Par Ministru kabineta 2011. gada 5. decembra noteikumu Nr. 924 "Noteikumi par vecuma pensijas minimālo apmēru" 2.2. apakšpunkta, Ministru kabineta 200

Par Ministru kabineta 2011. gada 5. decembra noteikumu Nr. 924 "Noteikumi par vecuma pensijas minimālo apmēru" 2.2. apakšpunkta, Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību" 2.1. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31. decembrim), kā arī Ministru kabineta 2019. gada 3. decembra noteikumu Nr. 579 "Noteikumi par minimālās valsts vecuma pensijas apmēru" 2. punkta un 3.2. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 109. pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par Ministru kabineta 2011. gada 5. decembra noteikumu Nr. 924 "Noteikumi par vecuma pensijas minimālo apmēru" 2.2. apakšpunkta, Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību" 2.1. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31. decembrim), kā arī Ministru kabineta 2019. gada 3. decembra noteikumu Nr. 579 "Noteikumi par minimālās valsts vecuma pensijas apmēru" 2. punkta un 3.2. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 109. pantam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2020. gada 10. decembrī lietā Nr. 2020-07-03 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja Sanita Osipova, tiesneši Aldis Laviņš, Gunārs Kusiņš, Daiga Rezevska, Jānis Neimanis un Artūrs Kučs, piedaloties tiesībsargam Jurim Jansonam un tiesībsarga pilnvarotajai pārstāvei Inetai Rezevskai, institūcijas, kas izdevusi apstrīdētos aktus, - Ministru kabineta - pilnvarotajām pārstāvēm Aigai Ābelei un Dacei Trušinskai, ar tiesas sēdes sekretāri Līvu Ošenieci, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 3. punktu, 17. panta pirmās daļas 8. un 9. punktu, kā arī 19.1 un 28. pantu, Rīgā 2020. gada 4., 5. un 10. novembrī tiesas sēdē ar lietas dalībnieku piedalīšanos izskatīja lietu "Par Ministru kabineta 2011. gada 5. decembra noteikumu Nr. 924 "Noteikumi par vecuma pensijas minimālo apmēru" 2.2. apakšpunkta, Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību" 2.1. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31. decembrim), kā arī Ministru kabineta 2019. gada 3. decembra noteikumu Nr. 579 "Noteikumi par minimālās valsts vecuma pensijas apmēru" 2. punkta un 3.2. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 109. pantam". Konstatējošā daļa 1. Likuma "Par valsts pensijām" 12. panta otrā daļa (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31. decembrim) noteica, ka personām, kurām piešķirta vecuma pensija, pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par Ministru kabineta noteikto minimālo vecuma pensiju. Ministru kabineta 2011. gada 5. decembra noteikumu Nr. 924 "Noteikumi par vecuma pensijas minimālo apmēru" (turpmāk - Noteikumi Nr. 924) 2. punkts noteica: "Vecuma pensijas minimālais apmērs nevar būt mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kas noteikts saskaņā ar normatīvajiem aktiem par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, kuram atkarībā no personas uzkrātā apdrošināšanas stāža (pilnos gados) piemērots šāds koeficients: 2.1. personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 10 gadiem līdz 20 gadiem, - 1,1; 2.2. personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 21 gada līdz 30 gadiem, -1,3; 2.3. personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 31 gada līdz 40 gadiem, - 1,5; 2.4. personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir 41 gads un vairāk gadu, - 1,7." Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību" (turpmāk - Noteikumi Nr. 1605) 2.1. apakšpunkts (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31. decembrim) noteica: "Valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs ir: 2.1. Valsts sociālo pabalstu likuma 13. panta pirmajā daļā minētajām personām, izņemot personas ar invaliditāti un personas ar invaliditāti kopš bērnības, - 64,03 euro mēnesī [..]." Ar 2019. gada 13. novembra grozījumiem likumā "Par valsts pensijām" likuma 12. panta otrajā daļā noteikts: personām, kurām piešķirta vecuma pensija, pensijas apmērs nedrīkst būt mazāks par minimālās vecuma pensijas apmēru. Ministru kabinets nosaka minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzi, kā arī minimālās vecuma pensijas apmēru, piešķiršanas un pārskatīšanas kārtību. Pamatojoties uz šo pilnvarojumu, tika pieņemti Ministru kabineta 2019. gada 3. decembra noteikumi Nr. 579 "Noteikumi par minimālās valsts vecuma pensijas apmēru" (turpmāk - Noteikumi Nr. 579), kuru 2. punkts nosaka: "Minimālās vecuma pensijas aprēķina bāze ir 80,00 euro, personām ar invaliditāti kopš bērnības - 122,69 euro. Minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzi pārskata Ministru kabinets pēc labklājības ministra ierosinājuma atbilstoši valsts budžeta iespējām, izvērtējot ekonomisko situāciju valstī." Savukārt Noteikumu Nr. 579 3. punkts paredz: "Minimālās vecuma pensijas apmēru nosaka, minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzei atkarībā no personas apdrošināšanas stāža (pilnos gados), par kuru piešķirta (pārrēķināta) Latvijas Republikas vecuma pensija, piemērojot šādus koeficientus: 3.1. personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 15 gadiem līdz 20 gadiem, - 1,1; 3.2. personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 21 gada līdz 30 gadiem, -1,3; 3.3. personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir no 31 gada līdz 40 gadiem, - 1,5; 3.4. personām, kuru apdrošināšanas stāžs ir 41 gads un vairāk, - 1,7." 2. Satversmes tiesā tika ierosinātas divas lietas par minimālās vecuma pensijas atbilstību Latvijas Republikas Satversmei (turpmāk - Satversme). Lieta Nr. 2020-07-03 "Par Ministru kabineta 2011. gada 5. decembra noteikumu Nr. 924 "Noteikumi par vecuma pensijas minimālo apmēru" 2.2. apakšpunkta, Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību" 2.1. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31. decembrim), kā arī Ministru kabineta 2019. gada 3. decembra noteikumu Nr. 579 "Noteikumi par minimālās valsts vecuma pensijas apmēru" 2. punkta un 3.2. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 109. pantam" tika ierosināta pēc Augstākās tiesas pieteikuma. Savukārt lieta Nr. 2020-28-03 "Par Ministru kabineta 2019. gada 3. decembra noteikumu Nr. 579 "Noteikumi par minimālās vecuma pensijas apmēru" 2. un 3. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 1., 91. un 109. pantam" tika ierosināta pēc tiesībsarga pieteikuma. Lai veicinātu šo lietu vispusīgāku un ātrāku iztiesāšanu, tās saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 22. panta sesto daļu tika apvienotas vienā lietā. Apvienotajai lietai Nr. 2020-07-03 tika piešķirts nosaukums "Par Ministru kabineta 2011. gada 5. decembra noteikumu Nr. 924 "Noteikumi par vecuma pensijas minimālo apmēru" 2.2. apakšpunkta, Ministru kabineta 2009. gada 22. decembra noteikumu Nr. 1605 "Noteikumi par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta un apbedīšanas pabalsta apmēru, tā pārskatīšanas kārtību un pabalstu piešķiršanas un izmaksas kārtību" 2.1. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31. decembrim), kā arī Ministru kabineta 2019. gada 3. decembra noteikumu Nr. 579 "Noteikumi par minimālās valsts vecuma pensijas apmēru" 2. punkta un 3.2. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 109. pantam". 