Par Kriminālprocesa likuma 529. panta pirmās daļas 3.1 punkta un 550. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam

Par Kriminālprocesa likuma 529. panta pirmās daļas 3.1 punkta un 550. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par Kriminālprocesa likuma 529. panta pirmās daļas 3.1 punkta un 550. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2022. gada 14. aprīlī lietā Nr. 2021-38-01 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aldis Laviņš, tiesneši Irēna Kucina, Gunārs Kusiņš, Daiga Rezevska, Jānis Neimanis, Artūrs Kučs un Anita Rodiņa, pēc Aivara Lemberga konstitucionālās sūdzības, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu, 17. panta pirmās daļas 11. punktu, 19.2 un 28.1 pantu, rakstveida procesā 2022. gada 15. marta tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Kriminālprocesa likuma 529. panta pirmās daļas 3.1 punkta un 550. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 92. panta pirmajam teikumam". Konstatējošā daļa 1. Saeima 2005. gada 21. aprīlī pieņēma Kriminālprocesa likumu, kas stājās spēkā 2005. gada 1. oktobrī. Kriminālprocesa likuma 550. panta pirmā daļa tās sākotnējā redakcijā noteica: "Apelācijas sūdzību vai protestu iesniedz ne vēlāk kā 10 dienu laikā pēc dienas, kad kļuvis pieejams pilns tiesas nolēmums." Ar 2009. gada 12. marta likumu "Grozījumi Kriminālprocesa likumā", kas stājās spēkā 2009. gada 1. jūlijā, Kriminālprocesa likuma 529. panta pirmā daļa tika papildināta ar 3.1 punktu, nosakot, ka sprieduma rezolutīvajā daļā papildus norāda tiesas lēmumu par pārsūdzības termiņa pagarināšanu vēl par 10 dienām kriminālprocesa īpašas sarežģītības un apjoma dēļ. Savukārt Kriminālprocesa likuma 550. panta pirmā daļa tika izteikta šādā redakcijā: "Apelācijas sūdzību vai protestu iesniedz ne vēlāk kā 10 dienu laikā vai, ja tiesa pagarinājusi pārsūdzības termiņu, ne vēlāk kā 20 dienu laikā pēc dienas, kad kļuvis pieejams pilns tiesas nolēmums." 2. Pieteikuma iesniedzējs - Aivars Lembergs (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs) - uzskata, ka Kriminālprocesa likuma 529. panta pirmās daļas 3.1 punkts un 550. panta pirmā daļa (turpmāk - apstrīdētās normas) neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 92. panta pirmajam teikumam. Krimināllietā, kurā apsūdzība celta citstarp Pieteikuma iesniedzējam, 2021. gada 22. februārī pirmās instances tiesa taisījusi saīsināto spriedumu, Pieteikuma iesniedzēju notiesājot par 19 noziedzīgu nodarījumu izdarīšanu. Pārējā daļā viņš atzīts par nevainīgu un attaisnots. Savukārt pilnais spriedums kļuvis pieejams 2021. gada 22. jūnijā. Tas esot sagatavots uz 1924 lapām. Sprieduma motīvu daļa izklāstīta uz 1469 lapām. Pieteikuma iesniedzējs un viņa aizstāvji pārsūdzējuši šo spriedumu, kā arī iesnieguši apelācijas sūdzību papildinājumus. Tomēr 20 dienu laikā neesot iespējams pilnībā izanalizēt sprieduma motīvu daļu, kas aizņem gandrīz pusotru tūkstoti lapu, un izteikt par to iebildumus apelācijas sūdzībā, vēl jo vairāk neesot iespējams to izdarīt kvalitatīvi un detalizēti. Vērtējot kriminālprocesa taisnīgumu kopumā, esot jāņem vērā tas, vai ir nodrošinātas personas tiesības uz aizstāvību. Viena no šo tiesību neatņemamām sastāvdaļām esot efektīva iespēja apstrīdēt to pierādījumu patiesumu, kuri norāda uz apsūdzētā vainīgumu, un iebilst pret attiecīgo pierādījumu izmantošanu, kā arī patiesa iespēja iebilst pret tiesas veikto Krimināllikuma normu piemērošanu un interpretāciju. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka no Satversmes 92. panta pirmā teikuma izriet valsts pozitīvais pienākums noteikt tādu regulējumu, kas nodrošina apsūdzētajam iespēju realizēt tiesības uz pirmās instances tiesas sprieduma krimināllietā pārsūdzību. Turklāt šim regulējumam vajagot būt nevis formālam, bet gan tādam, lai apsūdzētais konkrētās tiesības varētu reāli un pilnvērtīgi īstenot. Satversmes 92. panta pirmais teikums ietverot apsūdzētā tiesības sastādīt un iesniegt apelācijas sūdzību savu tiesību aizstāvībai īpaši sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos tādā laikā, kas objektīvi ir pietiekams, lai varētu tikt efektīvi realizētas apsūdzētā