Par Rīgas domes 2005. gada 20. decembra saistošo noteikumu Nr. 34 "Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi" grafiskās daļas, kas noteic ze

Par Rīgas domes

1. gada
2. decembra saistošo noteikumu Nr. 34 "Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi" grafiskās daļas, kas noteic zemesgabala Kanāla ielā b/n (kadastra numurs 0100 128 2003) atrašanos apstādījumu un dabas teritorijā, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
3. pantam un Teritorijas plānošanas likuma
4. panta
5. punktam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2009.gada 19.novembrī lietā Nr.2009-09-03 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, tiesneses Aija Branta un Kristīne Krūma, pēc Ivara Tanomeča un Mārtiņa Karavica (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēji) konstitucionālās sūdzības, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
6. pantu un Satversmes tiesas likuma
7. panta
8. punktu,
9. panta pirmās daļas
10. punktu, 19.2 un 28.1 pantu, rakstveida procesā
11. gada
12. oktobrī tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Rīgas domes
13. gada
14. decembra saistošo noteikumu Nr. 34 "Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi" grafiskās daļas, kas noteic zemesgabala Kanāla ielā b/n (kadastra numurs 0100 128 2003) atrašanos apstādījumu un dabas teritorijā, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
15. pantam un Teritorijas plānošanas likuma
16. panta
17. punktam". Konstatējošā daļa
19. gada
20. decembrī Rīgas dome ar lēmumu Nr. 2819 "Par Rīgas attīstības plāna
21. -
22. gadam pieņemšanu un Rīgas pilsētas apbūves noteikumu apstiprināšanu" apstiprināja Rīgas attīstības plānu
23. -
24. gadam. Atbilstoši Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta
25. gada
26. jūlijā izsniegtajai izziņai Nr.4-DA-05-2593-iz (turpmāk -
27. gada
28. jūlija izziņa) zemesgabals Rīgā, Kanāla ielā b/n (kadastra numurs 0100 128 2003) (turpmāk - Zemesgabals) atradās mazstāvu dzīvojamā teritorijā. Saskaņā ar Rīgas apbūves noteikumu 6.
29. punktu tajā citastarp bija atļauta savrupmāju, dvīņu māju un mazstāvu daudzdzīvokļu namu būvniecība.
30. gada
31. decembrī Rīgas dome pieņēma lēmumu Nr. 749 "Par Rīgas teritorijas plānojuma
32. -
33. gadam apstiprināšanu". Saskaņā ar minētā lēmuma
34. punktu plānojuma grafiskā daļa un teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi
35. gada
36. decembrī tika pieņemti kā Rīgas domes saistošie noteikumi Nr. 34 "Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi" (turpmāk - Noteikumi Nr. 34). Atbilstoši Rīgas teritorijas plānojuma
37. -
38. gadam grafiskajai daļai Zemesgabals atrodas apstādījumu un dabas teritorijā. Saskaņā ar Noteikumu Nr. 34 7.9.
39. punktu būvniecība apstādījumu un dabas teritorijās nav pieļaujama. Atbilstoši plānojuma grafiskās daļas plānam "Galvenās aizsargjoslas un citi zemesgabalu izmantošanas aprobežojumi" Zemesgabals virszemes ūdensobjekta applūstošās teritorijas aizsargjoslā netika iekļauts. Lietas sagatavošanas laikā -
40. gada
41. jūnijā - Rīgas dome pieņēma lēmumu Nr. 5582 "Par Rīgas teritorijas plānojuma
42. -
43. gadam grozījumu galīgās redakcijas apstiprināšanu". Ar šo lēmumu tika noteikta Rīgas teritorijas plānojuma
44. -
45. gadam grozījumu galīgā redakcija, un tas tika nosūtīts Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai atzinuma sniegšanai.
46. gada
47. augustā Rīgas dome pieņēma lēmumu Nr.116 "Par Rīgas teritorijas plānojuma
48. - 2018.gadam ar grozījumiem apstiprināšanu un pašvaldības saistošo noteikumu izdošanu". Kā pašvaldības saistošie noteikumi Nr. 5 tika izdoti "Grozījumi Rīgas domes 2005.gada 20.decembra saistošajos noteikumos Nr. 34 "Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi"" (turpmāk - Noteikumi Nr. 5) un teritorijas plānojuma grafiskā daļa. Rīgas domes
49. gada
50. augusta lēmums Nr.116 "Par Rīgas teritorijas plānojuma
51. - 2018.gadam ar grozījumiem apstiprināšanu un pašvaldības saistošo noteikumu izdošanu" tika publicēts laikrakstā "Latvijas Vēstnesis"
52. gada
53. augustā un atbilstoši lēmuma
54. punktam stājās spēkā nākamajā dienā pēc tā publicēšanas. No Rīgas teritorijas plānojuma
55. -
56. gadam grozījumu galīgās redakcijas secināms, ka Zemesgabala atļautā (plānotā) izmantošana netika mainīta. Savukārt no plānojuma grafiskās daļas kartes "Galvenās aizsargjoslas un citi zemesgabalu izmantošanas aprobežojumi" izriet, ka Zemesgabals tika noteikts kā teritorija ar applūšanas varbūtību reizi simt gados, kur esošā apbūve jāaizsargā pret applūšanu. Tāpat no minētās kartes secināms, ka Zemesgabals ir ietverts virszemes ūdensobjekta - Juglas kanāla - aizsargjoslā.
57. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka iegādājušies Zemesgabalu
58. gada pavasarī un atbilstoši Rīgas attīstības plānam
59. -
60. gadam Zemesgabals atradies mazstāvu dzīvojamās apbūves teritorijā. Šādu Zemesgabala atļauto izmantošanu apliecinājusi arī
61. gada
62. jūlija izziņa. Pastāvot šādiem apstākļiem, Pieteikuma iesniedzējiem esot bijusi tiesiskā paļāvība uz to, ka Zemesgabalā ir atļauta būvniecība. Tādēļ viņi esot sākuši veikt konkrētas darbības, lai nekustamo īpašumu sadalītu un uzsāktu būvniecību. Arī no Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta Rīgas pilsētas būvvaldes
63. gada
64. septembra vēstules Nr.2-DA-05-4840-ap izrietot, ka domei nav iebildumu pret Zemesgabala reālo sadali.
