Par reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra 2007. gada 6. jūnija rīkojuma Nr. 2-02/144 "Par Kolkas pagasta padomes 2003. gada 13. jūnija sa

Par reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra

1. gada
2. jūnija rīkojuma Nr. 2-02/144 "Par Kolkas pagasta padomes
3. gada
4. jūnija saistošo noteikumu Nr. 6 "Kolkas pagasta teritorijas plānojums" apturēšanu daļā",
5. gada
6. jūnija rīkojuma Nr. 2-02/145 "Par Kolkas pagasta padomes
7. gada
8. oktobra saistošo noteikumu Nr. 11 "Detālplānojums Nr. 01/08/05 Kolkas pagasta Sīkraga ciema īpašuma Jūrassili teritorijai, kadastra Nr. 8862 001 0061" apturēšanu",
9. gada
10. jūnija rīkojuma Nr. 2-02/146 "Par Kolkas pagasta padomes
11. gada
12. oktobra saistošo noteikumu Nr. 13 "Detālplānojums Nr. 02/08/05 Kolkas pagasta Mazirbes ciema īpašuma Saulrīti teritorijai, kadastra Nr. 8862 002 0050" apturēšanu" un
13. gada
14. jūnija rīkojuma Nr. 2-02/147 "Par Kolkas pagasta padomes
15. gada
16. oktobra saistošo noteikumu Nr. 12 "Detālplānojums Nr. 01/08/05 Kolkas pagasta Mazirbes ciema īpašumu Ausmas, kadastra Nr. 8862 002 0027, un Undīnes, kadastra Nr. 8862 002 0204" apturēšanu" atbilstību Valsts pārvaldes iekārtas likuma
17. panta pirmajai daļai un Latvijas Republikas Satversmes
18. pantam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā
19. gada
20. martā lietā Nr. 2007-17-05 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Kaspars Balodis, tiesneši Juris Jelāgins un Kristīne Krūma pēc Kolkas pagasta padomes pieteikuma, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
21. pantu un Satversmes tiesas likuma
22. panta
23. punktu,
24. panta pirmās daļas
25. punktu un 28.1 pantu, rakstveida procesā
26. gada
27. februārī tiesas sēdē izskatīja lietu "Par reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra
28. gada
29. jūnija rīkojuma Nr. 2-02/144 "Par Kolkas pagasta padomes
30. gada
31. jūnija sais­tošo noteikumu Nr. 6 "Kolkas pagasta teritorijas plānojums" apturēšanu daļā",
32. gada
33. jūnija rīkojuma Nr. 2-02/145 "Par Kolkas pagasta padomes
34. gada
35. oktobra saistošo noteikumu Nr. 11 "Detālplānojums Nr. 01/08/05 Kolkas pagasta Sīkraga ciema īpašuma Jūrassili teritorijai, kadastra Nr. 8862 001 0061" apturēšanu",
36. gada
37. jūnija rīkojuma Nr. 2-02/146 "Par Kolkas pagasta padomes
38. gada
39. oktobra saistošo noteikumu Nr. 13 "Detālplānojums Nr. 02/08/05 Kolkas pagasta Mazirbes ciema īpašuma Saulrīti teritorijai, kadastra Nr. 8862 002 0050" apturēšanu" un
40. gada
41. jūnija rīkojuma Nr. 2-02/147 "Par Kolkas pagasta padomes
42. gada
43. oktobra saistošo noteikumu Nr. 12 "Detālplānojums Nr. 01/08/05 Kolkas pagasta Mazirbes ciema īpašumu Ausmas, kadastra Nr. 8862 002 0027, un Undīnes, kadastra Nr. 8862 002 0204" apturēšanu" atbilstību Valsts pārvaldes iekārtas likuma
44. panta pirmajai daļai un Latvijas Republikas Satversmes
45. pantam". Konstatējošā daļa
46. Kolkas pagasta padome
47. gada
48. jūnijā pieņēma saistošos noteikumus Nr. 6 "Kolkas pagasta teritorijas plānojums" (turpmāk - Teritorijas plānojums).
49. gada
50. oktobrī Kolkas pagasta padome pieņēma saistošos noteikumus Nr. 11 "Detālplānojums Kolkas pagasta Sīkraga ciema īpašuma Jūrassili teritorijai, kadastra Nr. 8862 001 0061", saistošos noteikumus Nr. 12 "Detālplānojums Nr. 01/08/05 Kolkas pagasta Mazirbes ciema īpašumu Ausmas, kadastra Nr. 8862 002 0027, un Undīnes, kadastra Nr. 8862 002 0204, teritorijai" un saistošos noteikumus Nr. 13 "Detālplānojums Kolkas pagasta Mazirbes ciema īpašuma Saulrīti teritorijai, kadastra Nr. 8862 002 0050".