3. Pieteikuma iesniedzēja - Augstākā tiesa - uzskata, ka Noteikumu Nr. 924 2.2. apakšpunkts, Noteikumu Nr. 1605 2.1. apakšpunkts (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31. decembrim), kā arī Noteikumu Nr. 579 2. punkts un 3.2. apakšpunkts neatbilst Satversmes 109. pantam. Augstākā tiesa norāda, ka tās izskatīšanā esošajā administratīvajā lietā pieteicējs iebilstot pret viņam aprēķinātās vecuma pensijas apmēru. Pieteicēja sākotnējais vecuma pensijas apmērs bijis 72,78 euro, bet pēc 2019. gadā veiktās indeksācijas tas esot 110,60 euro mēnesī. Tas nesniedzot atbilstošu sociālo nodrošinājumu. Satversmes ievadā esot minēts, ka Latvija ir sociāli atbildīga valsts. Tiesības uz sociālo nodrošinājumu esot viens no sociāli atbildīgas valsts principa elementiem, kas konkretizēts Satversmes 109. pantā. Ar to esot saprotami dažādi sociālās drošības pasākumi, tostarp sociālā apdrošināšana un sociālā palīdzība. Valstij sociālā nodrošinājuma jomā esot plaša rīcības brīvība, taču tā neesot absolūta. Proti, valsts sociālās drošības sistēmai esot jāatbilst konkrētiem kritērijiem. Valsts sociālās drošības sistēmai vajagot būt ilgtspējīgai, bet sociālajam nodrošinājumam - adekvātam. Personai esot tiesības uz sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā apmērā. Sociālās drošības pasākumiem esot ne tikai ekonomiskā funkcija - kompensēt ienākumu zudumu -, bet arī sociālā funkcija - nodrošināt indivīdu iespējas saglabāt pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu. Likumdevējs esot veicis pasākumus tiesību uz sociālo nodrošinājumu īstenošanai. Taču Augstākā tiesa uzskata, ka valsts nav nodrošinājusi pieteicējam šo tiesību īstenošanu vismaz minimālā apmērā, ņemot vērā arī no vispārējiem tiesību principiem izrietošās prasības. Valstij esot rīcības brīvība, izvēloties metodi, lai noskaidrotu, kāds konkrētajā gadījumā ir sociālā nodrošinājuma minimālais līmenis. Tomēr likumdevēja rīcības brīvību ierobežojot Latvijas starptautiskās saistības un cilvēka cieņas princips kopsakarā ar sociāli atbildīgas valsts principu. No Pārskatītās Eiropas Sociālās hartas (turpmāk - Eiropas Sociālā harta) 12. panta 1. punkta izrietot, ka minimālajam sociālā nodrošinājuma apmēram, ja tas ir ienākumus aizstājošs, jebkurā gadījumā jābūt vismaz 50 procentiem no ienākumu mediānas uz vienu ekvivalento patērētāju. Ja tas ir zem 40 procentiem no šīs mediānas, tad tas neatbilstot Eiropas Sociālās hartas 12. panta 1. punktam. Balstoties uz šiem kritērijiem, Eiropas Sociālo tiesību komiteja esot secinājusi, ka minimālās vecuma pensijas apmērs Latvijā ir acīmredzami nepietiekams. Tādējādi valsts neesot izpildījusi savu pienākumu nodrošināt pieteicējam tiesības uz vecuma pensiju vismaz minimālā apmērā. Augstākā tiesa norāda, ka Latvijā 2018. gadā vecuma pensiju zem nabadzības sliekšņa (Eiropas Sociālās hartas 12. panta 1. punkta izpratnē - zem 40 procentiem no mediānas) saņēma piektā daļa no visiem vecuma pensijas saņēmējiem. Valstij esot pienākums regulāri kontrolēt sniegtā sociālā nodrošinājuma apmēra pietiekamību un periodiski pārskatīt un palielināt sociālā nodrošinājuma apmēru. Taču arī jaunais regulējums, proti, Noteikumi Nr. 579, joprojām nenodrošinot Satversmes 109. pantā ietverto valsts pozitīvo pienākumu izpildi. Tādējādi minimālās vecuma pensijas apmērs neatbilstot cilvēka cieņas principam un sociāli atbildīgas valsts principam. 4. Pieteikuma iesniedzējs - tiesībsargs - pieteikumā Satversmes tiesai paudis uzskatu, ka Noteikumu Nr. 579 2. un 3. punkts neatbilst Satversmes 1., 91. un 109. pantam. Kā pieaicinātā persona lietā, kas ierosināta pēc Augstākās tiesas pieteikuma, tiesībsargs norādījis, ka Augstākās tiesas apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 109. pantam un Eiropas Sociālās hartas 12. panta 1. punktam. Paredzot personai tiesības saņemt vecuma pensiju vismaz minimālā apmērā, valsts formāli esot izpildījusi pienākumu nodrošināt tiesības uz sociālo nodrošinājumu minimālajā līmenī. Tomēr sociālo tiesību īstenošanas pasākumiem vajagot būt veiktiem pienācīgi. Lai noskaidrotu, kāds konkrētajā gadījumā ir sociālā nodrošinājuma minimālais līmenis, valstij esot jāizdara izvēle starp vairākām metodēm, ko lieto dažādas starptautiskās organizācijas. Apvienoto Nāciju Organizācijas Ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību komiteja, kas uzrauga Starptautiskā Pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām (turpmāk - Pakts) īstenošanu, esot norādījusi, ka naudas un citiem pabalstiem jābūt pietiekamiem pēc apjoma un ilguma, lai ikviens varētu izmantot savas tiesības uz palīdzību ģimenei un tās aizsardzību, pienācīgu dzīves līmeni un atbilstošu piekļuvi veselības aprūpei. Ja persona veic iemaksas sociālās drošības shēmā, kurā paredzēti pabalsti ienākumu trūkuma dēļ, tad vajagot būt pamatotai saistībai starp ienākumiem, veiktajām iemaksām un attiecīgā pabalsta summu. Savukārt Eiropas Sociālo tiesību komiteja esot norādījusi, ka minimālajam sociālā nodrošinājuma apmēram, ja tas ir ienākumus aizstājošs, jebkurā gadījumā vajagot būt vismaz 50 procentiem no ienākumu mediānas uz vienu ekvivalento patērētāju, bet, ja tas ir zem 40 procentiem no šīs mediānas, tad tas automātiski radot neatbilstību Eiropas Sociālās hartas 12. panta 1. punktam. Šis standarts esot absolūts. Savukārt Eiropas Sociālās hartas 12. panta 2. punkts ietverot ne tikai pienākumu nodrošināt šā panta 1. punktā noteikto pabalstu minimālo apmēru, bet arī kontroli pār to, vai sociālās drošības sistēma aizsargā personas pret noteiktiem sociālajiem riskiem un vai tā aptver pietiekami plašu personu loku. Arī šobrīd, pēc minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzes paaugstināšanas, Latvijā pat personām ar vislielāko apdrošināšanas stāžu minimālās vecuma pensijas apmērs neesot uzskatāms par pietiekamu. Uz sociālās aizsardzības pasākumu nepietiekamību norādījušas arī citas institūcijas, piemēram, Eiropas Komisija. Saskaņā ar Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūras (turpmāk - Aģentūra) datiem 14,5 procenti no visiem vecuma pensijas saņēmējiem saņemot valsts garantēto minimālo vecuma pensiju. To pensijas saņēmēju, kuru pensijas apmērs nepārsniedz 40 procentus un 50 procentus no ienākumu mediānas, esot attiecīgi 20,4 procenti un 50,2 procenti no visiem vecuma pensijas saņēmējiem. Zemi esot ne vien minimālie vecuma pensijas apmēri, bet arī vispār piešķirtās vecuma pensijas. Latvijā sociālās drošības sistēmu veidojot gan sociālā palīdzība, gan sociālā apdrošināšana, tās esot savstarpēji saistītas un viena otru papildinot. Tomēr katrai no tām esot savs mērķis. Personas tiesības uz sociālo nodrošinājumu sociālās apdrošināšanas formā nevarot aizstāt ar tiesībām uz sociālo palīdzību. Minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzes lielums esot noteikts, ņemot vērā valsts finansiālās iespējas konkrētajā brīdī, nevis izmantojot noteiktu metodoloģiju un balstoties valsts ekonomiskajos rādītājos. Minimālās vecuma pensijas saņēmēji esot nostādīti cilvēka cieņu pazemojošā situācijā. Tāpat arī pensionāri, īpaši tādi, kuru ienākumi ir zemi, esot pakļauti diskriminācijai gan vecuma, gan sociālā stāvokļa dēļ. Nenodrošinot pietiekamu minimālās vecuma pensijas apmēru un neveicot regulāru tā pārskatīšanu, vecuma pensijas saņēmēji ilgstoši tiekot pakļauti nabadzības un sociālās atstumtības riskam. Ja