65. gada
66. jūlijā viens no Pieteikuma iesniedzējiem - I. Tanomecis - no Rīgas domes Pilsētas attīstības departamenta saņēmis izziņu Nr.4-DA-06-2669-iz, kurā norādīts, ka Zemesgabals atbilstoši Rīgas attīstības plānam
67. -
68. gadam atrodas apstādījumu un dabas teritorijā un apbūve tajā nav atļauta. Lai gan Pieteikuma iesniedzēji laikā no
69. gada
70. septembra līdz
71. gada
72. jūlijam vairākkārt esot vērsušies Rīgas domē ar dažādiem iesniegumiem, tā viņus neesot informējusi par Zemesgabala atļautās izmantošanas maiņu. Pieteikumā uzsvērts apstāklis, ka Zemesgabalam piegulošajā teritorijā savrupmāju apbūve pastāvējusi jau kopš pagājušā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem. Šajā laikā esot izveidoti nepieciešamie Juglas kanāla nostiprinājumi un kanāla krastmala jau pārveidota. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka Rīgas attīstības plāns
73. -
74. gadam atzīstams par likumu Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme)
75. panta izpratnē. Tomēr tas neesot pieņemts pienācīgā kārtībā. Būtiski esot pārkāpts Teritorijas plānošanas likuma
76. panta
77. punktā noteiktais nepārtrauktības un pēctecības princips, jo Rīgas dome bez pietiekama pamatojuma esot mainījusi Zemesgabalam iepriekš noteikto atļauto izmantošanu. Tādā veidā vietējā pašvaldība esot ignorējusi īpašnieku tiesisko paļāvību un viņu tiesības pilnvērtīgi attīstīt savu nekustamo īpašumu. Pieteikuma iesniedzēji arī uzsver, ka šajā lietā Aizsargjoslu likuma normas Zemesgabala atļauto izmantošanu un pieļaujamos tās aprobežojumus nemaz neietekmējot. Rīgas attīstības plānā
78. -
79. gadam Zemesgabals neesot ietverts virszemes ūdensobjekta applūstošo teritoriju aizsargjoslā, bet tā atļautā izmantošana noteikta kā apstādījumu un dabas teritorija. Tikai lietas sagatavošanas laikā Rīgas dome esot pieņēmusi lēmumu, ar kuru Zemesgabals ietverts aizsargjoslā. Neesot neviena pierādījuma arī tam, ka Zemesgabals patiešām applūdis
80. vai
81. gadā. Nepamatota esot Rīgas domes atsaukšanās uz dzelzceļa sanitārās aizsargjoslas tiesisko regulējumu. Šīs aizsargjoslas platums esot nevis 100 metru, kā apgalvo dome, bet gan 50 metru. Līdz ar to šī aizsargjosla neskarot Zemesgabalu. Tāpat no Pieteikuma iesniedzēju pasūtītajiem trokšņu mērījumiem esot redzams, ka tie nepārsniedz pieļaujamās robežvērtības. Ņemot vērā minēto, Pieteikuma iesniedzēji lūdz Satversmes tiesu atzīt Rīgas teritorijas plānojumā
82. -
83. gadam noteikto Zemesgabala atļauto izmantošanu par neatbilstošu Satversmes
84. pantam un Teritorijas plānošanas likuma
85. panta
86. punktam.
87. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Rīgas dome - nepiekrīt Satversmes tiesā iesniegtajam pieteikumam. Pēc tās ieskata, Zemesgabalam noteiktā atļautā izmantošana atbilst gan Satversmes
88. pantam, gan arī Teritorijas plānošanas likuma
89. panta
90. punktam. Tādējādi apstrīdētais akts neradot Pieteikuma iesniedzējiem Satversmē noteikto pamattiesību pārkāpumu. Atbilstoši Rīgas attīstības plānam
91. -
92. gadam Zemesgabals daļēji bijis ietverts gan mazstāvu dzīvojamās apbūves teritorijā, gan apstādījumu un dabas teritorijā. Tā kā kartogrāfiskais materiāls
93. gadā bijis ļoti neprecīzs un nepiesaistīts kadastra datiem, plānotā (atļautā) izmantošana teritorijas plānojumā varēja tikt noteikta aptuveni, paredzot, ka nepieciešamības gadījumā Rīgas dome attiecībā uz katru zemesgabalu to konkretizēs. Tomēr esot jāņem vērā, ka teritorijas atļautā izmantošana nav vienīgais ar teritorijas plānojumu noteiktais vai konkretizētais faktors, kas paredz zemesgabalu izmantošanas ierobežojumus un līdz ar to arī īpašuma tiesību ierobežojumus. Atbilstoši Latvijas pagaidu būvnormatīva "Teritoriālplānošana. Pilsētu un pagastu izbūve" LBN 100, kas apstiprināts ar Latvijas Republikas Arhitektūras un celtniecības ministrijas
94. gada
95. decembra pavēli Nr. 118, (turpmāk - Būvnormatīvs LBN 100) 2.
96. punktam sanitārajās aizsargzonās neesot bijis pieļaujams izvietot dzīvojamās ēkas, bērnu pirmsskolas iestādes, vispārizglītojošās skolas, veselības aizsardzības un atpūtas iestādes, sporta būves, "sabiedriskos zaļumus", augļu un sakņu dārzus. Tā kā lielāko daļu Zemesgabala teritorijas aizņēmusi dzelzceļa sanitārā aizsargzona, tad dzīvojamo ēku būvniecība Zemesgabalā faktiski neesot bijusi iespējama jau pirms Rīgas teritorijas plānojuma
97. -
98. gadam stāšanās spēkā. Rīgas dome norāda, ka visa Zemesgabala teritorija un tam piegulošā teritorija esot applūstoša un kā tāda ietilpstot virszemes ūdensobjekta aizsargjoslā. Šī teritorija applūdusi gan
99. gadā, gan arī
100. gadā. Saskaņā ar hidrodinamiskās modelēšanas un applūšanas risku scenāriju modelēšanas rezultātiem applūstamības risks Zemesgabalā nepieļaujot jaunas dzīvojamās apbūves veidošanu tikmēr, kamēr šis risks netikšot novērsts. Applūstošo teritoriju ietveršana aizsargjoslas robežās tikai formāli esot vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas jautājums, jo faktiski Rīgas dome Rīgas teritorijas plānojuma
101. -
