas palikusi bez pārvaldītāja, uztic aizbildņu vai aizgādņu gādībai, kuriem minētās personas un manta jāpārstāv. 217. Aizbildnību nodibina pār nepilngadīgajiem. Aizgādnību nodibina: 1) pār personām, kuras tiesa atzinusi par rīcības nespējīgām gara slimības vai plānprātības dēļ (358. p.); 2) pār personām izlaidīgas vai izšķērdīgas dzīves dēļ (365. p.); 3) pār promesošu un pazudušu personu mantu (371. p.); 4) pār mantojuma masu; 5) pār konkursa masu. 218. Aizbildnības un aizgādnības lietas pārzina attiecīgas bāriņtiesas: pilsētās - pilsētu bāriņtiesas, bet uz laukiem - pagasttiesas. Pirmā apakšnodaļa Aizbildnība pār nepilngadīgajiem I. Nepilngadība 219. Nepilngadība abu dzimumu personām turpinās tik ilgi, kamēr tās sasniedz astoņpadsmit gadu vecumu. 220. Izņēmuma gadījumos un sevišķi svarīgu iemeslu dēļ, kad nepilngadīgā aizbildņi un tuvākie radinieki apliecina, ka viņš uzvedas nevainojami un spēj patstāvīgi aizsargāt un aizstāvēt savas tiesības un izpildīt savus pienākumus, nepilngadīgo var izsludināt par pilngadīgu arī pirms astoņpadsmit gadu vecuma sasniegšanas, bet ne agrāk, kamēr viņš sasniedzis pilnus sešpadsmit gadus. 221. Pilngadību pirms termiņa (220. p.) piešķir attiecīgā bāriņtiesa, kuras lēmumu apstiprina tiesa. Par pilngadīgu uzskatāma persona, kas likumā paredzētajā kārtībā stājusies laulībā pirms astoņpadsmit gadu vecuma. II. Aizbildnības nodibināšana 222. Kad nepilngadīgi bērni atsvabinās no vecāku varas, kā arī tad, kad nomirst viņu abi vecāki, viņiem ieceļami aizbildņi. 223. Tēvs un māte jau uz vecāku varas pamata ir savu nepilngadīgo bērnu dabiskie aizbildņi. 224. Ja pēc tiesas sprieduma vai kāda cita no pašu gribas neatkarīga iemesla dēļ viens no vecākiem vai abi zaudē vecāku varu pār saviem bērniem, tad viņi nevar būt arī to aizbildņi un pār tiem nodibināma cita aizbildnība. Tas pats attiecas arī uz nepilngadīgā mantu, kas tam dāvināta vai novēlēta ar nosacījumu, lai to nepārvaldītu vecāki. 225. Kad viens no vecākiem mirst, aizbildnība piekrīt otram bez bāriņtiesas apstiprinājuma. 226. Kad viens no vecākiem mirst un otrs dodas jaunā laulībā, pēdējais paliek joprojām par savu agrākās laulības nepilngadīgo bērnu dabisko aizbildni, bet viņam ir pienākums paziņot bāriņtiesai par paredzamo došanos laulībā un izdalīt mirušā mantu saskaņā ar mantojuma tiesību noteikumiem, kā ari izdot vai pienācīgi nodrošināt bērniem pienākošos mantas daļu. Šī izdalīšana izdarāma, piedaloties attiecīgajai bāriņtiesai, kura šajā gadījumā bērnu interešu aizsardzībai ieceļ sevišķus aizbildņus, kas pēc izdalīšanas pabeigšanas tūliņ atsvabināmi. 227. Ja laulātais, kas pārdzīvojis otru laulāto, dodas jaunā laulībā, viņš iepriekšējās laulības bērnu mantas pārvaldībā ir pakļauts vispārējiem noteikumiem par aizbildnību un viņam jāsastāda un jāiesniedz bāriņtiesai bērnu mantas saraksts un ik gadus - pārskats par savu pārvaldību. 228. Kad abi vecāki miruši, par aizbildni ar attiecīgām vecāku tiesībām ieceļams viens no vecvecākiem. 229. Abiem vecākiem ir tiesība testamentā iecelt aizbildņus saviem bērniem - kā jau esošiem, tā ari gaidāmiem. Rīkojums par aizbildnību paliek spēkā arī tādā testamentā, kura citi noteikumi atzīti par spēkā neesošiem. Noteikti un neapšaubāmi pierādītam tēva vai mātes nodomam iecelt par aizbildni saviem bērniem zināmas personas ir tāds pats. spēks kā iecelšanai ar testamentu. Ja vecāki testamentā nav iecēluši saviem nepilngadīgajiem bērniem aizbildņus, tiesība tos iecelt ar pēdējās gribas rīkojumu pieder vecvecākiem. 230. Aizbildņi, kas iecelti vecāku vai vecvecāku testamentā, pielaižami izpildīt savus aizbildņu pienākumus bez bāriņtiesas apstiprinājuma. 231. Arī visas citas personas, kas testamentā kaut ko novēl nepilngadīgajiem, var tiem iecelt aizbildņus novēlētās mantas pārvaldībai; tā pati tiesība pieder katram, kas, dzīvs būdams, piešķir nepilngadīgajam kaut ko no savas mantas. Šādā kārtā ieceltie aizbildņi tomēr jāapstiprina bāriņtiesai. 232. Visos gadījumos, kad testamentā ieceltie aizbildņi jāapstiprina bāriņtiesai (231. p.), viņus var apstiprināt, tikai pārliec …