tiesības uz aizstāvību. Pieteikuma iesniedzējs neapšauba, ka pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. Tomēr esot apšaubāma apstrīdēto normu atbilstība labas likumdošanas principam. Apstrīdēto normu leģitīmais mērķis varētu būt saistīts ar tādu interesi kā kriminālprocesa pabeigšana saprātīgā laikā. Savukārt lietas pabeigšana saprātīgā termiņā nozīmējot līdzsvaru starp interesi pēc kriminālprocesa raitas norises un objektīvi pastāvošiem apstākļiem, tostarp lietas apjomu un sarežģītību, bet nenozīmējot krimināllietas ātru izskatīšanu tiesā, nerēķinoties ar apstākļiem. Tāpat esot nepieciešams saprātīgs līdzsvars starp personas procesuālajām tiesībām un garantijām, kuras neizbēgami saistītas ar šo tiesību īstenošanai nepieciešamo laiku un līdzekļiem, kas nevar tikt samazināti vienīgi tāpēc, lai krimināllietas izskatīšana būtu ātra un vienkārša. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka ar apstrīdētajām normām nav iespējams sasniegt mērķi, kas saistīts ar interesi par kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā laikā. Proti, apstrīdēto normu piemērošanas rezultātā ietaupītais laiks esot nebūtisks salīdzinājumā ar kopējo kriminālprocesa ilgumu. Kriminālprocess sarežģītās un apjomīgās krimināllietās parasti mēdzot aizņemt pat vairākus gadus. Turklāt sasteigtas, neskaidri un nepilnīgi argumentētas apelācijas sūdzības iesniegšana tikai paildzinot laiku, kurā lieta tiek izskatīta apelācijas instances tiesā. Izskatāmajā lietā vajagot atzīt, ka pastāv citi, alternatīvi līdzekļi apstrīdētajās normās ietvertā pamattiesību ierobežojuma leģitīmā mērķa sasniegšanai, tostarp tiesai varētu tikt piešķirtas tiesības pēc apsūdzētā pieteikuma pagarināt apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu, vai nu nosakot likumā maksimālo termiņu, kam vajadzētu būt pietiekami garam, piemēram, četrus vai sešus mēnešus garam, vai arī nenosakot likumā maksimālo termiņu un ļaujot to noteikt tiesai pēc saviem ieskatiem. Cits alternatīvs līdzeklis būtu likumā noteikt garāku termiņu apelācijas sūdzības iesniegšanai. Ievērojams sabiedrības ieguvums no apstrīdētajām normām neesot konstatējams. Visas sabiedrības interesēm daudz lielākā mērā atbilstu objektīvs un taisnīgs kriminālprocess, kurā tiek ievērotas apsūdzētā tiesības, nevis pēc iespējas ātrāks kriminālprocess. Tikai pēc pilna tiesas sprieduma saņemšanas kriminālprocesa dalībnieki varot iepazīties ar tā motivāciju, izprast tiesas "domu gaitu" un tiesas sniegto pamatojumu tam, kāpēc atbalstīts vai noraidīts valsts apsūdzības vai apsūdzētā viedoklis. Tāpat tikai pēc pilna tiesas sprieduma saņemšanas kriminālprocesa dalībnieki varot konstatēt, vai viņu argumentus tiesa ir analizējusi un vai pēc būtības ir ievērotas apsūdzētā tiesības uz aizstāvību. Esot jāņem vērā, ka apelācijas sūdzības iesniegšanai noteiktajā 20 dienu termiņā ietilpst arī brīvdienas. Tā tas bijis arī konkrētajā gadījumā, kad apelācijas sūdzības sagatavošanai atlikušas tikai 11 darba dienas. Tik īss laiks esot būtisks šķērslis kvalitatīvas apelācijas sūdzības sagatavošanai. Vērtējot apstrīdēto normu samērīgumu, esot jāņem vērā apelācijas tiesvedības kriminālprocesā būtība. Apelācijas sūdzību varot iesniegt kā faktisku, tā arī juridisku iemeslu dēļ. Apelācijas instances tiesai esot tādas pašas pilnvaras iztiesāt lietu kā pirmās instances tiesai. Tai esot jāatrisina gan strīdi par faktiem un pierādījumiem, gan strīdi par materiālo un procesuālo tiesību normu interpretāciju un piemērošanu. Saīsinātajā spriedumā krimināllietā, konkrēti, tā aprakstošajā daļā, esot iekļauts vienīgi faktu apraksts. Tas, kādi pierādījumi tiks izmantoti šo faktu esības pierādīšanai un ar kādu motivāciju tiesa noraidījusi citus pierādījumus, tiekot norādīts notiesājoša sprieduma motīvu daļā. Ja lieta ir īpaši sarežģīta un apjomīga, tad pierādījumu apjoms arī esot ievērojams un, pirms iepazīšanās ar sprieduma motīvu daļu neesot iespējams izprast, tieši kāda būs pirmās instances tiesas motivācija, proti, kuri pierādījumi tiks izmantoti, lai pamatotu notiesāšanu, un kādu piemērojamo tiesību normu interpretāciju tiesa sniegs. Neesot zināms arī tas, kādu pamatojumu