102. gadam grozījumos esot vienīgi atainojusi tādas aizsargjoslas robežas, kādas tās nosakot Aizsargjoslu likums. Rīgas domei neesot tiesību, pamatojoties uz Pieteikuma iesniedzēju lūgumu, šo aizsargjoslu patvaļīgi samazināt vai noteikt citādu, nekā to paredzot Aizsargjoslu likums. Ņemot vērā minētos apstākļus, Rīgas dome uzskata, ka šīs lietas turpmāka izskatīšana nav lietderīga, un lūdz Satversmes tiesu izbeigt tiesvedību lietā. Vērtējot Zemesgabalam noteiktās atļautās izmantošanas atbilstību Teritorijas plānošanas likuma
103. panta
104. punktā nostiprinātajam nepārtrauktības un pēctecības principam, esot jāņem vērā, ka šis princips būtībā nosaka kritēriju, pēc kura izvērtē nepieciešamību un iespējamību grozīt teritorijas plānojumu, un šis kritērijs esot plānojuma pamatojums. Šajā gadījumā izmaiņas teritorijas plānojuma grafiskajā daļā - proti, Zemesgabala teritorijas noteikšana par apstādījumu un dabas teritoriju - pēc būtības neesot mainījušas Zemesgabala apbūves iespējas, bet vienīgi precizējušas tā atļauto izmantošanu atbilstoši faktiskajai situācijai dabā un Ministru kabineta noteikumiem. Rīgas dome arī norāda, ka Zemesgabals un tam piegulošā teritorija tieši robežojas ar dzelzceļa līniju, kurai šajā zonā esot augsts uzbērums. Šā iemesla dēļ teritorijā esot konstatējams liels trokšņu piesārņojums, kā arī vibrācija, ko izraisot dzelzceļa satiksme. Dzelzceļa radītā trokšņa līmenis Zemesgabalā pārsniedzot Ministru kabineta
105. gada
106. jūlija noteikumu Nr.597 "Vides trokšņa novērtēšanas kārtība" (turpmāk - Noteikumi Nr. 597)
107. pielikumā mazstāvu dzīvojamo ēku teritorijai noteikto trokšņa robežlielumu. Atbildot uz Satversmes tiesas jautājumiem, Rīgas dome norāda, ka Būvnormatīvs LBN 100 ir vienīgais Rīgas domei zināmais tiesību akts, kurā paredzēta dzelzceļa sanitārā aizsargzona. Rīgas teritorijas plānojuma
108. -
109. gadam kartē "Galvenās aizsargjoslas un citi zemesgabalu izmantošanas aprobežojumi" Zemesgabals neesot bijis attēlots kā applūstoša teritorija. Savukārt Rīgas teritorijas plānojuma
110. -
111. gadam grozījumu kartē "Galvenās aizsargjoslas un citi zemesgabalu izmantošanas aprobežojumi" Zemesgabals norādīts kā applūstoša teritorija. Rīgas dome esot izskatījusi nepieciešamību uzbūvēt aizsargdambi, kas šo teritoriju pasargātu no plūdiem. Varētu būt iespējama Kanāla ielas pārbūve par dambi. Šādā gadījumā attiecīgā teritorija tiktu izslēgta no Juglas kanāla aizsargjoslas un, iespējams, pēc zināmu prettrokšņa pasākumu veikšanas tajā būtu pieļaujama apbūve.
112. Pieaicinātā persona - Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija (turpmāk - RAPLM) - norāda, ka tādā gadījumā, ja vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā vai detālplānojumā noteiktais nonāk pretrunā ar augstāka juridiskā spēka normatīvo aktu, ir piemērojamas augstākā juridiskā spēka normas. Ar
113. gada
114. marta likumu "Grozījumi Aizsargjoslu likumā" Aizsargjoslu likuma
115. panta pirmās daļas
116. punkts esot grozīts un būvniecības aizliegums noteikts applūstošajās teritorijās, nevis teritorijās ar applūdinājuma varbūtību vismaz reizi simt gados. Applūstošās teritorijas esot nosakāmas atbilstoši Ministru kabineta
117. gada
118. jūnija noteikumu Nr. 406 "Virszemes ūdensobjektu aizsargjoslu noteikšanas metodika" prasībām. Saskaņā ar minēto noteikumu
119. pielikuma
120. punktu virszemes ūdensobjekta applūstošās teritorijas nosaka ar varbūtību vismaz reizi 10 gados (ar 10 procentu applūduma varbūtību). Aizsargjoslu likuma
121. panta pirmā daļa (redakcijā, kas bija spēkā līdz
122. gada
123. jūnijam) paredzējusi, ka visu veidu aizsargjoslas nosaka vietējo pašvaldību teritoriju plānojumos, ievērojot normatīvo aktu prasības. Minētā norma esot precizēta ar
124. gada
125. maija likumu "Grozījumi Aizsargjoslu likumā", paredzot, ka aizsargjoslas normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā attēlo teritorijas plānojumos. RAPLM uzskata, ka arī līdz minētās normas grozīšanai objekta aizsargjosla, ja vien tā bija noteikta Aizsargjoslu likumā, pastāvēja neatkarīgi no tās attēlošanas vai neattēlošanas vietējās pašvaldības teritorijas plānojumā. Vienlaikus RAPLM vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka Lielrīgas reģionālā vides pārvalde, kas ir kompetentā institūcija vides un dabas resursu aizsardzībai nepieciešamo aizsargjoslu noteikšanā, sniedzot atzinumu par Rīgas pilsētas teritorijas plānojumu
126. -
127. gadam, neesot norādījusi, ka virszemes ūdensobjektu aizsargjoslas būtu noteiktas nepareizi. Vērtējot to, vai Būvnormatīvs LBN 100 varēja kalpot par pamatu teritorijas plānojuma izstrādāšanai, RAPLM norāda, ka pirmie teritorijas plānošanu regulējošie Ministru kabineta noteikumi esot izdoti
128. gada
129. septembrī, proti, noteikumi Nr.194 "Teritoriālplānošanas noteikumi" (turpmāk - Noteikumi Nr. 194). Līdz ar to, izstrādājot vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu, vajadzējis piemērot minētos Ministru kabineta noteikumus vai arī vēlāk izdotos normatīvos aktus, kas regulēja teritorijas plānojumu izstrādi. RAPLM nevarot piekrist Rīgas pilsētas pašvaldības viedoklim, ka Zemesgabala apbūve
130. gada beigās bija neiespējama Būvnormatīva LBN 100 prasību dēļ, jo Aizsargjoslu likumā nekad neesot bijis paredzēts šāds aizsargjoslas veids, proti, dzelzceļa sanitārā aizsargjosla.
