Par Augstskolu likuma 27. panta piektās daļas un 30. panta ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 106. panta pirmajam teikumam

Par Augstskolu likuma 27. panta piektās daļas un 30. panta ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 106. panta pirmajam teikumam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par Augstskolu likuma 27. panta piektās daļas un 30. panta ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 106. panta pirmajam teikumam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2019. gada 7. jūnijā lietā Nr. 2018-15-01 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja Ineta Ziemele, tiesneši Sanita Osipova, Aldis Laviņš, Gunārs Kusiņš, Daiga Rezevska un Artūrs Kučs, pēc Jāņa Kārkliņa pieteikuma, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu, 17. panta pirmās daļas 11. punktu un 28.1 pantu, rakstveida procesā 2019. gada 9. maija tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Augstskolu likuma 27. panta piektās daļas un 30. panta ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 106. panta pirmajam teikumam". Konstatējošā daļa 1. Saeima 1995. gada 2. novembrī pieņēma Augstskolu likumu, kas stājās spēkā 1995. gada 1. decembrī. 1.1. Augstskolu likuma 30. panta otrā daļa, kas reglamentēja asociēto profesoru ievēlēšanas kārtību, noteica, ka asociēto profesoru saskaņā ar šā likuma 33. panta nosacījumiem atklātā konkursā uz sešiem gadiem ievēlē attiecīgās nozares paplašinātā habilitācijas padome un uz tās lēmuma pamata rektors slēdz ar viņu darba līgumu. Ar 2000. gada 23. novembra likumu "Grozījumi Augstskolu likumā", kas stājās spēkā 2000. gada 26. decembrī, Saeima izteica Augstskolu likuma 30. pantu jaunā redakcijā. Pēc šiem grozījumiem šā panta ceturtā daļa noteic: "Asociēto profesoru saskaņā ar šā likuma 33. panta noteikumiem atklātā konkursā uz sešiem gadiem ievēlē attiecīgās nozares profesoru padome. Pamatojoties uz nozares profesoru padomes lēmumu, rektors noslēdz darba līgumu ar asociēto profesoru." 1.2. Ar 2006. gada 2. marta likumu "Grozījumi Augstskolu likumā", kas stājās spēkā 2006. gada 6. aprīlī, Saeima papildināja Augstskolu likuma 27. pantu ar piekto daļu šādā redakcijā: "Akadēmiskajos amatos ievēlētajām personām nav piemērojams Darba likuma 45. panta pirmajā daļā noteiktais darba līguma termiņa ierobežojums. Darba līgumu ar akadēmiskajā amatā ievēlēto personu (profesoru, asociēto profesoru, docentu, lektoru, asistentu) slēdz rektors uz ievēlēšanas laiku - sešiem gadiem." 2. Pieteikuma iesniedzējs - Jānis Kārkliņš (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka Augstskolu likuma 27. panta piektā daļa un 30. panta ceturtā daļa neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 106. panta pirmajam teikumam. 2.1. Pieteikumā norādīts, ka saskaņā ar noslēgto darba līgumu Pieteikuma iesniedzējs līdz 2018. gada 31. janvārim veicis asociētā profesora amata pienākumus Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Civiltiesisko zinātņu katedrā. Pēc darba līguma termiņa izbeigšanās viņš vēlējies turpināt darbu šajā amatā, tāpēc piedalījies Latvijas Universitātes izsludinātajā konkursā uz asociētā profesora amatu. Ar profesoru padomes 2018. gada 22. janvāra lēmumu Pieteikuma iesniedzējs atkārtoti ievēlēts uz sešiem gadiem asociētā profesora amatā juridiskās zinātnes nozarē civiltiesību apakšnozarē. Saskaņā ar Augstskolu likuma 27. panta piekto daļu un 30. panta ceturto daļu starp Pieteikuma iesniedzēju un Latvijas Universitāti noslēgts darba līgums par asociētā profesora amata pienākumu pildīšanu uz sešiem gadiem. 2.2. Pirms Pieteikuma iesniedzēja atkārtotas ievēlēšanas asociētā profesora amatā un darba līguma noslēgšanas profesoru padome esot vērtējusi Pieteikuma iesniedzēja zinātnisko un pedagoģisko kvalifikāciju. Proti, divi eksperti, profesoru padomes locekļi, izskatījuši Pieteikuma iesniedzēja iesniegtos dokumentus un snieguši atzinumu par viņa kvalifikāciju un tās atbilstību asociētā profesora amata prasībām. Pēc Ministru kabineta 2001. gada 4. septembra noteikumos Nr. 391 "Profesora un asociētā profesora amata pretendenta zinātniskās un pedagoģiskās kvalifikācijas novērtēšanas kārtība" (turpmāk - Noteikumi Nr. 391) ietvertajiem kritērijiem Pieteikuma iesniedzēja atbilstību amatam vērtējis arī katrs profesoru padomes loceklis atsevišķi, veicot ierakstus individuālā vērtējuma lapā. Tāpat vērtēšanas procedūras ietvaros Pieteikuma iesniedzējs lasījis atklātu lekciju un eksperti vērtējuši to, kā arī viņa spējas vadīt seminārus. Saskaņā ar Noteikumu Nr. 391 9. punktu profesoru padomes kopīgais lēmums par Pieteikuma iesniedzēja kvalifikāciju esot pieņemts, pamatojoties uz protokolā ierakstītajiem katra padomes locekļa individuālajiem vērtējumiem. Savukārt asociētā profesora amatā Pieteikuma iesniedzēju profesoru padome ievēlējusi aizklātā balsojumā. Jauna līguma slēgšana, pamatojoties uz atbilstību kvalifikācijas prasībām un nozares profesoru padomes apstiprinošu balsojumu, esot nepieciešama katru reizi, kad izbeidzas iepriekšējā līguma termiņš. Šāda terminēta nodarbinātība apstākļos, kad Pieteikuma iesniedzējs pēc būtības veic pastāvīgu un ilgstošu darbu, aizskarot viņam Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības uz darbu. Pieteikuma iesniedzējs, atsaucoties uz Satversmes tiesas praksi, norāda, ka Satversmes 106. panta pirmais teikums aizsargā darbinieka tiesības saglabāt darba tiesiskās attiecības tik ilgi, kamēr viņš pilda savu darbu atbilstoši amatam nepieciešamajām spējām un kvalifikācijai. Tas apstāklis, ka darba devējam piešķirtas tiesības ik pēc sešiem gadiem pārslēgt darba līgumu, radot risku, ka darba devējs var darba līgumā ietvert darbiniekam nelabvēlīgus noteikumus. Turklāt tādā gadījumā, ja persona netiek atkārtoti ievēlēta amatā, tā nesaņemot atlaišanas pabalstu, jo šāds pabalsts saskaņā ar Darba likuma 112. pantu tiekot izmaksāts tikai tad, ja darbinieks bijis nodarbināts uz nenoteiktu laiku. Darba līguma noslēgšana uz noteiktu laiku ierobežojot arī personas iespējas doties grūtniecības un dzemdību atvaļinājumā, kā arī bērna kopšanas atvaļinājumā. 2.3. Augstskolu likuma 27. panta piektajā daļā un 30. panta ceturtajā daļā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu, un tam varot būt leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību aizsardzība. Proti, ar Augstskolu likuma 27. panta piekto daļu un 30. panta ceturto daļu esot nodrošināts tas, ka regulāri tiek pārbaudītas akadēmiskā personāla spējas, kvalifikācija un atbilstība ieņemamam amatam, kā arī izvērtēts, kādus zinātniskos pētījumus veic akadēmiskais personāls un cik kvalitatīvi tiek izglītoti studējošie. Šīs normas esot vērstas uz to, lai valsts augstākās izglītības iestādēs studējošajiem izglītību sniegtu profesionāls akadēmiskais personāls, kas vienlaikus veic arī kvalitatīvu pētniecisko un zinātnisko darbību. Tomēr Augstskolu likuma 27. panta piektajā daļā un 30. panta ceturtajā daļā ietvertais pamattiesību ierobežojums neesot piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Leģitīmo mērķi esot iespējams sasniegt ar citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Labums, ko sabiedrība iegūst, ierobežojot Pieteikuma iesniedzēja tiesības uz darbu, neesot lielāks par viņa tiesībām un likumiskajām interesēm nodarīto kaitējumu. Līdz ar to neesot ievērots samērīguma