Par Kriminālprocesa likuma 124. panta sestās un septītās daļas, 125. panta trešās daļas un 126. panta 3.1 daļas atbilstību Latvijas Republikas Satvers

Par Kriminālprocesa likuma 124. panta sestās un septītās daļas, 125. panta trešās daļas un 126. panta 3.1 daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam teikumam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par Kriminālprocesa likuma 124. panta sestās un septītās daļas, 125. panta trešās daļas un 126. panta 3.1 daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam teikumam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2025. gada 14. martā lietā Nr. 2022-32-01 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja Irēna Kucina, tiesneši Anita Rodiņa, Jānis Neimanis, Jautrīte Briede, Veronika Krūmiņa, Mārtiņš Mits un Juris Juriss, pēc Vitālija Leškova (Vitaly Leshkov), Žannas Šalmanas (Zhanna Shalman), LIREVA INVESTMENTS LIMITED, Vladislava Ickovska (Vladyslav Itskovskyy), FORTRESS FINANCE INC., Janīnas Filatovas (Yanina Filatova), Andreja Sizova (Andrey Sizov), Veronikas Ribaļčenko (Veronika Ribalchenko), ASG Resolution Capital, AS, Personas N, Personas O, SIA "SUNHOUSE", Ranas Malikovas (Rana Malikova), Murada Melikova (Murad Melikov), KASPIANLAB LP konstitucionālajām sūdzībām un Ekonomisko lietu tiesas pieteikuma, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu, 17. panta pirmās daļas 9. un 11. punktu, 19.1, 19.2 un 28.1 pantu, rakstveida procesā 2025. gada 12. februāra tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Kriminālprocesa likuma 124. panta sestās un septītās daļas, 125. panta trešās daļas un 126. panta 3.1 daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam teikumam". Konstatējošā daļa 1. Saeima 2005. gada 21. aprīlī pieņēma Kriminālprocesa likumu, kas stājās spēkā 2005. gada 1. oktobrī. Ar 2017. gada 22. jūnija grozījumiem, kas stājās spēkā 2017. gada 1. augustā, Kriminālprocesa likuma 124. pants tika papildināts ar sesto daļu šādā redakcijā: "Pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir pamats uzskatīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme." Ar minētajiem grozījumiem Kriminālprocesa likuma 126. pants tika papildināts ar 3.1 daļu šādā redakcijā: "Ja kriminālprocesā iesaistītā persona apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību ir šai personai." Ar 2018. gada 20. jūnija grozījumiem, kas stājās spēkā 2018. gada 1. septembrī, Kriminālprocesa likuma 124. pants tika papildināts ar septīto daļu šādā redakcijā: "Lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, jāpierāda, ka šie līdzekļi ir noziedzīgi iegūti, bet nav nepieciešams pierādīt, konkrēti no kura noziedzīgā nodarījuma līdzekļi ir iegūti." Savukārt ar 2019. gada 21. novembra grozījumiem, kas stājās spēkā 2019. gada 24. decembrī, Kriminālprocesa likuma 124. panta sestajā daļā vārdi "Pierādīšanas priekšmetā" aizstāti ar vārdiem "Kriminālprocesā un procesā par noziedzīgi iegūtu mantu pierādīšanas priekšmetā". Ar šiem pašiem grozījumiem Kriminālprocesa likuma 124. panta septītajā daļā izslēgti vārdi "jāpierāda, ka šie līdzekļi ir noziedzīgi iegūti, bet". Ar šiem grozījumiem Kriminālprocesa likuma 125. pants papildināts ar trešo daļu šādā redakcijā: "Ir uzskatāms par pierādītu, ka manta, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, ir noziedzīgi iegūta, ja kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi un ja pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme." Tāpat ar šiem grozījumiem Kriminālprocesa likuma 126. panta 3.1 daļa papildināta ar teikumu šādā redakcijā: "Ja persona noteiktā termiņā nesniedz ticamas ziņas par mantas izcelsmes likumību, šai personai tiek liegta iespēja saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas nodarīts saistībā ar kriminālprocesā noteiktajiem ierobežojumiem rīkoties ar šo mantu." 2. Satversmes tiesā pēc vairāku personu konstitucionālajām sūdzībām ierosinātas 14 lietas par Kriminālprocesa likuma 124. panta sestās un septītās daļas, 125. panta trešās daļas un 126. panta 3.1 daļas (turpmāk kopā arī - apstrīdētās normas) atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. panta pirmajam un otrajam teikumam. Pēc Ekonomisko lietu tiesas pieteikuma ierosināta lieta par Kriminālprocesa likuma 124. panta septītās daļas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Lai veicinātu šo lietu vispusīgu un ātru izskatīšanu, tās saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 22. panta sesto daļu tika apvienotas vienā lietā - lietā Nr. 2022‑32‑01 "Par Kriminālprocesa likuma 124. panta sestās un septītās daļas, 125. panta trešās daļas un 126. panta 3.1 daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam teikumam". 3. Konstitucionālo sūdzību iesniedzēji - Vitālijs Leškovs (Vitaly Leshkov), Žanna Šalmana (Zhanna Shalman), LIREVA INVESTMENTS LIMITED, Vladislavs Ickovskis (Vladyslav Itskovskyy), FORTRESS FINANCE INC., Janīna Filatova (Yanina Filatova), Andrejs Sizovs (Andrey Sizov), Veronika Ribaļčenko (Veronika Ribalchenko), ASG Resolution Capital, AS, Persona N, Persona O, SIA "SUNHOUSE", Rana Malikova (Rana Malikova), Murads Melikovs (Murad Melikov) un KASPIANLAB LP (turpmāk arī - Pieteikumu iesniedzēji) - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam teikumam. Latvijā tika uzsākti vairāki atsevišķi kriminālprocesi pēc Krimināllikuma 195. panta trešās daļas par iespējamu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu lielā apmērā. Visos minētajos kriminālprocesos procesa virzītājs arestēja Pieteikumu iesniedzēju mantu, uzsāka procesu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu (turpmāk arī - process par noziedzīgi iegūtu mantu) un nodeva procesa materiālus izlemšanai tiesai. Ar galīgo tiesas nolēmumu visos minētajos procesos Pieteikumu iesniedzēju manta atzīta par noziedzīgi iegūtu un konfiscēta valsts labā. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka apstrīdētās normas procesā par noziedzīgi iegūtu mantu būtiski samazina ar mantu saistītās personas iespējas efektīvi apstrīdēt mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu un nostāda mantas īpašnieku būtiski sliktākā stāvoklī salīdzinājumā ar procesa virzītāju, jo atvieglo tā pierādīšanas pienākumu. Tādējādi tiek pārkāpts pušu līdzvērtīgu iespēju princips. Pēc tam, kad procesa virzītājs izteicis pieņēmumu, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme, ar mantu saistītajai personai ir uzlikts pienākums pierādīt mantas izcelsmes likumību, bet tai nav pietiekamu un efektīvu procesuālo garantiju procesa virzītāja pieņēmuma atspēkošanai. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētās normas nav skaidras un paredzamas, jo nenosaka to piemērošanas gadījumus un robežas. Šo normu pieņemšanā pārkāpts labas likumdošanas princips, jo nav vērtēta to atbilstība vispārējiem tiesību principiem, Satversmei, Eiropas Savienības tiesībām un starptautiskajiem līgumiem. Apstrīdētās normas neatbilst Satversmei, ciktāl tās tiek piemērotas procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. Ir jābūt pierādītai saiknei starp noziedzīgi iegūtu mantu un predikatīvu noziedzīgu nodarījumu, taču apstrīdētās normas ļauj to nedarīt. Apstrīdētās normas nedrīkstētu piemērot mantas izcelsmes pierādīšanai procesā par noziedzīgi iegūtu mantu gadījumos, kad kriminālprocesā tiek izmeklēta autonomā legalizēšana, tomēr faktiski tās šajā procesā tiek piemērotas. Tās ļauj konfiscēt mantu ar pierādīšanas standartu "iespējamības pārsvars" neatkarīgi no tā, vai mantas īpašnieks ir vai nav saistīts ar noziedzīgu nodarījumu. Pieteikumu iesniedzēji norāda, ka atbilstoši apstrīdētajām normām procesa virzītājs var izteikt pieņēmumu par mantas noziedzīgu izcelsmi un ar mantu saistītajai personai tiek uzlikts nesamērīgs pienākums šo pieņēmumu atspēkot. Procesa virzītājam savs pieņēmums nav jāpamato un nav jāpaziņo ar mantu saistītajai personai par faktiem, kas tai būtu jāatspēko. Pierādīšanas nasta uz personu var tikt pārnesta brīdī, kad procesa virzītāja rīcībā nav pierādījumu par noziedzīgu nodarījumu. Tādējādi procesa virzītājs ir atbrīvots no mantas noziedzīgas izcelsmes pierādīšanas. Ar mantu saistītā persona ir nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar procesa virzītāju. Apstrīdētās normas nenodrošina personai iespēju ar tās rīcībā esošiem vai vienkāršā veidā iegūstamiem pierādījumiem pierādīt mantas izcelsmes likumību. Tās nenosaka minimālos kritērijus un standartu attiecībā uz iesniedzamo pierādījumu formu un saturu. Personai nav zināmi fakti, uz kuriem balstīts procesa virzītāja pieņēmums. Tai nesamērīgi īsā termiņā ir jāiesniedz pierādījumi, turklāt valsts valodā un apliecinātus noteiktā formā. Pierādījumi jāiesniedz par neierobežotā laikposmā veiktiem darījumiem. Turklāt pierādījumi jāiesniedz arī par trešo personu darījumiem. Tādēļ pierādījumus par mantas izcelsmes likumību iesniegt ir ļoti sarežģīti vai pat neiespējami. Ja persona nevar pierādīt mantas izcelsmes likumību, tad tiesa šo mantu var atzīt par noziedzīgi iegūtu no nenoskaidrota noziedzīga nodarījuma, balstoties uz iespējamības pārsvaru, pat ja par to ir šaubas. Turklāt tiesa mantas izcelsmi vērtē, pamatojoties uz pierādījumiem, kurus procesa virzītājs ir selektīvi izdalījis no pamata krimināllietas, nevis visiem krimināllietas materiāliem. Tiesai nav kompetences pārbaudīt procesā par noziedzīgi iegūtu mantu iesniegtos pierādījumus, un līdz ar to ir pārkāpti tiešuma un mutiskuma principi. Pieteikumu iesniedzēji vērš uzmanību uz to, ka procesā par noziedzīgi iegūtu mantu netiek konstatēta personas vaina un piemērots kriminālsods, tomēr tiek izdarīts secinājums par mantas izcelsmes noziedzīgumu un legalizēšanas darbību veikšanu ar šādu mantu, tādējādi konstatējot Krimināllikuma 195. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmes. Tātad apstrīdētās normas ļauj procesa virzītājam un tiesai izteikt vērtējumu, ka ar mantu saistītā persona ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Persona faktiski tiek sodīta ar mantas konfiskāciju par tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, kurā tās vaina nav pierādīta. Ar apstrīdētajām normām ar mantu saistītajai personai tiek uzlikts arī pienākums atspēkot prezumpciju, ka tā ir veikusi noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Turklāt tiesas lēmums, ar kuru manta atzīta par noziedzīgi iegūtu, var tikt izmantots kā pierādījums kriminālprocesā, lai personu notiesātu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Tādējādi apstrīdētās normas pārkāpj nevainīguma prezumpcijas principu. 4. Pieteikuma iesniedzēja - Ekonomisko lietu tiesa - uzskata, ka Kriminālprocesa likuma 124. panta septītā daļa neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Ekonomisko lietu tiesas izskatīšanā ir process par noziedzīgi iegūtu mantu. Tas izdalīts no kriminālprocesa, kas uzsākts pēc Krimināllikuma 195. panta trešās daļas par iespējamu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu lielā apmērā. Ekonomisko lietu tiesa norāda, ka kopumā process par noziedzīgi iegūtu mantu tajā iesaistītajām personām nodrošina līdzvērtīgas tiesības. Šajā procesā ar mantu saistītajai personai ir iespēja uzzināt, ar ko ir pamatots procesa virzītāja pieņēmums par arestētās mantas noziedzīgu izcelsmi, un sniegt tiesai paskaidrojumus un pierādījumus, lai šo pieņēmumu atspēkotu. Tiesa veic šā pieņēmuma kontroli, pārbaudot, vai pierādījumi ar iespējamības pārsvaru pamato mantas noziedzīgu izcelsmi. Tomēr iesaistīto personu iespēju līdzsvars tiek izjaukts gadījumā, ja sevišķais process ir izdalīts no kriminālprocesa, kurā tiek izmeklēta autonoma noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana bez iespējamā predikatīvā noziedzīgā nodarījuma noskaidrošanas. Kriminālprocesā par autonomo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu Kriminālprocesa likuma 124. panta septītā daļa ļauj neiegūt pierādījumus par predikatīvo noziedzīgo nodarījumu, no kura cēlusies manta, ar kuru vēlāk veiktas iespējamas legalizēšanas darbības. Tas ietekmē arī no šāda procesa izdalīto procesu par noziedzīgi iegūtu mantu. Ja netiek iegūti pierādījumi par arestētās mantas izcelsmi no iespējamā predikatīvā noziedzīgā nodarījuma, procesa virzītāja iegūto mantas izcelsmes pierādījumu kopums ir nekonkrēts un pušu līdzvērtīgas iespējas tiek izjauktas. Ar mantu saistītajai personai nav līdzekļu pierādīšanas atvieglojuma līdzsvarošanai. Jo mazāk konkrēts ir procesa virzītāja pieņēmums par mantas noziedzīgu izcelsmi, jo grūtāk to atspēkot. Procesa virzītājam likumdevējs ir ļāvis mantas izcelsmes ķēdi nenoskaidrot līdz galam, bet ar mantu saistītajai personai jāspēj izskaidrot ne tikai to, kā šī manta nonākusi tās īpašumā vai valdījumā, bet arī to, ka šīs mantas kustība bija likumīga arī starp trešajām personām. Tātad ar mantu saistītajai personai par mantas izcelsmi jāsniedz vairāk ziņu, nekā spējis noskaidrot procesa virzītājs kriminālprocesā. Tādējādi Kriminālprocesa likuma 124. panta septītās daļas piemērošana procesā par noziedzīgi iegūtu mantu paaugstina iespēju, ka tiek konfiscēta tāda manta, kuras izcelsme nav noziedzīga. 5. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam teikumam. Saeima norāda, ka procesa par noziedzīgi iegūtu mantu būtība ir izlemt jautājumu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu, kamēr persona vēl nav likumā noteiktajā kārtībā atzīta par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Tas izriet arī no Latvijas starptautiskajām saistībām, kas paredz pienākumu izveidot tiesisko regulējumu, lai nodrošinātu noziedzīgi iegūtas mantas konfiscēšanu. Kriminālprocesa likuma 124. panta sestā daļa, 125. panta trešā daļa un 126. panta 3.1 daļa ir savstarpēji cieši saistītas, jo regulē jautājumus par mantas noziedzīgas izcelsmes pierādīšanu un ir daļa no kopējā regulējuma par noziedzīgi iegūtu mantu. Savukārt Kriminālprocesa likuma 124. panta septītā daļa ir izmantojama, lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, kas ir atsevišķs noziedzīgs nodarījums, par kuru atbildība paredzēta Krimināllikuma 195. pantā. Šī norma nav piemērojama procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, jo tajā tiek lemts nevis par noziedzīgu nodarījumu, bet gan par mantas noziedzīgu izcelsmi. Apstrīdētās normas neregulē arī jautājumu par tiesībām iepazīties ar lietas materiāliem. Saeima uzskata, ka pierādīšanas standarts "iespējamības pārsvars" ir attiecināms tikai uz mantas noziedzīgas izcelsmes pierādīšanu, nevis uz pierādīšanu, ka persona ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Personas vaina neatkarīgi no mantas noziedzīgas izcelsmes pierādīšanas ir jāpierāda atbilstoši standartam "ārpus saprātīgām šaubām". Ar apstrīdētajām normām nav ieviests apgrieztais pierādīšanas pienākums, jo procesa virzītājam jāpierāda, ka manta ir