valsts radījusi tādu pensiju sistēmu, kas pieļauj to, ka persona pietiekami ilga darba mūža laikā nevar uzkrāt pietiekamu pensijas kapitālu, lai nodrošinātu sev adekvātu vecuma pensiju, tad valsts pienākums esot radīt taisnīgu minimālās vecuma pensijas aprēķināšanas kārtību, kas atbilstu sociālās apdrošināšanas principiem - individuālā uzkrājuma principam un solidaritātes principam - un nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīvi. Turklāt tiesībsargs uzskata, ka Noteikumu Nr. 579 2. punkts rada diskrimināciju, balstoties uz personas vecumu un sociālo stāvokli, jo liela vecuma pensijas saņēmēju daļa tiekot pakļauta sociālās atstumtības riskam un citām nelabvēlīgām sekām. Savukārt Noteikumu Nr. 579 3. punkts veidojot nepamatoti nevienlīdzīgu attieksmi starp minimālās vecuma pensijas saņēmējiem. Proti, personas, kas nostrādājušas ilgāku laika periodu, atrodoties nelabvēlīgākā situācijā kā personas ar īsāku darba stāžu, jo proporcionāli stāžam saņemot mazāku pensiju. Budžeta līdzekļu ietaupījums nedrīkstot būt vienīgais leģitīmais atšķirīgas attieksmes mērķis. Arī pati atšķirīgā attieksme neesot samērīga. Tiesas sēdē tiesībsargs norādīja, ka ir divi galvenie iemesli, kuru dēļ personas saņem minimālo vecuma pensiju, - neliels darba stāžs, īpaši tāds, kas veidojies pēc 1996. gada, kā arī salīdzinoši mazs sociālās apdrošināšanas iemaksu uzkrājums. Abi šie iemesli esot saistīti ar to, ka vecuma pensiju šobrīd saņem gan personas, kuru darba stāžā iekļauti periodi, kas nostrādāti līdz 1996. gadam, kad Latvijā tika izveidota sociālās apdrošināšanas sistēma, gan personas, kurām piemēroti īpaši nodokļu režīmi, piemēram, pašnodarbinātās personas, kuras arī veikušas nelielas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Šie iemesli būtiski apdraudot pensiju sistēmas ilgtspēju un adekvātumu. Atsaucoties uz Satversmes tiesas jaunāko judikatūru sociālā nodrošinājuma lietās, tiesībsargs uzsvēra, ka līdzīgi kā citās lietās arī izskatāmajā lietā esot jāvērtē, vai likumdevējs ir veicis pasākumus, lai nodrošinātu personām iespēju izmantot sociālās tiesības, vai šie pasākumi veikti pienācīgi un vai ir ievēroti vispārējie tiesību principi. Tiesībsargs piekrita tam, ka likumdevējs ir veicis pasākumus, kas nodrošina personām iespēju izmantot sociālās tiesības, taču uzskata, ka šie pasākumi nav adekvāti. Vecuma pensijas minimālais apmērs esot noteikts nevis ar kādu konkrētu metodi, bet gan politiskas vienošanās ceļā. Tāpat neesot ievēroti diskriminācijas aizlieguma un vienlīdzības principi. Tiesībsargs uzsvēra, ka no normatīvā regulējuma un Latvijas starptautiskajām saistībām izriet tas, ka jebkuras vecuma pensijas, tostarp arī minimālās vecuma pensijas, mērķis ir aizstāt personas zaudētos ienākumus un nodrošināt tai cilvēka cienīgu dzīvi. Valstij esot pienākums atrast budžetā šim mērķim pietiekamus līdzekļus. Sociālā palīdzība esot nozīmīgs atsvars personām, kas to saņem, taču vecuma pensijas minimālajam apmēram esot jānodrošina personas pamatvajadzību apmierināšana. Pašvaldību sniegtā sociālā palīdzība esot fragmentāra un sadrumstalota, turklāt, kā pierādot atsevišķas pārbaudes lietas, daudzos gadījumos arī nepietiekama personas pamatvajadzību apmierināšanai. 5. Institūcija, kas izdevusi apstrīdētos aktus, - Ministru kabinets - uzskata, ka Augstākās tiesas un tiesībsarga apstrīdētās normas atbilst Satversmes 1., 91. un 109. pantam. Ministru kabinets piekrīt, ka Noteikumos Nr. 924 noteiktais minimālās vecuma pensijas apmērs pašreizējā situācijā nav pietiekams un tāpēc bija nepieciešams to pārskatīt. Labklājības ministrija esot izstrādājusi politikas plānošanas dokumentu "Plāns minimālo ienākumu atbalsta sistēmas pilnveidošanai 2020.-2021. gadam" (turpmāk - Plāns), kas citstarp paredzējis noteikt minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzi 99 euro apmērā. Tāpat Plānā esot paredzēts, ka minimālais vecuma pensijas apmērs tiks gradēts par katru apdrošināšanas stāža gadu. Taču valsts fiskālās telpas ierobežojumu dēļ Plānu 2020. gadā neesot bijis iespējams pilnībā īstenot. Pensiju sistēmas ilgtspējas un citu personu tiesību nodrošināšanai esot būtiski sabalansēt sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumus un izdevumus. Valsts pensiju sistēma esot saistīta ar valsts ekonomisko situāciju. Nosakot nepamatoti augstu minimālās vecuma pensijas apmēru, pirmkārt, tiktu izjaukti sistēmas pamatprincipi, atbilstoši kuriem valsts sociālās apdrošināšanas sistēma ir saistīta ar individuālajām iemaksām. Personām nebūšot motivācijas veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas no visiem ienākumiem. Otrkārt, tas nebūtu taisnīgi pret tām personām, kuras godprātīgi nopelnījušas vecuma pensiju. Šobrīd apmēram trešā daļa iedzīvotāju veicot sociālās iemaksas no ienākumiem, kas nepārsniedz minimālo darba algu. Tādēļ arī neesot atbilstoša sociālās apdrošināšanas iemaksu seguma, lai varētu palielināt piešķirtās pensijas apmēru. Treškārt, neilgā laikā tiktu iztērēts valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta uzkrājums, kas ir nozīmīgs sistēmas ilgtermiņa stabilitātes priekšnoteikums. Eiropas Savienībā nabadzības riska slieksnis esot noteikts kā 60 procenti no mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu mediānas, pārrēķinātas uz ekvivalento patērētāju skaitu mājsaimniecībā. Tomēr katra valsts esot tiesīga piemērot pašas izraudzītu ekvivalences skalu, kas vairāk atbilst konkrētās valsts sociālekonomiskajai situācijai. Turpretī nabadzības riska slieksnis un citi Eiropas Savienības kopējie indikatori tiekot izmantoti galvenokārt statistiskiem nolūkiem. Šo rādītāju aprēķināšanā arī netiekot ņemti vērā atvieglojumi un citāds dažādām sabiedrības grupām piešķirtais atbalsts. Sniedzot materiālu atbalstu visnabadzīgākajiem iedzīvotājiem, katra ES dalībvalsts izmantojot pašas izraudzītu pieeju un statistisko informāciju. Lai nodrošinātu atbalstu iedzīvotājiem ar viszemākajiem ienākumiem, Ministru kabinets jau 2014. gadā esot atbalstījis Labklājības ministrijas izstrādāto Koncepciju par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu. Koncepcija paredzot minimālo ienākumu līmeni noteikt 40 procentu apmērā no mājsaimniecību rīcībā esošo ienākumu mediānas, pārrēķinātas uz ekvivalento patērētāju, piemērojot ekvivalences skalu, ņemot vērā Latvijas demogrāfisko situāciju un piešķirot lielāku ekvivalento svaru bērniem, nekā paredz ES metodoloģija. Savukārt Eiropas Sociālās hartas noteiktais standarts esot mērķis, kas sasniedzams ilgtermiņā. Lai nodrošinātu minimālās vecuma pensijas apmēra atbilstību šim standartam, būtu nepieciešami ievērojami finanšu līdzekļi. Ministru kabinets piekrīt, ka tikai ar minimālo vecuma pensiju vien nav iespējams pilnībā apmierināt personas pamatvajadzības. Taču sociālā palīdzība tiekot nodrošināta arī ar citiem līdzekļiem, piemēram, valsts un pašvaldību sociālajiem pabalstiem un sniegtajiem sociālajiem pakalpojumiem. Tāpat esot jāņem vērā, ka tiesiskais regulējums paredz dažādus atvieglojumus un piemaksas atsevišķām pensionāru grupām. Piemēram, politiski represētajām personām pensijas tiekot pārskatītas labvēlīgākā kārtībā nekā pārējiem pensionāriem. Valstij esot plaša rīcības brīvība taisnīgas un ilgtspējīgas sociālā nodrošinājuma sistēmas izveidē. Satversmes 109. pantā ietvertās tiesības uz sociālo nodrošinājumu neparedzot personām