52. gada
53. jūnijā reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs izdeva rīkojumu Nr. 2-02/144 "Par Kolkas pagasta padomes
54. gada
55. jūnija saistošo noteikumu Nr. 6 "Kolkas pagasta teritorijas plānojums" apturēšanu daļā" (turpmāk - rīkojums Nr. 2-02/144). Tajā norādīts, ka Teritorijas plānojums atzīstams par prettiesisku, jo tajā iezīmētās ciemu robežas neesot apstiprinātas atbilstoši Aizsargjoslu likuma
56. pantam. Kolkas pagasta pašvaldība neesot vadījusies no ciema jēdziena, kas bijis noteikts likuma "Par Latvijas Republikas administratīvo teritoriju izveidošanu un apdzīvoto vietu statusa noteikšanu" (turpmāk - Likums par administratīvo teritoriju izveidošanu)
57. panta redakcijā, kas tajā laikā bija spēkā, proti, Teritorijas plānojumā noteikto ciemu teritorija vairākkārt pārsniedzot vēsturiskās apbūves apjomus. Turklāt ciemu teritorijās pretēji Aizsargjoslu likuma
58. panta pirmajai un otrajai daļai un
59. panta otrajai daļai tiekot pieļauta jaunu ēku būvniecība 100 metru attālumā no Baltijas jūras Irbes šauruma krasta dabiskās sauszemes veģetācijas robežas. Kā norāda reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs, Kolkas pagasta pašvaldība piemērojot Teritorijas plānojuma noteikumus ciemu teritorijai, lai gan ciemu robežas neesot apstiprinātas atbilstoši Aizsargjoslu likuma
60. pantam. Tādējādi netiekot ievērots Aizsargjoslu likuma
61. panta pirmās daļas
62. punkts, kas noteic, ka ārpus ciemiem jaunveidojamo zemesgabalu platība nedrīkst būt mazāka par trim hektāriem, uz kuriem atļauts izvietot viensētu ar saimniecības ēkām, kā arī mazēkām, kas nav lielākas par 25 kvadrātmetriem. Kolkas pagasta padome sistemātiski pieņemot lēmumus par zemesgabalu sadalīšanu Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā, veidojot jaunas zemes vienības, kas ir mazākas par trim hektāriem. Tāpat ciemu teritorijā tiekot izstrādāti un apstiprināti detālplānojumi, neņemot vērā Slīteres nacionālā parka administrācijas un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas atzinumus. Pamatojoties uz iepriekš minēto, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs ar rīkojumu Nr. 2-02/144 nolēma apturēt Teritorijas plānojuma darbību attiecībā uz grafiskās daļas kartē "Atļautā un plānotā teritorijas izmantošana" noteikto Kolkas ciema, Saunaga ciema, Vaides ciema, Ušu ciema, Sīkraga ciema, Mazirbes ciema, Košraga ciema un Pitraga ciema teritoriju.
64. gada
65. jūnijā reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs izdeva rīkojumu Nr. 2-02/145 "Par Kolkas pagasta padomes
66. gada
67. oktobra saistošo noteikumu Nr. 11 "Detālplānojums Nr. 01/08/05 Kolkas pagasta Sīkraga ciema īpašuma Jūrassili teritorijai, kadastra Nr. 8862 001 0061" apturēšanu" (turpmāk - rīkojums Nr. 2-02/145), rīkojumu Nr. 2-02/146 "Par Kolkas pagasta padomes
68. gada
69. oktobra saistošo noteikumu Nr. 13 "Detālplānojums Nr. 02/08/05 Kolkas pagasta Mazirbes ciema īpašuma Saulrīti teritorijai, kadastra Nr. 8862 002 0050" apturēšanu" (turpmāk - rīkojums Nr. 2-02/146) un rīkojumu Nr. 2-02/147 "Par Kolkas pagasta padomes
70. gada
71. oktobra saistošo noteikumu Nr. 12 "Detālplānojums Nr. 01/08/05 Kolkas pagasta Mazirbes ciema īpašumu Ausmas, kadastra Nr. 8862 002 0027, un Undīnes, kadastra Nr. 8862 002 0204" apturēšanu" (turpmāk - rīkojums Nr. 2-02/147). Rīkojumos norādīts, ka detālplānojumi atzīstami par prettiesiskiem, jo Kolkas pagasta pašvaldībai neesot apstiprinātas ciemu robežas atbilstoši Aizsargjoslu likuma
72. pantam un nekustamo īpašumu sadalīšana zemesgabalos, kas ir mazāki par trim hektāriem, esot pretrunā ar Aizsargjoslu likuma
73. panta
74. punkta prasībām. Rīkojumā Nr. 2-02/145 un rīkojumā Nr. 2-02/147 papildus norādīts, ka saskaņā ar Slīteres nacionālā parka administrācijas atzinumu detālplānojumi neatbilstot Ministru kabineta
75. gada
76. marta noteikumu Nr. 116 "Slīteres nacionālā parka individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi" 14.
77. apakšpunktam, kurā noteikts, ka ainavu aizsardzības zonā ir aizliegts veikt būvniecību, kas maina dabas un kultūrvēsturisko ainavu.
79. gada
80. septembrī Kolkas pagasta padome pieņēma lēmumu (protokols Nr. 12,
81. §), ar kuru tika atcelta Teritorijas plānojuma darbība attiecībā uz grafiskās daļas kartē "Atļautā un plānotā teritorijas izmantošana" noteikto Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes krasta kāpu aizsargjoslas teritoriju Kolkas, Saunaga, Vaides, Ušu, Sīkraga, Mazirbes, Košraga un Pitraga ciemā.
82. Pieteikuma iesniedzēja - Kolkas pagasta padome - uzskata, ka rīkojumi Nr. 2-02/144, Nr. 2-02/145, Nr. 2-02/146 un Nr. 2-02/147 neatbilstot Valsts pārvaldes iekārtas likuma
83. panta pirmajai daļai un Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
84. pantam, jo rīkojumos, vērtējot Teritorijas plānojuma tiesiskumu, nepareizi interpretētas un piemērotas tiesību normas un tiesību principi. Valsts pārvaldes iekārtas likuma
85. panta pirmajā daļā esot izvērsts no Satversmes
86. panta izrietošo likumības un tiesiskuma principu saturs. Visām valsts pārvaldes darbībām, it īpaši pārvaldes lēmumu pieņemšanai, esot jāatbilst tiesību normām un tiesību principiem. Pārbaudot pārvaldes lēmuma tiesiskumu, nepietiekot ar tiesību normu un tiesību principu formālu piemērošanu. Valsts pārvaldei tie esot jāinterpretē pēc tiesību normas vārdiskās jēgas, vēsturiskās attīstības, pēc kopējās tiesību sistēmas, kā arī pēc to jēgas un mērķa. Rīkojumi Nr. 2-02/144, Nr. 2-02/145, Nr. 2-02/146 un Nr. 2-02/14 neatbilstot Satversmes
87. pantam un Valsts pārvaldes iekārtas likuma
88. panta pirmajai daļai, jo šajos rīkojumos esot nepareizi interpretētas un piemērotas Likuma par administratīvo teritoriju izveidošanu, Eiropas vietējo pašvaldību hartas, likuma "Par pašvaldībām", Aizsargjoslu likuma un citu normatīvo aktu normas. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka jau
89. gada
90. novembrī tā pieņēmusi lēmumu par ciemu robežu apstiprināšanu.