noziedzīgi iegūta. Neatkarīgi no tā, vai persona ir iesniegusi ziņas par mantas izcelsmes likumību, procesa virzītājam ir jāsavāc pietiekams pierādījumu kopums, kas liecina par to, ka mantas izcelsme, visticamāk, ir noziedzīga. Kad procesa virzītājs izsaka pieņēmumu par mantas noziedzīgu izcelsmi, jābūt pierādījumu kopumam, kas par to liecina. Procesa virzītāja pieņēmums par mantas noziedzīgu izcelsmi nevar būt subjektīvs un nebalstīts pierādījumos. Savukārt personai ir nevis ārpus saprātīgām šaubām jāpierāda tas, ka mantas izcelsme ir likumīga, bet jāsniedz tik daudz ticamu ziņu par mantas likumīgo izcelsmi, lai vairs nebūtu iespējams pierādīt to, ka mantas izcelsme, visticamāk, ir noziedzīga. Tas ir izpildāms pienākums. Ja persona noteiktajā termiņā neiesniedz ziņas par mantas izcelsmes likumību, tai tiek liegta iespēja saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas tai nodarīts saistībā ar kriminālprocesā noteiktajiem ierobežojumiem rīkoties ar šo mantu. Tās ir vienīgās sekas, kas personai rodas šā pienākuma neizpildīšanas dēļ. Personai arī pēc noteiktā termiņa ir tiesības iesniegt ziņas par mantas likumīgo izcelsmi. Saeima vērš uzmanību uz to, ka apstrīdētās normas attiecas uz mantas noziedzīgas izcelsmes pierādīšanu, nevis uzliek personai pienākumu pierādīt savu nevainīgumu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu netiek vērtēta noziedzīga nodarījuma subjektīvā puse, un ar mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu netiek izteikts pieņēmums par personas vainu. No Krimināllikuma 70.11 panta pirmās daļas neizriet tas, ka kritērijs mantas atzīšanai par noziedzīgi iegūtu ir personas saistība ar konkrētu noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. Ar mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu netiek prezumēta personas saistība ar konkrētu noziedzīgu nodarījumu vai personas vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Tādējādi ir ievērots nevainīguma prezumpcijas princips. 6. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam teikumam. Tieslietu ministrija norāda, ka apstrīdētās normas ir daļa no tiesiskā regulējuma, kas tika ieviests ar mērķi veicināt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas apkarošanu un nodrošināt noziedzīgi iegūtu līdzekļu konfiskāciju, tādējādi nodrošinot arī starptautisko saistību izpildi. Kriminālprocesa likuma 124. panta septītās daļas mērķis ir tieši saistīts ar personas notiesāšanu autonomās legalizēšanas gadījumos un izriet no Eiropas Padomes Konvencijas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanu (turpmāk - Varšavas konvencija). Minētā norma ir piemērojama tikai kriminālprocesā, kurā tiek lemts par personas vainu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā. Kriminālprocesa likuma 124. panta sestā daļa, 125. panta trešā daļa un 126. panta 3.1 daļa kā daļa no tiesiskā regulējuma par noziedzīgi iegūtu mantu tika ieviestas, ņemot vērā Eiropas Parlamenta un Padomes 2014. gada 3. aprīļa direktīvas 2014/42/ES par nozieguma rīku un noziedzīgi iegūtu līdzekļu iesaldēšanu un konfiskāciju Eiropas Savienībā (turpmāk - Direktīva 2014/42) tiesisko regulējumu. Arī Eiropas Parlamenta un Padomes 2024. gada 24. aprīļa direktīvas 2024/1260 par aktīvu atgūšanu un konfiskāciju 14. pantā ir ietverts regulējums par pierādīšanas standartu "iespējamības pārsvars", kas ļauj konfiscēt noziedzīgi iegūtu mantu, ja īpašums ir iegūts noziedzīgas darbības rezultātā. Tieslietu ministrija uzskata, ka procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ar mantu saistītajai personai ir nodrošināti visi tai nepieciešamie procesuālie līdzekļi. Personai, par kuras mantu izteikts pieņēmums, ka tā ir iegūta noziedzīgi, ir jāpierāda tikai mantas izcelsme un nav jāpierāda, ka tā pati nav saistīta ar nenoskaidrotu noziedzīgu nodarījumu. Gadījumos, kad pirmstiesas kriminālprocesā nav iespējams iegūt ziņas par predikatīvo noziedzīgo nodarījumu, mantas noziedzīga izcelsme pierādāma ar Krimināllikuma 195. pantā paredzētā noziedzīgā nodarījuma objektīvo pusi, proti, ar legalizēšanas darbībām, kas norādītas arī Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma un proliferācijas finansēšanas novēršanas likuma (turpmāk - Novēršanas likums) 5. pantā. Ja lietā nav noskaidrots predikatīvais noziedzīgais nodarījums, izmeklēšana tiek veikta par autonomo legalizēšanu, un tā tiek pierādīta, balstoties arī uz netiešiem pierādījumiem, kas norāda uz mantas noziedzīgu izcelsmi, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas tipoloģijām un pazīmēm, kā arī personas spēju pierādīt mantas likumīgu izcelsmi. Procesa virzītājam jāpierāda, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme. Tikai tad, ja persona apgalvo pretējo, tai ir pienākums pierādīt mantas likumīgu izcelsmi. Tieslietu ministrija norāda, ka Kriminālprocesa likuma 124. panta sestā daļa, 125. panta trešā daļa un 126. panta 3.1 daļa nav attiecināma uz pierādīšanu, ka persona ir vainīga noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, tādēļ šīs normas neuzliek personai pienākumu pierādīt savu nevainīgumu. Ar mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu netiek prezumēta personas saistība ar konkrētu noziedzīgu nodarījumu. Ir iespējams, ka personas rīcībā ir noziedzīgi iegūta manta, bet pati persona nav izdarījusi noziedzīgu nodarījumu vai to nav iespējams konstatēt. Noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija nav sods, bet gan procesuālais piespiedu līdzeklis. Līdz ar to netiek pārkāpts nevainīguma prezumpcijas princips. Arī atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrai noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācija nav pretrunā ar nevainīguma prezumpcijas principu. 7. Pieaicinātā persona - Ģenerālprokuratūra - pievienojas Saeimas atbildes rakstos norādītajam un uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam teikumam. Ģenerālprokuratūra norāda, ka visā pasaulē, arī Latvijā, par izaicinājumu joprojām tiek uzskatīta valsts spēja pierādīt noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu bez tiešas saiknes ar predikatīvo noziedzīgo nodarījumu jeb autonomo legalizēšanu. Mantas atzīšana par noziedzīgi iegūtu, kad kriminālprocesā tiek izmeklēta autonomā legalizēšana, atbilst Latvijas starptautiskajām saistībām, tostarp Varšavas konvencijai un Finanšu darbības uzdevumu grupas noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas jautājumos (turpmāk - Finanšu darbības uzdevumu grupa) rekomendācijām. Ģenerālprokuratūra vērš uzmanību uz to, ka secinājums par mantas noziedzīgu izcelsmi tiek balstīts uz zemāku pierādīšanas standartu - varbūtību, tomēr tai jābūt pamatotai un pārliecinošai. Kriminālprocesa likuma 124. panta sestajā daļā un 125. panta trešajā daļā ietvertais pierādīšanas standarts attiecas vienīgi uz mantas, kuru procesa virzītājs uzskata par noziedzīgi iegūtu, izcelsmes pierādīšanu. Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tiesa nevērtē pierādījumus, kas attiecas uz personas vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, un par to nelemj. Tiesai jāvērtē tikai pierādījumi par arestētās mantas izcelsmi. Kriminālprocesa likuma 124. panta sestajā daļā un 125. panta trešajā daļā ietvertās prezumpcijas būtība ir izslēgt nepieciešamību iegūt pierādījumus par predikatīvo noziedzīgo nodarījumu. Pārbaudot mantas izcelsmi, vērtējami trīs kritēriji: 1) ar mantu objektīvi veiktas legalizēšanas darbības; 2) pierādījumu kopums dod procesa virzītājam pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme, un 3) kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot mantas likumīgo izcelsmi. Svarīgākais priekšnoteikums pieņēmumu izteikšanai ir pietiekami pierādījumi, un tikai pēc tam personai rodas pienākums ticami izskaidrot mantas izcelsmes likumību. Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūrā atzīts, ka personai var uzlikt pienākumu izskaidrot mantas izcelsmes likumību. Ja persona nespēj to ticami izskaidrot, tad manta tiek prezumēta par noziedzīgi iegūtu. Turklāt procesā par noziedzīgi iegūtu mantu iesaistītā persona var iesniegt pierādījumus ne vien procesa virzītājam, bet arī tiesai. Tiesu praksē personas šīs tiesības arī izmanto. Tiesas rūpīgi ievēro pierādīšanas standartu "iespējamības pārsvars" un to, vai procesa virzītājs ir savācis pierādījumus, kas pamato pieņēmumu par mantas, visticamāk, noziedzīgo izcelsmi, lai personai rastos nepieciešamība pierādīt mantas izcelsmes likumību. Procesa virzītājam ir jāpierāda, ka mantas izcelsme, visticamāk, ir noziedzīga, neatkarīgi no tā, vai persona ir sniegusi ziņas par mantas izcelsmes likumību. Pieteikumos norādītais par pierādīšanas grūtībām ir saistīts ar apstrīdēto normu individuālu piemērošanu, nevis pašu šo normu neatbilstību Satversmei. 8. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam teikumam. Tiesībsargs atsaucas uz starptautiskajos dokumentos noteikto un uzsver, ka Finanšu darbības uzdevumu grupas rekomendāciju izpildē un sekmīgā autonomās legalizēšanas pierādīšanā ir būtiski likt personai pamatot tās rīcībā esošo līdzekļu izcelsmi. Savukārt valstij ir jānodrošina, ka pieņēmums par mantas legalizēšanu ir pamatots vismaz ar sākuma pierādījumiem. Tiesībsargs norāda, ka tiesu praksē procesos par noziedzīgi iegūtu mantu Kriminālprocesa likuma 124. panta septītā daļa netiek piemērota, lai pamatotu lēmumu par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu. Ja lietās par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu nav nepieciešams pierādīt, no kura noziedzīga nodarījuma manta radusies, tad vēl jo vairāk to nav nepieciešams vērtēt no šī kriminālprocesa izdalītā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. Lai mantu atzītu par noziedzīgi iegūtu, ir pieļaujama pierādīšanas standarta "iespējamības pārsvars" piemērošana. Tas nav nesamērīgs pamattiesību ierobežojums, ja vien tiek ievērots pušu tiesību līdzsvars un tiek nodrošinātas tiesības uz pierādījumu pārbaudi. Apstrīdētās normas neparedz ar mantu saistītās personas pienākumu pierādīt mantas likumīgu izcelsmi ārpus saprātīgām šaubām. Fakta legālā prezumpcija ar samazinātu pierādīšanas standartu attiecībā uz mantas izcelsmi pati par sevi ir pieļaujama, ja tiesas procesā ir ievērots pušu līdzvērtīgu iespēju princips un lēmumu par mantas noziedzīgo izcelsmi pēc pierādījumu pārbaudes pieņem neatkarīga tiesa. Personai ir tiesības iesniegt mantas likumīgo izcelsmi apliecinošas ziņas procesa virzītājam no brīža, kad tai ir ierobežotas tiesības rīkoties ar mantu, un šādām tiesībām ir jāsaglabājas arī visā procesa par noziedzīgi iegūtu mantu laikā. Apstrīdētās normas neliedz personai tiesības iesniegt mantas likumīgo izcelsmi pamatojošas ziņas, un pušu līdzvērtīgu iespēju princips netiek pārkāpts. Tiesībsargs vērš uzmanību uz to, ka tiesai ir pienākums pārbaudīt pierādījumus, lai pārliecinātos, ka pieņēmums par mantas, visticamāk, noziedzīgo izcelsmi ir pamatots. Ar mantu saistītajai personai nav jāpierāda, ka tā nav izdarījusi noziedzīgu nodarījumu, bet tikai ticami jāizskaidro mantas likumīgā izcelsme. Procesa virzītājam aizdomas par mantas noziedzīgo izcelsmi ir jāapliecina ar tādu pierādījumu kopumu, kas dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme. Tiesai procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir pienākums šo pieņēmumu pārbaudīt neatkarīgi no tā, vai persona ir sniegusi ziņas par mantas likumīgo izcelsmi. Tiesai jāraugās, lai fakta legālā prezumpcija tiktu piemērota saprātīgās robežās un personai netiktu izvirzīta prasība pierādīt negatīvus faktus. Kriminālprocesa likuma normas neierobežo ar mantu saistītās personas tiesības procesā par noziedzīgi iegūtu mantu stiprināt savu pozīciju ar mantas likumīgu izcelsmi apliecinošiem materiāliem un argumentiem. Ja kādā no procesuālajiem dokumentiem pausti apgalvojumi, kas pārkāpj nevainīguma prezumpcijas principu, tad ir izmantojami Kriminālprocesa likumā paredzētie personas tiesību aizsardzības mehānismi. 9. Pieaicinātā persona - Latvijas Zvērinātu advokātu padome - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam teikumam. Latvijas Zvērinātu advokātu padome pievienojas pieteikumos minētajiem argumentiem par to, ka ar mantu saistītā persona tiek nostādīta nelabvēlīgākā situācijā salīdzinājumā ar procesa virzītāju un nav skaidri saprotams, kāds pierādījumu kopums varētu atspēkot procesa virzītāja pieņēmumu. Turklāt Latvijas Zvērinātu advokātu padome uzskata, ka procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kurā persona netiek saukta pie atbildības par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, Kriminālprocesa likuma 124. panta septītā daļa un 125. panta trešā daļa nav piemērojama. Latvijas Zvērinātu advokātu padome uzskata, ka apstrīdētajās normās noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi ‒ sabiedrības drošība ‒ var sasniegt ar personas pamattiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Apstrīdētās normas neparedz procesa virzītāja pienākumu vispirms konstatēt noziedzīgu nodarījumu un tikai pēc tam izvirzīt pieņēmumu par mantas noziedzīgo izcelsmi, kā arī precīzus noteikumus par to, kā var atspēkot procesa virzītāja pieņēmumu. Tādējādi sabiedrības ieguvums nevar būt lielāks par indivīda tiesībām nodarīto kaitējumu. Apstrīdētās normas neatbilst Direktīvas 2014/42 noteikumiem un mērķiem. Latvijas Zvērinātu advokātu padome uzskata, ka gadījumos, kad ar mantu saistītā persona iegūst statusu, kas dod tiesības uz aizstāvību, var tikt konstatēts nevainīguma prezumpcijas principa pārkāpums. Visbiežāk pierādījumi par mantas noziedzīgo izcelsmi un personas vainīgumu pēc būtības ir vieni un tie paši. Tātad, uzliekot personai pienākumu pierādīt mantas izcelsmes likumību, tai tiek uzlikts pienākums pierādīt arī savu nevainīgumu. Nevainīguma prezumpcijas princips var tikt pārkāpts arī gadījumos, kad personas apsūdzība noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanā tiek pamatota ar apstākli, ka persona nav spējusi pierādīt mantas likumīgo izcelsmi un manta ir atzīta par noziedzīgi iegūtu. 10. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras lektors Dr. iur. Gunārs Kūtris - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam teikumam, un norāda turpmāk minētos argumentus. Apstrīdētajās normās ietvertie tiesību institūti ir vajadzīgi un pieļaujami, taču to nepareiza piemērošana var radīt būtiskus tiesību pārkāpumus. Apstrīdētās normas nav pietiekami skaidras un var tikt piemērotas arī tādās tiesiskajās attiecībās, kuru noregulēšanai tās nav paredzētas. Kriminālprocesa likuma 124. panta sestajā daļā ietvertais pierādīšanas standarts "iespējamības pārsvars" ir attiecināms tikai uz mantas izcelsmi. Tikai tad, kad procesa virzītājs pierāda, ka konkrētas mantas izcelsme, visticamāk, ir noziedzīga, rodas personas ieinteresētība pierādīt pretējo. Pat ja persona necenstos atspēkot procesa virzītāja pieņēmumu, tiesai ir jākonstatē, no kāda noziedzīga nodarījuma manta ir cēlusies. Ja process par noziedzīgi iegūtu mantu ir izdalīts no kriminālprocesa par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, tad ir jāpierāda predikatīvais noziedzīgais nodarījums, no kura attiecīgie līdzekļi gūti. Pierādīšanas standarts "iespējamības pārsvars" var tikt attiecināts tikai uz to noziedzīgi iegūto mantu, kura nav inkriminētā noziedzīgā nodarījuma sastāva elements. Tas nav attiecināms uz ikvienu gadījumu, kad tiek skatīts jautājums par noziedzīgi iegūtu mantu, bet ir attiecināms tikai uz mantas noziedzīgās izcelsmes prezumpcijas piemērošanas gadījumu. Tomēr tas nevar tikt vērtēts procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, jo šajā procesā var konfiscēt tikai tādu mantu, par kuras noziedzīgo izcelsmi nav šaubu. Tiesa šajā procesā nepārbauda pierādījumus par personas vainu. Kriminālprocesa likuma 124. panta sestā daļa pati par sevi atbilst Satversmei, ja vien tiek piemērota pareizi. Kriminālprocesa likuma 125. panta trešajā daļā ietvertā fakta legālā prezumpcija par mantas noziedzīgu izcelsmi nav piemērojama procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, jo tas attiecas uz jebkuru Kriminālprocesa likuma 70.11 panta pirmajā daļā paredzēto pierādīto noziedzīgi iegūto mantu. Apšaubāma ir arī šīs prezumpcijas piemērošana procesā, kas izdalīts no kriminālprocesa par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, jo tad mantas noziedzīgā izcelsme tiek prezumēta tāpēc, ka ar to veiktas legalizēšanas darbības. Tomēr legalizēšanas darbības kā nozieguma objektīvo pusi procesā par noziedzīgi iegūtu mantu nepierāda. Tādējādi minētā norma nav pietiekami skaidra. Likumdevējs nav noteicis prezumpcijas piemērošanas robežas, tās piemērošana procesā par noziedzīgi iegūtu mantu rada procesuālas priekšrocības procesa virzītājam, bet neparedz līdzvērtīgas garantijas ar mantu saistītajai personai. Ar mantu saistītajai personai ir apgrūtinātas iespējas iesniegt pierādījumus prezumpcijas atspēkošanai, jo tās ir atkarīgas no termiņa un personas resursiem. Procesa virzītājs var prasīt, lai pierādījumi tiek iesniegti noteiktā formā apliecināti un valsts valodā, turklāt par neierobežotu laikposmu. Šādas prasības likumā nav noteiktas. Kriminālprocesā ir pieļaujama pierādīšanas pienākuma uzlikšana pretējai pusei, bet ne jautājumā par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu. Nav pieļaujams prasīt, lai persona, kurai kriminālprocesā ir tiesības uz aizstāvību, pierāda, ka legalizēšanā izmantotie līdzekļi nav noziedzīgi iegūti, jo tas nozīmē pierādīt, ka persona nav veikusi legalizēšanu. Ar šādu apstrīdēto normu piemērošanu tiek pārkāpts nevainīguma prezumpcijas princips. Arī tiesas lēmums par mantas atzīšanu par noziedzīgi iegūtu var tikt izmantots kā pierādījums par personas vainu kriminālprocesā par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, pamatojoties uz Kriminālprocesa likuma 125. panta pirmās daļas 7. punktu. 11. Pieaicinātā persona - Eiropas prokurors Mg. iur. Gatis Doniks - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam teikumam, un norāda turpmāk minētos argumentus. Starptautiskajā un Eiropas Savienības līmenī tiek stiprināti juridiskie instrumenti noziedzīgi iegūtu līdzekļu atgūšanai. Valstis attiecībā uz mantu ievieš īpašu tiesvedību, kurā tiek piemēroti citādi noteikumi nekā kriminālprocesā, kurā tiek lemts par personas vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Starptautiski saskaņoti standarti šajā jomā nepastāv. Itālijas un Vācijas piemēri liecina par kopīgām konfiskācijas procesu iezīmēm, proti, tos bez notiesājoša sprieduma var nošķirt un izskatīt neatkarīgi no kriminālprocesa. Konfiskācijas procesiem piemērojamie noteikumi, lai gan tos piemēro vieniem un tiem pašiem procesa dalībniekiem, atšķiras no tradicionālajiem kriminālprocesa noteikumiem. Pierādīšanas standarts, kas nepieciešams mantas konfiskācijai, ir zemāks par to, kas nepieciešams, lai ārpus saprātīgām šaubām noteiktu personas vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Konfiskācijas procesā iesaistītās personas var izmantot savas procesuālās tiesības, tomēr tas ne vienmēr nozīmē pilnu piekļuvi pamata kriminālprocesa par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu materiāliem. Vācijas un Itālijas pieeja ir izturējusi attiecīgo konstitucionālo tiesu pārbaudi. Eiropas Cilvēktiesību tiesa vairākkārt ir apstiprinājusi, ka regulējumi, kas paredz konfiskāciju bez notiesājoša sprieduma, atbilst pamattiesību standartiem. Galvenais apsvērums ir tāds, ka šādiem konfiskācijas procesiem nav krimināltiesiska rakstura, jo to mērķis ir nevis konstatēt personas vainu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, bet gan izņemt no aprites noziedzīgi iegūtu mantu. Līdz ar to šajos procesos drīzāk ir piemērojami civilprocesa standarti. Atkāpes no kriminālprocesam piemērojamām pamattiesību prasībām ir saderīgas ar Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju (turpmāk - Konvencija), ja vien tās atbilst pamattiesību prasībām, kas būtu piemērojamas tiesu procesos, kuros piemērojami civilprocesa standarti. Apstrīdētās normas nodrošina efektīvu personas pamattiesību aizsardzības mehānismu sevišķajā procesā. Iespējami individuāli personas pamattiesību neievērošanas gadījumi, kas vērtējami konkrēta procesa ietvaros, ir novēršami ar Kriminālprocesa likumā ietverto personas pamattiesību aizsardzības mehānismu palīdzību. 12. Satversmes tiesa rīcības sēdē 2023. gada 14. martā pieņēma lēmumu uzdot Eiropas Savienības Tiesai vairākus jautājumus prejudiciāla nolēmuma pieņemšanai un apturēt tiesvedību lietā līdz brīdim, kad stājas spēkā Eiropas Savienības Tiesas nolēmums. Eiropas Savienības Tiesa 2024. gada 4. oktobrī pasludināja spriedumu apvienotajās lietās C‑767/22, C‑49/23 un C‑161/23 "1Dream u. c.". Satversmes tiesa 2024. gada 13. novembrī atjaunoja tiesvedību lietās, kuras tika apturētas līdz brīdim, kad stājas spēkā minētais Eiropas Savienības Tiesas spriedums. Pēc tiesvedības atjaunošanas un lietas nodošanas izskatīšanai saņemtie Pieteikumu iesniedzēju viedokļi par lietas materiāliem pēc būtības sakrīt ar pieteikumos sniegtajiem argumentiem. Secinājumu daļa 13. Pieteikumu iesniedzēji apstrīd Kriminālprocesa likuma 124. panta sestās un septītās daļas, 125. panta trešās daļas un 126. panta 3.1 daļas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam teikumam. Savukārt Ekonomisko lietu tiesa apstrīd Kriminālprocesa likuma 124. panta septītās daļas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Gan Pieteikumu iesniedzēji, gan Ekonomisko lietu tiesa minētās tiesību normas apstrīd tiktāl, ciktāl tās tiek piemērotas Kriminālprocesa likuma 59. nodaļā regulētajā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. Tomēr lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir pauduši atšķirīgus viedokļus par to, vai visas apstrīdētās normas šajā procesā ir piemērojamas. 13.1. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 19.2 panta pirmo daļu konstitucionālo sūdzību Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai. Pieteikuma iesniedzēja pamattiesību aizskārums ir neatņemams tiesvedības priekšnoteikums. Izskatot lietu pēc konstitucionālās sūdzības, būtiska nozīme ir piešķirama tieši lietas faktiskajiem apstākļiem, kuros apstrīdētā norma ir aizskārusi pieteikuma iesniedzēja pamattiesības (sk. Satversmes tiesas 2011. gada 25. oktobra sprieduma lietā Nr. 2011‑01‑01 12. punktu). Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.1 panta pirmās daļas 1. punktam tiesa var vērsties Satversmes tiesā ar pieteikumu tikai par tādas tiesību normas satversmību, kuras būtu jāpiemēro tās izskatīšanā esošajā lietā un kuru tā uzskata par neatbilstošu augstāka juridiska spēka tiesību normai. Arī tiesas pieteikuma gadījumā lietas izlemšanai nozīmīgi ir konkrētās lietas apstākļi (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 11. oktobra sprieduma lietā Nr. 2017‑30‑01 10. punktu). Tādējādi Satversmes tiesa vispirms pārbaudīs, vai visas apstrīdētās normas varēja radīt Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizskārumu un ir piemērojamas procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. 13.2. No lietas materiāliem secināms, ka apstrīdētās normas tika piemērotas vai, iespējams, būtu jāpiemēro procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. Šis process ir izdalīts no kriminālprocesa pēc Krimināllikuma 195. panta trešās daļas par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, kas tiek izmeklēta, nenoskaidrojot noziedzīgo nodarījumu, no kura attiecīgā manta ir cēlusies (autonomā legalizēšana). 13.3. Kriminālprocesa likuma 124. panta septītā daļa nosaka, lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, nav nepieciešams pierādīt, konkrēti no kura noziedzīgā nodarījuma līdzekļi iegūti. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka minētā norma procesā par noziedzīgi iegūtu mantu atvieglo procesa virzītāja pienākumu pierādīt mantas noziedzīgu izcelsmi, jo tam nav jāpierāda noziedzīgais nodarījums, no kura attiecīgā manta iegūta (turpmāk arī - predikatīvais noziedzīgais nodarījums). Ekonomisko lietu tiesa norāda, ka minētā norma ļauj nekonstatēt predikatīvo noziedzīgo nodarījumu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas pierādīšanā un tas attiecīgi atspoguļojas arī procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. Savukārt Saeima norāda, ka Kriminālprocesa likuma 124. panta septītā daļa ir piemērojama noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas pierādīšanā, bet ne procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, jo tajā netiek lemts par noziedzīgu nodarījumu, bet gan par mantas noziedzīgo izcelsmi. Arī Tieslietu ministrija un Latvijas Zvērinātu advokātu padome norāda, ka minētā norma var tikt attiecināta tikai uz kriminālprocesu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, kurā persona tiek saukta pie kriminālatbildības. No Kriminālprocesa likuma 124. panta septītās daļas formulējuma secināms, ka nav jāpierāda konkrēts predikatīvais noziedzīgais nodarījums, lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, kas ir noziedzīgs nodarījums, par kura izdarīšanu atbildība paredzēta Krimināllikuma 195. pantā un kura objektīvajā pusē ietvertās darbības ir konkretizētas Novēršanas likuma 5. panta pirmajā daļā. Pēc būtības tādu pašu regulējumu likumdevējs ir ietvēris arī Novēršanas likuma 5. panta 2.1 daļā, proti, noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācija par tādu ir atzīstama neatkarīgi no tā, vai konstatēts, konkrēti no kura noziedzīgā nodarījuma līdzekļi ir iegūti. Kriminālprocesa likuma 124. panta septītās daļas un Novēršanas likuma 5. panta 2.1 daļas grozījumu nepieciešamība attiecīgo likumprojektu anotācijās pamatota šādi: pastāv kļūdains uzskats, ka, lai notiesātu personu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, ir nepieciešams pierādīt, konkrēti kura noziedzīgā nodarījuma rezultātā līdzekļi ir iegūti. Likumā ir nepieciešama norma, kas skaidri un nepārprotami noteic, ka, lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, nav nepieciešams pierādīt, kāda konkrēti predikatīvā noziedzīgā nodarījuma rezultātā līdzekļi ir iegūti. To paredz Varšavas konvencijas 9. panta 5. un 6. punkts (sk. likumdošanas datubāzē informāciju par likumprojektiem Nr. 952/Lp12 "Grozījumi Noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas un terorisma finansēšanas novēršanas likumā" un Nr. 1000/Lp12 "Grozījumi Kriminālprocesa likumā". Pieejama: saeima.lv). Kriminālprocesa likuma 124. pantā ietverti noteikumi par pierādīšanas priekšmetu un standartu kriminālprocesā. Minētajā pantā likumdevējs ir ietvēris arī izņēmumus no vispārējiem noteikumiem par pierādīšanas priekšmetu, attiecinot šos noteikumus gan uz kriminālprocesu, gan sevišķo procesu par noziedzīgi iegūtu mantu. Piemēram, šā panta sestajā daļā paredzēts, ka kriminālprocesā un arī procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas pēc būtības nav kriminālprocess, bet ko likumdevējs nodēvējis par sevišķo kriminālprocesu, pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga, nevis likumīga izcelsme. Savukārt apstrīdētajā Kriminālprocesa likuma 124. panta septītajā daļā likumdevējs ir noteicis pierādīšanas standartu, kas piemērojams, lai pierādītu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas sastāvu. Tiesību normas satura noskaidrošanā ir ņemama vērā arī tās piemērošanas prakse. Senāta Krimināllietu departamenta senatoru 2019. gada 19. jūnija kopsapulces lēmumā atzīts, ka ar Kriminālprocesa likuma 124. panta septīto daļu minētajā likumā ieviestas Varšavas konvencijas 9. panta 6. punktā paredzētās prasības. Atbilstoši šim punktam dalībvalsts nodrošina to, ka personu var notiesāt par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju, ja ir pierādīts, ka īpašums ir iegūts, izdarot predikatīvu nodarījumu, turklāt šādā gadījumā nav precīzi jāpierāda, ar kuru noziegumu ir saistīta šāda īpašuma ieguve. Turklāt Varšavas konvencijas 9. panta 5. punkts paredz, ka ikviena dalībvalsts nodrošina to, ka iepriekšēja vai vienlaicīga notiesāšana par predikatīvo noziedzīgo nodarījumu nav priekšnoteikums tam, lai personu notiesātu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju (sk. Senāta Krimināllietu departamenta senatoru kopsapulces 2019. gada 19. jūnija lēmuma 3. punktu). Ekonomisko lietu tiesa, kaut arī ir apstrīdējusi Kriminālprocesa likuma 124. panta septītās daļas satversmību, norāda, ka procesā par noziedzīgi iegūtu mantu nostiprinājusies tāda tiesu prakse, ka mantas izcelsmes vērtējumu veic, piemērojot Kriminālprocesa likuma 124. panta sesto daļu, 125. panta trešo daļu un 126. panta 3.1 daļu. Vairākos procesos par noziedzīgi iegūtu mantu pieņemtajos tiesu nolēmumos, ar kuriem Pieteikumu iesniedzēju manta atzīta par noziedzīgi iegūtu, ietverta atsauce uz Kriminālprocesa likuma 124. panta septīto daļu (piemēram, Rīgas apgabaltiesas 2022. gada 27. oktobra lēmuma lietā Nr. 11904000420 10. punkts un 2023. gada 24. aprīļa lēmuma lietā Nr. 11904002821 18. punkts). Tomēr visos gadījumos tiesa ir vērtējusi, vai ar iegūto pierādījumu kopumu ir ievērots Kriminālprocesa likuma 124. panta sestajā daļā noteiktais pierādīšanas standarts, ka arestētajai mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme. Atbilstoši šim pierādīšanas standartam kopsakarā ar Kriminālprocesa likuma 125. panta trešajā daļā ietverto mantas noziedzīgas izcelsmes prezumpciju nav jākonstatē konkrēts predikatīvais noziedzīgais nodarījums, lai pierādītu mantas noziedzīgu izcelsmi. Tādējādi tiesu lēmumos ietvertā atsauce uz Kriminālprocesa likuma 124. panta septīto daļu nevarēja ietekmēt tiesas secinājumu par mantas noziedzīgu izcelsmi. Satversmes tiesa secina, ka Kriminālprocesa likuma 124. panta septītā daļa ir piemērojama, lai kriminālprocesā par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu pierādītu šo inkriminēto noziedzīgo nodarījumu un sauktu personu pie kriminālatbildības. Tā nav piemērojama procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, lai pierādītu mantas noziedzīgu izcelsmi, un tā nevarēja radīt Pieteikumu iesniedzēju pamattiesību aizskārumu. Tas ir pamats tiesvedības izbeigšanai saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu. Līdz ar to tiesvedība daļā par Kriminālprocesa likuma 124. panta septītās daļas atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam teikumam ir izbeidzama. 