princips. Augstskolu likuma 27. panta piektā daļa un 30. panta ceturtā daļa pieļaujot to, ka profesora vai asociētā profesora kvalifikācija un spējas tiek izvērtētas neregulāri, proti, tikai reizi sešos gados, pirms izbeidzas attiecīgās personas ievēlēšanas un darba līguma termiņš. Turklāt pat tad, ja profesora vai asociētā profesora amata pretendenta kvalifikācija tiek novērtēta kā izcila, tas negarantējot to, ka šī persona tiks ievēlēta profesora vai asociētā profesora amatā. Tas, vai profesors vai asociētais profesors saglabās savu amatu, esot atkarīgs no Augstskolu likuma 33. pantā noteiktā nozares profesoru aizklātā balsojuma, kurā katrs nozares profesors vadoties pēc savas iekšējās pārliecības un varot pieņemt lēmumu, balstoties uz tādiem apstākļiem, kas vispār nav saistīti ar pretendenta kvalifikāciju vai spējām. Noskaidrojot nacionālo normatīvo aktu saturu un tos piemērojot, esot jāņem vērā Eiropas Savienības tiesību akti un Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātā to interpretācija. Ar Eiropas Savienības Padomes 1999. gada 28. jūnija direktīvu 1999/70/EK par UNICE, CEEP un EAK noslēgto pamatnolīgumu par darbu uz noteiktu laiku (turpmāk - Direktīva) esot ieviests tās pielikumā pievienotais EAK - UNICE - CEEP pamatnolīgums par darbu uz noteiktu laiku (turpmāk - Pamatnolīgums). No šā Eiropas Savienības tiesību akta un Eiropas Savienības Tiesas judikatūras izrietot, ka darba līguma slēgšana uz noteiktu laiku ir attaisnojama ar "objektīviem iemesliem". Proti, darba līgumu uz noteiktu laiku esot iespējams slēgt, ja to pieļauj konkrētā darba raksturs, veikšanas apstākļi un šāda līguma slēgšana atzīstama par samērīgu. Konkrētajā gadījumā šādi objektīvi apstākļi nepastāvot. Tāpat uz akadēmiskajos amatos ievēlētām personām netiekot attiecināti Pamatnolīguma 5. klauzulā noteiktie pasākumi, kuru mērķis ir novērst secīgu darba līgumu vai uz noteiktu laiku nodibinātu darba attiecību ļaunprātīgu izmantošanu. Darba līgumi uz noteiktu laiku tiekot slēgti par īslaicīga vai pagaidu darba veikšanu. Ar akadēmiskajos amatos nodarbinātajiem nebūtu slēdzams noteikta laika darba līgums, jo akadēmiskā darbība gandrīz vienmēr nozīmējot ilgtermiņa nodošanos zinātnei. Likumdevējs, pieņemot Augstskolu likuma 27. panta piekto daļu un 30. panta ceturto daļu, neesot izvērtējis, vai nepastāv citi, personas tiesības un likumiskās intereses mazāk ierobežojoši līdzekļi. Likumdevējs varējis izveidot tādu sistēmu, ka akadēmiskajam personālam nav nepieciešams iziet atkārtotu ievēlēšanas procedūru, bet atbilstība amatam tiek nodrošināta ar regulāru pārbaužu palīdzību vai arī tādējādi, ka kontrole pār akadēmisko personālu tiek veikta tikai tādā gadījumā, ja saņemtas sūdzības par tā darbību. Ar personu, kurai nav attiecīgajam amatam nepieciešamo spēju un kvalifikācijas, darba tiesiskās attiecības varētu tikt izbeigtas atbilstoši Darba likumam. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka Augstskolu likuma 27. panta piektā daļa un 30. panta ceturtā daļa atbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. 3.1. Viena no apstrīdētajām normām, proti, Augstskolu likuma 27. panta piektā daļa, attiecoties ne tikai uz asociēto profesoru, bet arī uz citiem akadēmiskajiem amatiem - profesoru, docentu, lektoru un asistentu. Pieteikuma iesniedzējs esot uz sešiem gadiem ievēlēts asociētā profesora amatā, un ar viņu noslēgts darba līgums par asociētā profesora darba pienākumu veikšanu. Tādēļ izskatāmajā lietā Augstskolu likuma 27. panta piektās daļas un 30. panta ceturtās daļas atbilstība Satversmei esot vērtējama tikai saistībā ar to akadēmisko amatu, kurā ievēlēts Pieteikuma iesniedzējs. Latvijā asociētā profesora amats esot viena no reglamentētajām profesijām. No Augstskolu likuma izrietot, ka asociētais profesors citstarp ir arī pedagogs. Tā esot īpaši sabiedriski nozīmīga profesija, tādēļ izglītības mērķu sasniegšanai būtiska esot pedagoga kvalifikācija, spējas un personība. Attiecībā uz augstāko izglītību, kuras iegūšana ir priekšnoteikums daudzu amatu veikšanai, prasība pēc visaugstāk kvalificēta akadēmiskā personāla esot īpaši būtiska. 3.2. Augstskolu likuma 27. panta piektā daļa un 30. panta ceturtā daļa pēc būtības paredzot to, ka personu asociētā profesora amatā atklāta konkursa rezultātā ievēlē uz sešiem gadiem. Darba līgumu uz šo pašu termiņu ar asociēto profesoru slēdzot augstākās izglītības iestādes rektors. Asociēto profesoru no šā amata pretendentu vidus pēc iepazīšanās ar dokumentiem un pārrunām ar amata pretendentiem ievēlot attiecīgās nozares profesoru padome. Lai persona varētu pretendēt uz asociētā profesora amatu, tai esot jāsaņem atbilstošs zinātniskā un pedagoģiskā darba novērtējums. Attiecīgās novērtēšanas kārtību daļēji, proti, attiecībā uz pretendenta zinātnisko kvalifikāciju, reglamentējot Noteikumi Nr. 391. Atbilstoši šai kārtībai asociētā profesora amata pretendenta zinātnisko un pedagoģisko kvalifikāciju, kā arī organizatorisko kompetenci vērtējot vismaz pēc septiņiem (profesionālo studiju programmu gadījumā - vismaz pieciem) kritērijiem, un katrs vērtētājs izvēloties vienu no pieciem iespējamiem vērtējumiem - "izcili", "ļoti labi", "labi", "apmierinoši" vai "neapmierinoši". Nozares profesoru padome, pamatojoties uz individuālajiem vērtējumiem, pieņemot kopīgo profesora zinātniskās un profesionālās kvalifikācijas vērtējumu. Ņemot vērā šo vērtējumu, pēc pārrunām ar katru asociētā profesora amata pretendentu nozares profesoru padome balsojot pieņemot lēmumu par to, kurš pretendents vislabāk atbilst attiecīgajam amatam. Profesoru padomes sastāvā esot vismaz pieci attiecīgās nozares profesori. Saskaņā ar Augstskolu likuma 35. panta pirmo daļu vienai trešdaļai augstskolas nozares profesoru padomes locekļu vajagot būt nodarbinātiem citā augstskolā. Nedz apstrīdētā Augstskolu likuma 27. panta piektā daļa un 30. panta ceturtā daļa, nedz arī citi ārējie normatīvie akti nenosakot, kādām - atklātām vai aizklātām - jābūt asociētā profesora vēlēšanām. To, ka vēlēšanas ir aizklātas, nosakot Augstākās izglītības padomes izstrādātās vadlīnijas. 3.3. Termiņš, uz kādu persona tiek ievēlēta asociētā profesora amatā, ierobežojot šīs personas iespējas konkrēto amatu saglabāt. Tomēr tas neliedzot personai strādāt pašas izraudzītajā nozarē, piemēram, jurisprudencē. Tādējādi ar Augstskolu likuma 27. panta piekto daļu un 30. panta ceturto daļu esot ierobežotas personai Satversmes 106. panta pirmajā teikumā paredzētās pamattiesības saglabāt asociētā profesora amatu konkrētā augstākās izglītības iestādē. Augstskolu likuma 27. panta piektajā daļā un 30. panta ceturtajā daļā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu, un tam esot leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība. Proti, pamattiesību ierobežojuma mērķis esot nodrošināt akadēmiskā personāla atjaunošanos, kā arī attīstīt mūsdienu līmenim atbilstošu zinātnisko pētniecību vai māksliniecisko jaunradi. Augstākās izglītības iestāžu funkcijas esot zināšanu uzkrāšana un nodošana nākamajām paaudzēm (pedagoģiskais darbs), jaunu zināšanu radīšana (pētniecība), citstarp arī tādēļ, lai dotu ieguldījumu sociālo un ekonomisko problēmu risināšanā. Asociētie profesori ne tikai piedaloties personu tiesību uz kvalitatīvu augstāko izglītību nodrošināšanā, bet arī sagatavojot jaunos zinātniekus, palīdzot studentiem