tiesa sniegs, vērtējot citus krimināllietā nozīmīgus apstākļus. Tādējādi pēc saīsinātā sprieduma vien neesot iespējams paredzēt, kāda būs pirmās instances tiesas motivācija. Savukārt pēc pilnā sprieduma saņemšanas efektīvai aizstāvības īstenošanai nepietiekot ar to vien, ka sprieduma motīvu daļa ir izlasīta, - tā esot jāanalizē, ņemot vērā gan lietas materiālus, kas varot būt ārkārtīgi apjomīgi un citstarp ietvert nebeidzamus audioierakstus, gan judikatūru par materiālo un procesuālo krimināltiesību normu piemērošanu, gan arī zinātnes atziņas. Arī krimināllietas materiāli, pat ja tie ir zināmi, esot papildus jāizpēta, analizējot tos kontekstā ar tiesas sprieduma motīvu daļu. Bieži vien esot nepieciešama kriminālprocesā nozīmīgo faktu hronoloģijas sastādīšana, varot būt nepieciešama tiesas sēžu audioierakstu noklausīšanās un citu darbību veikšana. Kriminālprocesā apelācijas sūdzību varot iesniegt gan pats apsūdzētais, gan aizstāvis. Parasti aizstāvji - zvērināti advokāti -, kuri gatavo apelācijas sūdzības, esot aizņemti daudzos tiesvedības procesos un nevarot veltīt visu laiku tikai vienai, kaut arī apjomīgai un sarežģītai krimināllietai. Pieteikuma iesniedzējam neesot neviena aizstāvja, kas būtu piedalījies visā kriminālprocesā un būtu iepazinies ar visiem krimināllietas materiāliem to pilnā apjomā. Pat tad, ja tiek iesaistīti vairāki aizstāvji, neesot iedomājams, kā 20 dienu laikā varētu pilnvērtīgi izanalizēt pirmās instances tiesas sprieduma motīvu daļu uz gandrīz pusotra tūkstoša lapām, kā arī iepazīties ar sprieduma motīvu daļā minēto judikatūru un doktrīnu. Vēl jo vairāk 20 dienu laikā neesot iespējams sagatavot pilnvērtīgu apelācijas sūdzību, apstrīdot un analizējot visus būtiskos sprieduma motīvu daļā norādītos apstākļus, kuriem Pieteikuma iesniedzējs un viņa aizstāvji nepiekrīt. Faktiski apelācijas sūdzība tikusi sagatavota tikai tāpēc vien, ka Pieteikuma iesniedzējs pats esot ar to strādājis. Pieteikuma iesniedzējam bijusi iespēja piesaistīt vairākus zvērinātus advokātus, kuri arī strādājuši bez brīvdienām un atpūtas. Tomēr vajagot ņemt vērā to, ka citos gadījumos apsūdzētajam var nebūt tādu līdzekļu, lai nolīgtu aizstāvībai vairākus zvērinātus advokātus. Turklāt ieslodzījuma vietā neesot iespējams glabāt visu krimināllietas materiālu kopijas vai pat tikai būtiskāko daļu no tām. Tāpat ieslodzījuma vietā neesot iespējams pilnvērtīgi sagatavot apelācijas sūdzību. Iespēja iesniegt apelācijas sūdzības papildinājumus esot izmantota, tomēr vajagot ņemt vērā, ka arī papildinājumu iesniegšanai ir atvēlētas tikai 10 dienas. Turklāt šādi papildinājumi nedrīkstot grozīt sākotnējā lūguma būtību. Tas nozīmējot, ka apelācijas sūdzībā jau jābūt ietvertiem visiem iebildumiem pret pirmās instances tiesas spriedumu un apelācijas sūdzības papildinājumos šos iebildumus var tikai izvērst, sniedzot apjomīgāku analīzi. Kriminālprocesa likums neparedzot iespēju lūgt tiesu pagarināt apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu, lai arī cik sarežģīta un apjomīga būtu krimināllieta. Arī nokavēta termiņa atjaunošana neesot iespējama. Arī tas, ka krimināllieta ir īpaši sarežģīta un apjomīga un tādēļ objektīvi nav iespējams sagatavot kvalitatīvu apelācijas sūdzību ne 10, ne 20 dienu laikā, neesot uzskatāms par tādiem individuāliem apstākļiem, kuru dēļ tiesa varētu atjaunot nokavēto termiņu. Pat pieņemot, ka sabiedrība konkrētā gadījumā gūst kādu labumu, tas neesot atsverams ar tik smagām sekām, kādas rodas Pieteikuma iesniedzējam, objektīvi nespējot apstrīdētajās normās noteiktajā termiņā sagatavot pilnvērtīgu un kvalitatīvu apelācijas sūdzību. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Pieteikuma iesniedzējs papildus norāda: tā kā krimināllietas izskatīšana kasācijas un apelācijas instances tiesā ir atšķirīga, izskatāmajā lietā nav piemērojamas atziņas, ko Satversmes tiesa izteica lietā Nr. 2019-15-01. Pirmās instances tiesa konkrētajā krimināllietā taisītā sprieduma motīvu daļā esot abstrakti atsaukusies uz pierādījumiem, kā arī norādījusi, ka tie kopumā un savstarpējā sakarībā pierāda vienu vai otru faktisko apstākli. Tādēļ, sagatavojot apelācijas sūdzību, bijis nepieciešams pārbaudīt visus tiesas minētos lietas materiālus. Turklāt Pieteikuma iesniedzējam esot liegta iespēja iepazīties ar lietas materiāliem, jo apcietinājuma vietā neesot bijis ļauts glabāt tik daudz un smagu priekšmetu, turklāt Pieteikuma iesniedzējam bijušas ierobežotas iespējas tikties ar saviem aizstāvjiem. Sarežģītā un apjomīgā krimināllietā neesot iespējams paturēt prātā ne visus lietas materiālus, ne visu epizožu faktiskos un pat ne būtiskākos apstākļus, nedz arī brīvi orientēties neskaitāmajos pierādījumos. Profesionāls jurists zinot, ka sprieduma motīvu daļā tiesa būs devusi pierādījumu novērtējumu, bet neesot iespējams paredzēt to, kāds tas būs. Vērtējot apelācijas sūdzības sagatavošanai noteiktā termiņa pietiekamību, nevarot izmantot tādu norādi, ka tiesas sprieduma motīvus ir iespējams prognozēt. Pamattiesībām, proti, tiesībām uz taisnīgu tiesu atbilstošs risinājums esot tāda termiņa noteikšana, kurā apsūdzētais un viņa aizstāvji varētu bez liekas steigas iepazīties ar pirmās instances tiesas sprieduma motīvu daļu un sagatavot kvalitatīvu pretargumentāciju. Satversmes tiesai esot jāanalizē apstrīdēto normu piemērošana arī citos gadījumos, piemēram, tādā gadījumā, ja apsūdzētajam ir tikai viens aizstāvis, kas turklāt ir aizņemts vēl citās lietās, un apsūdzētajam pašam nav apelācijas sūdzības sagatavošanai nepieciešamo zināšanu un prasmju. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Saeima norāda, ka ne no Satversmes 92. panta pirmā teikuma, ne Latvijas starptautiskajām saistībām neizriet personas tiesības prasīt, lai valsts pieņem tādu normatīvo regulējumu, kas paredzētu iespēju lūgt pirmās instances tiesas sprieduma pārsūdzības termiņa pagarināšanu. Tiesības uz brīvu pieeju apelācijas instances tiesai varot tikt nodrošinātas dažādos veidos. Lemšana par to, kurš no šiem veidiem vislabāk atbilst Satversmei, esot likumdevēja rīcības brīvības jautājums. Nosakot termiņu aizstāvībai atbilstošas apelācijas sūdzības iesniegšanai, esot jāievēro ne tikai tās personas intereses, kurai ir tiesības uz aizstāvību, bet arī citu kriminālprocesa dalībnieku pamattiesības un sabiedrības interese par krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulēšanu saprātīgā laikā. Ne no Satversmes, ne Latvijas starptautiskajām saistībām neizrietot konkrēts termiņš, kāds likumdevējam būtu jānosaka apelācijas sūdzības iesniegšanai. Izskatāmajā lietā, risinot jautājumu par apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu krimināllietās, būtībā esot jāpārbauda, vai apstrīdētajās normās noteiktais apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš ir pietiekams, lai apsūdzētais varētu sagatavot savai aizstāvībai atbilstošu apelācijas sūdzību. Tas, cik daudz laika nepieciešams aizstāvības sagatavošanai, pēc būtības esot individuāli vērtējams jautājums. Kriminālprocesa likumā esot noteikta kārtība, kādā tiek izskatītas krimināllietas. Šis likums pieļaujot krimināllietas izskatīšanu trijās tiesu instancēs. Pirmajā instancē tiekot vērtēti visi lietas apstākļi, pārbaudīti un analizēti pierādījumi un lieta izspriesta pēc būtības. Apelācijas instances tiesa pārbaudot pirmās instances tiesas sprieduma pamatotību un tiesiskumu. Šī pārbaude ietverot lietas izspriešanu pēc būtības un varot noslēgties ar to, ka apelācijas instances tiesa pievienojas pirmās instances tiesas sprieduma pamatojumam vai arī taisa jaunu nolēmumu. Apsūdzētajam, ja vien lietas izskatīšana nav notikusi bez pierādījumu pārbaudes, jau pirmās instances tiesā esot bijusi iespēja piedalīties to pierādījumu pārbaudē, kurus prokurors izmantojis par pamatu, lai pierādītu noziedzīga nodarījuma izdarīšanu un apsūdzētā vainu tam inkriminētajā noziedzīgajā nodarījumā, iesniegt pierādījumus un rakstveida paskaidrojumus, kā arī norādīt tiesai uz likuma pārkāpumiem, bet, ja viņa argumenti netiek ievēroti un pārkāpumi netiek novērsti, tos atzīmēt, lai vēlāk iekļautu apelācijas sūdzības argumentos. Personai, kas sekojusi līdzi savam tiesas procesam, būtu jāpārzina visi lietā būtiskie apstākļi un lietas materiāli. Ja pēc krimināllietas saņemšanas tiesā tai tiek pievienoti jauni materiāli, tad apsūdzētais