131. Pieaicinātā persona - Vides ministrija - norāda, ka atbilstoši Aizsargjoslu likuma
132. panta
133. punktam aizsargjosla tiek definēta kā platība, ko varētu saprast arī kā teritoriju. Tomēr, ievērojot praktisko aizsargjoslas izpausmi un piemērošanu, varot uzskatīt, ka aizsargjosla ir arī tiesības, kas izpaužoties kā teritorijas apgrūtinājums, - tā ietekmējot teritoriju neatkarīgi no teritorijas plānotās (atļautās) izmantošanas. Neesot objektīva pamata saistīt vietējās pašvaldības pienākumu norādīt aizsargjoslas ar vietējās pašvaldības tiesībām noteikt teritorijai piemērotāko izmantošanu. Proti, pienākums noteikt aizsargjoslas neietekmējot pašvaldības tiesības lemt par teritorijas izmantošanu. Ar pašvaldības lēmumu mainot teritorijas atļauto izmantošanu, tiekot noteikti vai samazināti tikai tādi apgrūtinājumi, kādi tie esot konkrētai teritorijas atļautajai izmantošanai. Aizsargjoslas apgrūtinājums paliekot spēkā neatkarīgi no teritorijas izmantošanas veida. Vērtējot Būvnormatīvā LBN 100 noteikto dzelzceļa sanitārās aizsargzonas regulējumu, Vides ministrija šaubās, vai Būvnormatīvā LBN 100 iekļautās tiesību normas varēja būt piemērojamas, izstrādājot Rīgas teritorijas plānojumu
134. -
135. gadam. Līdz ar to Vides ministrija pieļauj, ka šis būvnormatīvs varētu neattiekties uz Zemesgabalu. Likumā "Par piesārņojumu" noteikts, ka vides troksnis ir nevēlams vai kaitīgs cilvēkam. Savukārt Ministru kabineta 2004.gada 29.aprīļa noteikumi Nr.468 "Noteikumi par Latvijas būvnormatīvu LBN 016-03 "Būvakustika"" (turpmāk - Būvnormatīvs LBN 016-03) un Noteikumi Nr. 597 paredzot ēku būvniecības nosacījumus vai prettrokšņa pasākumus vietās ar augstu vides trokšņa līmeni. Attiecinot minēto tiesisko regulējumu uz Zemesgabalu, varot pieļaut, ka Zemesgabala lielākajai daļai ir no normatīvajiem aktiem izrietoši apgrūtinājumi. Atbildot uz Satversmes tiesas jautājumiem, Vides ministrija atzīst, ka valstij ir tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma izmantošanu. Lai šāds ierobežojums, kas radies, mainot izmantošanas veidu, būtu tiesisks, esot jāvērtē arī personas paļāvība, kas balstoties uz agrāko teritorijas atļauto izmantošanu. Tiesiskā paļāvība attiecībā uz teritorijas izmantošanu varot būt aizsargājama tādā gadījumā, ja īpašuma tiesību ierobežošanai nav objektīva pamata vai netiek nodrošināts atbilstošs kompensācijas mehānisms. Īpašuma tiesību ierobežojuma objektīvs pamatojums varot būt arī faktiskā situācija dabā jeb fizioģeogrāfiskais raksturojums vai esošie infrastruktūras objekti jeb potenciāli nemainīga un bīstama vieta. Šādi apstākļi varot arī neradīt tiesisko paļāvību, jo esot zināmi vai viegli konstatējami katrai personai. Viens no veidiem, kā pašvaldība var paust savu attieksmi pret nevēlamu vai nepieļaujamu darbību konkrētā teritorijā, esot mainīt šīs teritorijas atļauto izmantošanu teritorijas plānojumā. Vides ministrija, izvērtējot pieejamo kartogrāfisko informāciju par Zemesgabala novietojumu, atļauto izmantošanu un virszemes ūdensobjekta aizsargjoslu, uzskata: ja ir konstatēts, ka Zemesgabala teritorija ir applūstoša teritorija, kuru saskaņā ar Aizsargjoslu likumu aizliegts apbūvēt, tad nav objektīva pamata un nav lietderīgi tā plānoto (atļauto) izmantošanu teritorijas plānojumā norādīt kā apbūves teritoriju.
136. Pieaicinātā persona - Ekonomikas ministrija - Satversmes tiesu informē, ka atbilstoši Ministru kabineta
137. gada
138. aprīļa noteikumu Nr. 112 "Vispārīgie būvnoteikumi" (turpmāk - Noteikumi Nr. 112)
139. punktam būvvalde izskata attiecīgo būvniecības ieceri un izsniedz plānošanas un arhitektūras uzdevumu vai sniedz pamatotu rakstveida atteikumu, vai pieņem lēmumu par būvniecības publiskās apspriešanas rīkošanu vai nerīkošanu. Rīgas pilsētas būvvaldes
140. gada
141. septembra lēmums Nr.2-DA-05-4840-ap neatbilstot Noteikumu Nr. 112
142. pielikumā noteiktajai plānošanas un arhitektūras uzdevuma formai, kā arī neesot uzskatāms par atteikumu vai lēmumu par būvniecības publiskās apspriešanas rīkošanu vai nerīkošanu. Tādējādi būvniecības procesu Zemesgabalā atbilstoši Noteikumu Nr. 112 prasībām nevarot uzskatīt par uzsāktu un minētais
143. gada
144. septembra lēmums esot vērtējams tikai kā noteikumi zemes ierīcības projekta izstrādei, kas neietilpstot būvniecības procesā. Atbilstoši Būvniecības likuma 3.panta pirmajai daļai zemesgabalu drīkstot apbūvēt, ja tā apbūve tiek veikta saskaņā ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu, detālplānojumu. Savukārt minētā panta otrā daļa nosakot, ka būvniecības ierobežojumus atsevišķos zemesgabalos reglamentē likumi, Ministru kabineta noteikumi, vietējās pašvaldības teritorijas plānojums un detālplānojums. Atbilstoši Aizsargjoslu likuma
145. pantam aizsargjoslās gar dzelzceļiem esot aizliegts veikt jebkādus būvniecības vai grunts rakšanas un pārvietošanas darbus bez saskaņošanas ar dzelzceļa infrastruktūras pārvaldītāju, kā arī aizliegts veikt darbības, kuru rezultātā samazinās dzelzceļa pārredzamība, palielinās aizputināmība, pasliktinās hidroloģiskais režīms dzelzceļa aizsargjoslā vai tiek traucēta aizsargjoslas un tai piegulošo vai to šķērsojošo melioratīvo sistēmu un būvju funkcionēšana. Vienlaikus esot jāņem vērā arī papildu aprobežojumi, kas noteikti aizsargjoslās gar dzelzceļiem, pa kuriem pārvadā naftu, naftas produktus, bīstamas ķīmiskās vielas vai produktus atbilstoši Aizsargjoslu likuma 58.3 pantam. Tādējādi teritorijas plānojumā noteiktā atļautā teritorijas izmantošana esot tikai viens no kritērijiem, pēc kuriem izvērtē būvniecības iespējas zemesgabalā, un šajā vērtēšanā vajagot ņemt vērā arī Aizsargjoslu likumā noteiktos aprobežojumus.