tiesības uz konkrētu pensijas apmēru un dodot valstij plašas iespējas šīs tiesības konkretizēt. Ministru kabinets nepiekrīt tiesībsarga argumentam, ka sociālās apdrošināšanas sistēmas ideja esot nodrošināt nevis minimālu iztikšanu, bet gan cienīgu dzīves līmeni. Šīs sistēmas mērķis esot sniegt cilvēkam zaudēto darba ienākumu kompensāciju, iestājoties kādam no noteiktajiem apdrošināšanas riskiem. Vecuma pensijas apmērs neesot diskriminējošs, jo vecuma pensiju piešķirot un aprēķinot katrai personai individuāli, ņemot vērā pensijas sākuma kapitālu, pensijas kapitālu un pensionēšanās vecumu. Ja aprēķinātā vecuma pensija ir neliela, valsts garantējot noteiktu minimumu jeb minimālo vecuma pensiju. Turklāt arī šīs pensijas katru gadu tiekot indeksētas, tādējādi arī palielinātas. Tiesas sēdē Ministru kabineta pārstāve piekrita tam, ka arī 2020. gadā noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs nav pietiekami liels. Tādēļ esot iecerēts 2021. gada budžetā atvēlēt līdzekļus, tostarp no valsts pamatbudžeta, vecuma pensijas minimālā apmēra palielināšanai. Vecuma pensijas mērķis esot atvietot personas zaudētos ienākumus samērīgā proporcijā ar pašiem ienākumiem, ko tā vairs negūst kā darba ņēmējs. Vecuma pensijas minimālais apmērs arī nodrošinot šādus regulārus ienākumus. Šā apmēra mērķis neesot segt personas pamatvajadzības, kas katrai personai varot būt atšķirīgas. Līdz Noteikumu Nr. 579 spēkā stāšanās brīdim vecuma pensijas minimālais apmērs bijis saistīts ar valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, jo tā tas jau izsenis esot bijis. Savukārt ar Noteikumiem Nr. 579 veiktais vecuma pensijas minimālā apmēra palielinājums esot aprēķināts, ņemot vērā budžeta finansiālās iespējas. Ja tiks apstiprināti šobrīd izskatīšanā esošie normatīvā regulējuma grozījumi, tad no 2021. gada vecuma pensijas minimālais apmērs būšot piesaistīts ienākumu mediānai. Ministru kabineta pārstāve uzsvēra, ka papildus vecuma pensijai personas var saņemt sociālo palīdzību, taču viņas rīcībā neesot pētījuma par to, tieši kāda sociālā palīdzība un kādā apmērā personām ir pieejama. Par to katrā konkrētā gadījumā lemjot pašvaldības. Attiecībā uz tiesībsarga paustajiem argumentiem par to, ka pensionāri ar dažādu darba stāžu esot vienlīdzīgā situācijā, Ministru kabineta pārstāve norādīja, ka līdzšinējā gradācija bijusi atbilstoša faktiskajai situācijai, bet to varot arī uzlabot. 6. Pieaicinātā persona - Saeima - rakstveidā sniegtajā viedoklī norādījusi, ka vecuma pensija ir viens no valsts pensiju veidiem un to personām piešķirot sociālā riska - vecuma - iestāšanās gadījumā. Vecuma pensiju piešķirot personām, kuras bijušas pakļautas valsts pensiju apdrošināšanai un sasniegušas likumā noteikto pensionēšanās vecumu. Valsts garantējot vecuma pensijas minimālo apmēru, taču, vērtējot tā atbilstību Satversmes 109. pantam, esot jāņem vērā arī citi sociālā nodrošinājuma sistēmas elementi. Proti, personām esot tiesības pretendēt arī uz citiem valsts sociālās drošības pasākumiem, piemēram, veselības aprūpes pakalpojumiem valsts obligātās veselības apdrošināšanas ietvaros vai trūcīgas personas statusu, no kā izrietot citas garantijas. Viens no Latvijas sociālās apdrošināšanas sistēmas pamatprincipiem esot personas sociālā atbildība par savu nākotni. Tāpēc arī personai pašai esot pienākums rūpēties par savu sociālo nodrošinājumu nākotnē. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis norādīja, ka sekas, kas personām rodas saistībā ar pensijas vecuma sasniegšanu, primāri esot izlīdzināmas sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros, piešķirot tiesības uz vecuma pensiju. Tomēr sociālās apdrošināšanas pakalpojumu apmērs esot proporcionāls veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Taču neatkarīgi no personas iesaistes sociālās apdrošināšanas sistēmā likumdevējs esot nodrošinājis visām personām iespēju saņemt vecuma pensiju vismaz minimālā apmērā. Ja personai aprēķinātās vecuma pensijas apmērs nesasniedz valstī noteikto minimālo apmēru, valsts personai piemaksājot šā līmeņa sasniegšanai trūkstošo summu. Minimālā vecuma pensija esot nosakāma tādā apmērā, kas motivētu personas veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas no visiem ienākumiem, būtu taisnīgs pret visām personām, kuras veikušas sociālās apdrošināšanas iemaksas, kā arī nodrošinātu valsts speciālā budžeta ilgtspēju. Turklāt šim apmēram esot jāatbilst arī no Satversmes 109. panta izrietošiem kritērijiem, kuru noteikšanā esot izmantojamas atziņas no Satversmes tiesas nesenās judikatūras par tiesībām uz sociālo nodrošinājumu. Viena no šīm atziņām, kas attiecināma arī uz vecuma pensijas minimālo apmēru, esot pienākums to noteikt ar pētījumos un konstitucionālos apsvērumos balstītu metodi. Tā kā apstrīdētajās normās šāda metode nav noteikta, tās neatbilstot Satversmei. Metodes trūkums, kā arī fakts, ka šajā jomā neesot veikti nekādi pētījumi, liedzot izdarīt secinājumus par to, vai vecuma pensijas minimālais apmērs ir pietiekams. Attiecībā uz minimālās vecuma pensijas mērķi esot izšķiramas vismaz divas personu grupas. Personām, kas aktīvās darba gaitas vadījušas līdz 1996. gadam, kad tika ieviesta pastāvošā pensiju sistēma, piešķirtās vecuma pensijas minimālajam apmēram vajagot būt tādam, lai garantētu personai sociālo nodrošinājumu vismaz minimālā līmenī. Savukārt personām, kas sasniegušas pensijas vecumu un ir veikušas sociālās apdrošināšanas iemaksas, vecuma pensija būtu nodrošināma vismaz tādā pašā apmērā kā personām, kuras saņem sociālās nodrošināšanas pabalstu, jo to veiktās iemaksas neesot pietiekamas, lai saņemtu vecuma pensiju. Kaut arī vecuma pensijas minimālā apmēra mērķis neesot nodrošināt personas pamatvajadzību apmierināšanu, likumdevējam tā aprēķināšanas pamatprincipi būtu jānosaka likumā, nevis kādā citā normatīvajā aktā. 7. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - rakstveidā sniegtajā viedoklī norāda, ka apstrīdētās normas nespējot garantēt tādu sociālā nodrošinājuma līmeni, kas būtu vērtējams kā adekvāts vecuma gadījumā. Tomēr personas sociālā nodrošinājuma apjomu nosakot visu tai paredzēto sociālās drošības atbalsta pasākumu kopums. Sociāli atbildīgas valsts uzdevums esot veicināt personu iesaisti darba tirgū un attiecīgi arī iesaisti valsts sociālās apdrošināšanas sistēmā, kurā persona pati sev veido sociālās apdrošināšanas iemaksu uzkrājumu un attiecīgi iegūst tiesības saņemt sociālās apdrošināšanas pabalstu, kura apmērs ir atkarīgs no veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Ievērojami paaugstinot pensijas, rodoties risks, ka tiks negatīvi ietekmēta valsts sociālās apdrošināšanas budžeta stabilitāte. Šobrīd sociāli apdrošināto personu veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas neesot pietiekamas, lai nodrošinātu vecuma pensiju vismaz minimālajā apmērā. Apstrīdētās normas atbilstot Satversmes 109. pantam, tomēr sociālās atbildības princips valstij uzliekot pienākumu nopietni izvērtēt minimālās vecuma pensijas apmēra noteikšanai izraudzītās metodes ietekmi uz nabadzības sekām un šo metodi pilnveidot. Būtu pārskatāms Valsts sociālo pabalstu likums, un tajā būtu normatīvi jānostiprina konkrēta metodika sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra noteikšanai. Ievērojot valsts rīcības brīvību, metodikas izvēle būtu atstājama valsts ziņā, taču tās esība jau pati par sevi dotu ekonomisku pamatu konkrēta sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēra noteikšanai. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, šāda ekonomiski pamatota metodika būtu nosakāma arī attiecībā uz minimālās vecuma pensijas apmēru. Papildus minētajam vajagot ņemt vērā arī COVID-19 izplatības dēļ pastāvošo ārkārtējo situāciju un ar to saistīto ekonomisko krīzi, kas negatīvi ietekmēs valsts sociālās apdrošināšanas budžetu. Tādēļ esot grūti prognozēt valsts iespējas paaugstināt vecuma pensiju apmēru gan šobrīd, gan arī ilgtermiņā. Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāves norādīja, ka, ņemot vērā Satversmes tiesas judikatūru par sociālā nodrošinājuma tiesībām, kas izveidojusies pēc tam, kad ministrija jau bija iesniegusi savu viedokli, tā ir mainījusi iepriekš rakstveidā pausto nostāju. Ministrijas pārstāves argumentēja, ka valstij ir jārūpējas par senioriem, it īpaši tiem, kuri bijuši nodarbināti un piedalījušies sociālās apdrošināšanas sistēmā. Pēc ministrijas ieskata, līdz šim noteiktais vecuma pensijas minimālais apmērs nesasniedz Satversmes 109. pantā noteikto standartu. Ar apstrīdētajās normās noteikto minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzi nevarot nodrošināt pamatvajadzību apmierināšanu. Tāpat minimālās pensijas apmērs, pretēji tam, ko Latvija apņēmusies ar savām starptautiskajām saistībām, neesot noteikts ar normatīvajos aktos noteiktu metodi. Turklāt likumdevējs neesot pildījis savu pienākumu regulāri pārskatīt vecuma pensijas minimālo apmēru. Tādēļ pozitīvi esot vērtējams 2021. gadā plānotais minimālās pensijas apmēra palielinājums, ar ko Ministru kabinets un Saeima arī faktiski atzīstot, ka līdz šim noteiktā minimālā vecuma pensija nav bijusi pietiekama. Taču, ceļot vecuma pensijas minimālo apmēru, nedrīkstot nonivelēt tā saistību ar veiktajām sociālās apdrošināšanas iemaksām. Tādēļ būtu pārskatāms arī citu pensiju apmērs. Pretēji apstrīdēto normu sagatavošanas dokumentos norādītajam, uz vecuma pensijas minimālo apmēru esot attiecināmas Latvijas starptautiskās saistības. Proti, to nosakot, esot jāpiemēro Eiropas Sociālā harta. 8. Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 109. pantam. Ministrija norāda, ka sociāli atbildīgas valsts princips uzliek valstij pienākumu rūpēties par cilvēka cienīga dzīves līmeņa nodrošināšanu personām un to aizsardzību sociālā riska gadījumā. Tomēr esot nepieciešams nodrošināt līdzsvaru starp valsts ekonomiskajām iespējām un visas sabiedrības labklājību. Arī katram indivīdam esot aktīvi jāiesaistās savu sociālo problēmu risināšanā. Sociālās drošības sistēmu Latvijā veidojot sociālā apdrošināšana, valsts sociālie pabalsti, pašvaldību sociālās palīdzības pabalsti un sociālie pakalpojumi. Sociālā palīdzība personai varot tikt sniegta, arī nodrošinot tās pamatvajadzību apmierināšanai nepieciešamās lietas. Vecuma pensijas minimālā apmēra pārskatīšana un krietni lielāka minimālās pensijas apmēra noteikšana prasītu ievērojamus finanšu līdzekļus un nemotivētu cilvēkus veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas no visiem ienākumiem. Personas apdrošināšanas stāžā tiekot ieskaitīti periodi līdz 1990. gada 31. decembrim, kas neesot balstīti uz sociālās apdrošināšanas iemaksām, kā arī apdrošināšanas stāžam pielīdzinātie periodi pēc šā datuma, kas attiecīgi paaugstinot pensijas apmēru. Jebkurām papildu garantijām, kas tiek piemērotas pensiju aprēķinā, lai palielinātu piešķirtās pensijas apmēru, neesot sociālās apdrošināšanas iemaksu seguma. Labklājības ministrijas pārstāve tiesas sēdē uzsvēra: jāņem vērā tas, ka līdz 1996. gadam sociālās apdrošināšanas sistēma nav darbojusies pēc pašfinansēšanās principa. Ministrijas pārstāve tiesas sēdē norādīja arī uz to, ka atsevišķu personu intereses ir jāsaskaņo ar visas sabiedrības interesēm. Vecuma pensijas minimālajam apmēram vajagot būt ekonomiski pamatotam, taču esot jāņem vērā arī sabiedrības spēja uzturēt sociālās apdrošināšanas sistēmu. Minimālās vecuma pensijas apmēram vajadzētu būt metodoloģiski pamatotam, taču tam neesot jānodrošina personu pamatvajadzību apmierināšana. Pensija, atšķirībā no sociālās palīdzības pakalpojumiem, neesot saistīta ar personas pamatvajadzībām. Senioriem sociālā palīdzība tiekot sniegta vairākos veidos, taču Labklājības ministrijas rīcībā neesot visaptveroša pētījuma par šīs palīdzības apmēriem un spēju nodrošināt senioru pamatvajadzību apmierināšanu. Personas, kas saņem vecuma pensiju minimālā apmērā, nevarot saņemt valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, bet teorētiski varot saņemt pabalstu garantētā minimālā ienākuma nodrošināšanai. 9. Pieaicinātā persona - Latvijas Banka - norāda, ka līdz 2019. gadam minimālās vecuma pensijas apmērs bijis piesaistīts valsts sociālā nodrošinājuma pabalstam, kas saglabājies nemainīgs kopš 2006. gada. Periodā no 2013. gada līdz 2019. gadam minimālās vecuma pensijas saņēmēju materiālais stāvoklis pasliktinājies salīdzinājumā ar minimālās algas un vidējās algas, kā arī vidējās pensijas saņēmēju materiālo stāvokli. Turklāt kopš 2013. gada, valstī palielinoties cenu līmenim, minimālās vecuma pensijas saņēmēju pirktspēja kopumā samazinājusies. Tomēr, ņemot vērā minimālās vecuma pensijas paaugstinājumu, esot gaidāma minimālās pensijas saņēmēju pirktspējas uzlabošanās. Taču panāktais pirktspējas ieguvums vidējā termiņā izzudīšot. Nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju īpatsvars Latvijā pēdējos gados esot palielinājies, un to lielā mērā ietekmējis tieši pensijas vecuma iedzīvotāju materiālais stāvoklis. Savukārt 2020. gadā COVID-19 pandēmijas izraisītās krīzes ietekmē, pieaugot bezdarbam, pensionāru īpatsvars nabadzības riskam pakļauto iedzīvotāju grupā varētu samazināties. Latvijas Banka ir norādījusi četrus scenārijus saistībā ar minimālās pensijas un tās palielināšanas ietekmi uz valsts budžetu un pensiju sistēmas ilgtspēju, kā arī nabadzības līmeni un kopējo ienākumu nevienlīdzību. Minimālās pensijas sasaistes ar īpatsvaru no ienākumu mediānas 20 vai 40 procentu apmērā efektivitāte uz vienu papildus iztērēto miljonu būtu diezgan līdzīga un kopumā lielāka nekā fiksētas minimālās pensijas aprēķina bāzes palielināšanas gadījumā. Savukārt turpmāka minimālās vecuma pensijas palielināšana varētu būt mazāk efektīva, raugoties no kopējā nabadzības riska vai ienākumu nevienlīdzības samazinājuma viedokļa. Pensiju sistēmas finansiālā ilgtspēja laika gaitā uzlabojoties, savukārt sociālajai ilgtspējai esot negatīva tendence, tādēļ esot nepieciešams vairāku pasākumu kopums, lai pensiju sistēmas ilgtspēju uzlabotu. Minimālās pensijas aprēķina bāzes celšana, ja pārējie ienākumu avoti (algas, pabalsti) paliek nemainīgi, varētu nedaudz uzlabot nabadzības un ienākumu nevienlīdzības rādītājus. Tomēr minimālā vecuma pensija esot tikai viens no elementiem sistēmā, kas kopumā ietver sociālās apdrošināšanas sistēmu, valsts sociālos pabalstus, kā arī sociālo pakalpojumu un palīdzības sistēmu. Minimālās vecuma pensijas noteikšanā vajagot ievērot taisnīguma principu attiecībā uz sistēmas dalībniekiem. Augsts minimālās vecuma pensijas apmērs nemotivētu citus sistēmas dalībniekus veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas no visiem darba ienākumiem, un tādējādi savukārt varot pasliktināties pensiju sistēmas ilgtspēja. Pensiju sistēmas sociālās ilgtspējas uzlabošana un minimālās vecuma pensijas apmēra palielināšana esot saistīta ar valsts budžeta iespējām. Valdības politikas virzību uz minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzes palielināšanu apliecinot Labklājības ministrijas izstrādātais Plāns. Īstermiņā valsts speciālā budžeta ietvaros minimālās pensijas palielināšanai nepieciešamos līdzekļus varētu nodrošināt, paplašinot sociālās apdrošināšanas iemaksu apliekamo bāzi vai palielinot iemaksas pensiju kapitālā. Tomēr salīdzinoši jau tā lielā darbaspēka nodokļu sloga turpmāka palielināšana nolūkā nodrošināta lielākas iemaksas pensijas kapitālā bremzētu ekonomisko aktivitāti. 