un viņa aizstāvis drīkstot ar tiem iepazīties, kā arī izdarīt izrakstus, norakstus un lūgt izgatavot to materiālu kopijas, kuri aizskar attiecīgās personas intereses un tiesības. Apsūdzētais pats varot par savu aizstāvi izvēlēties advokātu, vai arī apsūdzētajam, ja viņš to vēlas, advokātu nodrošinot valsts. Advokātu spējas nodrošināt kvalificētu juridisko pārstāvību un sniegt juridisko palīdzību tiekot prezumētas, ņemot vērā šai profesijai izvirzītās prasības. Advokāts, pateicoties savām profesionālajām zināšanām, varot ātrāk izvērtēt tiesas spriedumu, saprast, vai tajā ir saskatāms pamats apelācijas sūdzības iesniegšanai, kā arī juridiski argumentēti pamatot to, kāpēc pirmās instances tiesas spriedums ir nepareizs. Nenoliedzami, izskatot lietu, varot izveidoties tāda situācija, ka apsūdzētajam nomainās aizstāvis un jaunajam aizstāvim nepieciešams zināms laiks, lai sagatavotos aizstāvībai. Likumā esot paredzēta virkne instrumentu, kas to var nodrošināt. Ja pirmās instances tiesa taisa saīsināto spriedumu, tad apsūdzētais par nodarījuma juridisko kvalifikāciju, tostarp par to, uz kuru Krimināllikuma normu pamata viņš atzīts par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā, uzzinot jau pirms tam, kad kļūst pieejams pilns pirmās instances tiesas spriedums, tātad pirms tam, kad sākas pirmās instances tiesas sprieduma pārsūdzības termiņš. Jau pirms tam, kad kļūst pieejams pilns spriedums, esot iespējams iepazīties ar sprieduma ievaddaļu, aprakstošo daļu un rezolutīvo daļu. Notiesājoša sprieduma aprakstošajā daļā tiekot sniegts pierādītā noziedzīgā nodarījuma apraksts un juridiskā kvalifikācija. Aprakstošā un rezolutīvā daļa varot būt pietiekami apjomīgas, un tajās esot atklāta būtiska informācija (piemēram, vai tiesa ir ievērojusi argumentus par noziedzīgā nodarījuma sastāva trūkumu un citādu inkriminētā noziedzīgā nodarījuma kvalifikāciju). Apsūdzētajam un viņa aizstāvim tiekot dota iespēja ar šo informāciju iepazīties jau pirms tam, kad kļūst pieejams pilns spriedums, lai viņi vajadzības gadījumā varētu laikus gatavoties apelācijas sūdzības iesniegšanai. Saīsinātais spriedums dodot apsūdzētajam un viņa aizstāvim iespēju laikus izvērtēt arī nepieciešamību apelācijas sūdzības sagatavošanai piesaistīt vairākus aizstāvjus. Turklāt pat tad, ja vēlāk pirmās instances tiesas pieņemtais pilnais spriedums ir apjomīgs, ne visi tajā aplūkotie argumenti varētu būt attiecināmi uz konkrēto apelācijas sūdzības iesniedzēju vai norādīt uz likuma pārkāpumu. Apelācijas sūdzības iesniedzējam ne vēlāk kā 10 dienu laikā pēc pirmās instances tiesas sprieduma pārsūdzības termiņa beigām esot tiesības iesniegt apelācijas sūdzības papildinājumus. Šis laiks esot vērā ņemams, novērtējot aizstāvības sagatavošanai kopumā atvēlēto termiņu. Apelācijas sūdzības iesniedzēja rīcībā īpaši sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos faktiski esot 30 dienas apelācijas sūdzības pamatojuma galīgā izklāsta sagatavošanai. Turklāt Kriminālprocesa likuma 550. panta otrās daļas pirmais teikums kopsakarā ar 317. pantu nosakot, ka apelācijas sūdzību iespējams iesniegt pēc termiņa, lūdzot tā atjaunošanu. Likumdevējs Kriminālprocesa likumā esot ietvēris tādu apelācijas sūdzības iesniegšanas regulējumu, ka apelācijas sūdzības iesniedzējam, pirmkārt, ir iespēja sākt apelācijas sūdzības gatavošanu jau pirms tam, kad kļūst pieejams pilns tiesas spriedums. Otrkārt, esot iespējama pirmās instances tiesas sprieduma pārsūdzības termiņa pagarināšana, ņemot vērā kriminālprocesa īpašo sarežģītību un apjomu. Treškārt, pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas esot tiesības iesniegt tās papildinājumus. Pēc Saeimas ieskata, Pieteikuma iesniedzējam bijis pietiekami daudz laika, lai sagatavotu aizstāvībai atbilstošu apelācijas sūdzību. Pirmkārt, Pieteikuma iesniedzējs un viņa aizstāvji gandrīz 13 gadu garumā varējuši iepazīties ar visiem lietā būtiskajiem faktiem un pierādījumiem, arī ar lietas materiāliem, izanalizēt ar lietu saistītos tiesību jautājumus, sekot līdzi tiesvedības norisei pirmās instances tiesā un gatavot aizstāvībai nepieciešamos juridiskos argumentus. Otrkārt, Pieteikuma iesniedzējs un viņa aizstāvji likumā noteiktajā termiņā esot iesnieguši apelācijas sūdzību un tās papildinājumus. Pieteikuma iesniedzējam esot bijis pietiekami daudz laika arī papildu advokātu piesaistīšanai, ja viņš to uzskatītu par nepieciešamu savas aizstāvības sagatavošanai. Regulējums par pirmās instances tiesas sprieduma pārsūdzības termiņu un tā pagarinājumu atbilstoši procesuālās līdztiesības principam esot vienāds gan attiecībā uz apelācijas sūdzības iesniedzēju, gan attiecībā uz valsts apsūdzības uzturētāju. 4. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Taisnīgs krimināltiesisko attiecību noregulējums nozīmējot taisnīgu attieksmi ne tikai pret apsūdzēto, bet arī pret citām ar noziedzīgu nodarījumu saistītām personām, kā arī sabiedrību kopumā. Kriminālprocesam, lai to varētu atzīt par atbilstoši veiktu, esot jāiekļaujas saprātīgos termiņos. Arī sprieduma pārsūdzības termiņam vajagot būt saprātīgam. Tādējādi tiekot noteikts paredzams termiņš tiesisko attiecību noregulējumam. Turklāt tiesiskas valsts principa būtiska sastāvdaļa esot tiesiskā noteiktība, kas ietverot personas tiesības uz skaidriem un paredzamiem pārsūdzības termiņiem. Tāpat esot jāievēro un jārespektē cietušā intereses, piemēram, nodrošinot viņam tiesības uz kompensācijas saņemšanu saprātīgā termiņā. Satversmes 92. pantā noteikto tiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis esot nodrošināt kriminālprocesa mērķa sasniegšanu un to, ka tiek ievērotas tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā. Spēkā esošais tiesiskais regulējums paredzot to, ka konkrētais kriminālprocess tiek īstenots bez nepamatotas kavēšanās. Satversmes 92. pantā, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 6. pantā un 7. protokola 2. pantā garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu un vainas pierādījumu vai sprieduma pārskatīšanu augstākā instancē kriminālprocesā tiekot pilnībā nodrošinātas ar krimināllietas pārskatīšanu pēc būtības apelācijas instancē. Tādējādi Pieteikuma iesniedzējam esot pilnībā nodrošinātas no Satversmes 92. panta pirmā teikuma izrietošās tiesības. Tieslietu ministrija uzskata, ka apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš, kas nav ilgāks par 20 dienām, nevar tikt vērtēts kā tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums, jo lietas izskatīšana divās instancēs esot atzīstama par pietiekamu tiesas pieejamības nodrošināšanai. Kriminālprocesa likums, paredzot tiesības iesniegt gan apelācijas, gan kasācijas sūdzību, nodrošinot labvēlīgāku tiesisko regulējumu nekā Satversmes 92. panta pirmajā teikumā un Konvencijas 6. pantā ietvertais minimums. Apstrīdētajās normās noteiktais tiesību ierobežojums esot samērīgs un līdzsvarots, jo pēc būtības neliedzot personai tiesības uz taisnīgu tiesu. Konkrētajā gadījumā apsūdzētajam un viņa aizstāvim esot nodrošinātas tiesības ne tikai iepazīties ar lietas materiāliem visu kriminālprocesa iztiesāšanas laiku, bet arī piedalīties to pārbaudē tiesas sēdē. Tāpat esot savlaicīgi paziņota pilna sprieduma pieejamības diena. Apsūdzētajam tiesas procesā esot bijuši vairāki aizstāvji. Iztiesāšanas laikā un pēc tās pabeigšanas apsūdzētajam esot nodrošināta piekļuve visai informācijai, kas nepieciešama, lai savlaicīgi sagatavotos apelācijas sūdzības iesniegšanai. Persona, kas sekojusi līdzi savam tiesas procesam, pārzinot visus lietā būtiskos apstākļus un lietas materiālus. 5. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Apstrīdētās normas ļaujot īstenot apelācijas sūdzības iesniegšanas tiesības, kas ietilpstot tiesību uz taisnīgu tiesu saturā. Tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežojums izpaužoties tādējādi, ka apelācijas sūdzību nedrīkst iesniegt vēlāk kā 20 dienas pēc dienas, kad kļuvis pieejams pilns tiesas spriedums. Šis noteikums ierobežojot personai Satversmes 92. panta pirmajā teikumā nostiprinātās tiesības uz taisnīgu tiesu. Neesot pamata apšaubīt to, ka apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu. Tāpat neesot pamata apšaubīt to, ka likumdevējs ir veicis pienācīgu normatīvā regulējuma izvērtējumu. Apstrīdētajās normās noteiktā termiņa mērķis esot nodrošināt