91. gada
92. februārī, papildinot Kolkas pagasta padomes nolikumu ar nodaļu "Kolkas pagasta teritoriālais sadalījums", ar lēmumu vēlreiz tika apstiprināts Kolkas pagasta teritoriālais sadalījums un ciemu robežu apraksts.
93. gada
94. jūnijā apstiprinot Teritorijas plānojumu, Kolkas pagasta padome tajā iekļāva ciemu robežas, kas jau bija apstiprinātas ar Kolkas pagasta padomes
95. gada
96. novembra un
97. gada
98. februāra lēmumiem. Visos minētajos lēmumos ciemu robežas esot identiskas. Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka saskaņā ar Likuma par administratīvo teritoriju izveidošanu
99. panta redakciju, kas bija spēkā
100. gada
101. augustā, ciemu robežu noteikšana esot bijusi pilnīgā vietējo pašvaldību kompetencē. Arī likuma "Par pašvaldībām"
102. pantā esot noteikts, ka tikai vietējās pašvaldības dome (padome) var lemt par attiecīgās administratīvās teritorijas robežu grozīšanu un apstiprināt pašvaldības teritoriālo sadalījumu. Ne likumdevējs, ne Ministru kabinets neesot noteicis kārtību vai metodiku, pēc kuras pašvaldībām būtu jāvadās, nosakot ciemu robežas. Tāpat normatīvie akti neesot noteikuši citu speciālu kārtību, kādā pašvaldībai būtu jāpieņem lēmums par ciema robežu noteikšanu. Latvija, ratificējot Eiropas vietējo pašvaldību hartu, esot apņēmusies ievērot tās noteikumus, tostarp
103. pantu, kas noteic, ka vietējās varas iestādēm piešķirtās pilnvaras parasti ir pilnīgas un ekskluzīvas. Centrālā vai cita reģionālā vara nedrīkstot tās apstrīdēt vai ierobežot, izņemot gadījumu, kad tas paredzēts likumā. Turklāt vietējās varas iestādes tām deleģēto pilnvaru realizēšanu drīkstot maksimāli brīvi pielāgot vietējiem apstākļiem. Pašvaldības lēmums par ciema statusa noteikšanu konkrētai teritorijai esot politisks lēmums. Līdz Aizsargjoslu likuma
104. panta spēkā stāšanās dienai robežu noteikšana ciemos esot bijusi ekskluzīvā vietējās pašvaldības kompetencē. Pašvaldības rīcības brīvība lēmuma pieņemšanā esot ierobežota ar Likuma par administratīvo teritoriju izveidošanu
105. pantā noteikto ciema izveidošanas priekšnoteikumu izpildi. Sistēmiski tulkojot Likuma par administratīvo teritoriju izveidošanu
106. pantu kopsakarā ar tā paša likuma
107. un
108. pantu, esot jāsecina, ka likumdevējs paredzējis zināmus priekšnoteikumus dažāda veida administratīvo teritoriju izveidošanai un statusa noteikšanai. Veidojot ciemus, esot bijis svarīgi konstatēt, vai attiecīgajā teritorijā vispār pastāv ciema izveidošanas priekšnoteikumi. Tomēr pašvaldībai neesot bijis jāvērtē tas, vai minētajā likumā noteiktie ciemu izveidošanas kritēriji ir ievēroti visā ciema teritorijā. Pieņemot lēmumu par astoņu Kolkas pagasta ciemu statusu un robežām, Kolkas pagasta padome esot izvērtējusi, vai katrā atsevišķā teritorijā ir izveidoti materiālie priekšnoteikumi teritorijas apdzīvošanai, ir vēsturiski radusies koncentrēta apbūve un pastāvīgi iedzīvotāji. Esot ņemts vērā arī Kolkas pagasta iedzīvotāju viedoklis par viņiem piederošo nekustamo īpašumu iekļaušanu ciema teritorijā un vēstures dati par ciemu pastāvēšanu. Tādējādi, pretēji rīkojumā Nr. 2-02/144 norādītajam, Kolkas pagasta pašvaldība, nosakot ciema statusu un teritorijas plānojumā iezīmējot ciemu robežas, esot vadījusies no ciema jēdziena, kas bijis noteikts Likuma par administratīvās teritorijas izveidošanu
109. panta redakcijā, kas tolaik bija spēkā. Aizsargjoslu likuma
110. pants esot stājies spēkā tikai
111. gada
112. jūlijā, kad Teritorijas plānojums jau bijis spēkā. Ja teritorijas plānojums stājies spēkā pirms
113. gada
114. jūlija, esot jāpiemēro Aizsargjoslu likuma pārejas noteikumu
115. punkts. Kolkas pagasta padome
116. gada
117. martā esot nosūtījusi Vides ministrijai vēstuli ar lūgumu saskaņot pagasta ciemu robežas. Vides ministrija atbildējusi, ka tā nevarot saskaņot ciemu robežas, jo tiekot veidota starpministriju komisija, kuras uzdevums būšot apstiprināt ciemu robežas Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā. Taču Pieteikuma iesniedzējai nezināmu iemeslu dēļ šāda starpministriju komisija neesot izveidota un ciemu robežas līdz
118. gada
119. jūlijam neesot apstiprinātas. Likums nenosakot, ka spēkā esoša teritorijas plānojuma piemērošana būtu aizliegta, ja ministrijas nav apstiprinājušas un saskaņojušas ciemu robežas. Aizsargjoslu likuma pārejas noteikumu mērķis un uzdevums esot noteikt pagaidu regulējumu, lai samērotu jau pastāvošo tiesisko regulējumu un jaunpieņemto tiesisko regulējumu. Aizsargjoslu likumā šim uzdevumam bijis noteikts konkrēts termiņš, proti,
120. gada
121. jūlijs. Pieteikuma iesniedzēja nekādā veidā neesot atbildīga par ministriju bezdarbību. Ievērojot pašvaldības ekskluzīvās tiesības ciemu robežu noteikšanā, apstiprinājuma neesamība tiesiskas sekas varot izraisīt tikai likumā īpaši noteiktos gadījumos. Aizsargjoslu likuma
122. pants esot speciāla tiesību norma, kas iekļauta likumā tikai krasta kāpu aizsardzībai un neesot izmantojama visu šā likuma normu interpretācijai vai attiecībā uz visu ciemu teritoriju. Aizsargjoslu likuma normas nekādā veidā nedodot pamatu uzskatīt, ka pēc tā pārejas noteikumu