iekļauties pasaules akadēmiskajos procesos un dodot pienesumu attiecīgās nozares attīstībā, kas esot visas sabiedrības labklājības pamatā. Periodisks atklāts konkurss uz akadēmiskajiem amatiem nodrošinot šo mērķu sasniegšanai nepieciešamo konkurenci, novēršot stagnāciju un dodot zinātniekiem un pedagogiem ar visaugstākajiem sasniegumiem, tostarp jaunajiem zinātniekiem, iespēju pretendēt uz asociētā profesora amatu augstākās izglītības iestādē. Atbilstošākā kandidāta izvēli nodrošinot asociētā profesora ievēlēšanas kārtība un nosacījumi. Tā kā nozares profesoru padomes lēmumam jābūt pieņemtam ar balsu vairākumu, balsojums var būt atklāts un vismaz trešdaļai padomes locekļu jābūt citas augstskolas pārstāvjiem, esot maksimāli novērsts risks, ka balsojums par personas apstiprināšanu asociētā profesora amatā varētu būt subjektīvs. Pieteikuma iesniedzēja norādītie alternatīvie līdzekļi neesot tādi, ar kuriem būtu pilnībā sasniedzami pamattiesību ierobežojuma leģitīmie mērķi, turklāt sasniedzami tādā pašā kvalitātē, kādu šobrīd nodrošinot apstrīdētajā Augstskolu likuma 27. panta piektajā daļā un 30. panta ceturtajā daļā paredzētās periodiskās vēlēšanas. Periodiskas vēlēšanas neizslēdzot darba devēja pienākumu sekot līdzi tam, kā asociētais profesors pilda savus pienākumus, un būtisku pārkāpumu gadījumā pieļaujot iespēju izbeigt darba līgumu ātrāk. Tomēr Darba likuma 101. pantā noteiktie darba līguma izbeigšanas pamati paši par sevi nevarot nodrošināt to, ka akadēmiskos amatus ieņem izcilākie savas jomas speciālisti un zinātnieki. Labums, ko no periodiska atklāta konkursa uz akadēmiskajiem amatiem iegūst sabiedrība, esot lielāks nekā atsevišķai personai nodarītais kaitējums. 3.4. Augstskolu likuma 27. panta piektā daļa un 30. panta ceturtā daļa neesot pretrunā ar Pamatnolīgumu. Darba līgumu slēgšanu uz noteiktu laiku likumdevējs esot paredzējis arī citām personām, kuras ieņem sabiedriski nozīmīgus amatus, piemēram, publisko iestāžu vadītājiem, tiesībaizsardzības un ārstniecības iestāžu vadītājiem. Tāpat esot profesijas, kurās paredzēta periodiska personas kvalifikācijas pārvērtēšana jeb sertifikācija. Turklāt arī citās Eiropas Savienības valstīs darba līgumi par akadēmisko amatu pildīšanu tiekot slēgti uz noteiktu laiku. Darba līgumi uz nenoteiktu laiku parasti tiekot slēgti vēlākā akadēmiskās karjeras posmā. Tomēr, salīdzinot dažādu valstu praksi, esot jāņem vērā arī augstākās izglītības iestāžu finansēšanas avoti, to stabilitāte, akadēmiskā personāla statuss un demogrāfiskā struktūra, studējošo skaits, kā arī citi nodarbinātības regulējuma aspekti. Augstskolu likuma 27. panta piektās daļas un 30. panta ceturtās daļas atcelšana varētu radīt dažādus riskus, kas apdraudētu pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanu. 4. Pieaicinātā persona - Izglītības un zinātnes ministrija - uzskata, ka Augstskolu likuma 27. panta piektā daļa un 30. panta ceturtā daļa atbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. 4.1. Asociētā profesora amats esot uzskatāms par sabiedriski nozīmīgu profesiju - tas saistīts ar nepieciešamību nodrošināt ikvienai personai Satversmes 112. pantā noteiktās tiesības uz izglītību. Likumdevējs esot tiesīgs noteikt personām, kuras vēlas strādāt par asociēto profesoru, stingras prasības, kas attiecas ne tikai uz profesionālo kvalifikāciju un prasmēm, bet arī uz personību un iepriekšējo pieredzi. Tāpat, lai nodrošinātu uz zināšanām balstītas valsts sekmīgu attīstību, likumdevējam profesionāla akadēmiskā personāla veidošanas labad vajagot noteikt arī kārtību un procedūru, kādā persona var tikt ievēlēta akadēmiskajā amatā. 4.2. No Augstskolu likuma 27. panta piektās daļas un 30. panta ceturtās daļas izrietošais pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu. Turklāt šis regulējums esot spēkā jau vairāk nekā 20 gadus, un tas liecinot par tiesisko noteiktību šajā jomā. Augstskolu likuma 27. panta piektā daļa un 30. panta ceturtā daļa esot pieņemtas, lai aizsargātu izglītojamo tiesības un intereses. Vienlaikus šīs normas sekmējot uz zināšanām balstītas valsts sekmīgu attīstību. Tātad pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība. Pastāvošā asociēto profesoru ievēlēšanas kārtība nodrošinot to, ka katru reizi nozares profesoru padome vērtē kandidāta spējas un kvalifikāciju atbilstoši izvirzītajiem kritērijiem. Tādā veidā tiekot nodrošināts tas, ka asociētā profesora amata pienākumus veic augsti kvalificēti un atbilstoši speciālisti. Augstskolu likuma 27. panta piektā daļa un 30. panta ceturtā daļa neliedzot Pieteikuma iesniedzējam atkārtoti kandidēt uz asociētā profesora amatu un tikt tajā ievēlētam, ja tiek izpildītas Noteikumos Nr. 391 izvirzītās prasības un nozares profesoru padome viņu atzīst par atbilstošāko kandidātu. Personai no Satversmes 106. panta pirmā teikuma neizrietot tiesības uz noteiktu amatu. 4.3. Izšķiršanās par to, vai ar asociēto profesoru slēdzams darba līgums uz noteiktu ievēlēšanas termiņu, t. i., sešiem gadiem, esot likumdevēja kompetences jautājums, un valstī noteiktā asociēto profesoru ievēlēšanas kārtība, kā arī darba līguma noslēgšana ar viņiem uz noteiktu termiņu pati par sevi vēl nenozīmējot neatbilstību Satversmei. Šādi terminētus darba līgumus likumdevējs esot noteicis arī citās sabiedriski nozīmīgās jomās. Piemēram, darba līgumi uz noteiktu laiku tiekot slēgti ar publisko aģentūru (valsts un pašvaldību aģentūru) vadītājiem, kultūras un mākslas iestāžu vadītājiem, tiesībaizsardzības institūciju un ārstniecības iestāžu vadītājiem. Izskatāmajā gadījumā darba līguma termiņš - seši gadi - esot noteikts, lai piesaistītu augstskolai visatbilstošākos speciālistus, nodrošinātu iespēju periodiski vērtēt viņu spējas, paveikto darbu un sasniegtos rezultātus. Nepastāvot citi līdzekļi, kuri būtu tikpat iedarbīgi un kurus izvēloties personu pamattiesības tiktu ierobežotas mazāk. Turklāt Augstskolu likuma 27. panta piektajā daļā un 30. panta ceturtajā daļā ietvertais pamattiesību ierobežojums esot nepieciešams arī tādēļ, lai nodrošinātu jaunākās paaudzes speciālistiem iespēju pretendēt uz vadošajiem administratīvajiem un akadēmiskajiem amatiem, kuru skaits augstskolās esot ierobežots. Vajagot ņemt vērā arī to, ka Latvijā akadēmiskajam personālam nav noteikts obligātās pensionēšanās vecums. 5. Pieaicinātā persona - Labklājības ministrija - norāda, ka Darba likumā ir ietverts vispārīgs princips, ka darba līgums slēdzams uz nenoteiktu laiku. Tomēr izņēmuma gadījumā, lai tiktu paveikts īslaicīgs darbs, darba līgums varot tikt noslēgts arī uz noteiktu laiku, kas nav īsāks par pieciem gadiem. Darba likumā ietvertais regulējums nodrošinot Pamatnolīgumā noteikto mērķu sasniegšanu. Pastāvot arī iespēja paredzēt izņēmumus no Darba likumā noteiktā, ja tam ir objektīvs pamats un tas nav pretrunā ar normatīvajiem aktiem. Proti, varot tikt noteikts tāds regulējums, kas, ņemot vērā nozares specifiku, paredzētu atšķirīgu tiesisko risinājumu. 6. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka Augstskolu likuma 27. panta piektā daļa un 30. panta ceturtā daļa atbilst Satversmes 106. pantam. Tomēr tiesībsargs norāda, ka Latvija ir viena no tikai divām Eiropas valstīm, kurās darba līgumi ar akadēmisko personālu netiek slēgti uz nenoteiktu laiku. Daudzās citās valstīs darba līgumi uz noteiktu laiku tiekot slēgti tikai akadēmiskās karjeras sākumposmā. Tādējādi, iespējams, pastāvot citi, personas tiesības mazāk ierobežojoši līdzekļi. Augstskolu likuma 27. panta piektā daļa un 30. panta ceturtā daļa ierobežojot personai Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteiktās tiesības saglabāt esošo darbavietu - asociētā profesora amatu konkrētajā mācību iestādē. Tomēr tiesībsargs piekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, tam ir leģitīms mērķis un tas ir samērīgs ar leģitīmo mērķi. Augstskolu likuma 27. panta piektās daļas un 30. panta ceturtās daļas mērķis esot nodrošināt ne tikai kvalificētu akadēmisko personālu, bet arī tā atjaunošanos. Periodisks, atklāts konkurss uz asociētā profesora amatu nodrošinot šā mērķa sasniegšanu, novēršot stagnāciju un dodot iespēju akadēmisko amatu iegūt zinātniekiem un pedagogiem ar visaugstākajiem standartiem. Biežāka asociēto profesoru kvalifikācijas novērtēšana varētu būt nepiemērots un atsevišķos gadījumos pārmērīgs līdzeklis. Labums, ko sabiedrība iegūst no Augstskolu likuma 27. panta piektās daļas un 30. panta ceturtās daļas, esot lielāks nekā indivīdam nodarītais kaitējums. 7. Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes docētāja Dr. iur. Kitija Bite - piekrīt Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka Augstskolu likuma 27. panta piektā daļa un 30. panta ceturtā daļa atbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. Pamatnolīguma mērķis esot veicināt darba līgumu slēgšanu uz nenoteiktu laiku, bet tiekot respektēti arī uz noteiktu laiku slēgti darba līgumi. Šādi līgumi esot pieļaujami, ja tie atbilst darba devēja un darba ņēmēja vajadzībām, ja uz noteiktu laiku slēgts darba līgums ir nodarbinātības iezīme un ja uz noteiktu laiku slēgti darba līgumi var būt noderīgi darba devējiem un darba ņēmējiem. Latvija, ieviešot Pamatnolīgumu, esot par pamatprincipu atzinusi darba līgumu slēgšanu uz nenoteiktu laiku. Tomēr Darba likuma 44. pantā esot paredzēti gadījumi, kad darba līgums var tikt slēgts uz noteiktu laiku. Augstskolu likumā noteiktais akadēmiskais personāls neietilpstot uzskaitījumā, kas dots Darba likuma 44. pantā un Ministru kabineta 2002. gada 6. augusta noteikumos Nr. 353 "Noteikumi par darbiem jomās, kurās darba līgums parasti netiek slēgts uz nenoteiktu laiku". Taču Latvijai esot tiesības izmantot Pamatnolīgumā ietvertās atrunas par izņēmuma situācijām. Profesionāls un kvalificēts augstāko izglītības iestāžu akadēmiskais personāls esot visas sabiedrības ieguvums. Augstskolu likumā kā speciālajā tiesību normā ietvertā atruna, ka, slēdzot darba līgumu ar asociētā profesora vai profesora amatā ievēlētu personu, netiek piemērots Darba likuma 45. panta pirmajā daļā noteiktais darba līguma termiņa ierobežojums un to slēdz uz sešiem gadiem, atbilstot Pamatnolīguma mērķim. 8. Pieaicinātā persona - zvērināta advokāte LL. M. Jūlija Jerņeva - norāda, ka Pamatnolīgums balstīts uz pieņēmumu, ka darba līgums uz nenoteiktu laiku ir vispārējs darba tiesisko attiecību veids. Savukārt darba līgums uz noteiktu laiku varot tikt izmantots izņēmuma kārtā. Turklāt Pamatnolīgums nevis aizliedzot slēgt līgumu ar darbinieku uz noteiktu laiku, bet ierobežojot šādu līgumu slēgšanu, ja tie tiek izmantoti ļaunprātīgi, pasliktinot darbinieka tiesisko stāvokli. Pamatnolīguma mērķis esot novērst secīgu darba līgumu uz noteiktu laiku slēgšanu. Proti, Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punktā esot īpaši paredzēts novērst darba devēja varas ļaunprātīgas izmantošanas iespēju, kas varot rasties, slēdzot secīgus darba līgumus uz noteiktu laiku. Dalībvalstīm esot pienākums savā tiesību sistēmā ieviest vienu vai vairākus pasākumus šādu līgumu ļaunprātīgas izmantošanas risku novēršanai. Viens no šādiem pasākumiem esot pienākums norādīt objektīvus iemeslus, kas attaisno šādu līgumu vai darba attiecību atjaunošanu. Atbilstoši Eiropas Savienības Tiesas praksei par objektīviem apstākļiem Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta "a" apakšpunkta izpratnē esot uzskatāmi precīzie un konkrētie apstākļi, kas raksturo noteiktu darbību un līdz ar to konkrētajā kontekstā var attaisnot secīgu noteikta laika darba līgumu slēgšanu. Šie apstākļi citstarp varot izrietēt no to uzdevumu īpašā rakstura, kuru izpildei šādi līgumi tiek slēgti, no tiem raksturīgām iezīmēm vai - attiecīgos gadījumos - no likumīgā mērķa, ko dalībvalsts tiecas sasniegt sociālās politikas jomā. Tādējādi secīgi uz noteiktu laiku noslēgti darba līgumi esot attaisnojami, ja tie atbilst patiesai vajadzībai un ir piemērots un nepieciešams līdzeklis mērķa sasniegšanai. Eiropas Savienības Tiesas praksē Pamatnolīguma 5. klauzula tiekot interpretēta tādējādi, ka ar to nav pretrunā apstrīdētajai Augstskolu likuma 27. panta piektajai daļai un 30. panta ceturtajai daļai līdzīgs regulējums, ar kuru universitātēm atļauts atjaunot secīgus darba līgumus, kas uz noteiktu laiku noslēgti ar akadēmisko personālu, turklāt neparedzot nekādus ierobežojumus attiecībā uz šo līgumu maksimālo termiņu un atjaunojumu skaitu. Tomēr dalībvalsts tiesai esot jāpārbauda, vai attiecīgus uz noteiktu laiku slēgtus darba līgumus attaisno objektīvs iemesls Pamatnolīguma 5. klauzulas 1. punkta "a" apakšpunkta izpratnē. Tāpat tiesai esot jāpārliecinās par to, vai Augstskolu likuma 27. panta piektā daļa un 30. panta ceturtā daļa netiek izmantotas, lai faktiski apmierinātu pastāvīgas un ilgstošas vajadzības saistībā ar akadēmiskā personāla, tostarp asociēto profesoru, pieņemšanu darbā. 9. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Starptautisko un Eiropas tiesību zinātņu katedras asociētais viesprofesors Dr. iur. Kristofs Johans Ulrihs Šēve (Christoph Johann Ulrich Schewe) - sniedza viedokli par Augstskolu likuma 27. panta piektās daļas un 30. panta ceturtās daļas atbilstību Eiropas Savienības tiesībām. K. Šēve norāda, ka Līgums par Eiropas Savienības darbību uzliek Latvijai pienākumu transponēt Pamatnolīgumu nacionālajās tiesībās. Pieņemot Darba likuma 45. pantu, kas reglamentē uz noteiktu laiku noslēgta darba līguma termiņu, Latvija šo pienākumu esot izpildījusi. Lai arī Pamatnolīgums dalībvalstīm piešķirot plašu rīcības brīvību attiecībā uz to, kā un cik lielā mērā Pamatnolīgums transponējams, tomēr Latvija esot nepamatoti paredzējusi, ka Pamatnolīgumu nepiemēro akadēmiskajiem amatiem, proti, uzskatījusi, ka profesoru, asociēto profesoru un lektoru amati neietilpst Pamatnolīguma 2. klauzulā noteiktajos izņēmumos, kas ļauj to nepiemērot. Izskatāmā lieta neesot saistīta ar īpašiem vai izņēmuma apstākļiem, kas pamatotu darba līguma slēgšanu uz noteiktu laiku. Turklāt akadēmiskie amati neesot sektorāli vai sezonāli. Tādējādi Latvija neesot transponējusi Pamatnolīguma 5. klauzulu, kas dalībvalstīm uzliek pienākumu ieviest kādu no tajā norādītajiem pasākumiem, kuru mērķis ir novērst secīgu uz noteiktu laiku slēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu. Latvija esot nepareizi transponējusi Pamatnolīgumu, tomēr vajagot ņemt vērā to, ka šā Eiropas Savienības tiesību akta 1. klauzula, kā arī 5. klauzula atstāj dalībvalstīm plašu rīcības brīvību tās transponēšanai nacionālajās tiesībās. Eiropas Savienības Tiesa esot atzinusi, ka Pamatnolīguma 1. klauzula un 5. klauzula nav pietiekami skaidras un precīzas, lai tām būtu tieša iedarbība, proti, lai tās personai piešķirtu konkrētas tiesības. Tādēļ Pieteikuma iesniedzējs nevarot tieši atsaukties uz Pamatnolīguma 5. klauzulu. Tomēr attiecīgais Eiropas Savienības tiesību akts esot izmantojams, noskaidrojot nacionālo normatīvo aktu saturu un tos piemērojot. Tāpat esot iespējams uzdot likumdevējam saskaņot nacionālās tiesību normas ar Pamatnolīgumu. Gadījumos, kad secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīga izmantošana ir notikusi, vajagot būt iespējai piemērot pasākumus, kas nodrošina darbiniekam nepieciešamo aizsardzību, tādējādi novēršot Eiropas Savienības tiesību pārkāpumu. Secinājumu daļa 10. Pieteikuma iesniedzējs lūdz Satversmes tiesu izvērtēt vairāku Augstskolu likuma normu atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. Pieteikumā ietvertais juridiskais pamatojums par Augstskolu likuma 27. panta piektās daļas un 30. panta ceturtās daļas neatbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normai attiecas gan uz asociētā profesora amatu, gan profesora amatu. Taču Saeima atbildes rakstā norāda, ka izskatāmajā lietā Augstskolu likuma 27. panta piektās daļas un 30. panta ceturtās daļas atbilstība Satversmes 106. panta pirmajam teikumam vērtējama vienīgi tiktāl, ciktāl tās attiecas uz asociētā profesora amatu, jo Pieteikuma iesniedzējs uz sešiem gadiem ievēlēts asociētā profesora amatā un ar viņu noslēgts darba līgums par asociētā profesora pienākumu veikšanu. 10.1. Augstskolu likuma 30. panta ceturtā daļa noteic kārtību, kādā persona var tikt ievēlēta par asociēto profesoru. Proti, asociēto profesoru saskaņā ar šā likuma 33. panta noteikumiem atklātā konkursā uz sešiem gadiem ievēlē attiecīgās nozares profesoru padome. Pamatojoties uz nozares profesoru padomes lēmumu, rektors noslēdz darba līgumu ar asociēto profesoru. Savukārt Augstskolu likuma 27. panta piektā daļa noteic, ka akadēmiskajos amatos ievēlētajām personām nav piemērojams Darba likuma 45. panta pirmajā daļā noteiktais darba līguma termiņa ierobežojums un ka darba līgumu ar akadēmiskajā amatā ievēlēto personu, citstarp asociēto profesoru, rektors slēdz uz ievēlēšanas laiku - sešiem gadiem. Tātad viena no apstrīdētajām normām, proti, Augstskolu likuma 27. panta piektā daļa, attiecas uz vairākām akadēmiskajos amatos ievēlētām personām - profesoru, asociēto profesoru, docentu, lektoru, asistentu. Satversmes tiesa vairākkārt norādījusi: ja apstrīdētā norma attiecas uz plašu atšķirīgu situāciju kopumu, tad nepieciešams precizēt, ciktāl tā šo normu izvērtēs (sk. Satversmes tiesas 2009. gada 28. maija sprieduma lietā Nr. 2008-47-01 6. punktu un 2011. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2011-03-01 13. punktu). Arī izskatāmajā lietā nepieciešams precizēt, attiecībā uz kurām personām izvērtējama Augstskolu likuma 27. panta piektās daļas atbilstība Satversmei. Saskaņā ar Augstskolu likuma 27. panta pirmo daļu augstskolas akadēmisko personālu veido profesori un asociētie profesori, kā arī docenti, lektori un asistenti. Tāpat kā asociēto profesoru, arī profesoru, docentu, lektoru un asistentu amatā ievēlē uz sešiem gadiem (sk. Augstskolu likuma 28. panta otro daļu, 32. panta trešo daļu, 36. panta pirmo daļu un 37. panta pirmo daļu). Tomēr asociētā profesora un profesora ievēlēšanas procedūra atšķiras no docenta, lektora un asistenta ievēlēšanas procedūras. Saskaņā ar Augstskolu likuma 33. pantu pretendentus uz profesoru un asociēto profesoru amatiem ievēlē attiecīgās nozares profesoru padome. Turpretim docentus, lektorus un asistentus amatā ievēlē fakultātes dome vai institūta padome (sk. Augstskolu likuma 32. panta trešo daļu, 36. panta pirmo daļu un 37. panta pirmo daļu). Satversmes tiesa ņem vērā to, ka Pieteikuma iesniedzēja argumenti par Augstskolu likuma 27. panta piektās daļas un 30. panta ceturtās daļas neatbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam ir saistīti arī ar apsvērumiem par procedūru, kādā pretendentus akadēmiskajā amatā ievēlē attiecīgās nozares profesoru padome. Profesora un asociētā profesora ievēlēšanas procedūra ir analoga, un to reglamentē Augstskolu likuma 33. pants. Asociētie profesori un profesori ir augstākā akadēmiskā personāla grupa Latvijas augstākās izglītības sistēmā. Saskaņā ar Augstskolu likuma 28. panta pirmo daļu profesors ir savā nozarē starptautiski atzīts speciālists, kas veic mūsdienu līmenim atbilstošu zinātniskās pētniecības vai mākslinieciskās jaunrades darbu un nodrošina augstas kvalitātes studijas attiecīgajā zinātnes vai mākslas apakšnozarē. Profesora amatā var ievēlēt personu, kurai ir doktora grāds un ne mazāk kā triju gadu darba pieredze asociētā profesora vai profesora amatā augstākās izglītības institūcijā. Arī pretendēšanai uz asociētā profesora amatu obligāta prasība ir doktora grāds (sk. Augstskolu likuma 30. panta pirmo daļu). Tātad, izvērtējot Augstskolu likuma 27. panta piektās daļas satversmību attiecībā uz asociētajiem profesoriem, vēl jo vairāk ir nepieciešams to pārbaudīt arī attiecībā uz profesoriem. Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs Augstskolu likuma 27. panta piektās daļas atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam, ciktāl tā attiecas uz asociētajiem profesoriem un profesoriem. 10.2. Otra apstrīdētā norma, proti, Augstskolu likuma 30. panta ceturtā daļa, attiecas tikai uz asociētajiem profesoriem. Tā noteic kārtību, kādā un termiņu, uz kādu persona var tikt ievēlēta šajā akadēmiskajā amatā. Augstskolu likuma 28. panta otro daļu, kas reglamentē kārtību, kādā un termiņu, uz kādu persona var tikt ievēlēta profesora amatā, Pieteikuma iesniedzējs Satversmes tiesā nav apstrīdējis. Tādējādi Satversmes tiesai jāvērtē, vai izskatāmajā lietā ir nepieciešams un pieļaujams paplašināt prasījuma robežas un izvērtēt arī Augstskolu likuma 28. panta otrās daļas atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. Satversmes tiesa vairākkārt secinājusi, ka noteiktos gadījumos var tikt paplašinātas prasījuma robežas jau ierosinātās lietās. Satversmes tiesa prasījuma robežas var paplašināt, ievērojot visupirms "ciešās saistības koncepciju". Lai secinātu, vai kādā konkrētā gadījumā prasījuma robežas ir iespējams un nepieciešams paplašināt, jānoskaidro, pirmkārt, vai tā norma, attiecībā uz kuru prasījums tiek paplašināts, ir tik cieši saistīta ar lietā apstrīdēto normu, ka tās izvērtēšana iespējama tā paša pamatojuma ietvaros vai nepieciešama konkrētās lietas izlemšanai, un, otrkārt, vai prasījuma robežu paplašināšana ir nepieciešama Satversmes tiesas procesa principu ievērošanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 17. punktu un 2014. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-06-03 17. punktu). Lietā izskatāmā jautājuma kontekstā Augstskolu likuma 28. panta otrā daļa ir cieši saistīta ar apstrīdēto Augstskolu likuma 27. panta piekto daļu, jo, tikai aplūkojot abas šīs normas, var secināt, vai profesoru nodarbināšana uz noteiktu laiku atbilst Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. Turklāt lietā apstrīdētā Augstskolu likuma 30. panta ceturtā daļa, kas nosaka kārtību, kādā un termiņu, uz kādu persona var tikt ievēlēta asociētā profesora amatā, pēc būtības ir analoga Augstskolu likuma 28. panta otrajai daļai un tāpēc ir iespējama tās izvērtēšana tā paša pamatojuma ietvaros. Tādējādi, lai tiktu sekmēta lietas vispusīga un objektīva izskatīšana, kā arī procesuālā ekonomija un tādas tiesību sistēmas pastāvēšana, kurā pēc iespējas pilnīgāk un aptverošāk tiek novērsts regulējums, kas neatbilst Satversmei, izskatāmajā lietā ir iespējams un nepieciešams paplašināt prasījumu. Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs arī Augstskolu likuma 28. panta otrās daļas atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam. 10.3. Augstskolu likuma 27. panta piektā daļa, 28. panta otrā daļa un 30. panta ceturtā daļa ir savstarpēji saistītas kā daļa no tiesiskā regulējuma, kas reglamentē termiņu, uz kādu persona var tikt nodarbināta asociētā profesora vai profesora amatā. Proti, no šīm normām izriet, ka persona asociētā profesora vai profesora amatā tiek ievēlēta uz sešiem gadiem un uz šo pašu laiku rektors ar to slēdz darba līgumu. Līdz ar to Satversmes tiesa, vērtējot Augstskolu likuma 27. panta piektās daļas, ciktāl tā attiecas uz asociētajiem profesoriem un profesoriem, 28. panta otrās daļas un 30. panta ceturtās daļas (turpmāk arī - apstrīdētās normas) atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam, tās aplūkos kā vienotu regulējumu. 11. Satversmes 106. panta pirmais teikums nosaka: "Ikvienam ir tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu atbilstoši savām spējām un kvalifikācijai." 11.1. Satversmes tiesa vairākkārt atzinusi, ka Satversmes 106. panta pirmais teikums tieši negarantē tiesības uz darbu, bet gan tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu, tostarp arī tiesības saglabāt esošo nodarbošanos un darbavietu. Tātad tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos ietver tādu būtisku elementu kā tiesības saglabāt esošo nodarbošanos, kas savukārt ietver tiesības turpināt šo nodarbošanos arī nākotnē (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 3. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 14.2. punktu). Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības "brīvi izvēlēties" prasa, lai indivīdam tiktu nodrošināta iespēja izvēlēties, taču neprasa, lai katram tiktu nodrošināta iespēja strādāt, turklāt strādāt tieši to darbu, ko viņš vēlas (sk. Satversmes tiesas 2002. gada 4. jūnija sprieduma lietā Nr. 2001-16-01 secinājumu daļas 2. punktu). Kā norādījusi Satversmes tiesa, Satversmes 106. panta pirmā teikuma izpratnē tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un darbavietu nozīmē, pirmkārt, visām personām vienlīdzīgu pieeju darba tirgum un, otrkārt, to, ka valsts nedrīkst izvirzīt personām citus ierobežojošus kritērijus kā vien noteiktas spēju un kvalifikācijas prasības, kurām neatbilstoša persona nevarētu pildīt attiecīgā amata pienākumus. Valstij ir pienākums atturēties no tādu tiešu vai netiešu apstākļu radīšanas, kuri traucētu personai īstenot tās tiesības "brīvi izvēlēties" nodarbošanos (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 14.1. punktu). Satversmes 106. panta pirmajā teikumā nostiprinātās pamattiesības aizsargā personu pret visām valsts darbībām, kas ierobežo personas brīvību izvēlēties nodarbošanos. Tomēr šī norma neliedz valstij noteikt prasības, kas personai jāizpilda, lai tā konkrētu nodarbošanos varētu īstenot (sk. Satversmes tiesas 2003. gada 23. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2002-20-0103 secinājumu daļas 3. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 14.2. punktu). Likumdevējam ir rīcības brīvība izvirzīt prasības attiecībā uz konkrētu profesionālo darbību, ciktāl tas nepieciešams sabiedrības interesēs (sal. sk. Satversmes tiesas 2010. gada 18. februāra sprieduma lietā Nr. 2009-74-01 14. punktu). Ja likumdevējs ir paredzējis šādas prasības, tad tās citstarp vērtējamas kā Satversmes 106. panta pirmajā teikumā noteikto pamattiesību ierobežojumi (sk. Satversmes tiesas 2017. gada 24. novembra sprieduma lietā Nr. 2017-07-01 13.1. punktu). 11.2. Latvijai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir pienākums pildīt saistības, kas tai izriet no līguma par pievienošanos Eiropas Savienībai. Proti, līdz ar līguma par Latvijas pievienošanos Eiropas Savienībai ratifikāciju Eiropas Savienības tiesības ir kļuvušas par neatņemamu Latvijas tiesību sastāvdaļu. Saskaņā ar šo līgumu Latvijai ir saistoši arī Eiropas Savienības institūciju pieņemtie demokrātiju stiprinošie normatīvie akti. Eiropas Savienības Tiesas judikatūrā nostiprinātā šo aktu interpretācija ir saistoša, piemērojot nacionālos normatīvos aktus, lai novērstu iespējamās pretrunas starp Latvijas un Eiropas Savienības tiesību normām. Attiecīgi likumdevējam, pieņemot tiesību normas, it īpaši tādas normas, ar kurām nacionālajā tiesību sistēmā tiek ieviestas Eiropas Savienības direktīvu prasības, ir jāievēro vispārējie tiesību principi un citas Satversmes normas, kā arī Eiropas Savienības tiesību principi (sk. Satversmes tiesas 2008. gada 17. janvāra sprieduma lietā Nr. 2007-11-03 24.2. punktu un 2018. gada 11. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2017-12-01 13. punktu). Kritērijus, kuriem jāatbilst nacionālajos normatīvajos aktos ietvertajam regulējumam attiecībā uz darba līgumiem, kurus slēdz uz noteiktu laiku, nosaka arī Pamatnolīgums, kas ieviests ar Direktīvu. Pamatnolīguma preambulā norādīts, ka uz nenoteiktu laiku slēgti darba līgumi ir vispārpieņemta darba attiecību forma. Tomēr noteiktos sektoros, specialitātēs un darbības sfērās uz noteiktu laiku slēgti darba līgumi ir nodarbinātības iezīme, kas var būt noderīga gan darba devējam, gan darba ņēmējam. Viens no Pamatlīguma mērķiem ir novērst secīgu uz noteiktu laiku noslēgtu darba līgumu ļaunprātīgu izmantošanu (sk. Pamatnolīguma 1. klauzulu). Proti, atbilstoši Pamatnolīguma 5. klauzulai tādas dalībvalsts normatīvajos aktos, kurā šādu darba līgumu slēgšana tiek pieļauta, jābūt noteiktiem pasākumiem, kas novērstu šādu līgumu ļaunprātīgas izmantošanas risku. Tādējādi, izvērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam, jāņem vērā arī attiecīgās jomas Eiropas Savienības tiesību akti un to piemērošanas prakse. 11.3. Latvijā asociētā profesora un profesora amati pieder pie reglamentētajām profesijām. Tāpēc arī asociētā profesora un profesora profesionālās darbības uzsākšanai un veikšanai normatīvajos aktos, tostarp Augstskolu likumā, ir izvirzītas profesionālās kvalifikācijas prasības. Atbilstoši Augstskolu likuma 27. panta otrajai daļai, 28. panta ceturtajai daļai un 30. panta piektajai daļai asociētā profesora un profesora galvenie uzdevumi ir veikt zinātniskos pētījumus konkrētajā zinātnes apakšnozarē vai mākslinieciskās jaunrades nozarē, kā arī piedalīties studējošo izglītošanā - nodrošināt un vadīt studiju darbu, vadīt pētniecības darbu doktora un maģistra grāda iegūšanai, gatavot jauno zinātnieku, mākslinieku un docētāju paaudzi. Satversmes tiesa ir atzinusi: lai pilnīgāk un objektīvāk varētu noskaidrot atsevišķu Satversmes normu saturu, tās citstarp konkretizējamas kopsakarā ar citām Satversmes normām. Satversmes vienotības principa piemērošana balstās uz pieņēmumu, ka Satversme ir vienots veselums un tajā ietvertās normas ir interpretējamas sistēmiski (sk. Satversmes tiesas 2010. gada 7. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-01-01 12. punktu un 2018. gada 29. jūnija sprieduma lietā Nr. 2017-25-01 17. punktu). No Augstskolu likuma izriet, ka profesūras, proti, asociēto profesoru un profesoru kopuma, darbs ir saistīts ar nacionālās un starptautiskās zinātnes veidošanu, kā arī jaunās zinātnieku paaudzes sagatavošanu. Tādēļ izskatāmajā lietā Satversmes tiesai jāņem vērā arī citās Satversmes normās garantētās tiesības, tostarp Satversmes 113. pants, kas nosaka valsts pienākumu atzīt zinātniskās, mākslinieciskās un citādas jaunrades brīvību. Tas nozīmē, ka valstij, izvirzot prasības attiecībā uz asociētā profesora un profesora profesionālo darbību, ir pienākums gan ievērot un aizsargāt, gan arī nodrošināt attiecīgo personu tiesības uz zinātnisko, māksliniecisko un citādu jaunrades brīvību. Satversmes 113. pantā ietvertās tiesības pilnībā iespējams īstenot tikai akadēmiskās brīvības apstākļos, kas ir būtisks sabiedrības ilgtspējīgas attīstības priekšnoteikums. Augstskolu likuma 6. pantā ir noteikts, ka augstskolās tiek nodrošināta pētniecības darba un mākslinieciskās jaunrades brīvība. Latvijai pēc iestāšanās Eiropas Savienībā ir saistoša arī Eiropas Savienības Pamattiesību harta. Šā Eiropas Savienības tiesību akta 13. pantā noteikts, ka pētījumu veikšana humanitārajās un eksaktajās zinātnēs ir brīva, proti, tiek respektēta pētnieka akadēmiskā brīvība. Arī Vācijas Federālā konstitucionālā tiesa norādījusi, ka zinātniskā brīvība visupirms ietver zinātnisko pašnoteikšanos, kā arī zināšanu ieguvi un tālāknodošanu. Ikvienam, kurš nodarbojas ar zinātni, pētniecību vai mācīšanu, ir tiesības tikt pasargātam no jebkādiem valsts mēģinājumiem ietekmēt zināšanu iegūšanu un tālāknodošanu. Tā kā pētniecības un mācīšanas procesā ir jātiecas pēc patiesības kā pēc kaut kā "ne pilnībā apzināta un nekad pilnībā neapzināma" (Vilhelms fon Humbolts), zinātnei jābūt brīvai no valsts iejaukšanās un balstītai uz zinātnieka personisko un autonomo atbildību (sk. Vācijas Federālās konstitucionālās tiesas 1973. gada 29. maija sprieduma lietā 1 BvR 424/71 un 325/72 128. rindkopu). No Satversmes 113. panta citstarp izriet valsts pienākums ievērot un aizsargāt, kā arī nodrošināt profesūras akadēmisko brīvību. Pasaules universitāšu dienesta 1988. gada septembrī pieņemtās Limas deklarācijas par akadēmisko brīvību un augstākās izglītības iestāžu autonomiju 1. pantā skaidrots, ka akadēmiskā brīvība ir personas brīvība individuāli vai kopīgi ar citiem iegūt, pilnveidot un nodot zināšanas, veicot pētniecību, studējot, piedaloties diskusijās, dokumentējot, veicot izstrādi, īstenojot jaunradi, mācot, lasot lekcijas un rakstot. Savukārt Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācijas (turpmāk - UNESCO) rekomendācijā par augstākās izglītības iestāžu mācībspēku statusu norādīts, ka akadēmiskā brīvība ietver brīvību veikt pasniedzēja darbu un piedalīties diskusijās, nepakļaujoties noteiktu doktrīnu spiedienam, brīvību veikt pētījumus, izplatīt un publicēt tajos gūtos rezultātus, brīvību paust savu viedokli par iestādi vai sistēmu, kurā viņi strādā, brīvību no institucionālās cenzūras, kā arī brīvību piedalīties profesionālajās vai reprezentējošās akadēmiskajās organizācijās [sk.: United Nations Educational, Scientific and Cultural Organisation, Recommendation concerning the Status of Higher-Education Teaching Personnel, 1997 (turpmāk - UNESCO Rekomendācija)]. Lai gan minētajiem dokumentiem nav juridiski saistošs raksturs, Satversmes tiesa atzīst, ka tie atklāj būtiskus akadēmiskās brīvības jēdziena satura elementus. Darbavieta profesūrai ir viena no galvenajām akadēmiskās brīvības īstenošanas procesuālajām garantijām (sk. UNESCO Rekomendācijas 45. punktu). Tādēļ Satversmes tiesa, izvērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 106. panta pirmajam teikumam, ņems vērā to, ka asociētā profesora un profesora amatus, atšķirībā no citām profesijām, raksturo akadēmiskā brīvība. 11.4. No apstrīdētajām normām izriet, ka asociētos profesorus un profesorus amatā ievēlē uz noteiktu laiku, tas ir, uz sešiem gadiem, un uz šo pašu termiņu augstākās izglītības iestādes rektors slēdz darba līgumu. Pat tad, ja personai ir attiecīgā darba veikšanai atbilstošas spējas un kvalifikācija, izbeidzoties šim termiņam, darba līgums tiek izbeigts. Lai persona varētu atkārtoti pretendēt uz asociētā profesora vai profesora amatu, tai jāsaņem atbilstošs zinātniskā un pedagoģiskā darba novērtējums un atkārtoti jāpiedalās konkursā uz asociētā profesora vai profesora amatu. Asociētā profesora vai profesora amata pretendenta darbības atbilstību nozares profesoru padome vērtē pēc Noteikumos Nr. 391 ietvertajiem zinātniskās un pedagoģiskās kvalifikācijas vērtēšanas kritērijiem. Arī atkārtotas ievēlēšanas gadījumā darba līgums ar asociēto profesoru vai profesoru tiek slēgts uz noteiktu laiku, proti, sešiem gadiem. Pieteikuma iesniedzējs atkārtoti pretendējis uz asociētā profesora amatu. Profesoru padome atzinusi, ka viņa zinātniskā un pedagoģiskā kvalifikācija ir atbilstoša asociētā profesora amata pienākumu veikšanai. Atbilstoši apstrīdētajai Augstskolu likuma 27. panta piektajai daļai un 30. panta ceturtajai daļai Pieteikuma iesniedzējs asociētā profesora amatā ievēlēts uz sešiem gadiem un arī darba līgums ar viņu noslēgts uz šo laiku (sk. lietas materiālu 1. sēj. 29.-39. lp.) Tādējādi ar apstrīdētajām normām tiek ierobežotas Pieteikuma iesniedzējam Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības saglabāt nodarbošanos, kuru raksturo akadēmiskā brīvība. 12. Satversmes 106. panta pirmajā teikumā ietvertās tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos var tikt ierobežotas, taču Satversmes tiesai ir jāizvērtē, vai ierobežojums ir attaisnojams, proti, vai: 1) tas ir noteikts ar likumu; 2) tam ir leģitīms mērķis; 3) tas ir samērīgs (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2003. gada 20. maija sprieduma lietā Nr. 2002-21-01 secinājumu daļas 2. punktu un 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 21. punktu). 13. Lai izvērtētu, vai pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, jāpārbauda: 1) vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību; 2) vai likums ir izsludināts un publiski pieejams atbilstoši normatīvo aktu prasībām; 3) vai likums ir pietiekami skaidri formulēts, lai persona varētu izprast no tā izrietošo tiesību un pienākumu saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas (sk. Satversmes tiesas 2015. gada 8. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2014-34-01 14. punktu un 2015. gada 21. decembra sprieduma lietā Nr. 2015-03-01 23. punktu). 13.1. Lai gan apstrīdētās normas vērtējamas kā vienots regulējums, tomēr Satversmes tiesai jāpārbauda, vai katra no tām ir pieņemta pienācīgā kārtībā, ir izsludināta un publiski pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī ir pietiekami skaidri formulēta. Apstrīdētā Augstskolu likuma 30. panta ceturtā daļa pašreizējā redakcijā tika izteikta ar Saeimā 2000. gada 23. novembrī pieņemto likumu "Grozījumi Augstskolu likumā", kas 2000. gada 12. decembrī izsludināts oficiālajā preses izdevumā "Latvijas Vēstnesis", Nr. 448/449 (2359/2360). Tomēr identisks pamattiesību ierobežojums jau kopš 1995. gada 2. novembra, kad Saeima pieņēma Augstskolu likumu, bija ietverts tā 30. panta otrajā daļā. Arī Augstskolu likuma 28. panta otrajā daļā paredzētais termiņš, uz kādu personu ievēlē profesora amatā, ir noteikts ar Saeimā 1995. gada 2. novembrī pieņemto Augstskolu likumu. Savukārt apstrīdētajā Augstskolu likuma 27. panta piektajā daļā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar 2006. gada 2. marta likumu "Grozījumi Augstskolu likumā". Minētā norma pieņemta Satversmes 81. panta kārtībā. Proti, Ministru kabinets 2005. gada 23. augustā pieņēma noteikumus Nr. 635" Grozījumi Augstskolu likumā", kas 2005. gada 26. augustā iesniegti apstiprināšanai Saeimai. Attiecīgais likumprojekts Saeimā izskatīts trijos lasījumos. Likums 2006. gada 23. martā izsludināts oficiālajā preses izdevumā "Latvijas Vēstnesis", Nr. 48 (3416). Lietas dalībnieki un pieaicinātās personas ir vienisprātis, ka apstrīdētās normas ir pieņemtas Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, kā arī ir izsludinātas un publiski pieejamas atbilstoši normatīvo aktu prasībām. Attiecīgajās apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma formulējums ir pietiekami skaidrs. Persona var izprast šā ierobežojuma saturu un paredzēt tā piemērošanas sekas. 