Par Valsts fondēto pensiju likuma 4. panta otrās daļas un pārejas noteikumu 2.punkta, 3.punkta 4. un 5.apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satv

Par Valsts fondēto pensiju likuma 4.panta otrās daļas un pārejas noteikumu 2.punkta, 3.punkta

1. un 5.apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.,
2. un 109.pantam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2010.gada 1.decembrī lietā Nr.2010-21-01 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Gunārs Kūtris, tiesneši Kaspars Balodis, Aija Branta, Kristīne Krūma, Vineta Muižniece un Viktors Skudra, pēc Eduarda Ikvilda konstitucionālās sūdzības, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
3. pantu un Satversmes tiesas likuma
4. panta
5. punktu,
6. panta pirmās daļas
7. punktu, 19.2 un 28.1 pantu, rakstveida procesā
8. gada
9. novembrī tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Valsts fondēto pensiju likuma
10. panta otrās daļas un pārejas noteikumu
11. punkta,
12. punkta
13. un
14. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1.,
15. un
16. pantam". Konstatējošā daļa
17. Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima)
18. gada
19. februārī pieņēma Valsts fondēto pensiju likumu (turpmāk - Fondēto pensiju likums), kas stājās spēkā
20. gada
21. jūlijā. Fondēto pensiju likums nosaka valsts fondēto pensiju shēmas (turpmāk - fondēto pensiju shēma) izveidošanas un darbības vispārējos principus, līdzekļu iemaksāšanas, administrēšanas, pārvaldīšanas, ieguldīšanas un izmaksāšanas noteikumus, kā arī valsts uzraudzību pār šīm darbībām. Fondēto pensiju likuma
22. panta otrā daļa sākotnēji noteica: "Iemaksu likme fondēto pensiju shēmā ir 10 procenti no iemaksu objekta, kas noteikts likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu"." Savukārt Fondēto pensiju likuma pārejas noteikumu (turpmāk - Pārejas noteikumi)
23. punkts noteica: "Šā likuma
24. panta otrajā daļā noteiktā likme stājas spēkā
25. gada
26. janvārī."
27. gada
28. aprīlī Saeima pieņēma likumu "Grozījumi Valsts fondēto pensiju likumā", kas stājās spēkā
29. gada
30. maijā. Ar šo likumu Fondēto pensiju likuma
31. panta otrā daļa tika izteikta šādā redakcijā: "Iemaksu likme fondēto pensiju shēmā ir seši procenti no iemaksu objekta, kas noteikts likumā "Par valsts sociālo apdrošināšanu"." Vienlaikus Pārejas noteikumu
32. punkts tika izteikts šādā redakcijā: "Šā likuma
33. panta otrajā daļā noteiktā likme stājas spēkā
34. gada
35. janvārī." Pārejas noteikumu
36. punkta
37. apakšpunkts tika izteikts šādā redakcijā: "ar
38. gada
39. maiju - 2 procenti no iemaksu objekta, kas noteikts likumā. Likmi piemēro iemaksām, kas no
40. gada
41. maija tiek reģistrētas fondēto pensiju shēmas dalībnieka kontā, izņemot precizētās iemaksas par periodu līdz
42. gada
43. decembrim." Pārejas noteikumu
44. punkts tika papildināts ar
45. apakšpunktu šādā redakcijā: "ar
46. gada
47. janvāri ne mazāk kā 4 procenti no iemaksu objekta, kas noteikts likumā."