146. Pieaicinātā persona - Mg. iur. Kristaps Markovskis - norāda, ka, izvērtējot atļautās izmantošanas maiņas leģitīmo mērķi un ierobežojuma samērīgumu, vajagot ņemt vērā pēctecības un nepārtrauktības principu. Viens no galvenajiem šā principa uzdevumiem esot nodrošināt, lai teritorijas plānojuma grozīšana vai jauna teritorijas plānojuma izstrāde nenotiktu tikai politisko interešu dēļ un tiktu saglabāta teritorijas attīstības ilgtspēja. Mainot Zemesgabala atļauto izmantošanu no mazstāvu dzīvojamo māju teritorijas uz apstādījumu un dabas pamatnes teritoriju Rīgas teritorijas plānojumā
147. -
148. gadam, virszemes applūstošā aizsargjosla esot noteikta gar ceļa malu un Zemesgabals šajā aizsargjoslā neesot iekļauts. Līdz ar to laikā, kad tika izstrādāts Rīgas teritorijas plānojums
149. -
150. gadam, Zemesgabala atļautās izmantošanas maiņa neesot bijusi pamatota ar leģitīmo mērķi, kas izriet no aizsargjoslas statusa. Zemesgabals virszemes ūdensobjekta aizsargjoslā esot iekļauts tikai ar teritorijas plānojuma grozījumiem. Aizsargjoslu likums nosakot tikai minimālo virszemes aizsargjoslas platumu, un pašvaldībai, izvērtējot faktisko situāciju un plānoto attīstību, attiecīgajā teritorijā esot jānosaka atbilstošs aizsargjoslas platums. Applūstošās teritorijas nepieciešamo aizsardzību pašvaldībai vajadzējis izvērtēt, izstrādājot Rīgas teritorijas plānojumu
151. -
152. gadam. No Rīgas domes atbildes raksta neesot secināms, vai šāds izvērtējums ir veikts. Ja Rīgas dome gribējusi pamatot Zemesgabala atļautās izmantošanas maiņu ar iespējamo applūšanu vai citiem Aizsargjoslu likuma
153. panta pirmajā daļā uzskaitītajiem virszemes aizsargjoslas mērķiem, tai Zemesgabalu vajadzējis iekļaut virszemes ūdensobjekta aizsargjoslā jau izstrādājot Rīgas teritorijas plānojumu
154. -
155. gadam. Rīgas dome Rīgas teritorijas plānojumā
156. -
157. gadam citās applūstošās teritorijās esot paredzējusi apbūves iespējas, neraugoties uz applūšanas risku. Tādējādi esot nepieciešams noskaidrot, pēc kādiem kritērijiem pašvaldība nosaka, kurās applūstošajās teritorijās ir un kurās nav pieļaujama apbūve un kā šie kritēriji piemēroti, nosakot Zemesgabala atļauto izmantošanu. Šāds pamatojums esot nozīmīgs arī vienlīdzības principa aspektā, lai konstatētu, ka vienlīdzīgos apstākļos zemes īpašniekiem tiek nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas attīstīt zemesgabalu vai, gluži otrādi, aizliegta saimnieciskā darbība. Teritorijas plānošanai esot jānotiek, ņemot vērā teritorijas kopējās īpatnības un raugoties kopējās attīstības perspektīvā, nevis kāda atsevišķa zemesgabala robežās. Vērtējot dzelzceļa aizsargjoslu un troksni kā pamatu nekustamā īpašuma aprobežojumu noteikšanai, pieaicinātā persona norāda, ka šāds pamats varot būt ne tikai augstāka juridiskā spēka tiesību aktos noteiktās prasības, piemēram, aizsargjoslas, bet arī pašvaldības izvirzītie ierobežojumi. Tiem esot jākalpo tam, lai nodrošinātu kvalitatīvu dzīves vidi un teritorijas līdzsvarotu attīstību, un šādiem ierobežojumiem vajagot būt atbilstoši pamatotiem. Par pamatu dzīvojamo māju būvniecības aizliegumam kādā teritorijā varot kalpot arī atbildes rakstā norādītais apstāklis, ka šajā teritorijā ir konstatējams liels trokšņu piesārņojums, kā arī vibrācija, ko izraisa dzelzceļa satiksme. Dzelzceļa radītā trokšņa līmenis atbilstoši mērījumiem Zemesgabalā pārsniedzot Noteikumu Nr. 597
158. pielikumā mazstāvu dzīvojamo ēku teritorijai noteikto trokšņa robežlielumu. Taču, ņemot vērā to, ka blakus esošajos zemesgabalos ir atļauta mazstāvu apbūve un arī tajos ir pārsniegti minētajos noteikumos norādītie trokšņa robežlielumi, pašvaldībai esot pienākums izvērtēt, vai nebūtu nepieciešams paredzēt visai kopējai teritorijai prettrokšņa pasākumus. Pieaicinātā persona vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka Zemesgabala sadalīšana, ievērojot Ministru kabineta
159. gada
160. oktobra noteikumu Nr. 883 "Vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas noteikumi" (turpmāk - Noteikumi Nr. 883)
161. un
162. punktu, varēja notikt tikai pēc detālplānojuma izstrādes. Secinājumu daļa
163. Satversmes tiesa secina, ka lēmumā par lietas ierosināšanu ir ieviesusies tehniska kļūda, proti, atbilstoši lietā esošajiem materiāliem pareizais Zemesgabala kadastra numurs ir 0100 128
164. Līdz ar to lietas nosaukums izsakāms šādā redakcijā: "Par Rīgas domes
165. gada
166. decembra saistošo noteikumu Nr. 34 "Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi" grafiskās daļas, kas noteic zemesgabala Kanāla ielā b/n (kadastra numurs 0100 128 2003) atrašanos apstādījumu un dabas teritorijā, atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
167. pantam un Teritorijas plānošanas likuma
168. panta
169. punktam".