123. punktā noteiktā termiņa beigām ar teritorijas plānojumu noteiktās ciemu teritorijas uzskatāmas par ārpus ciema esošām teritorijām, ja nav saņemts ministriju apstiprinājums un saskaņojums. Tas būtu pretrunā ar teritorijas plānošanas mērķiem un uzdevumiem, kā arī pārkāptu ar likumu noteikto pašvaldības kompetenci teritorijas plānošanā un administratīvās teritorijas izveidošanā. Pieteikuma iesniedzēja norāda, ka Ušu ciema robežas pretēji rīkojumā Nr. 2-02/144 norādītajam esot saskaņotas ar Vides ministriju, turklāt Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija tās apstiprinājusi. Ar rīkojumu Nr. 2-02/144 būtībā esot apturēta Teritorijas plānojuma darbība Kolkas pagasta ciemu teritorijās. Savukārt Aizsargjoslu likuma
124. panta pirmās daļas
125. punkta regulējums esot piemērojams gadījumos, kad teritorijas atrodas ārpus ciemiem, turklāt nevis attiecībā uz jaunveidojamo zemesgabalu platību, bet gan attiecībā uz jaunveidojamo zemes īpašumu platību. Turklāt ciemos jaunveidojamo zemes īpašumu platību nosakot ar vietējās pašvaldības saistošajiem noteikumiem un Kolkas pagasta padome tā arī esot rīkojusies, pieņemot Teritorijas plānojumu. Juridiskā pamatojuma neesot rīkojumā Nr. 2-02/144 norādītajam, ka ciemu teritorijām tiekot izstrādāti un apstiprināti detālplānojumi, neņemot vērā Slīteres nacionālā parka administrācijas un Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas atzinumus. Iespējamie detālplānojuma izstrādes kārtības pārkāpumi nekādā veidā neietekmējot Teritorijas plānojuma tiesiskumu. Turklāt institūciju sniegtie atzinumi, tāpat kā iedzīvotāju viedokļi un ieteikumi, neesot obligāti. Tā kā vietējās pašvaldības lēmumi par zemesgabalu sadalīšanu esot administratīvi akti un to pieņemšanas un apstrīdēšanas kārtību nosakot likums, šo lēmumu tiesiskums vai to pieņemšanas sistemātiskums neietekmējot teritorijas plānojuma tiesiskumu. Tāpat likums nenosakot papildu aprobežojumus attiecībā uz jaunveidojamu zemes īpašumu platību, tātad arī nenosakot to minimālo platību. Par rīkojumiem Nr. 2-02/145, Nr. 2-02/146 un Nr. 2-02/147 Kolkas pagasta padome norāda, ka detālplānojumi esot izstrādāti un apstiprināti uz spēkā esoša Teritorijas plānojuma pamata. Likums neparedzot, ka detālplānojuma izstrāde būtu aizliegta, ja ministrijas nav saskaņojušas un apstiprinājušas ciemu robežas līdz noteiktam datumam. Ar rīkojumiem būtībā esot apturēta detālplānojumu darbība īpašumos, kas atrodas Sīkraga un Mazirbes ciemā. Savukārt Aizsargjoslu likuma
126. panta pirmās daļas
127. punkta regulējums piemērojams gadījumos, kad teritorijas atrodas ārpus ciemiem. Apgalvojums, ka Sīkraga un Maz­irbes ciemu teritorija ir teritorija ārpus ciema, esot nepamatots un absurds. Sīkraga ciems pirmo reizi rakstītos avotos minēts jau
128. gadā un neesot uzskatāms par jaunizveidotu. Arī Mazirbes ciems neesot jaunizveidots, jo tas pirmo reizi rakstītos avotos minēts jau
129. gadā. Pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Mazirbe bijusi "pilnasinīgs ciems ar baznīcu, skolu, aptieku, mežniecību, vairākiem veikaliem, pastu un telegrāfa kantori, staciju, ķieģeļnīcu, kokzāģētāvu, frizētavu un maiznīcu".
130. gadā Mazirbe bijusi lielākais jūrmalas ciems ar 438 iedzīvotājiem.
131. Amatpersona, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs - norāda, ka rīkojumi izdoti nolūkā aizsargāt sabiedrības tiesības uz dzīvi labvēlīgā vidē un ierobežot Kolkas pagasta pašvaldības rīcību, kas apdraudot Baltijas jūras piekrastes saglabāšanu un ilgtspējīgu attīstību. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs uzskata, ka tiesvedība šajā lietā esot izbeidzama, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma
132. panta pirmās daļas
133. punktu. Kolkas pagasta padomes pieteikums neatbilstot Satversmes tiesas likuma
134. panta piektās daļas
135. punktam, jo esot pārkāptas Satversmes tiesas likuma
136. panta otrās daļas prasības. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs norāda uz likuma "Par pašvaldībām"
137. panta trešo daļu, kur neesot noteikts termiņš pieteikuma iesniegšanai Satversmes tiesā. Ja Kolkas pagasta padome tomēr uzskatījusi, ka reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministra rīkojums ir nepamatots un ar to ir aizskartas Kolkas pagasta iedzīvotāju intereses, pieteikumu Satversmes tiesai vajadzējis iesniegt saprātīgā termiņā, tas ir, pēc iespējas īsākā laikā. Konstatējot, ka divus mēnešus pēc
138. gada
139. jūnija lēmuma pieņemšanas Kolkas pagasta pašvaldība nav iesniegusi pieteikumu Satversmes tiesā, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām"
140. panta ceturto daļu publicējis laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" paziņojumu par Teritorijas plānojuma spēka zaudēšanu attiecībā uz Kolkas, Saunaga, Vaides, Ušu, Sīkraga, Mazirbes, Košraga un Pitraga ciemu teritorijām, kā arī par saistošo noteikumu Nr. 11, saistošo noteikumu Nr. 12 un saistošo noteikumu Nr. 13 spēka zaudēšanu. Kolkas pagasta padome
141. gada
142. martā esot pieņēmusi lēmumu par vairāku detālplānojumu atcelšanu vai izstrādes apturēšanu, jo Kolkas pagastam neesot saskaņotas ciemu robežas Aizsargjoslu likuma
143. panta kārtībā un detālplānojumi esot pretrunā ar Aizsargjoslu likuma
144. pantu un
145. pantu. Šāda rīcība liecinot par Kolkas pagasta padomes piekrišanu tam, ka, izstrādājot detālplānojumus atbilstoši Teritorijas plānojumam, kurā iezīmētās ciemu robežas nav saskaņotas ar Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju un Vides ministriju, tiek pārkāptas Aizsargjoslu likuma prasības. Tomēr pēc tam Kolkas pagasta padome turpinājusi izstrādāt un apstiprināt detālplānojumus, kā arī dalīt nekustamos īpašumus, neievērojot Aizsargjoslu likuma normas un ignorējot Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas, kā arī Slīteres nacionālā parka administrācijas likumīgās prasības. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs norāda, ka vietējo pašvaldību ekskluzīvo kompetenci ciemu robežu noteikšanā ierobežojot Aizsargjoslu likuma