48. Konstitucionālās sūdzības iesniedzējs Eduards Ikvilds (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) lūdz atzīt Fondēto pensiju likuma
49. panta otro daļu un Pārejas noteikumu
50. punktu un
51. punkta
52. un
53. apakšpunktu (turpmāk - apstrīdētās normas) par neatbilstošiem Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 1.,
54. un
55. pantam. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka Fondēto pensiju likums esot izstrādāts un pieņemts, lai izveidotu finansiāli pašpietiekamu, stabilu un ekonomiski pamatotu pensiju sistēmu. Pensijas apmērs esot atkarīgs no personas līdzdalības pensijas kapitāla uzkrāšanā. Pieteikuma iesniedzējs kopš
56. gada
57. decembra esot brīvprātīgs fondēto pensiju shēmas dalībnieks. Kļūstot par fondēto pensiju shēmas dalībnieku, esot bijis iespējams uzkrāt papildu pensijas kapitālu, jo Pieteikuma iesniedzējs varējis pats līdzdarboties tā uzkrāšanā, izvēloties ieguldījumu plānu un tādējādi nodrošinot augstāku ienākumu atvietojuma līmeni vecumdienās. Pieteikuma iesniedzējs norāda, ka atbilstoši Satversmes tiesas praksei tiesības uz pensijas izmaksu neatkarīgi no pensijas finansēšanas avota ietilpstot Satversmes
58. panta saturā. Savukārt tiesības uz sociālo nodrošinājumu esot pārkāptas ar to, ka valsts bez leģitīma mērķa grozījusi tiesisko regulējumu, kas konkretizē Satversmes
59. pantā noteiktās pamattiesības, turklāt pārkāpjot tiesiskas valsts principus - tiesiskās paļāvības principu, samērīguma principu un sociāli atbildīgas valsts principu. Fondēto pensiju likuma
60. panta otrā daļa nemainīgā redakcijā esot bijusi spēkā kopš
61. gada
62. jūlija, un līdz ar to neesot šaubu, ka tādas personas paļaušanās uz tiesisko regulējumu fondēto pensiju jomā, kura veikusi iemaksas fondēto pensiju shēmā, ir bijusi likumīga, saprātīga un pamatota. Pieņemot grozījumus Fondēto pensiju likumā, neesot paredzēts periods pārejai uz jauno tiesisko regulējumu, kā arī kompensācijas mehānisms. Līdz ar to, pēc Pieteikuma iesniedzēja domām, Saeima, pieņemot apstrīdētās normas, pārkāpusi tiesiskās paļāvības principu. Pensija esot viens no sociālās drošības pasākumiem, ko valsts realizējot, lai nodrošinātu sociāli atbildīgas valsts principa ievērošanu. Pensijai esot ne tikai ekonomiskā funkcija - kompensēt personai ienākumu zudumu, bet arī sociālā funkcija - nodrošināt personai iespējas saglabāt pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu. Iemaksu likmei fondēto pensiju shēmā samazinoties no astoņiem līdz diviem procentiem, fondēto pensiju shēmas ienesīgums neatkarīgi no personas izraudzītā ieguldījumu plāna esot samazinājies. Pēc Pieteikuma iesniedzēja ieskata, Pārejas noteikumu
63. punkta
64. apakšpunktam esot atpakaļvērsts spēks, jo likme - divi procenti no iemaksu objekta - tiekot piemērota arī tām iemaksām, kuras fondēto pensiju shēmas dalībnieks jau veicis līdz
65. gada
66. maijam. Pieteikuma iesniedzējs pauž viedokli, ka sasteigtā apstrīdēto normu pieņemšanas procedūra liecina par to, ka šo normu mērķis ir nevis valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta (turpmāk - sociālais budžets) ieņēmumu un izdevumu sabalansēšana, bet valsts budžeta deficīta segšana. Līdz ar to apstrīdētajām normām neesot leģitīma mērķa. Likumdevēja izvirzītais mērķis - sociālā budžeta sabalansēšana - ar apstrīdētajām normām neesot sasniedzams. Pieteikuma iesniedzējs piekrīt, ka pašreizējā valsts ekonomiskā situācija liek likumdevējam meklēt risinājumus, kā samazināt valsts budžeta izdevumus, tai skaitā sociālā budžeta izdevumus. Taču Saeima, pieņemot apstrīdētās normas, neesot vispusīgi izvērtējusi to, cik liels būs finansiālais ieguvums sociālajā budžetā un kādas sekas apstrīdētās normas izraisīs personai, kad tā izmantos savas tiesības pensionēties. Pieņemot apstrīdētās normas, neesot analizēti un