170. Pēc lietas sagatavošanas izskatīšanai -
171. gada
172. augustā - spēkā stājās Rīgas domes pieņemtie grozījumi Rīgas teritorijas plānojumā
173. -
174. gadam. Grozījumi tika izdarīti gan Noteikumos Nr. 34, gan arī plānojuma grafiskās daļas kartēs, tostarp kartē "Galvenās aizsargjoslas un citi zemesgabalu izmantošanas aprobežojumi". Ar šiem grozījumiem Zemesgabala atļautā izmantošana netika mainīta. Taču kartē "Galvenās aizsargjoslas un citi zemesgabalu izmantošanas aprobežojumi" Zemesgabals tika ietverts virszemes ūdensobjekta aizsargjoslā un teritorijā ar applūšanas varbūtību reizi simt gados, kur esošā apbūve jāaizsargā pret applūšanu. Lai arī grozījumi Rīgas teritorijas plānojumā
175. -
176. gadam ir uzskatāmi par jaunu tiesību aktu, tie tomēr neatceļ Zemesgabalam noteiktos aprobežojumus. Arī Zemesgabala atļautā izmantošana ir palikusi nemainīga. Līdz ar to Satversmes tiesa atzīst, ka pastāv pamats Rīgas domes sniegtā pamatojuma ietvaros izvērtēt arī Rīgas teritorijas plānojuma
177. -
178. gadam grozījumu, ciktāl tie attiecas uz Zemesgabalu, atbilstību Satversmes
179. pantam un Teritorijas plānošanas likuma
180. panta
181. punktam.
182. Rīgas dome atbildes rakstā lūdz Satversmes tiesu izbeigt tiesvedību lietā. Lūgumā norādīts, ka lietas izskatīšana neesot lietderīga, jo Zemesgabalam noteiktā atļautā izmantošana tieši izrietot no Aizsargjoslu likuma un dome neesot tiesīga to ietekmēt. Satversmes tiesa norāda, ka iemesli, kas tai piešķir tiesības lemt par tiesvedības izbeigšanu, ir izsmeļoši uzskaitīti Satversmes tiesas likuma
183. panta pirmajā daļā. Rīgas domes lūgums nav pamatots ar konkrētu minētās normas punktu. Arī no lūguma konteksta nav skaidrs, kura norma varētu kalpot par pamatu tiesvedības izbeigšanai šajā lietā. Satversmes tiesa nav tiesīga ne pēc lietas dalībnieka, ne pēc pašas iniciatīvas radīt citus, patstāvīgus pamatus tiesvedības izbeigšanai. Tiesas nolēmumos norādīts, ka pat šaubu gadījumā attiecībā uz iespējām izbeigt tiesvedību tiesai ex officio ir pienākums izskatīt lietu pēc būtības un sniegt iespējami plašāku izvērtējumu tam, vai nav tikušas pārkāptas pieteikuma iesniedzēja pamattiesības (sk. Satversmes tiesas
184. gada
185. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2008-35-01 11.
186. punktu). Līdz ar to Satversmes tiesai nav pamata lemt par tiesvedības izbeigšanu šajā lietā.
187. Satversmes
188. pants noteic: "Ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību." 11.
189. Lai gan lieta ir ierosināta par apstrīdētā regulējuma atbilstību visam Satversmes
190. pantam, tomēr lietā netiek apstrīdēta šā regulējuma atbilstība minētā panta ceturtajam teikumam. Līdz ar to Satversmes tiesai nav pamata vērtēt Zemesgabalam noteikto atļauto izmantošanu šā teikuma aspektā. Satversmes
191. pants paredz gan īpašuma tiesību netraucētu īstenošanu, gan arī valsts tiesības sabiedrības interesēs ierobežot īpašuma tiesības. Īpašuma tiesības var ierobežot, ja ierobežojumi ir attaisnojami, tas ir, ja tie noteikti saskaņā ar likumu, tiem ir leģitīms mērķis un tie ir samērīgi (sk. Satversmes tiesas
192. gada
193. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). Minētais pants, no vienas puses, ietver valsts pienākumu veicināt un atbalstīt īpašuma tiesības, proti, pieņemt tādus likumus, kas nodrošinātu šo tiesību aizsardzību, taču, no otras puses, valstij ir arī tiesības noteiktā apjomā un kārtībā iejaukties īpašuma tiesību izmantošanā (sk. Satversmes tiesas
194. gada
195. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-12-0103
196. punktu). 11.
197. Teritorijas plānojumu savā ziņā var uzskatīt par īpašuma lietošanas tiesību aprobežojumu, jo ar teritorijas plānojumu tiek ierobežota nekustamā īpašuma brīva un netraucēta izmantošana (sk. Satversmes tiesas
198. gada
199. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03
200. punktu). Teritorijas plānošanas likuma
201. pants noteic, ka teritorijas plānojums ir ilgtermiņa teritorijas plānošanas dokuments vai plānošanas dokumentu kopums, kurš izstrādāts un stājies spēkā normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā un kurā atbilstoši plānošanas līmenim un plānojuma veidam rakstiski un grafiski attēlota teritorijas pašreizējā un noteikta plānotā (atļautā) izmantošana un šīs teritorijas izmantošanas aprobežojumi. Savukārt vietējo pašvaldību pienākumu likumā noteiktajā kārtībā izstrādāt teritorijas plānojumu expressis verbis paredz likuma "Par pašvaldībām"
202. panta otrās daļas
203. punkts. Atbilstoši Teritorijas plānošanas likuma
204. panta sestās daļas
205. punktam vietējā pašvaldība teritorijas plānojumu, detālplānojumu, kā arī to grozījumus apstiprina kā vietējās pašvaldības saistošos noteikumus. Vietējās pašvaldības teritorijas plānojums ir ārējais normatīvais akts, kas ir saistošs jebkurai fiziskajai un juridiskajai personai un kalpo par tiesisko pamatu konkrētu lēmumu pieņemšanai, piemēram, būvniecības procesa uzsākšanai. Piemērojot teritorijas plānošanas tiesību normas un principus, vietējās pašvaldības ar teritorijas plānojumu noteic konkrētu teritoriju plānoto (atļauto) izmantošanu. Līdz ar to katram zemes īpašniekam piederošā nekustamā īpašuma lietošanas tiesību apjomu nosaka teritorijas atļautā izmantošana. Ar vietējās pašvaldības teritorijas plānojumu noteiktais īpašuma tiesību ierobežojums ir tiešs, jo plānojums sabiedrības interesēs nepastarpināti ierobežo privātpersonas tiesības uz īpašumu (sk. Satversmes tiesas
206. gada
207. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03 8.
208. punktu). Satversmes
209. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz īpašumu ietver īpašnieka tiesības izmantot viņam piederošo īpašumu tā, lai gūtu pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu. Tāpat minētais Satversmes pants šo pamattiesību izmantošanai noteic robežas, proti, īpašuma tiesības nevar tikt izmantotas pretēji sabiedrības interesēm. 11.