13.4. Kriminālprocesa likuma 124. panta sestā daļa attiecībā uz mantas noziedzīgās izcelsmes pierādīšanu nosaka pierādīšanas standartu "iespējamības pārsvars", proti, pierādīšanas priekšmetā ietilpstošie apstākļi attiecībā uz mantas noziedzīgo izcelsmi uzskatāmi par pierādītiem, ja pierādīšanas gaitā ir pamats atzīt, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga nevis likumīga izcelsme. Kriminālprocesa likuma 125. panta trešajā daļā ietverta prezumpcija: uzskatāms par pierādītu tas, ka manta, ar kuru veiktas legalizēšanas darbības, ir noziedzīgi iegūta, ja kriminālprocesā iesaistītā persona nespēj ticami izskaidrot attiecīgās mantas likumīgo izcelsmi un ja pierādījumu kopums procesa virzītājam dod pamatu pieņēmumam, ka mantai, visticamāk, ir noziedzīga izcelsme. Savukārt Kriminālprocesa likuma 126. panta 3.1 daļa nosaka kriminālprocesā iesaistītās personas pienākumu pierādīt mantas izcelsmes likumību. Proti, ja kriminālprocesā iesaistītā persona apgalvo, ka manta nav uzskatāma par noziedzīgi iegūtu, pienākums pierādīt attiecīgās mantas izcelsmes likumību ir šai personai. Ja persona noteiktā termiņā nesniedz ticamas ziņas par mantas izcelsmes likumību, šai personai tiek liegta iespēja saņemt atlīdzību par kaitējumu, kas tai nodarīts saistībā ar kriminālprocesā noteiktajiem ierobežojumiem rīkoties ar šo mantu. Tādējādi Kriminālprocesa likuma 124. panta sestā daļa, 125. panta trešā daļa un 126. panta 3.1 daļa ir savstarpēji cieši saistītas normas, kas kopā nosaka mantas noziedzīgas izcelsmes pierādīšanas standartu un pienākumu arī tādā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa, kurā tiek izmeklēta autonomā noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšana. Tiesas šīs tiesību normas ir piemērojušas, lai Pieteikumu iesniedzēju mantu atzītu par noziedzīgi iegūtu. Ņemot vērā izskatāmās lietas materiālus un lietas dalībnieku sniegtos argumentus, minēto normu satversmība šajā lietā vērtējama tiktāl, ciktāl tās tiek piemērotas tādā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa pēc Krimināllikuma 195. panta trešās daļas par autonomo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs Kriminālprocesa likuma 124. panta sestās daļas, 125. panta trešās daļas un 126. panta 3.1 daļas, ciktāl tās tiek piemērotas procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kas izdalīts no kriminālprocesa pēc Krimināllikuma 195. panta trešās daļas par autonomo noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu, (turpmāk - apstrīdētais regulējums) kā vienota tiesiskā regulējuma satversmību. 14. Satversmes 92. panta pirmie divi teikumi nosaka: "Ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā. Ikviens uzskatāms par nevainīgu, iekams viņa vaina nav atzīta saskaņā ar likumu." 14.1. Atbilstoši Satversmes 92. panta pirmajam teikumam taisnīga tiesa kā pienācīgs, tiesiskai valstij atbilstošs tiesas process aptver vairākus elementus - savstarpēji saistītas tiesības. Tajās ietilpst arī pušu līdzvērtīgu iespēju princips. Tas procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, no vienas puses, paredz visām procesā iesaistītajām pusēm iespēju izklāstīt lietas apstākļus un, no otras puses, liedz kādai no pusēm piešķirt būtiskas priekšrocības. Pilnvērtīgā tiesību aizstāvībā un iesaistīto pušu interešu līdzsvarošanā būtiska nozīme ir tiesībām saņemt pilnīgu informāciju par pretējās puses izteikto viedokli, savāktajiem pierādījumiem un faktiem (sk. Satversmes tiesas 2025. gada 19. februāra sprieduma lietā Nr. 2022‑01‑01 19.1. punktu). Savukārt Satversmes 92. panta otrajā teikumā ietvertais nevainīguma prezumpcijas princips attiecas uz fiziskajām personām kriminālprocesā visos šā procesa posmos - no brīža, kad persona ir ieguvusi statusu, kas dod tiesības uz aizstāvību, līdz brīdim, kad nolēmums, kurā tiek galīgi noteikts, vai persona ir izdarījusi attiecīgo noziedzīgo nodarījumu, kļuvis nepārsūdzams. Šis princips liedz pret personu izturēties tā, it kā būtu pierādīts, ka tā izdarījusi noziedzīgu nodarījumu. Tas prasa nodrošināt personas tiesības tikt uzskatītai par nevainīgu izvirzītajās apsūdzībās, kamēr tās vaina netiek konstatēta likumā noteiktajā kārtībā. Personai nav pienākuma pierādīt nedz apsūdzībā norādītos faktiskos apstākļus, nedz savu nevainīgumu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 23. decembra sprieduma lietā Nr. 2019‑08‑01 8. punktu). 14.2. Izskatāmā lieta ir saistīta ar noziedzīgi iegūtas mantas konfiskāciju kā mantas īpašās konfiskācijas veidu. Arestētā Pieteikumu iesniedzēju manta ir atzīta par noziedzīgi iegūtu un konfiscēta ar tiesas lēmumiem, kas pieņemti procesā par noziedzīgi iegūtu mantu. Procesam par noziedzīgi iegūtu mantu raksturīgs tas, ka šajā procesā netiek noskaidrota personas vaina, bet gan tiek lemts tikai par mantas noziedzīgo izcelsmi. Process par noziedzīgi iegūtu mantu atbilst doktrīnā atzītajam šāda sevišķā procesa apzīmējumam "process par lietu". Šāds process ir vērsts uz mantisko jautājumu kriminālprocesā savlaicīgu un efektīvu atrisināšanu (sk. Satversmes tiesas 2025. gada 19. februāra sprieduma lietā Nr. 2022‑01‑01 19.1. punktu). Satversmes tiesa, atsaucoties uz Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru, jau ir atzinusi: tā kā procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tiek lemts par Kriminālprocesa likumā minēto ar mantu saistīto personu īpašuma tiesībām, šādā procesā pēc būtības tiek izlemti jautājumi, kas skar personu civilās tiesības un pienākumus Konvencijas 6. panta pirmās daļas izpratnē. Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu uz personām, kas saistītas ar mantu, ir attiecināms Konvencijas 6. pants tā darbības civiltiesiskajā aspektā (sk. Satversmes tiesas 2025. gada 19. februāra sprieduma lietā Nr. 2022‑01‑01 19.2. punktu). Tādējādi uz personu, kas saistīta ar mantu, procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir attiecināmas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā ietvertās garantijas kopsakarā ar Konvencijas 6. panta pirmās daļas garantijām civiltiesiskajā aspektā. 14.3. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētā regulējuma atbilstība Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam teikumam būtu jāvērtē kopsakarā ar Eiropas Savienības tiesībām, jo īpaši Eiropas Savienības Pamattiesību hartas (turpmāk - Harta) 47. un 48. pantu, kā arī Direktīvu 2014/42 un Padomes 2005. gada 24. februāra pamatlēmumu  2005/212/TI par noziedzīgi iegūtu līdzekļu, nozieguma rīku un īpašuma konfiskāciju (turpmāk - Pamatlēmums 2005/212). Tomēr Direktīvas 2014/42 un Pamatlēmuma 2005/212 piemērošanas jomā neietilpst tāds valsts tiesiskais regulējums, kāds paredzēts Kriminālprocesa likumā attiecībā uz procesu par noziedzīgi iegūtu mantu. Uz minēto regulējumu attiecas Eiropas Parlamenta un Padomes 2018. gada 14. novembra regula 2018/1805 par iesaldēšanas rīkojumu un konfiskācijas rīkojumu savstarpējo atzīšanu un Hartā ietvertās tiesības (sal.: Satversmes tiesas 2025. gada 24. februāra sprieduma lietā Nr. 2023‑40‑01 12. punkts). Tādējādi, vērtējot apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam un otrajam teikumam, jāņem vērā Hartas 47. un 48. pants. Turklāt jāievēro, ka saskaņā ar Līguma par Eiropas Savienību 6. panta 3. punktu un Hartas 52. panta 3. punktu pamattiesības, kas garantētas Konvencijā un izriet no dalībvalstu kopīgajām konstitucionālajām tradīcijām, ir uzskatāmas par Eiropas Savienības vispārējiem tiesību principiem un Hartā ietverto Konvencijā garantētajām tiesībām atbilstošo tiesību nozīme un kopums ir tāds pats kā Konvencijā noteiktajām tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2025. gada 19. februāra sprieduma lietā Nr. 2022‑01‑01 19.3. punktu). Līdz ar to izskatāmajā lietā Satversmes tiesa pārbaudīs apstrīdētā regulējuma satversmību kopsakarā ar prasībām, kas noteiktas Konvencijas 6. panta pirmajā daļā tās civiltiesiskajā aspektā un Hartas 47. un 48. pantā. 15. Pieteikumu iesniedzēji uzskata, ka apstrīdētais regulējums pārkāpj Satversmes 92. panta otrajā teikumā ietverto nevainīguma prezumpcijas principu, jo procesā par noziedzīgi iegūtu mantu tiekot izteikts pieņēmums par Pieteikumu iesniedzēju vainu un tiem uzlikts pienākums pierādīt, ka tie nav izdarījuši noziedzīgu nodarījumu. Procesā par noziedzīgi iegūtu mantu Pieteikumu iesniedzēji esot sodīti ar mantas konfiskāciju, lai gan viņu vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā nav pierādīta. Turklāt tiesas lēmums, ar kuru manta atzīta par noziedzīgi iegūtu, vēlāk kriminālprocesā par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu varot tikt izmantots kā pierādījums nolūkā panākt personas notiesāšanu par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanu. Likumdevējs regulējumu par mantas īpašo konfiskāciju procesā par noziedzīgi iegūtu mantu ir ietvēris Kriminālprocesa likumā. Tomēr, kā jau vairākkārt norādīts, tas ir atsevišķs, no kriminālprocesa, kurā persona tiek saukta pie kriminālatbildības, (turpmāk arī - pamata kriminālprocess) nodalīts process un ir vērsts uz mantisko jautājumu savlaicīgu un efektīvu atrisināšanu. Tajā netiek noskaidrota personas vaina, bet gan tiek lemts par mantas noziedzīgo izcelsmi civiltiesiskā aspektā. Krimināllikuma 70.10 pantā noteikts, ka mantas īpašā konfiskācija ir noziedzīgi iegūtas mantas piespiedu bezatlīdzības atsavināšana valsts īpašumā un tas nav kriminālsods. Satversmes tiesa vērš uzmanību uz to, ka nevainīguma prezumpcijas princips kā kriminālprocesuāla garantija ir jāievēro pamata kriminālprocesā attiecībā uz personu, kurai tajā ir aizdomās turētā, apsūdzētā vai cits statuss, kas dod tiesības uz aizstāvību. Minētais princips pamata kriminālprocesā aizsargā personu, lai fakti, kas noskaidroti procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, netiktu izmantoti pret šo personu tad, kad tiek vērtēta tās vaina noziedzīga nodarījuma izdarīšanā. Tomēr nevainīguma prezumpcija neattiecas uz personu, kas saistīta ar mantu, procesā par noziedzīgi iegūtu mantu, kurā tiek lemts vienīgi par mantas noziedzīgo izcelsmi civiltiesiskā aspektā. Arī Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi, ka Konvencijas 6. panta otrā daļa aizsargā apsūdzētās personas tiesības tikt uzskatītai par nevainīgu kriminālprocesā. Īpašuma konfiskācijai, kas veikta "procesā par lietu", kurā persona netiek apsūdzēta, nav soda rakstura un tādējādi tā nevar būt par pamatu nevainīguma prezumpcijas principa piemērošanai (sk. Eiropas Cilvēktiesību tiesas 2015. gada 12. maija sprieduma lietā "Gogitidze and Others v. Georgia", pieteikums Nr. 36862/05, 126. punktu). Tomēr nevainīguma prezumpcijas princips neliedz tiesai citā procesā, kura funkcijas ir atšķirīgas no kriminālprocesa, apspriest tos pašus faktus, kas tiek vērtēti kriminālprocesuālā kārtībā, ja vien tas neparedz personas kriminālatbildības noteikšanu (sal.: Eiropas Cilvēktiesību tiesas Lielās palātas 2024. gada 11. jūnija sprieduma lietā "Nealon and Hallam v. the United Kingdom", pieteikumi Nr. 32483/19 un 35049/19, 169. punkts). Tā kā process par noziedzīgi iegūtu mantu ir "process par lietu" un tajā tiek lemts vienīgi par mantas noziedzīgo izcelsmi civiltiesiskajā aspektā, apstrīdētais regulējums neietiecas Satversmes 92. panta otrā teikuma tvērumā. Tādējādi Pieteikumu iesniedzējiem ar apstrīdēto regulējumu nav aizskartas Satversmes 92. panta otrajā teikumā ietvertās pamattiesības. Tas ir pamats tiesvedības izbeigšanai saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu. Līdz ar to tiesvedība daļā par apstrīdētā regulējuma atbilstību Satversmes 92. panta otrajam teikumam ir izbeidzama. 16. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka pušu līdzvērtīgu iespēju principa ievērošana demokrātiskā tiesiskā valstī ir jānodrošina arī procesā par noziedzīgi iegūtu mantu (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2016‑13‑01 14.1. punktu). Tātad pušu līdzvērtīgu iespēju princips ir attiecināms arī uz kārtību, kādā tiek pierādīta mantas izcelsmes likumība. Satversmes 92. panta pirmais teikums prasa ikvienā tiesvedības procesā nodrošināt pušu līdzvērtīgu iespēju principa piemērošanu attiecīgā tiesvedības procesa raksturam atbilstošā veidā. Pušu līdzvērtīgu iespēju princips jāpiemēro, konkrētajā situācijā un apstākļos to izsverot un līdzsvarojot kopsakarā ar citiem vispārējiem tiesību principiem un Satversmes normām. Procesa par noziedzīgi iegūtu mantu tiesiskajam regulējumam ar mantu saistītajai personai procesuālās tiesības ir jānodrošina tādā veidā, kas ļauj sasniegt šā procesa mērķi, tomēr neatņem šīs tiesības pēc būtības (sk. Satversmes tiesas 2025. gada 19. februāra sprieduma lietā Nr. 2022‑01‑01 19.5. punktu). Turklāt ir nepieciešams samērot ar mantu saistītās personas tiesības un sabiedrības intereses. Noziedzīgi iegūtas mantas atdošana cietušajam vai konfiskācija nodrošina tiesiskuma atjaunošanu un sabiedrības interešu ievērošanu. Satversmes tiesa jau ir atzinusi, ka arī Latvijas starptautiskās saistības ietver pienākumu izveidot tādu tiesisko regulējumu, kas nodrošinātu, ka noziedzīgi iegūta manta tiek konfiscēta. Noziedzīgi iegūta manta tiek konfiscēta, lai persona negūtu labumu un nevarētu netaisni iedzīvoties noziedzīgu nodarījumu rezultātā. Arī tad, ja kriminālprocesā netiek konstatēta personas vaina, noziedzīgas darbības nevar tai radīt finansiālu labumu. Noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijai ir arī atturoša un korektīva ietekme, tā kalpo tam, lai novērstu noziedzīgas darbības sekas un pēc iespējas atjaunotu stāvokli, kāds bija pirms noziedzīgās darbības izdarīšanas. Lai pildītu minētos uzdevumus, noziedzīgi iegūta manta ir jāizņem no civiltiesiskās apgrozības, un tas arī ir noziedzīgi iegūtas mantas konfiskācijas mērķis (sal.: Satversmes tiesas 2022. gada 23. maija sprieduma lietā Nr. 2021‑18‑01 26.2.-26.3. punkts). Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka konfiskācijas mērķis ir novērst noziedzīgi iegūtu līdzekļu tālāku apriti ekonomikā un tas atbilst starptautiskajiem standartiem šajā jomā. Turklāt …