apsvērti pasākumi, kas tiks īstenoti, lai nodrošinātu sociālā budžeta ilgtspēju. Šādu pasākumu neesamība, nevēlēšanās tos izstrādāt un īstenot liecinot par to, ka sociālā budžeta pastāvēšana ir apdraudēta. Likumdevēja izraudzītos līdzekļus nevarot uzskatīt par samērīgiem, jo, pieņemot apstrīdētās normas, neesot izvērtēta to sociālā ietekme. Pieteikuma iesniedzējs pieļauj, ka likumdevējs nākotnē var atjaunot sākotnēji paredzētās iemaksu likmes pārdali vienlīdzīgās daļās starp pensiju sistēmas pirmo līmeni un fondēto pensiju shēmu. Tomēr mantisko zaudējumu - neiegūto peļņu - neesot iespējams atlīdzināt, jo emitēto finanšu instrumentu ienesīgums nākotnē varot nebūt tik augsts, kāds tas bija
67. un
68. gadā. Rakstveida paskaidrojumos, kurus Pieteikuma iesniedzējs Satversmes tiesai iesniedzis pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem, norādīts, ka persona, pievienojoties fondēto pensiju shēmai, esot akceptējusi tos nosacījumus, kuri pastāvēja līdz apstrīdēto normu pieņemšanai. Tādēļ neesot korekti salīdzināt personas, kurām tika dota iespēja piedalīties fondēto pensiju shēmā brīvprātīgi, ar personām, kuras ir pakļautas obligātai dalībai fondēto pensiju shēmā, jo likumdevējs neesot paredzējis iespēju atteikties no dalības fondēto pensiju shēmā pat tad, ja tiek būtiski mainīti tās nosacījumi. Lietā neesot strīda par to, ka augstās inflācijas un finanšu krīzes iespaidā samazinājās fondēto pensiju shēmā izdarīto ieguldījumu ienesīgums un rezultātā tās dalībnieki cieta zaudējumus. Šie zaudējumi būtu nozīmīgi tikai tad, ja
69. gadā būtu jāveic izmaksas no fondēto pensiju shēmā uzkrātajiem līdzekļiem. Pieteikuma iesniedzējs pauž pārliecību, ka šāda tiesiskā regulējuma grozīšana - neievērojot tiesiskas valsts principus un adekvātu likumdošanas procedūru - neveicina sabiedrības uzticību likumdevēja darbam kā tādam. Tas varot izraisīt tālejošas sekas - sabiedrība varot zaudēt uzticību fondēto pensiju shēmai un, iespējams, censties pat izvairīties no sociālajiem maksājumiem.
70. Institūcija, kas izdevusi apstrīdētās normas, - Saeima - nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja viedoklim un lūdz atzīt, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1.,
71. un
72. pantam. Lai īstenotu Satversmes
73. panta prasības attiecībā uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā, Latvijā esot izveidota pensiju sistēma, kas darbojas trijos līmeņos. Pensijas apmērs esot atkarīgs no iemaksām. Persona, kura iemaksā vairāk vai atliek pensionēšanos uz vēlāku laiku, pensijas vecumā gūstot lielākus ienākumus. Visos trijos līmeņos šīs iemaksas tiekot uzkrātas, pelnot procentus un krājot pensijas kapitālu. Fondēto pensiju shēma esot balstīta uz individuālo sociālās apdrošināšanas iemaksu ieguldījuma principu. Tas nozīmējot, ka šīs shēmas ietvaros valsts noteikta daļa no personas sociālās apdrošināšanas iemaksām vecuma pensijai tiek investēta finanšu kapitāla tirgū, lai šie naudas līdzekļi pelnītu procentus. Līdz ar to tiekot ne vien veidots uzkrājums, bet vienlaikus arī stimulēta ekonomika. Pēc Saeimas ieskata, neesot pamatots no pieteikuma izrietošais secinājums, ka lielāks ieguldījums pensiju sistēmas otrajā līmenī nodrošinot papildu pensijas kapitālu un augstāku dzīves līmeni vecumdienās, jo pensiju sistēmas pirmā līmeņa ienesīgums laikposmā no
74. gada līdz
75. gadam kopumā esot audzis straujāk nekā otrā līmeņa ienesīgums. Tādējādi neesot viennozīmīgi konstatējams, ka apstrīdētās normas pārkāptu personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu. Tāpat neesot konstatējams arī tas, ka apstrīdētās normas aizskartu personas tiesības uz īpašumu, jo tiesības uz pensijas izmaksu personai saglabājoties neatkarīgi no tā, kurā pensiju līmenī veiktas iemaksas. Saeima norāda, ka