146. pants. Līdz ar to neesot pārkāptas Eiropas vietējo pašvaldību hartas
147. panta ceturtās daļas prasības. Norādot uz Aizsargjoslu likuma pārejas noteikumu
148. punktu, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs paskaidro, ka Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija neesot tiesīga apstiprināt ciemu robežas bez saskaņošanas ar Vides ministriju, kas esot augstāka tiešās valsts pārvaldes iestāde vides aizsardzības nozarē. Savukārt Vides ministrija pirms saskaņojuma sniegšanas pārbaudot, vai ciemu robežas ir noteiktas, ņemot vērā normatīvo aktu prasības. Neraugoties uz to, ka Slīteres nacionālā parka administrācija apstiprinājusi
149. gadā izstrādātu zemes ierīcības shēmu, Vides ministrija, kas salīdzinājumā ar Slīteres nacionālā parka administrāciju ir augstāka iestāde, ciemu robežas neesot saskaņojusi. Tā piekritusi Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas
150. gada
151. marta atzinumā norādītajam, ka Kolkas pagasta padome, nosakot ciemu robežas, nav vadījusies no Likumā par administratīvo teritoriju izveidošanu noteiktā ciema jēdziena. Saskaņā ar minētā likuma
152. pantu ciemu kategorijā nevarot ieskaitīt kuru katru un jo īpaši - blīvi neapdzīvotu teritoriju. Tādējādi reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs nepiekrīt pieteikuma iesniedzējas uzskatam, ka vietējai pašvaldībai esot tiesības piemērot spēkā esošu teritorijas plānojumu arī tad, ja ciemu robežas nav apstiprinātas Aizsargjoslu likuma
153. panta kārtībā. Turklāt teritorijas plānojuma izstrādi vietējā pašvaldība veicot publisko tiesību jomā. Vietējai pašvaldībai piešķirtās kompetences apjoms esot skaidri noteikts likumā, un tā varot darboties tikai likuma ietvaros. Ja darbība notiek ārpus likumā noteiktās kompetences, tā esot uzskatāma par prettiesisku. Aizsargjoslu likums neparedzot, ka vietējā pašvaldība drīkstētu piemērot savu teritorijas plānojumu, kamēr nav apstiprinātas ciemu robežas Aizsargjoslu likuma
154. pantā noteiktajā kārtībā. Tāpēc šajā gadījumā esot jāuzskata, ka pašvaldībai nav noteiktas ciemu robežas. Pat ja Teritorijas plānojums kopumā ir spēkā, teritorijām, kuras ietilpst likumā noteiktajā kārtībā neapstiprinātās ciemu robežās, tomēr esot piemērojamas Aizsargjoslu likuma normas. Kolkas pagasta pašvaldība teritorijas plānošanas procesā neesot ievērojusi tiesību normas, kas balstās uz ilgtspējīgas attīstības un interešu saskaņotības principu, kā arī uz Baltijas jūras piekrastes aizsardzības un attīstības nostādnēm, ko atzinušas Eiropas valstis. Visi minētie ciemi atrodoties Slīteres nacionālā parka teritorijā, tāpēc to attīstībai esot jāatbilst Slīteres nacionālā parka izveidošanas un aizsardzības mērķiem, kā arī Eiropas nozīmes aizsargājamās teritorijas Natura 2000 izveidošanas mērķiem. Ciemu teritorijās esot iekļautas nepamatoti lielas meža platības, kuru lielākā daļa esot Latvijā un Eiropas Savienībā aizsargājams biotops - mežainas jūrmalas kāpas. Minēto teritoriju apbūve esot pretrunā ar Slīteres nacionālā parka izveidošanas un aizsardzības mērķiem, kā arī neatbilstot Aizsargjoslu likuma
155. pantam. Pamatojot nekustamā īpašuma "Saul­rīti" detālplānojuma prettiesiskumu, reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs norāda uz Slīteres nacionālā parka administrācijas
156. gada
157. septembra atzinumu, ka detālplānojums ir pretrunā ar Aizsargjoslu likuma
158. panta pirmās daļas
159. punktu. Tā kā Aizsargjoslu likuma
160. pantā noteiktā ciemu robežu saskaņošana attiecoties uz visiem Aizsargjoslu likuma pantiem, Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā zemesgabalus nevarot dalīt atbilstoši Aizsargjoslu likuma
161. panta pirmās daļas
162. punktam, ja ciemu robežas nav apstiprinātas saskaņā ar Aizsargjoslu likuma
163. pantu. Tā kā Kolkas pagasta ciemu robežas neesot apstiprinātas, detālplānojumā paredzēto zemesgabalu sadalīšana tādos gabalos, kas ir mazāki par trim hektāriem, esot pretrunā ar Aizsargjoslu likuma
164. panta pirmās daļas
165. punktu. Lai gan normatīvie akti neparedzot, ka institūciju atzinumi jāņem vērā, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijas un Slīteres nacionālā parka administrācijas atzinumos esot norādīts uz normatīvo aktu neievērošanu. Līdz ar to Kolkas pagasta padomei neesot tiesību lemt par to, vai atzinumā norādīto tā ņems vai neņems vērā, jo normatīvie akti nepieļaujot gadījumus, kad teritorijas plānošanas procesā varētu neievērot to prasības. Likuma "Par pašvaldībām"
166. panta otrajā daļā esot noteikts, ka pašvaldības lēmumiem jāatbilst Satversmei, šim likumam un citiem likumiem, kā arī Ministru kabineta noteikumiem. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrs norāda, ka Vides ministrija ir saskaņojusi Ušu ciema robežas, kas iezīmētas Kolkas pagasta teritorijas plānojuma grozījumu redakcijā, nevis Kolkas pagasta teritorijas plānojumā, kas apstiprināts
167. gada
168. jūnijā. Līdz ar to plānotās darbības Ušu ciemā varēšot veikt tikai pēc Kolkas pagasta teritorijas plānojuma grozījumu spēkā stāšanās.
169. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija lietas sagatavošanas gaitā, atbildot uz Satversmes tiesas uzdotajiem jautājumiem, norāda, ka normatīvajos aktos neesot paskaidrots jēdzienu "vēsturiski radusies koncentrēta apbūve" un "pastāvīgie iedzīvotāji" saturs. Tāpat neesot metodikas vai vadlīniju, uz kuru pamata varētu noteikt, vai lauku apdzīvotajā vietā ir "vēsturiski radusies koncentrēta apbūve" un vai šādu apbūvi var iekļaut ciema teritorijā. Normatīvajos aktos neesot arī precīzi noteikta ciema definīcija, bet atbilstoši teritorijas plānošanas vārdnīcai ciems esot lauku, proti, ārpus pilsētas esoša, apdzīvota vieta ar vietējā mērogā unikālu nosaukumu un koncentrētu apbūvi tās centrālajā daļā, kur attālums starp apbūvētajām teritorijām nepārsniedz 200 metrus. Ciema robežās esot jāietilpst arī tām mājām, kas atrodas pie objektiem, kuri sociālekonomiski ir saistīti ar ciema blīvi apbūvēto daļu, bet atrodas no tās tālāk par 200 metriem, piemēram, skolām, slimnīcām, pasta nodaļām. Minēto objektu maksimālais attālinājums no ciema blīvi apbūvētās daļas varot būt līdz 500 metriem. Pašvaldības padome (dome) ciema teritorijā varot iekļaut arī viensētas (dzīvojamās ēkas), kas atrodas tuvāk par 200 metriem cita no citas un no ciema blīvi apbūvētās daļas. Teritorijas plānošanas vārdnīcā esot sniegts arī kompaktā apdzīvojuma skaidrojums, proti, - apdzīvotas vietas, ko raksturo ievērojams apbūves blīvums. Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija uzskata, ka par "vēsturiski radušos koncentrētu apbūvi" varētu uzskatīt apbūvi, kas izveidojusies līdz teritorijas plānojuma izstrādes uzsākšanas brīdim. Vietējai pašvaldībai, uzsākot teritorijas plānojuma izstrādi, esot jāņem vērā administratīvajā teritorijā faktiski pastāvošā situācija. Tāpēc pašvaldībai, iekļaujot ciema teritorijā iepriekš neapbūvētas platības, teritorijas plānojumā esot jāietver šāda risinājuma pamatojums. Pašvaldības rīcība, ieskaitot ciemu kategorijā nepamatoti lielas neapbūvētas platības, liecinot nevis par vēlmi veidot šajās platībās koncentrētu apbūvi, bet gan par vēlmi atcelt atsevišķiem nekustamajiem īpašumiem Aizsargjoslu likumā noteiktos ierobežojumus. Baltijas jūras un Rīgas jūras līča piekrastes aizsargjoslā esošo vietējo pašvaldību rīcības brīvību attiecībā uz iepriekš neapbūvētu platību iekļaušanu ciemā ierobežojot Aizsargjoslu likuma
170. pants. Vides ministrija pirms ciemu robežu saskaņošanas pārbaudot, vai pašvaldība ir ievērojusi Aizsargjoslu likuma
171. panta un
172. panta prasības. Pie tam Kolkas pagasta pašvaldības administratīvajā teritorijā atrodoties Slīteres nacionālais parks. Līdz ar to, veidojot ciemus, esot jāievēro ne tikai Aizsargjoslu likuma normas, bet arī Slīteres nacionālā parka likums un Ministru kabineta
173. gada
174. marta noteikumi Nr. 116 "Slīteres nacionālā parka individuālie aizsardzības un izmantošanas noteikumi".
175. Vides ministrija norāda, ka, saskaņojot ciemu robežas, tā ņemot vērā Aizsargjoslu likuma
176. panta pirmajā daļā noteikto vides un dabas resursu aizsardzības aizsargjoslu galveno uzdevumu - samazināt vai novērst antropogēnās negatīvās iedarbības ietekmi, kā arī Aizsargjoslu likuma
177. pantā izvirzītos mērķus - piekrastes ainavu aizsargāšanu, piekrastes dabas resursu, arī atpūtai un tūrismam nepieciešamo resursu, un citu sabiedrībai nozīmīgu teritoriju saglabāšanu un aizsardzību. Tāpat Vides ministrija ņemot vērā Aizsargjoslu likuma
178. un
179. pantā noteikto, piemēram, krasta kāpu aizsargjoslas platumu, būvniecības aizliegumus un ierobežojumus, kā arī ārpus ciemiem un pilsētām esošo zemes īpašumu minimālo platību. Atbilstoši Aizsargjoslu likuma
180. panta otrās daļas
181. punkta "b" apakšpunktam ciemu teritorijā krasta kāpu aizsargjoslas platums nevarot būt mazāks par 150 metriem, obligāti iekļaujot īpaši aizsargājamos biotopus. Ja Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krastā plānotie ciemi atrodas īpaši aizsargājamā dabas teritorijā, tad, izvērtējot šo ciemu robežas, tiekot ņemti vērā īpaši aizsargājamās dabas teritorijas izveidošanas un aizsardzības mērķi. Tā kā Kolkas pagastā visi Baltijas jūras un Rīgas jūras līča krastā plānotie ciemi atrodoties Slīteres nacionālā parka teritorijā, īpaša uzmanība esot pievērsta to atbilstībai nacionālā parka izveidošanas un aizsardzības, kā arī Eiropas nozīmes aizsargājamās teritorijas Natura 2000 izveidošanas mērķiem. Neesot atbalstāma līdz šim neapbūvētas meža un lauksaimniecības zemes iekļaušana ciemu robežās, īpaši tajos gadījumos, kad neapbūvētā zeme stiepjas paralēli jūras krastam, ir pakļauta krasta erozijas procesiem vai ir bioloģiski nozīmīga teritorija, piemēram, īpaši aizsargājamie biotopi. Tāpat neesot pieļaujama piekrastes ciemu "izstiepšana" paralēli jūras krastam, jo tādējādi tiekot palielināta antropogēnā slodze uz piekrasti. Šāda pieeja sakrītot arī ar Kurzemes plānošanas reģiona teritorijas plānojuma vadlīnijām.