10. Pieaicinātā persona - Valsts kontrole - norāda, ka sociālās apdrošināšanas sistēma, tajā skaitā Latvijas pensiju sistēma, balstās uz pašfinansēšanās principu, tas ir, visas sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros izmaksājamās pensijas un pabalsti tiek finansēti no šīs sistēmas dalībnieku veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām. Personai izmaksājamās pensijas un pabalsta apmērs pēc likumā paredzētā gadījuma iestāšanās esot atkarīgs no personas iepriekš veikto iemaksu apmēra. Savukārt pabalstu un pensiju apmēriem vajagot būt samērotiem ar kopējām sociālās apdrošināšanas budžeta iespējām tos finansēt. Jebkuru sistēmas ietvaros izmaksājamo pensiju un pabalstu apmēru palielināšana esot iespējama tikai tad, ja to pieļauj sistēmas ieņēmumi. Lai ievērotu sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta pašfinansēšanās principu un saglabātu tā ilgtspēju, ar pašreizējiem un tuvākajā laikā plānotajiem sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta ieņēmumiem neesot iespējams minimālo valsts vecuma pensiju pielīdzināt ne pensiju pirmajā līmenī izvirzītajam minimālās pensijas apmēram - 20 procenti no vidējās bruto algas valstī -, ne minimālā ienākuma līmenim, ko plānots panākt ar 2014. gadā Ministru kabineta apstiprināto Koncepciju par minimālā ienākuma līmeņa noteikšanu. Lai minimālo vecuma pensiju pielīdzinātu minimālā ienākuma līmenim, esot jāapsver iespēja grozīt vecuma pensijas struktūru, nosakot, ka pensija sastāv no divām daļām - bāzes jeb sociālās pensijas, ko izmaksā no valsts pamatbudžeta, un sociālās apdrošināšanas pensijas, kas aprēķināta no personas veiktajām valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un tiek finansēta no sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta. Gadījumos, kad personas veiktās valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas nav bijušas pietiekamas tādas pensijas vai pabalsta saņemšanai, kas garantētu tai pamatvajadzību apmierināšanai pietiekamu ienākumu apmēru, sociālās apdrošināšanas sistēmas ietvaros to neesot un arī nākotnē nebūšot iespējams pilnībā nodrošināt. Tāpēc, lai ievērotu valsts sociālās apdrošināšanas speciālā budžeta pašfinansēšanās principu un saglabātu šā budžeta ilgtspēju, attiecībā uz minētajām personām iespējamie risinājumi esot jāmeklē ārpus sociālās apdrošināšanas sistēmas - valsts pamatbudžetā. Valsts kontrole vērš uzmanību uz to, ka vairākas nodokļu maksātāju grupas veic iemaksas samazinātā apmērā. Piemēram, pensijas kapitālu, kas būtu pietiekams minimālās valsts vecuma pensijas piešķiršanai, vispārējā nodokļu režīmā esot iespējams uzkrāt, vismaz 20 gadus veicot iemaksas no minimālās darba algas, bet, piemēram, mikrouzņēmuma darbinieks minimālās pensijas piešķiršanai nepieciešamo pensijas kapitālu varot uzkrāt, iespējams, tikai visa darba mūža jeb apmēram 47 gadu garumā vai pat vēl ilgākā laikā. Turklāt revidentu aplēses liecinot: ja persona visu tās darbspējas laiku iemaksas veic samazinātā apmērā, tās pensijas apmērs, visticamāk, nepārsniegs ceturto daļu no mikrouzņēmuma darbinieka vidējiem ienākumiem darba mūža laikā. Savukārt vispārējā nodokļu režīmā strādājošie ar 47 gadu darba stāžu saskaņā ar revidentu aplēsēm varot sasniegt ienākumu aizvietojumu no 36 līdz pat 125 procentiem. Tiesas sēdē Valsts kontroles pārstāves uzsvēra, ka šobrīd Latvijas pensiju sistēma vēl arvien ir pārejas posmā, kas beigsies 2052. gadā, kad pensionēsies tās personas, kuru pensija būs atkarīga tikai no veikto valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu apmēra. Tāpēc pašlaik esot iespējams tikai novērtēt, vai šī pensiju sistēma tiecas uz tai izvirzītajiem mērķiem. Valsts kontroles veiktajā revīzijā secināts: ņemot vērā to, ka Latvijas pensiju sistēma balstās uz pašfinansēšanās principa, pensiju pirmajam līmenim izvirzīto mērķu sasniegšanai ir nepieciešams rast citu finansējuma avotu vai meklēt instrumentus speciālā budžeta ieņēmumu būtiskai palielināšanai. Pēc Valsts kontroles ieskata, būtiskus riskus pensiju sistēmai, kā arī visai valsts īstenotajai nabadzības mazināšanas politikai rada atvieglotie nodokļu režīmi, proti, mikrouzņēmumu nodokļu režīms, pašnodarbināto personu režīms, autoratlīdzības saņēmēji un patentmaksas maksātāji. Valsts esot radījusi tādu sistēmu, kas pieļaujot to, ka valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas attiecīgajos nodokļu režīmos nodarbinātie veic mazākā apmērā vai atsevišķos gadījumos pat vispār neveic. Turklāt reti tiekot izmantota likumā paredzētā iespēja brīvprātīgi pievienoties valsts sociālajai apdrošināšanai. Valsts vecuma pensija esot viens no elementiem, kuri veido sociālās drošības sistēmu un esot vērtējami kopumā. Vienlaikus esot jāveic visaptverošs valsts un pašvaldību sociālā atbalsta izvērtējums un jānosaka minimālais grozs, kas valstij ir jānodrošina nabadzības riskam pakļautām iedzīvotāju grupām. Šis grozs tad arī varētu būt tas, attiecībā pret ko vērtējama sniegtā atbalsta pietiekamība personas pamatvajadzību apmierināšanai. Valsts kontroles pārstāve norādīja, ka šobrīd Latvijā nav pārdomātas un efektīvas sistēmas nabadzības mazināšanai, jo esošā sistēma ir sadrumstalota un nav koordinēta. Šo sistēmu sakārtojot, būtu iespējams ietaupīt līdzekļus un tos izlietot efektīvāk. 11. Pieaicinātā persona - Latvijas Pensionāru federācija - norāda, ka Labklājības ministrija jau 2019. gada izstrādājusi un iesniegusi Ministru kabinetam Plānu, kas paredzējis noteikt minimālo vecuma pensijas aprēķina bāzi 99,00 euro apmērā. Valsts fiskālās telpas ierobežojumu dēļ neesot izdevies Plānu realizēt, taču tas būtu nepieciešams, jo Plānā esot paredzēti uzlabojumi minimālās vecuma pensijas noteikšanai atbilstoši personas veiktajām iemaksām un darba mūža ilgumam. Gan Latvijas Pensionāru federācija savā rakstveida viedoklī, gan federācijas pārstāve tiesas sēdē norādīja, ka, vērtējot minimālās vecuma pensijas atbilstību, jāņem vērā arī citi valsts sociālās drošības sistēmas pasākumi. Pašvaldību sniegtos sociālās palīdzības pasākumus varot uzlabot, taču jau šobrīd minimālās vecuma pensijas apmērs kopā ar šiem pasākumiem nodrošinot personu pamatvajadzību apmierināšanu. Valsts varētu izšķirties arī par tādas sociālā nodrošinājuma sistēmas veidošanu, kura neparedzētu minimālo vecuma pensiju izmaksu no sociālās apdrošināšanas budžeta. Taču pašreizējā situācijā gan būtu labāk saglabāt šo sociālās drošības instrumentu. Federācijas pārstāve tiesas sēdē uzsvēra, ka pensiju sistēmā ir svarīgs līdzdarbības princips. Proti, primāri katram pašam esot pienākums rūpēties par savas vecuma pensijas apmēru. Katram darbspējas vecumā esošam cilvēkam ar labu veselību esot iespēja strādāt vai vērsties Nodarbinātības valsts aģentūrā, lai atrastu darbu. Tāpat katrs pats esot atbildīgs par to, lai darba devējs valsts budžetā iemaksātu nodokļus un sociālās apdrošināšanas iemaksas. Ja tas tiek darīts, tad vecuma pensiju varot saņemt pietiekamā apmērā. Līdzdarbības pienākums ietverot arī katra paša atbildību par vēršanos sociālajā dienestā ar lūgumu pēc sociālās palīdzības, ja tāda nepieciešama. Vērtējot vecuma pensijas minimālo apmēru saistībā ar darba stāžu, diskriminējoša attieksme neesot saskatāma. Drīzāk šāda attieksme rastos tad, ja šis apmērs pietuvinātos vidējam pensijas apmēram valstī. Turklāt mazās pensijas, visticamāk, esot radušās no nenomaksātiem nodokļiem un "aplokšņu algām". Tādēļ esot būtiski izglītot sabiedrību par nepieciešamību maksāt nodokļus no visiem ienākumiem. Arī līdz 1996. gadam, kad sāka darboties pastāvošā pensiju sistēma, personas varējušas veikt iemaksas, kas tiekot ņemtas vērā, aprēķinot pensijas apmēru. 