76. gadā esot strauji pasliktinājusies valsts ekonomiskā situācija, pieaudzis bezdarbs, samazinājušies iedzīvotāju darba ienākumi un ieņēmumi sociālajā budžetā. Šādos apstākļos esot bijusi nepieciešama neatliekama rīcība situācijas atrisināšanai, jo sociālajā budžetā uzkrātā finanšu rezerve
77. gada
78. janvārī bijusi 951,1 miljons latu, bet
79. gada beigās esot prognozēts tās samazinājums līdz 383,1 miljonam latu. Samazinot iemaksu likmi fondēto pensiju shēmā, esot prognozēts, ka sociālā budžeta ieņēmumi palielināsies. Saeima uzskata, ka iemaksu likmes maiņa no desmit uz sešiem procentiem atspoguļo optimālu sadali starp pensiju sistēmas pirmo un otro līmeni un nodrošina to, ka pensiju sistēma varēs darboties ilgstoši. Apstrīdēto normu mērķis esot optimizēt sociālās apdrošināšanas pakalpojumu sniegšanu, nodrošinot sociālā budžeta spēju darboties un ilgtspēju laikā, kad nepieciešams sabalansēt sociālā budžeta ieņēmumus un izdevumus. Tādējādi apstrīdētajām normām esot leģitīms mērķis, proti, nodrošināt valsts sociālās apdrošināšanas sistēmas darbību ilgtermiņā, sasniedzot Satversmes
80. pantā minēto mērķi - sabiedrības labklājību. Pēc Saeimas ieskata, apstrīdētās normas esot saudzējošākais no iespējamiem risinājumiem, jo, samazinot iemaksu likmi pensiju sistēmas otrajā līmenī un attiecīgi palielinot iemaksu likmi pirmajā līmenī, faktiski tiekot palielināts pirmā līmeņa pensijas apmērs. Tādējādi hipotētiskais ierobežojums, ko radot apstrīdētās normas, esot ievērojami mazāks par visas sabiedrības ieguvumu no sociālā budžeta ieņēmumu un izdevumu līdzsvarošanas. Saeima norāda, ka Satversmes
81. un
82. pants neuzliekot valstij pienākumu paredzēt pensiju sistēmas dalījumu pirmajā un otrajā līmenī, kā arī neliedzot noteikt šādu sadalījumu pensiju sistēmas ietvaros. Analizējot likumdošanas procesu, kura ietvaros apstrīdētās normas tika pieņemtas, Saeima atsaucas uz Satversmes tiesas
83. gada
84. novembra spriedumā lietā Nr. 2009-08-01 secināto, ka likumprojekta atzīšana par steidzamu un konkrēta priekšlikumu iesniegšanas termiņa noteikšana, ja vien deputātam, kas vēlas iesniegt priekšlikumu, ir iespēja to noformēt atbilstoši likuma prasībām, pati par sevi neesot uzskatāma par Kārtības ruļļa pārkāpumu.
85. Pieaicinātā persona - Ministru kabinets - informē, ka
86. gada
87. decembrī parakstītajā Nodomu protokolā, kas adresēts Starptautiskajam Valūtas fondam (turpmāk - SVF), esot pausta gatavība īstenot ilgtermiņa un īstermiņa pasākumus, lai saņemtu starptautisko aizdevumu un tādējādi stabilizētu valsts ekonomiku. Nodomu protokolā bijusi ietverta apņemšanās ierobežot valsts budžeta izdevumus līdz 40 procentiem no iekšzemes kopprodukta. Taču
88. gada jūlijā, iekšzemes kopproduktam turpinot strauji kristies, esot kļuvis skaidrs, ka noteiktais fiskālais deficīts netiks sasniegts, un aizdevuma saņemšana līdz ar to bijusi apdraudēta. Ministru kabinets uzsver, ka SVF var nepiešķirt kārtējo aizdevuma daļu, ja nodomu protokolos ietvertās apņemšanās netiek izpildītas. Lai novērstu valsts saistību neizpildi, esot sagatavots
89. gada
90. jūlija Nodomu protokols un vienlaikus papildināta Latvijas ekonomikas stabilizācijas programma. Minētajā Nodomu protokolā esot pausta apņemšanās līdz
91. gada
92. jūlijam sagatavot pensiju reformu, lai nodrošinātu pensiju sistēmas trīs līmeņu ilgtspēju. Starptautiskie aizdevēji neesot izvirzījuši prasību samazināt fondēto pensiju shēmas iemaksu likmi. Ministru kabinets uzsver, ka, apspriežot starptautiskā aizdevuma noteikumus un budžeta deficīta samazināšanas plānu, sociālajā sfērā netika plānots būtisks samazinājums. Ministru kabinets norāda, ka fondēto pensiju shēmas līdzekļu pārvaldīšanas pamatprincips esot resursu pārvaldīšana ilgtermiņā. Tieši resursu pārvaldīšana ilgtermiņā novēršot ieguldījumu plāna vērtības samazināšanos finanšu instrumentu zaudējumu dēļ.
93. Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija - uzsver, ka, novirzot daļu sociālās apdrošināšanas iemaksu fondētajā pensiju shēmā, naudas līdzekļiem pirmā līmeņa pensiju shēmā jābūt pietiekamiem, lai varētu izmaksāt pensijas esošajiem pensionāriem. Šāda pamatnostādne esot ņemta vērā, izstrādājot Fondēto pensiju likumu. Pēc Labklājības ministrijas domām, pensiju sistēma, kurā paaudžu solidaritātes princips apvienots ar katras personas individuālo ieguldījumu savu ienākumu nodrošināšanai vecumdienās, esot optimāls personu sociālās aizsardzības modelis, kas līdzsvarojot demogrāfiskos un ekonomiskos riskus. Līdz
94. gadam sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes pārdale starp pensiju līmeņiem esot noritējusi finansiāli veiksmīgi. Valsts sociālā apdrošināšana darbojoties pēc solidaritātes principa. Tāpēc, strauji pieaugot sociālā budžeta izdevumiem, esot bijis nepieciešams pārskatīt sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes sadalījumu. Iemaksu likmes pārdale starp pirmo un otro līmeni neesot veikta ar mērķi reaģēt uz svārstībām finanšu tirgos, jo fondēto pensiju shēmas darbība esot balstīta uz ilgtermiņa ieguldījumu ienesīgumu. Atbildot uz Satversmes tiesas jautājumiem, Labklājības ministrija informē, ka Pārejas noteikumu
95. punkta
96. apakšpunkts tiekot piemērots attiecībā uz sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuras tika aprēķinātas un veiktas par periodu no
97. janvāra līdz aprīlim. Fondēto pensiju likuma anotācijā ietverto norādi uz iespējamām pretrunām ar Satversmi vajagot uztvert kā uzmanības vēršanu uz iespējamo risku, kas esot saistīts ar Pārejas noteikumu
98. punkta
99. apakšpunktu, kurš paredzot attiecināt jauno regulējumu uz jau veiktām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Minētā norāde anotācijā esot informatīva, bet ne faktoloģiska, jo tajā neesot nedz minēti konkrēti fakti, nedz sniegti argumenti, kas liecinātu par attiecīgo Satversmes pantu pārkāpumiem. Par alternatīviem risinājumiem Labklājības ministrija uzskata sociālās apdrošināšanas iemaksu palielināšanu un sociālo pakalpojumu optimizāciju. Taču šādi pasākumi, pēc Labklājības ministrijas domām, atstātu negatīvas sociālekonomiskas sekas.
100. Pieaicinātā persona -Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra (turpmāk - VSAA) - informē, ka gan obligātajiem, gan brīvprātīgajiem fondēto pensiju shēmas dalībniekiem ir līdzvērtīgas tiesības un pienākumi. Uz visiem dalībniekiem attiecoties identiski nosacījumi, un iesaistīšanās raksturs nekādi neietekmējot personas turpmāko dalību fondēto pensiju shēmā.