13.2. Vienlaikus, noskaidrojot to, vai likums ir pieņemts, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību, jāņem vērā, ka atbilstoši labas likumdošanas principam likumdevējam ir pienākums izvērtēt likumprojektā paredzēto tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām, tostarp Eiropas Savienības tiesību normām, un saskaņot likumprojektā paredzētās tiesību normas un tiesību sistēmā jau pastāvošās tiesību normas atbilstoši racionāla likumdevēja principam. Labas likumdošanas principa tvērumā ietilpst demokrātiju stiprinošu Eiropas Savienības tiesību ievērošana, tādējādi veicinot ilgtspējīga tiesiskā regulējuma pieņemšanu (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.4. un 18.4.1. punktu). Izskatāmajā gadījumā apstrīdētā Augstskolu likuma 28. panta otrā daļa un 30. panta ceturtā daļa pieņemta pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Savukārt apstrīdētā Augstskolu likuma 27. panta piektā daļa pieņemta jau pēc Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā, 2006. gada 2. martā. Tomēr attiecīgā Ministru kabineta noteikumu projekta anotācijā norādīts, ka tam nav saistības ar Eiropas Savienības tiesību aktiem. Arī no likumprojektam iesniegto priekšlikumu tabulām un Saeimas sēžu stenogrammām Satversmes tiesa nav guvusi apstiprinājumu tam, ka likumdevējs Augstskolu likuma 27. panta piektās daļas pieņemšanas procesā būtu vērtējis tās atbilstību Pamatnolīgumā ietvertajiem principiem (sk. Saeimai 2005. gada 26. augustā iesniegtā Ministru kabineta noteikumu projekta Nr. 635 "Grozījumi Augstskolu likumā" anotāciju, priekšlikumu tabulas likumprojekta Nr. 1324 2. un 3. lasījumam, Saeimas 2005. gada 8. septembra, 2006. gada 9. februāra un 2006. gada 2. marta sēžu stenogrammas). Latvija Pamatnolīgumā ietvertās prasības ir ieviesusi Darba likumā, tā 44. pantā nosakot, kādos gadījumos var tikt noslēgti darba līgumi uz noteiktu laiku, kā arī paredzot ierobežojumus šādu līgumu kopējam termiņam (sk. Darba likuma 45. pantu). Tomēr lietā nav materiālu, kas norādītu uz to, ka likumdevējs, ar apstrīdētajām normām nosakot no Darba likuma atšķirīgu regulējumu, būtu vērtējis to atbilstību Eiropas Savienības tiesībām. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka ne katrs parlamentārās procedūras pārkāpums ir pietiekams pamats tam, lai uzskatītu, ka pieņemtajam aktam nav juridiska spēka. Lai parlamentārās procedūras pārkāpuma dēļ kādu aktu atzītu par spēkā neesošu, jābūt pamatotām šaubām par to, ka gadījumā, ja procedūra tiktu ievērota, Saeima būtu pieņēmusi tādu pašu lēmumu [sk. Satversmes tiesas 1998. gada 13. jūlija sprieduma lietā Nr. 03-04(98) secinājumu daļas 3. punktu]. Proti, tikai būtisku procesuālo pārkāpumu dēļ tiesību norma var tikt uzskatīta par prettiesisku. Satversmes tiesa 2019. gada 6. marta spriedumā lietā Nr. 2018-11-01 atzina labas likumdošanas principa pārkāpumu, jo apstrīdētās normas pieņemšanas procedūrā konstatēja vairākus procesuālus pārkāpumus, kas, it īpaši to kopsakarā, bija būtiski. Viens no pārkāpumiem bija tas, ka likumdevējs nebija vērtējis apstrīdēto normu atbilstību Eiropas Savienības tiesību normām (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.5. punktu). Izskatāmajā lietā Satversmes tiesa nav konstatējusi citus pārkāpumus apstrīdēto normu pieņemšanas procedūrā. Satversmes tiesa ņem vērā arī to, ka divas no apstrīdētajām normām ir pieņemtas pirms Latvijas iestāšanās Eiropas Savienībā. Tādēļ tas vien, ka likumdevējs nav vērtējis apstrīdēto normu atbilstību Pamatnolīgumā ietvertajiem principiem, nav pamats atzīt tās par neatbilstošām labas likumdošanas principam un Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai apstrīdētajās normās ietvertajam pamattiesību ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai ir ievērots samērīguma princips. Tātad no apstrīdētajām normām izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. 14. Ikviena pamattiesību ierobežojuma pamatā ir jābūt apstākļiem un argumentiem, kādēļ tas vajadzīgs, proti, ierobežojums tiek noteikts svarīgu interešu - leģitīma mērķa - labad (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2005. gada 22. decembra sprieduma lietā Nr. 2005-19-01 9. punktu). Satversmes 116. pants noteic, ka Satversmes 106. pantā paredzētās tiesības "var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību". Ja ir noteikti tiesību ierobežojumi, tad pienākums uzrādīt un pamatot šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi Satversmes tiesas procesā visupirms ir institūcijai, kas izdevusi apstrīdēto aktu, konkrētajā gadījumā - Saeimai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2012. gada 1. novembra sprieduma lietā Nr. 2012-06-01 12. punktu un 2014. gada 11. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-05-01 18. punktu). Saeima norāda, ka apstrīdētās normas pieņemtas, lai nodrošinātu akadēmiskā personāla atjaunošanos, kā arī veicinātu mūsdienu līmenim atbilstošu zinātnisko pētniecību vai māksliniecisko jaunradi. Asociētie profesori ne tikai piedaloties personu tiesību uz kvalitatīvu augstāko izglītību īstenošanā, bet arī sagatavojot jaunos zinātniekus, palīdzot studentiem iekļauties pasaules akadēmiskajos procesos un dodot pienesumu attiecīgās nozares attīstībā, kas ir visas sabiedrības labklājības pamatā. Proti, pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot citu cilvēku tiesību un sabiedrības labklājības aizsardzība. 14.1. Apstrīdētajās normās paredzētais termiņš, uz kādu persona tiek ievēlēta asociētā profesora vai profesora amatā un ar šo personu tiek slēgts darba līgums, ir vērsts uz to, lai nodrošinātu periodisku akadēmiskā personāla atjaunošanos, tādējādi sekmējot zinātniskās pētniecības un mākslinieciskās jaunrades attīstību. Atklāta konkursa uz profesūras amatu mērķis ir izraudzīties visatbilstošāko pretendentu, dodot iespēju arī jaunajiem zinātniekiem pretendēt uz asociētā profesora vai profesora amatu. Noteikumi Nr. 391 paredz nepieciešamās zinātniskās un pedagoģiskās kvalifikācijas kritērijus asociētā profesora un profesora amata pretendentiem. Piemēram, vērtējot zinātnisko kvalifikāciju, tiek ņemtas vērā zinātniskās publikācijas izdevumos, kuri iekļauti Latvijas Zinātnes padomes apstiprinātajā vispāratzīto recenzējamo zinātnisko izdevumu sarakstā, kā arī piedalīšanās starptautiskās zinātniskajās konferencēs Latvijā un ārvalstīs. Turklāt profesūra, veicot pedagoģisko darbu, sagatavo arī jaunos zinātniekus un nodrošina viņiem iespēju iekļautie …