210. Pieteikuma iesniedzēji norāda, ka Rīgas dome ar Rīgas teritorijas plānojumu
211. -
212. gadam ir nepamatoti grozījusi viņiem piederošā Zemesgabala atļauto (plānoto) izmantošanu un pārkāpusi viņiem Satversmes
213. pantā noteiktās pamattiesības. No lietas materiāliem secināms, ka Pieteikuma iesniedzēji iegādājušies Zemesgabalu
214. gada maijā un veikuši atsevišķas darbības tā sadalīšanai aptuveni 20 zemesgabalos (sk. lietas materiālu
215. sēj.
216. -
217. lpp.). Atbilstoši tobrīd spēkā esošajam teritorijas plānojumam Zemesgabalā bija atļauta apbūve saskaņā ar Rīgas apbūves noteikumu 6.
218. punktu. No Pieteikuma iesniedzēja I. Tanomeča pilnvarotās pārstāves iesniegtā priekšlikuma grozījumiem Rīgas teritorijas plānojumā
219. -
220. gadam secināms, ka Pieteikuma iesniedzēju mērķis bijis Zemesgabala apbūve (sk. lietas materiālu
221. sēj.
222. lpp.). Taču Rīgas teritorijas plānojumā
223. -
224. gadam noteiktā Zemesgabala izmantošana liedz Pieteikuma iesniedzējiem Zemesgabala apbūves tiesības, tādējādi ierobežojot viņu tiesības gūt visus iespējamos labumus no sava īpašuma. Līdz ar to Rīgas teritorijas plānojums
225. -
226. gadam ierobežo Pieteikuma iesniedzēju tiesības uz īpašumu.
227. Lai noskaidrotu, vai īpašuma tiesību ierobežojums, kas radies ar teritorijas plānojumā noteikto plānoto (atļauto) izmantošanu, ir attaisnojams, Satversmes tiesai ir pienākums izvērtēt:1) vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu; 2) vai ierobežojumam ir leģitīms mērķis; 3) vai ierobežojums ir samērīgs ar tā leģitīmo mērķi.
228. Satversmes
229. pantā paredzētās tiesības var ierobežot ne vien ar Saeimas vai tautas pieņemtu likumu, bet arī ar citu vispārsaistošu (ārējo) normatīvo aktu. Šādam normatīvajam aktam jābūt izdotam, pamatojoties uz likumu, publicētam vai citādā veidā pieejamam un pietiekami skaidri formulētam, lai adresāts varētu izprast savas tiesības un pienākumus, turklāt šim normatīvajam aktam jāatbilst tiesiskas valsts principiem (sk. Satversmes tiesas
230. gada
231. maija sprieduma lietā Nr. 2002-01-03 secinājumu daļu). Līdz ar to Satversmes
232. panta trešajā teikumā lietotais vārds "likums" nav interpretējams gramatiski un neaprobežojas tikai ar Saeimas izdotajiem likumiem to formālajā nozīmē. Attiecībā uz vietējās pašvaldības teritorijas plānojumiem to expressis verbis noteic Teritorijas plānošanas likuma
233. pants un
234. panta sestās daļas
235. punkts. Ja teritorijas plānošanas procesā Rīgas dome būtu pieļāvusi būtiskus pārkāpumus, varētu secināt, ka Pieteikuma iesniedzēju īpašuma tiesību ierobežojumi nav noteikti saskaņā ar likumu. Proti, būtisks teritorijas plānošanas pārkāpums ir tāds pārkāpums, kura rezultātā pieņemts citāds, nevis tāds lēmums, kāds būtu bijis, ja procedūra tiktu ievērota, piemēram, ir būtiski pārkāptas sabiedrības tiesības izteikt savu viedokli par iespējamo teritorijas plānojumu (sk. Satversmes tiesas
236. gada
237. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2006-38-03
238. punktu). Pieteikuma iesniedzēji par būtiskiem procesuālajiem pārkāpumiem uzskata to, ka Rīgas dome: 1) neinformēja viņus par Zemesgabala atļautās izmantošanas grozīšanu, pieņemot Rīgas teritorijas plānojumu
239. -
240. gadam; 2) neņēma vērā viņu viedokli sabiedriskajā apspriešanā par Rīgas teritorijas plānojuma
241. -
242. gadam grozījumiem; 3) nesniedza atbildi pēc būtības uz viņu iesniegto viedokli par Rīgas teritorijas plānojuma
243. -
244. gadam grozījumiem. 13.
245. Vērtējot to, vai Rīgas domei bija pienākums informēt Pieteikuma iesniedzējus par Rīgas teritorijas plānojuma
246. -
247. gadam pieņemšanu, jāņem vērā, ka teritorijas plānošanas process ir atklāts. Proti, privātpersonām ir tiesības līdzdarboties lēmumu pieņemšanā, kā arī sekot līdzi visai informācijai par to, kādi lēmumi šajā procesā tiek pieņemti. Saskaņā ar Teritorijas plānošanas likuma
248. panta sestās daļas
249. punktu vietējās pašvaldības funkcija ir nodrošināt sabiedrības līdzdalību vietējās pašvaldības teritorijas plānošanas procesā. Arī atklātības princips, kas noteikts Teritorijas plānošanas likuma
250. panta
251. punktā, paredz, ka teritorijas plānojums tiek izstrādāts, iesaistot sabiedrību un nodrošinot informācijas un lēmumu pieņemšanas atklātumu. Savukārt Noteikumi Nr. 883 noteica obligātās minimālās prasības attiecībā uz sabiedriskās apspriešanas organizēšanas procedūru. Rīgas teritorijas plānojuma
252. -
253. gadam pieņemšana skāra diezgan plašu personu loku. Informācija par Rīgas teritorijas plānojuma
254. -
255. gadam pieņemšanu tika publicēta laikrakstā "Latvijas Vēstnesis"
256. gada
257. janvārī. Savukārt pats plānojums bija pieejams gan Rīgas domes Pilsētas attīstības departamentā, gan arī Rīgas domes mājaslapā. Satversmes tiesa piekrīt Pieteikuma iesniedzējiem, ka no labas pārvaldības principa varētu izrietēt pienākums atsevišķos gadījumos par pieņemtajiem teritorijas plānojuma vai detālplānojuma grozījumiem privātpersonas informēt tieši. Tomēr šajā gadījumā skarto personu loks bija pārāk plašs, lai tieši informētu katru skarto personu. Līdz ar to Satversmes tiesa atzīst: tas, ka Pieteikuma iesniedzēji netika tieši informēti par Rīgas teritorijas plānojuma
258. -
259. gadam pieņemšanu, nav procesuāls pārkāpums. 13.