101. Pieaicinātā persona - Finanšu ministrija - informē, ka
102. gadā ievērojami pasliktinājusies situācija sociālajā budžetā - ieņēmumi nesedza izdevumus - un tādēļ vajadzējis izdarīt grozījumus Fondēto pensiju likumā. Ekonomiskajai krīzei turpinoties, sociālajā budžetā uzkrātā rezerve turpinājusi strauji samazināties. Šādos apstākļos esot bijusi nepieciešama neatliekama rīcība situācijas atrisināšanai. Samazinot iemaksu likmi fondēto pensiju shēmā
103. gadā līdz diviem procentiem, esot prognozēts, ka sociālā budžeta ieņēmumi pensiju pirmajā līmenī palielināsies un sasniegs 106,3 miljonus latu (faktiskā izpilde - 166 miljoni latu). Savukārt, nosakot divu procentu iemaksu likmi fondēto pensiju shēmā
104. gadā, četru procentu iemaksu likmi
105. gadā, bet, sākot ar
106. gadu, šo likmi paredzot sešu procentu apmērā, tiekot prognozēts, ka sociālā budžeta ieņēmumi pensiju pirmajā līmenī palielināsies un būs šādi:
107. gadā - 181,
108. gadā - 160, bet
109. gadā - 112 miljoni latu.
110. Pieaicinātā persona - Finanšu un kapitāla tirgus komisija (turpmāk - Komisija) - norāda, ka Saeimai sniegusi atzinumu par grozījumiem Fondēto pensiju likumā. Jautājumi par fondēto pensiju shēmas iemaksu likmes samazināšanu vai palielināšanu neesot Komisijas kompetencē, kā arī neietekmējot Komisijai deleģēto uzraudzības funkciju veikšanu. Taču šādu grozījumu izdarīšana, pēc Komisijas domām, varot atstāt būtisku iespaidu uz pensiju sistēmu kopumā. Latvijas pensiju sistēma esot stabila un prognozējama. Lēmumam veikt izmaiņas tiesiskajā regulējumā ar mērķi mainīt pašreizējo pensiju līmeņu īpatsvaru būtu vairāki negatīvi aspekti. Pirmkārt, brīvprātīgie fondēto pensiju shēmas dalībnieki, paļaudamies uz tiesisko regulējumu, esot novirzījuši iemaksas fondēto pensiju shēmā. Likumā brīvprātīgajiem fondēto pensiju shēmas dalībniekiem neesot paredzēta iespēja atteikties no dalības fondētajā pensiju shēmā un veikt iemaksas tikai pirmajā līmenī, ja tiek mainīti fondēto pensiju shēmas noteikumi. Pēc Komisijas ieskata, attiecībā uz šīm personām tiesiskās paļāvības princips varētu būt pārkāpts. Šādos apstākļos esot pamats atzīt, ka personām nebūs pārliecības par pensiju sistēmas ilgtspēju un tādējādi arī vēlmes līdzdarboties pensijas kapitāla uzkrāšanā. Otrkārt, atkāpjoties no fondēto pensiju shēmā nostiprinātajiem principiem, Latvija zaudējot savu reputāciju kā valsts ar stabilu un ilgtspējīgu pensiju sistēmu, kas vērsta ne tikai uz īstermiņa mērķu sasniegšanu, bet nodrošina stabilitāti un attīstību ilgtermiņā. Treškārt, būtu jāņem vērā arī tas, ka sabiedrības novecošanās un demogrāfijas tendences liecina par strādājošo skaita samazinājumu nākotnē. Samazinoties iemaksām sociālajā budžetā un vienlaikus pieaugot tā izmaksām, nākotnes pensionāru ienākumu atvietojamības līmenis varot pazemināties un būt nepietiekams ikdienas vajadzību apmierināšanai. Līdz ar to pašreizējais ieguvums no papildu līdzekļiem sociālajā budžetā varētu būt nesamērojams ar nākotnes pensionāru zaudējumu.
111. Pieaicinātā persona - Valsts kase - informē, ka, samazinot iemaksu likmi fondēto pensiju shēmā, esot uzlabota sociālā budžeta ieņēmumu pozīcija un samazināts tā deficīts. Nepieciešamība šajā ekonomiski saspringtajā situācijā palielināt sociālā budžeta ieņēmumus un vienlaikus samazināt sociālā budžeta deficītu spiežot pieņemt daudzus nepopulārus lēmumus. Taču, pieņemot šādus lēmumus, esot svarīgi nodrošināt pensiju sistēmas stabilitāti ilgtermiņā un veicināt fondēto pensiju shēmas dalībnieku pārliecību par saviem ienākumiem nākotnē.