12. Pieaicinātā persona - Dr. oec. Edgars Voļskis - tiesas sēdē norādīja, ka valsts sociālās apdrošināšanas sistēma, kurā ietilpst arī pensiju sistēma, ir balstīta uz individuālām sociālās apdrošināšanas iemaksām, kuru apjoms ir atkarīgs no darba ienākumiem, ko strādājošais saņēmis. Katram šīs sistēmas dalībniekam tiekot veidots tā saucamais sociālās apdrošināšanas konts, kurā valsts veic uzkrājumus savām nākotnes saistībām attiecībā uz sociālās apdrošināšanas izmaksām, ko persona var saņemt, iestājoties kādam no sociālās apdrošināšanas riskiem. Arī personu nākotnes pensijas kapitāls tiekot uzkrāts personificētajos pensiju kontos. Tādējādi katras personas pensija veidojoties no tās personīgi veiktajām iemaksām. Tādēļ pensijas kontekstā nevajadzētu runāt par kādiem vidējiem rādītājiem vai mediānām, pēc kā būtu nosakāms tās apmērs. Turklāt personai, kas pilnvērtīgi piedalās valsts sociālās apdrošināšanas sistēmā un godprātīgi veic sociālās apdrošināšanas iemaksas no saviem darba ienākumiem šīs sistēmas ietvaros, esot iespēja uzkrāt šo pensiju lielāku nekā vecuma pensijas minimālajā apmērā. Ja persona kādu iemeslu dēļ nav spējusi veikt sociālās apdrošināšanas iemaksas, kā arī tad, ja tās darba stāžs iekritis galvenokārt periodā līdz 1995. gadam un tādējādi šai personai aprēķinātā vecuma pensija ir zema, tai esot sniedzama sociālā palīdzība, nevis nodrošināms atbalsts pensiju sistēmas ietvaros. Līdz ar to minimālās pensijas koncepts pēc būtības esot pretrunā ar tādu pensiju sistēmu, kāda Latvijā ir izveidota. Ja likumdevējs tomēr ir nolēmis izveidot minimālo vecuma pensiju, tad šīs pensijas apmēram vajadzētu būt metodoloģiski pamatotam. Tam vajadzētu būt noteiktam nevis absolūtos skaitļos, bet gan kā procentos izteiktam ienākumu atvietojamības līmenim. Tāpat esot jāņem vērā, ka šādā minimālajā pensijā ir saskatāmi sociālās palīdzības elementi, kuru dēļ tās izmaksai nepieciešamie līdzekļi būtu meklējami ārpus pensiju sistēmas. Pašreizējais zemais vecuma pensiju līmenis varētu tikt skaidrots ar sociālekonomisko situāciju deviņdesmitajos gados, kad personas neveica apdrošināšanas iemaksas no visiem ienākumiem un arī to ienākumu līmenis bija salīdzinoši neliels. Vienlaikus gan esot jāņem vērā tas, ka normatīvais regulējums ietver metodoloģiju arī šo personu iemaksu apmēra noteikšanai. Secinājumu daļa 13. Satversmes tiesa ir norādījusi: pirms tiek izvērtēta apstrīdētās normas satversmība pēc būtības, ir skatāmi visi procesuāla rakstura jautājumi (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 17. punktu). 13.1. Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkts noteic, ka tiesvedību lietā var izbeigt līdz sprieduma pasludināšanai, ja apstrīdētā tiesību norma ir zaudējusi spēku. Šī norma ir vērsta uz to, lai nodrošinātu Satversmes tiesas procesa ekonomiju un tiesai nebūtu jātaisa spriedums lietās, kurās strīds vairs nepastāv. Ja strīds vairs nepastāv, zūd Satversmes tiesas procesa jēga (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2016. gada 18. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2015-15-01 5. punktu). Tomēr likums paredz Satversmes tiesai iespēju izbeigt tiesvedību, bet ne pienākumu to darīt. Lietā apstrīdētās normas spēka zaudēšana pati par sevi ne vienmēr ir pamats tiesvedības izbeigšanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2011. gada 29. marta lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2010-68-01 8. punktu). Lai uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 2. punkta pamata lemtu par tiesvedības izbeigšanu, izskatāmajā lietā ir jānoskaidro: 1) vai apstrīdētās normas ir zaudējušas spēku un 2) vai nepastāv apstākļi, kas prasa tiesvedību turpināt (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 16. maija sprieduma lietā Nr. 2018-21-01 8. punktu). Ministru kabinets 2019. gada 3. decembrī pieņēma Noteikumus Nr. 579. Ar šo noteikumu 6. punktu Noteikumi Nr. 924 atzīti par spēku zaudējušiem. Tādējādi Augstākās tiesas apstrīdētā Noteikumu Nr. 924 norma no 2020. gada 1. janvāra, kad stājās spēkā Noteikumi Nr. 579, ir zaudējusi spēku. Savukārt Noteikumu Nr. 579 2. punkts noteic jaunu minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzi, kas nav saistīta ar valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu. Tādējādi vecuma pensijas minimālais apmērs vairs nav saistīts ar Noteikumu Nr. 1604 regulējumu. Lai Augstākā tiesa varētu izspriest tās tiesvedībā esošo lietu pēc būtības un nodrošināt efektīvu aizsardzību administratīvās lietas pieteicēja tiesībām uz sociālo drošību, tā lūdz Satversmes tiesu atzīt Noteikumu Nr. 924 2.2. apakšpunktu kopsakarā ar Noteikumu Nr. 1605 2.1. apakšpunktu par spēkā neesošiem no brīža, kad pieteicējs uzsāka savu pamattiesību aizsardzību. Tas esot nepieciešams, jo sociālo tiesību jomā tiesiskās situācijas maiņa (tiesību normas grozīšana vai izslēgšana) neietekmējot tās tiesības, kuras personai bija brīdī, kad tā ar iesniegumu par labuma saņemšanu vērsās iestādē. Atbilstoši Satversmes tiesas likuma 19.1 panta pirmās daļas 2. punktam un Administratīvā procesa likuma 104. panta otrajai daļai administratīvā tiesa var apstrīdēt Satversmes tiesā vienīgi tādas normas, kas tika piemērotas vai ir piemērojamas attiecīgajā administratīvajā lietā, proti, normas, no kurām ir atkarīgs administratīvajā lietā esošā tiesiskā strīda risinājums. Savukārt Satversmes tiesai, izskatot uz tiesas pieteikuma pamata ierosinātu lietu, vienmēr ir jāizvērtē, kāda ietekme uz attiecīgo administratīvo lietu būs tās spriedumam. Tādēļ gadījumos, kad lieta ir ierosināta uz administratīvās tiesas pieteikuma pamata, par nepieciešamību turpināt tiesvedību var liecināt tas, ka administratīvās lietas atrisināšanai ir nepieciešams atzīt apstrīdēto normu par spēkā neesošu no noteikta brīža pagātnē. Par nepieciešamību turpināt tiesvedību var liecināt arī tas, ka apstrīdētās normas atzīšana par spēkā neesošu no noteikta brīža pagātnē nepieciešama, lai aizsargātu arī citu tādu personu pamattiesības, kuras uzsākušas šo pamattiesību aizsardzību ar vispārējiem tiesību aizsardzības līdzekļiem (sk. Satversmes tiesas 2018. gada 20. jūnija lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2017-19-01 7. punktu). Tādējādi Satversmes tiesa secina, ka tās administratīvās lietas atrisināšanai, kuras kontekstā Augstākā tiesa vērsusies Satversmes tiesā, ir nepieciešams vērtēt apstrīdēto Noteikumu Nr. 924 un Noteikumu Nr. 1605 normu atbilstību Satversmei. Tāpat Satversmes tiesā saņemta informācija par vairākām lietām, kurās administratīvā tiesa nolēmusi apturēt tiesvedību, jo tiesas procesā piemērojamas apstrīdētās normas (sk. lietas materiālu 2. sēj. 57.