260. Izvērtējot to, vai Rīgas domei bija sabiedriskajā apspriešanā jāņem vērā Pieteikuma iesniedzēju iesniegtie priekšlikumi, norādāms, ka plānošanas lēmuma pieņēmējam ne vienmēr ir jāvadās no personu izteiktajiem priekšlikumiem vai iesniegtajiem iebildumiem. Tomēr tie ir rūpīgi jāizvērtē. Pašvaldība ir tiesīga noraidīt viedokli, paredzot citu, lietderīgāku rezultātu (sk. Satversmes tiesas
261. gada
262. marta sprieduma lietā Nr. 2003-16-05 secinājumu daļas
263. punktu). No Rīgas domes atbildes raksta izriet, ka Pieteikuma iesniedzēju iesniegtais viedoklis par vēlamo Zemesgabala atļauto izmantošanu tika vērtēts. Pēc Rīgas domes ieskata, šajā gadījumā noteicošais bija aizsargjoslu un trokšņa tiesiskais regulējums, kas bez attiecīgiem sagatavošanas darbiem nepieļauj būvniecību Zemesgabalā, tādēļ šis viedoklis netika ņemts vērā (sk. lietas materiālu
264. sēj.
265. lpp. un
266. sēj.
267. lpp.). Līdz ar to Pieteikuma iesniedzēju sniegto priekšlikumu neiestrādāšana Rīgas teritorijas plānojuma
268. -
269. gadam grozījumos nav procesuāls pārkāpums. 13.
270. Lietā nav strīda par to, vai Rīgas dome ir sniegusi atbildi Pieteikuma iesniedzējiem, bet strīds ir par to, vai atbilde sniegta pēc būtības (sk. lietas materiālu
271. sēj.
272. lpp.). Proti, Rīgas domes atbildē nav individualizēti visi lietas faktiskie apstākļi un nav norādīts uz tiem būtiskajiem tiesiskajiem apstākļiem, kas šajā gadījumā, pēc Rīgas domes ieskata, kalpoja par pamatu priekšlikuma pilnīgai noraidīšanai. Satversmes tiesa atzīst, ka formālu, vienveidīgu vai tipveida atbilžu sniegšanu uz dažāda satura vai rakstura priekšlikumiem varētu atzīt par labas pārvaldības principa pārkāpumu. Tomēr šādas, lai arī formāla satura atbildes sniegšana pati par sevi nevar tikt atzīta par būtisku procesuālu pārkāpumu teritorijas plānojuma izstrādē. Satversmes tiesa piekrīt tam, ka sabiedrības iesaistīšana ir veikta atbilstoši normatīvo aktu prasībām un Pieteikuma iesniedzējiem bija nodrošinātas tiesības piedalīties teritorijas plānojuma izstrādē. Līdz ar to nav konstatējams būtisks procesuāls pārkāpums, kas pats par sevi novestu pie plānojumā noteiktās Zemesgabala atļautās izmantošanas prettiesiskuma. Pie tam pozitīvi vērtējama un teritorijas plānošanas principiem atbilstoša ir Rīgas domes prakse attiecībā uz tiem privātpersonu priekšlikumiem teritorijas plānojuma izstrādāšanai vai grozīšanai, kuri netiek iesniegti tieši sabiedriskās apspriešanas laikā. Proti, atbilstoši Rīgas domes sniegtajai informācijai arī šādi priekšlaicīgi iesniegti priekšlikumi tiek vērtēti, lemjot par attiecīgo teritorijas plānojuma redakciju. Sabiedrības aktivitāte pat tad, ja tā izrādīta pirms sabiedriskās apspriešanas termiņa, neapšaubāmi vērtējama pozitīvi un vietējai pašvaldībai ir jāņem vērā. Ja vietējai pašvaldībai kļuvis zināms šāds iepriekš izteikts viedoklis, tad tā var, piemēram, sabiedriskajā apspriešanā ieplānot diskusijas par attiecīgajiem priekšlikumiem. Satversmes tiesa atzīst, ka, nosakot Zemesgabala atļauto (plānoto) izmantošanu, ne Rīgas teritorijas plānojuma
273. -
274. gadam, ne tā grozījumu izstrādāšanas procesā nav pieļauti tādi procesuāli pārkāpumi, kas novestu pie plānojumu prettiesiskuma. Līdz ar to īpašuma tiesību ierobežojums ir noteikts saskaņā ar likumu.
275. Lai pamattiesību ierobežojums būtu attaisnojams, tam jākalpo noteiktam leģitīmam mērķim. Pamatojums Satversmes
276. pantā noteikto pamattiesību ierobežošanai ir nosakāms likumā atbilstoši šā panta trešajam teikumam. Proti, šo tiesību ierobežojumi var tikt paredzēti likumā noteiktos gadījumos un kārtībā. Nosakot tiesību ierobežojumus, pienākums uzrādīt un pamatot šāda ierobežojuma leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Rīgas domei. Kaut arī Rīgas domes atbildes rakstā nav norādīts tas teritorijas plānojuma leģitīmais mērķis, atbilstoši kuram Zemesgabals noteikts par apstādījumu un dabas teritoriju, Satversmes tiesai ex officio ir pienākums objektīvi izvērtēt visus lietas apstākļus un noskaidrot šāda mērķa esamību vai - tieši pretēji - neesamību (sk. Satversmes tiesas
277. gada
278. jūnija sprieduma lietā Nr. 2007-01-01
279. punktu). Leģitīmais pamattiesību ierobežošanas mērķis šajā gadījumā izriet no likumā "Par pašvaldībām" ietvertajām pašvaldības autonomajām funkcijām un Teritorijas plānošanas likuma. Par šādu leģitīmo mērķi ir atzīstams vietējās pašvaldības pienākums savai administratīvajai teritorijai izstrādāt teritorijas plānojumu, kas teritorijas ilgtspējības interesēs citastarp noteic arī konkrēta īpašuma atļauto izmantošanu. Rīgas domes atbildes rakstā norādīts, ka Pieteikuma iesniedzējiem noteiktais pamattiesību ierobežojums izrietot no augstāka juridiskā spēka tiesību normām - Būvnormatīvā LBN 100 ietvertajiem būvniecības ierobežojumiem, Noteikumos Nr. 597 noteiktā trokšņa pārvaldības tiesiskā regulējuma, kā arī Aizsargjoslu likumā ietvertā applūstošo teritoriju aizsargjoslu tiesiskā regulējuma. Savukārt Rīgas teritorijas plānojums
280. -
281. gadam un tā grozījumi pamatā tikai atspoguļojot minēto normatīvo aktu prasības. Plānošanas mērķis ir veidot ilgtspējīgas, veselīgākas un labāk organizētas sabiedrības nosacījumus [sk.: European Conference of Ministers Responsible for Spatial/Regional Planning (CEMAT), 14 CEMAT