112. Pieaicinātā persona - Latvijas Banka - norāda, ka
113. gadā straujā tautsaimniecības lejupslīde un makroekonomikas rādītāju pasliktināšanās atspoguļojās nozīmīgā nodarbinātības un darba samaksas kritumā, kura rezultātā būtiski samazinājās sociālās apdrošināšanas iemaksas un vienlaikus pieauga sociālā budžeta izdevumi. Tas skaidri liecinājis par to, ka iepriekšējo gadu straujais sociālās apdrošināšanas iemaksu ieņēmumu pieaugums bija īslaicīgs un sociālā budžeta izdevumu apjoms ilgtermiņā veidos deficītu. Pēc Latvijas Bankas prognozēm, neveicot sociālā budžeta konsolidāciju, triju gadu laikā izveidosies 1,5 miljardus latu liels deficīts. Ņemot vērā sabiedrības novecošanās tendenci un paredzamo demogrāfisko rādītāju attīstību, varot secināt, ka sociālajā budžetā nebūs līdzekļu šobrīd izveidotā deficīta finansēšanai. Pēc Latvijas Bankas domām, lai uzturētu ilgtspējīgu sociālo budžetu, ir jārūpējas par to, lai vidējā termiņā sociālais budžets tiktu veidots ar pārpalikumu. Latvijas Banka uzsver, ka valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes palielināšana radītu kaitējumu tautsaimniecībai.
114. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas tiesībsargs (turpmāk - Tiesībsargs) - norāda, ka valsts ir izveidojusi triju līmeņu pensiju sistēmu, lai īstenotu personai Satversmes
115. pantā garantētās tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā. Likumdevējs, samazinot iemaksu likmi fondēto pensiju shēmā un tādējādi mainot iepriekš noteikto kārtību, esot ierobežojis personai Satversmes
116. pantā noteiktās pamattiesības. Tiesībsargs pauž viedokli, ka Pieteikuma iesniedzēja tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā tiešā veidā neesot aizskartas, jo personai vēl neesot iestājies attiecīgais risks, kas dod tiesības pretendēt uz sociālo nodrošinājumu vecuma gadījumā. Neesot iespējams arī prognozēt, vai šāds aizskārums reāli varētu rasties, personai sasniedzot pensijas vecumu, jo tas esot atkarīgs gan no individuāliem apstākļiem, piemēram, personas veiktajām iemaksām, izraudzītā ieguldījumu plāna darbības, gan arī no ārējiem faktoriem, piemēram, pastāvošās pensiju sistēmas un valsts ekonomiskajām iespējām. Taču no Satversmes
117. panta kopsakarā ar Latvijai saistošiem starptautiskajiem dokumentiem izrietot valsts pienākums izveidot sociālās drošības sistēmu, to respektēt un aizsargāt no nepamatotas iejaukšanās. Līdz ar to personai esot tiesības aizstāvēt savas intereses pret valsts veiktajiem pasākumiem, kas, pēc šīs personas ieskata, varētu ietekmēt tai nākotnē garantētās tiesības. Tiesībsargs uzsver, ka likumdevējs nav mainījis nedz pensionēšanās noteikumus, nedz arī pensijas aprēķināšanas kārtību. Līdz ar to esot secināms, ka nākamajām paaudzēm saglabājas tiesības uz pensiju atbilstoši veiktajām iemaksām. Likumdevējs esot mainījis iemaksu sadalījumu starp pirmo un otro pensiju līmeni. Valstij esot plaša rīcības brīvība attiecībā uz pensiju sistēmas izveidi, tāpēc, pēc Tiesībsarga domām, šādam lēmumam esot politisks raksturs. Tiesībsargs norāda, ka, samazinoties pieejamiem resursiem, valstij esot tiesības koriģēt valsts obligāto sociālās apdrošināšanas iemaksu sadalījumu starp pirmo un otro pensiju līmeni, lai nodrošinātu pensiju sistēmas stabilitāti un ilgtspējīgu darbību. Tādējādi esot pamats uzskatīt, ka apstrīdētās normas pieņemtas, balstoties uz saprātīgiem apsvērumiem un cenšoties līdzsvarot sabiedrības un atsevišķu personu intereses. Papildus tam Tiesībsargs pauž viedokli, ka pensiju sistēmai vajagot spēt savlaicīgi reaģēt uz mainīgajiem apstākļiem. Tādējādi personas neesot pasargātas no saprātīgām un pamatotām izmaiņām pensiju sistēmas darbībā. Bez tam persona pati esot atbildīga par savu nodrošinājumu vecumdienās, un šo atbildību tai esot tiesības realizēt, piedaloties pensiju trešajā līmenī.