-60. lp.). 13.2. Saskaņā ar Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 5. punktu tiesvedību lietā var izbeigt, ja pasludināts spriedums citā lietā par to pašu prasījuma priekšmetu. Pārbaudot, vai izskatāmās lietas prasījums jau ir izspriests, Satversmes tiesa noskaidro, vai: 1) prasījums ir formāli izspriests; 2) prasījums ir mainījies pēc būtības; 3) pastāv būtiski jauni apstākļi, kuru dēļ prasījumu nevarētu uzskatīt par izspriestu (sk. Satversmes tiesas 2016. gada 29. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2015-19-01 10. punktu). Ar Satversmes tiesas 2020. gada 9. jūlija spriedumu lietā Nr. 2019-27-03 (turpmāk - spriedums lieta Nr. 2019-27-03) Noteikumu Nr. 1605 2. punkts, ciktāl tas nosaka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru nenodarbinātām personām ar invaliditāti un senioriem, tika atzīts par neatbilstošu Satversmes 1., 91. un 109. pantam. Noteikumu Nr. 1605 2. punkts noteic valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru. Noteikumu Nr. 924 2. punkts paredzēja, ka vecuma pensijas minimālais apmērs nevar būt mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kas noteikts saskaņā ar normatīvajiem aktiem par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, kuram atkarībā no personas uzkrātā apdrošināšanas stāža piemērojams šajā normā noteikts koeficients. Tādējādi līdz 2020. gada 1. janvārim, kad spēku zaudēja Noteikumi Nr. 924, Noteikumu Nr. 1605 2. punkts pēc būtības noteica ne tikai valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, bet arī minimālās vecuma pensijas apmēru. Spriedumā lietā Nr. 2019-27-03 Satversmes tiesa vērtēja Noteikumu Nr. 1605 2. punkta atbilstību tikai tiktāl, ciktāl šī norma attiecas uz nenodarbinātiem pabalsta saņēmējiem - personām ar invaliditāti un senioriem -, kuri negūst citus ienākumus, tostarp vecuma pensiju (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 9. jūlija sprieduma lietā Nr. 2019-27-03 19. punktu). Satversmes tiesa nevērtēja Noteikumu Nr. 1605 2. punkta satversmību tiktāl, ciktāl tas piemērojams minimālās vecuma pensijas aprēķināšanai. Tātad, lai arī spriedumā lietā Nr. 2019-27-03 jau ir vērtēta Noteikumu Nr. 1605 2. punkta satversmība, prasījums, kas formulēts izskatāmajā lietā, nav izspriests. Līdz ar to tiesvedība lietā ir turpināma. 14. Augstākā tiesa lūdz izvērtēt Noteikumu Nr. 924 2.2. apakšpunkta, Noteikumu Nr. 1605 2.1. apakšpunkta (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31. decembrim) un Noteikumu Nr. 579 2. punkta un 3.2. apakšpunkta atbilstību Satversmes 109. pantam. Pieteikumā norādīts, ka šajās normās noteiktais minimālās vecuma pensijas apmērs nav pietiekams, lai persona varētu apmierināt savas pamatvajadzības un dzīvot tādu dzīvi, kas atbilst cilvēka cieņai. Savukārt tiesībsargs lūdz izvērtēt Noteikumu Nr. 579 2. un 3. punkta atbilstību Satversmes 1., 91. un 109. pantam, jo uzskata, ka šīs normas neatbilst cilvēka cieņai un sociāli atbildīgas valsts principam, kā arī pārkāpj vienlīdzības un diskriminācijas aizlieguma principus. Noteikumu Nr. 924 2. punkts noteica vecuma pensijas minimālo apmēru, paredzot, ka tas nevar būt mazāks par valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu, kas noteikts saskaņā ar normatīvajiem aktiem par valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmēru, kuram atkarībā no personas uzkrātā apdrošināšanas stāža piemērots noteikts koeficients. Attiecīgi Noteikumu Nr. 1605 2.1. apakšpunkts (redakcijā, kas bija spēkā līdz 2019. gada 31. decembrim) noteica, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs Valsts sociālo pabalstu likuma 13. panta pirmajā daļā minētajām personām, izņemot personas ar invaliditāti un personas ar invaliditāti kopš bērnības, ir 64,03 euro mēnesī. Ministru kabinets 2019. gada 3. decembrī pieņēma Noteikumus Nr. 579, kuru 2. punkts noteica jaunu minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzi, kas nebija saistīta ar valsts sociālā nodrošinājuma pabalstu. Proti, tika paredzēts, ka minimālās vecuma pensijas pamata aprēķina bāze ir 80,00 euro. Savukārt Noteikumu Nr. 579 3. punkts paredzēja koeficientus, kas piemērojami minimālās vecuma pensijas aprēķina bāzei atkarībā no personas apdrošināšanas stāža. Augstākās tiesas izskatīšanā esošajā administratīvajā lietā pieteicējs vērsās Aģentūrā ar iesniegumu, lūdzot piešķirt viņam vecuma pensiju no 2013. gada 10. augusta. Vēlāk, 2018. gada 12. jūlijā, viņš vērsās Aģentūrā ar iesniegumu, lūdzot pārrēķināt viņam piešķirto vecuma pensiju sakarā ar apdrošināšanas stāža papildināšanu. Ņemot vērā to, ka pieteicēja apdrošināšanas stāžs ir 30 gadi, Augstākā tiesa norāda, ka uz viņa situāciju par laika periodu līdz 2019. gada 31. decembrim attiecas Noteikumu Nr. 924 2.2. apakšpunkts kopsakarā ar Noteikumu Nr. 1605 2.1. apakšpunktu. Savukārt kopš 2020. gada 1. janvāra attiecībā uz viņu ir piemērojams Noteikumu Nr. 579 2. punkts un 3.2. apakšpunkts. Tādējādi Augstākā tiesa ir norādījusi uz to, ka vecuma pensijas minimālais apmērs gadījumā, ja personai ir 30 gadu apdrošināšanas stāžs, kas noteikts Noteikumu Nr. 924 2.2. apakšpunktā un vēlāk Noteikumu Nr. 579 3.2. apakšpunktā, neatbilst Satversmes 109. pantam. Tāpat Augstākā tiesa lūdz atzīt par Satversmei neatbilstošu Noteikumu Nr. 1605 2.1. apakšpunktu, kas noteica, ka valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta apmērs, kas saskaņā ar Noteikumu Nr. 924 2. punktu nosaka arī vecuma pensijas minimālo apmēru, izņemot personas ar invaliditāti kopš bērnības, ir 64,03 euro mēnesī. Par Satversmei neatbilstošu esot uzskatāms arī Noteikumu Nr. 579 2. punkts, kas noteic minimālās pensijas aprēķina bāzi visām personām, tostarp personām ar invaliditāti kopš bērnības. Savukārt tiesībsargs norāda uz to, ka minimālās vecuma pensijas regulējums, kas ir spēkā no 2020. gada 1. janvāra, neatbilst Satversmes 1., 91. un 109. pantam attiecībā uz visiem minimālās vecuma pensijas saņēmējiem neatkarīgi no tā, vai viņi atzīti par personām ar invaliditāti kopš bērnības, un neatkarīgi no viņu apdrošināšanas stāža. Tādējādi Augstākā tiesa un tiesībsargs norādījuši, ka gan pirms 2020. gada 1. janvāra, gan pēc šā datuma vecuma pensijas minimālais apmērs nenodrošina šīs pensijas saņēmējam iespējas apmierināt savas pamatvajadzības un nenodrošina viņam cieņpilnus apstākļus. Izskatot lietu, kas ierosināta pēc tiesas pieteikuma, Satversmes tiesai situācija jāizvērtē tiktāl, ciktāl tas nepieciešams konkrētās administratīvās lietas izspriešanai. Tomēr vienlaikus Satversmes tiesai ir jānodrošina lietas vispusīga un objektīva izskatīšana, kā arī procesuālā ekonomija un tādas tiesību sistēmas pastāvēšana, kurā pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiek novērsts Satversmei neatbilstošs regulējums (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2017-08-01 10. punktu). Turklāt izskatāmajā lietā Satversmes tiesai jāvērtē divu pieteikuma iesniedzēju - Augstākās tiesas un tiesībsarga - paustie argumenti. Apstrīdētās Noteikumu Nr. 579 normas pēc būtības turpina regulēt tās pašas tiesiskās attiecības, ko iepriekš regulēja apstrīdētās Noteikumu Nr. 924 un Noteikumu …