182. Slīteres nacionālā parka administrācija savā atzinumā norāda, ka Kolkas pagastam neesot apstiprinātas ciemu robežas Aizsargjoslu likuma
183. panta noteiktajā kārtībā un tādēļ, izdodot administratīvos aktus, tiekot piemēroti Aizsargjoslu likuma
184. pantā noteiktie aprobežojumi, kas attiecas uz teritorijām ārpus pilsētām un ciemiem, kā arī
185. pantā noteiktais krasta kāpu aizsargjoslas platums, kurš nevarot būt mazāks par 300 metriem. Slīteres nacionālā parka administrācija piekrīt tam, ka zvejnieku ciemi gan Talsu rajona Kolkas pagastā, gan Ventspils rajona Tārgales pagastā vēsturiski ir izveidojušies, savstarpēji saplūstot. Tas esot saistīts ar Ziemeļkurzemes piekrastes dabas īpatnībām un saimnieciskajām aktivitātēm. Taču nevarot pieļaut tādu situāciju, ka uz ciema rēķina tiek samazināta krasta kāpu aizsargjosla, sadrumstaloti īpašumi un tādējādi pieaug būvniecības intensitāte un ar to saistītā teritorijas pārveide. Teritorijas vēsturiskās izmantošanas atjaunošana neesot pretrunā ar Aizsargjoslu likumu un Slīteres nacionālā parka izveides mērķiem, taču pašvaldības un zemes īpašnieku līdzšinējās aktivitātes liecinot par pretējo. Par galveno teritorijas apsaimniekošanas veidu tie uzskatot īpašumu sadalīšanu un apbūvi. Tādējādi pašvaldības plānotās ciemu robežas nonākot pretrunā ar Aizsargjoslu likuma
186. pantu, kurā definēts aizsargjoslas izveides mērķis, un Slīteres nacionālā parka likuma
187. panta pirmo daļu, kas noteic Slīteres nacionālā parka ainavu aizsardzības zonas izveidošanas mērķi.
188. Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas un zemes zinātņu fakultātes Ģeogrāfijas nodaļas Cilvēka ģeogrāfijas katedras asistente Laila Kūle norāda, ka saskaņā ar Likumu par administratīvo teritoriju izveidošanu ciemi veidojami no viensētām jeb savrupām lauku sētām. Diemžēl viensētas jēdziens neesot juridiski definēts. Tas novedot pie plašas šā termina interpretācijas, un atsevišķas viensētas faktiski pārsniedzot vispārpieņemtos priekšstatus par to, kas ir viensēta. Tajās Eiropas valstīs, kur demokrātiska un tiesiska teritorijas plānošana ieviesta agrāk, viensētas definīcija parasti esot precizēta, piemēram, esot noteikts, ka tajā ietilpst ne vairāk kā divas dzīvojamās ēkas un konkrēts skaits saimniecības ēku, kā arī esot paredzētas citas regulējošas pazīmes. Latvijas normatīvie akti nenorādot, ko nozīmē būvju kopums un koncentrēta jeb blīva apbūve. Tas esot jānosaka teritorijas plānojumos. Arī termins "vēsturiski radies" esot plaši izmantots, bet nekonkrēts. Dažkārt tiekot minēts laika posms. Piemēram, 25 gadu periods minēts Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likumā. Tomēr visbiežāk par vēsturiski radušos tiekot uzskatīta tāda apbūve, kas radusies, iepriekš ilgākā periodā summējoties būvniecības un citām cilvēku darbībām. Minētais jēdziens esot saprotams kā esošā apbūve, proti, ēkas, kur cilvēki dzīvo kādu laiku, un kā pretstatījums terminam "plānota apbūve", proti, tāda apbūve (ēkas un inženierbūves), kura vēl neeksistē, bet būvniecības procesa rezultātā ir jāizveido. Lielākā daļa attīstīto Eiropas valstu tomēr apbūvi definējot precīzāk, proti, nosakot kritērijus pilsētveida jeb urbānās apbūves vienību robežām, kuras varētu uzskatīt par atbilstošām Latvijā lietotajam terminam "koncentrēta apbūve". Kritērijus Eiropas valstīs nosakot pēc minimālā iedzīvotāju vai ēku skaita vai pēc attāluma starp ēkām, turklāt dažkārt tikai starp tām ēkām, kuras ir apkurināmas. Pēc Eiropas Savienības Statistikas pārvaldes informācijas, šie kritēriji dažādās Eiropas Savienības dalībvalstīs atšķiroties atkarībā no iedzīvotāju blīvuma un vēsturiskā apdzīvojuma veida. Iedzīvotāju minimālais skaits varot būt no 200 līdz
189. Par kritēriju varot tikt noteikts nevis iedzīvotāju skaits, bet minimālais ēku skaits. Piemēram, Īrijā - vismaz 50 ēkas. Nereti par koncentrētas apbūves kritēriju tiekot uzskatīts minimālais attālums starp ēkām, kuras var ietvert apdzīvotās vietas robežās. Visbiežāk šis attālums esot ne vairāk kā 200 metri, bet, piemēram, Lielbritānijā - tikai 50 metri. Ja nacionāla līmeņa, plānošanas reģiona vai rajona pašvaldības teritorijas plānojumi un normatīvie dokumenti neietverot konkrētus norādījumus vai teritorijas, kurās jauna apbūve nav pieļaujama, tad pašvaldībām esot zināma rīcības brīvība ciema robežu noteikšanā. Latvijā neesot īpašas nacionālā līmeņa politikas attiecībā uz apdzīvojuma attīstību, tomēr vietējās pašvaldības varot vadīties pēc nacionālajiem un starptautiskajiem nozaru un vides aizsardzības politikas dokumentiem, kas norāda vēlamos apdzīvojuma attīstības virzienus. Piemēram, esot jāņem vērā Helsinku komisijas rekomendācijas par apbūves attīstību Baltijas jūras krasta joslā un
190. gada Baltijas jūras reģiona kopējās teritorijas plānošanas vadlīnijas attiecībā uz piekrasti. Tās noteicot, ka jaunas ēkas un būves jāizvieto tā, lai tās atrastos pēc iespējas tuvāk piekrastē esošajām apdzīvotajām vietām vai aiz tām un nerastos gar jūras piekrasti izkliedēta apbūve, un tādejādi varētu saglabāt dabisko ainavu. Turklāt jaunajai apbūvei nevajadzētu veidot vizuālu barjeru gar krastu. Priekšroku vajagot dot esošās jeb vēsturiskās apbūves atjaunošanai, nevis būvniecībai teritorijās, kur iepriekš apbūves nav bijis. Apbūvēt piekrastes teritorijas, kas atrodas ārpus jau esošajām apdzīvotajām vietām, esot pieļaujams tikai tad, ja šī apbūve ir pamatota teritorijas plānojumā vai saistīta ar funkcionālu nepieciešamību atrasties piekrastē. Būtiski esot tas, lai ciemu un pilsētu robežas tiktu noteiktas, balstoties uz sabiedriskās drošības un labklājības, vides aizsardzības un teritorijas plānošanas principiem.