118. Pieaicinātā persona - Mg. mpa. Maija Poršņova - norāda, ka pensiju sistēmu veido trīs līmeņi un izmaiņas jebkurā no tiem ietekmē visu sistēmu. Pensiju sistēmas līmeņi esot vienotas sistēmas sastāvdaļas, taču tie darbojoties pēc atšķirīgiem principiem. Fondēto pensiju shēma darbojoties pēc individuālo sociālās apdrošināšanas iemaksu ieguldījuma principa, tādēļ uz Fondēto pensiju likuma noteikumu pamata personai veidojoties pārliecība par stabilu nodrošinājumu, tad kad tā būs sasniegusi valsts noteikto vecumu pensijas pieprasīšanai. Veidojot pensiju sistēmu, likumdevējs norādījis, kādā veidā sadalāmi līdzekļi pirmā pensiju līmeņa ietvaros, turklāt paredzējis nākamo paaudžu pensiju izmaksas labad daļu no šiem līdzekļiem ieguldīt otrajā pensiju līmenī. Pieaicinātā persona uzskata, ka šādas pensiju sistēmas priekšrocība esot iespēja savlaicīgi novērst dažādu risku radītu negatīvu ietekmi uz sociālo budžetu. Abi pensiju līmeņi esot pakļauti dažādām svārstībām, tādēļ dalība vienlaikus abos līmeņos ļaujot uzkrāt lielāku pensijas kapitālu nekā dalība tikai vienā līmenī. Ar samērīgu ieguldījumu abos līmeņos tiekot garantēta pensiju sistēmas stabilitāte. Pieņemot lēmumu samazināt iemaksu likmi fondētajā pensiju shēmā, esot samazināta personas iespēja ietekmēt savu sociālo situāciju vecumdienās un vienlaikus radīts pamats šaubām par to, ka tiks nodrošināta pienācīga līdzekļu apsaimniekošana pirmajā pensiju līmenī. Pēc pieaicinātās personas domām, lēmums samazināt iemaksu likmi fondētajā pensiju shēmā pieņemts ar mērķi uzlabot sociālā budžeta rādītājus, nevis risināt problēmas, kas novedušas pie sociālā budžeta deficīta. Pieaicinātā persona norāda, ka sociālās aizsardzības sistēma balstās uz solidaritātes principu - sabiedrība solidarizējas īstermiņa un ilgtermiņa mērķu sasniegšanai. Tas nozīmējot gan to, ka sociālās apdrošināšanas iemaksu veicēji nodrošina pensiju izmaksu pašreizējiem pensionāriem, gan arī to, ka vecākā paaudze solidarizējas ar jaunāko, akceptējot pasākumus, kuri garantē nākamo paaudžu sociālo nodrošinājumu vecumdienās. Secinājumu daļa
119. Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību tiesiskās paļāvības principam, kas izriet no Satversmes
120. panta. Tāpat Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību sociāli atbildīgas valsts principam, kas izriet no Satversmē garantēto sociālo tiesību kopuma, kā arī atbilstību Satversmes
121. pantā nostiprinātajām tiesībām uz īpašumu un Satversmes
122. pantā nostiprinātajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu. No Satversmes
123. pantā ietvertā demokrātiskās republikas jēdziena izriet valsts pienākums savā darbībā ievērot virkni tiesiskas valsts pamatprincipu, arī tiesiskās paļāvības principu. Valsts iestādēm savā darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz to izdotajiem normatīvajiem aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā ar konkrētu tiesību normu [sk., piemēram, Satversmes tiesas
124. gada
125. jūnija sprieduma lietā Nr. 04-03