191. Rīgas Tehniskās universitātes Arhitektūras un pilsētplānošanas fakultātes Arhitektūras un pilsētbūvniecības katedras vadītājs, Dr. arch., profesors Jānis Briņķis norāda, ka jēdziens "koncentrēta apbūve" esot jāsaprot kā "blīva apbūve". Plānošanā to mērot ar apbūves blīvuma vai apbūves intensitātes rādītājiem, kurus nosakot pašvaldība ar saistošajiem noteikumiem katram ar plānojumu noteiktajam zemes izmantošanas veidam. Plānošanā par vēsturisku uzskatot apbūvi, kas ir vecāka par 50 gadiem. Jēdziens "vēsturiski radusies koncentrēta apbūve" Likuma par administratīvo teritoriju izveidošanu kontekstā esot lietots kā viens no kritērijiem lauku apdzīvotās vietas ieskaitīšanai ciemu kategorijā. Tomēr šis kritērijs neesot uzskatāms par obligātu nosacījumu. Jēdziens "vēsturiski radusies koncentrēta apbūve" esot uztverams arī kā specifisks attiecīgās vides kultūrvēsturiskās un arhitektoniski mākslinieciskās kvalitātes raksturojums, kas atspoguļojot apbūves telpiskās struktūras kopsakarības - zināmu vizuālu noslēgtību, viengabalainību, harmoniju, kā arī ansambļa pazīmes.
192. Telpiskās plānošanas iniciatīvas "Baltijas jūras reģiona valstu par telpisko plānošanu un attīstību atbildīgo ministru vīzija un stratēģijas attiecībā uz Baltijas jūru" (Vision and Strategies around the Baltic Sea, VASAB) sekretariāta vadītāja vietniece Dzintra Upmace norāda, ka vēsturiski gandrīz katrā Latvijas pašvaldībā apdzīvojuma struktūra ir veidojusies atšķirīgi. Līdz ar to arī izpratne par jēdzienu "vēsturiski radusies koncentrēta apbūve" dažādās Latvijas vietās varētu būt atšķirīga. Teritorijas plānojumā ciema robeža vienlaikus kalpojot kā robeža starp atšķirīgu teritorijas plānoto vai atļauto izmantošanu un nosakot ciema teritorijā blīvu apbūvi ar tai atbilstošu pakalpojumu klāstu un labiekārtojuma līmeni, proti, ielām, centralizētu ūdens apgādi un kanalizāciju, atkritumu savākšanu, ielu apgaismojumu, ietvēm un tamlīdzīgi. Eiropā veiktie pētījumi liecinot, ka nav nedz vienotas pilsētu un ciemu definīcijas, nedz arī vienotas pieejas apdzīvoto vietu robežas noteikšanai un katrai valstij ir savas kultūrvēsturiskās tradīcijas un īpatnības. Nevienā no Rietumvalstīs noformulētajām definīcijām apbūves blīvums visai pilsētai vai ciemam neesot noteikts. Parasti apbūves blīvums pilsētās vai ciemos tiekot noteikts tieši teritorijas plānošanas procesā, tādējādi saglabājot vēsturiski apdzīvotās vietas tēlu un veidojot tās nākotnes telpu. Apbūves blīvums vienā apdzīvotā vietā varot atšķirties vairākas reizes, tādējādi veidojot konkrētas vietas savdabīgo identitāti, regulējot iedzīvotāju dzīvesveidu un atspoguļojot apdzīvotās vietas ekonomiskās iespējas. Secinājumu daļa
193. Satversmes
194. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. No Satversmes
195. panta izriet vairāki tiesiskas valsts principi, tostarp arī tiesību virsvadības princips, kas valsts pārvaldē tiek saukts par pārvaldes tiesiskuma jeb pārvaldes likumības principu. No demokrātiskas republikas jēdziena visām valsts institūcijām izriet pienākums savā darbībā ievērot likumību, varas dalīšanu un veikt savstarpēju uzraudzību, ievērojot publiskās varas pakļautību likumam, t.i., likuma virsvadību un citus tiesiskas valsts principus. Valsts pārvaldei demokrātiskā un tiesiskā valstī sabiedrības uzticētās funkcijas jāpilda godīgi, efektīvi un taisnīgi, tās rīcībai jāatbilst likumiem [sk. Satversmes tiesas
196. gada
197. marta sprieduma lietā Nr. 04-07