kriminālprocesa izskatīšanu un pabeigšanu saprātīgā termiņā, kā arī respektēt kriminālprocesā iesaistīto pušu intereses un pēc iespējas mazināt personu tiesību aizskārumu. Lai gan mērķis izskatīt lietas ātrāk ne vienmēr varot attaisnot pamattiesību ierobežošanu, tomēr demokrātiskā tiesiskā valstī esot būtiski nodrošināt krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulēšanu saprātīgā laikā un tas esot visas sabiedrības interesēs. Ar apstrīdētajās normās noteikto likumdevējs esot apstiprinājis, ka īpaši sarežģītās un apjomīgās lietās nepieciešams noteikt ilgāku apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu, lai kriminālprocesa dalībniekiem būtu vairāk laika īstenot tiesības uz sprieduma pārsūdzēšanu, tostarp sagatavot kvalitatīvu apelācijas sūdzību. Apstrīdētajās normās noteiktais pamattiesību ierobežojums veicinot kriminālprocesa raitu norisi, jo ļaujot apsūdzētajam un viņa aizstāvim savlaicīgi sagatavot un iesniegt apelācijas sūdzību. Šis pamattiesību ierobežojums veicinot arī krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulēšanu saprātīgā laikā, mazinot kriminālprocesa nepamatotas novilcināšanas riskus. Minētie apsvērumi esot būtiski, lai nodrošinātu raitu kriminālprocesa norisi un pēc iespējas mazinātu kriminālprocesa dalībnieku tiesību ierobežošanu, piemēram, situācijā, kad tiek ierobežotas apsūdzētā tiesības uz brīvību. Apelācijas tiesvedībā lieta tiekot izspriesta pēc būtības. Tas nozīmējot to, ka apelācijas instances tiesa pārbauda pirmās instances tiesas sprieduma pamatotību un tiesiskumu, vērtējot un analizējot pierādījumus. Līdz ar to esot svarīgi nodrošināt kriminālprocesa dalībniekiem iespēju ne tikai iepazīties ar pirmās instances tiesas sprieduma saturu, bet arī sagatavot un iesniegt apelācijas sūdzību atbilstoši Kriminālprocesa likuma prasībām. Procesuālā termiņa ilgums negarantējot sagatavotās apelācijas sūdzības kvalitāti, jo tas esot atkarīgs no vairāku apstākļu kopuma, piemēram, no tā, vai persona pati veic savu aizstāvību, no personas juridiskajām zināšanām, no tā, vai aizstāvību nodrošina viens vai vairāki zvērināti advokāti, kā arī no tā, vai apsūdzētā aizstāvji ir aktīvi pildījuši savus amata pienākumus visā apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņā. Lai gan praksē zvērināti advokāti veicot vairāku personu aizstāvību dažādās lietās, tomēr viņiem esot iespēja savlaicīgi plānot un koordinēt savu noslodzi. Turklāt, uzņemoties aizstāvēt personas īpaši sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos, aizstāvjiem, visticamāk, esot iespēja jau laikus paredzēt to, ka spriedums būs ļoti apjomīgs. Tā kā ir vēl arī citi apstākļi, kas var ietekmēt sagatavotās apelācijas sūdzības kvalitāti, neesot pamata atzīt, ka tikai procesuālā termiņa ilgums nodrošinātu procesuālo dokumentu kvalitāti. Pēc tiesībsarga ieskata, jau tas vien, ka kriminālprocess ilgst vairākus gadus, pats par sevi pamato nepieciešamību rast tādus tiesiskus risinājumus, kas efektivizētu kriminālprocesa izskatīšanu. Tādējādi tiktu veicināta kriminālprocesa izskatīšana saprātīgā laikā. Pieteikuma iesniedzējs esot norādījis vairākus iespējamos risinājumus leģitīmā mērķa sasniegšanai, paredzot ilgāku apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu. Taču neviens no Pieteikuma iesniedzēja piedāvātajiem risinājumiem nenodrošinātu leģitīmā mērķa sasniegšanu vismaz tādā pašā kvalitātē, kādu nodrošina apstrīdētajās normās noteiktais termiņš. Šie risinājumi radītu risku, ka kriminālprocess netiks izskatīts savlaicīgi, vai arī nenodrošinātu tiesisko stabilitāti, normatīvā regulējuma skaidrību un paredzamību. Paredzot tiesības iesniegt apelācijas sūdzības papildinājumus, likumdevējs esot devis personai iespēju sniegt papildu argumentāciju par apelācijas sūdzībā norādītajiem apsvērumiem arī pēc apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņa beigām, tātad kopumā 30 dienu laikā. Šāds mehānisms nodrošinot personai iespēju papildus norādīt arī tādus argumentus, kurus tā dažādu apsvērumu dēļ nevarēja norādīt apelācijas sūdzībā. Tādējādi arī tiekot veicināta kvalitatīvu procesuālo dokumentu un tajos ietverto pozīciju iesniegšana tiesā. Laikā no saīsinātā tiesas sprieduma saņemšanas līdz pilna tiesas sprieduma pieejamības dienai apsūdzētajam esot iespējams sagatavoties tam, lai efektīvi izmantotu tiesības uz aizstāvību. Taču tikai pēc pilna tiesas sprieduma saņemšanas kriminālprocesa dalībnieki varot pilnvērtīgi iepazīties ar tā motivāciju un izstrādāt savu apelācijas sūdzībā ietveramo argumentāciju. 6. Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa universitātes Juridiskās fakultātes vadošais pētnieks, asociētā profesora p. i. Dr. iur. Jānis Baumanis - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Pārsūdzēšana apelācijas kārtībā tiekot veikta nolūkā panākt pirmās instances tiesas sprieduma atcelšanu, citstarp juridisku iemeslu dēļ. Ņemot vērā minēto, lietā Nr. 2019-15-01 izteiktie argumenti esot attiecināmi arī uz izskatāmajā lietā izvērtējamo jautājumu. Proti, personai, pārsūdzot pirmās instances tiesas spriedumu apelācijas kārtībā, esot tiesības iesniegt apelācijas sūdzības papildinājumus, lūgt apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņa atjaunošanu, kā arī lūgt, lai spēkā stājies spriedums tiktu izskatīts no jauna sakarā ar materiālo vai procesuālo likuma normu būtisku pārkāpumu. Visbeidzot, gadījumā, ja pirmās instances tiesa pieļāvusi kādu Krimināllikuma vai Kriminālprocesa likuma pārkāpumu, tas daudzējādā ziņā jau esot saskatāms saīsinātajā spriedumā, kas ļaujot jau laikus gatavot apelācijas sūdzību par juridiskajiem apstākļiem. Turklāt aizstāvja dalība krimināllietas iztiesāšanā sekmējot aizstāvības tiesību izmantošanu, sastādot apelācijas sūdzību. Tāpat apsūdzētajam un aizstāvjiem esot iespēja piedalīties pirmās instances tiesas sēdēs, tostarp tiesu debatēs, kurās izskan prokurora argumenti par apsūdzētā vainu vai nevainīgumu un par apsūdzētajam piemērojamā soda veidu un mēru. Esot jāatzīst, ka pirmās instances tiesas sprieduma pārsūdzēšana apelācijas kārtībā iespējama arī faktisku iemeslu dēļ. Lietas izskatīšana apelācijas instances tiesā esot lietas otrreizēja izskatīšana pēc būtības un papildu garantija tam, ka tiesas spriedums ir tiesisks un pamatots. Minētie kriminālprocesuālie institūti nodrošinot Satversmes 92. panta pirmajā teikumā paredzētās tiesības uz taisnīgu tiesu gan tad, ja pirmās instances tiesa ir nepareizi piemērojusi Krimināllikuma vai Kriminālprocesa likuma normas, respektīvi, juridisku iemeslu dēļ, gan faktisku iemeslu dēļ. Tomēr sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos, kuros tiek vērtēti daudzu gadu garumā pastāvējuši dažādi faktiskie apstākļi, kas analizēti simtiem lappušu garos pirmās instances tiesas spriedumos, personai, kurai ir tiesības uz aizstāvību, papildus iepriekš norādītajām tiesiskajām garantijām esot nepieciešamas vēl arī papildu garantijas, lai tiktu novērsta nevainīgas personas atzīšana par vainīgu noziedzīga nodarījuma izdarīšanā un sodīšana. Šādas garantijas pilnā mērā tiekot sniegtas tādējādi, ka tiesas izmeklēšana un tiesas debates apelācijas instances tiesā notiek sūdzībā izteikto prasību apjomā un ietvaros, kurus nedrīkst pārsniegt. Apelācijas sūdzībā nepieminētie lietas faktiskie apstākļi līdz ar to novērtējumu tiekot ņemti vērā apelācijas instances tiesā gadījumā, ja tie rada šaubas par personas, kurai ir tiesības uz aizstāvību, vainu vai atbildību pastiprinošiem apstākļiem. Šīs tiesiskās garantijas ļaujot apelācijas instances tiesai novērst pārkāpumu, ko pirmās instances tiesa pieļāvusi faktisko apstākļu novērtējumā, pat tad, ja apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš ir ierobežojis iespēju uz šo pārkāpumu norādīt apelācijas sūdzībā. Tādējādi tiekot ievērots gan kriminālprocesa pamatprincips, ka ikvienam ir tiesības uz lietas izskatīšanu taisnīgā, objektīvā un neatkarīgā tiesā, gan arī tiesības uz taisnīgu tiesu. Turklāt iepriekš norādītajos gadījumos apelācijas sūdzības ietvaru pārsniegšana judikatūrā esot atzīta par apelācijas instances tiesas pienākumu. Tā kā Pieteikuma iesniedzējs krimināllietā ir persona, kurai ir tiesības uz aizstāvību, viņa tiesības, kas paredzētas Satversmes 92. panta pirmajā teikumā, apelācijas instances tiesā esot pilnībā nodrošinātas ar šīs instances tiesas pienākumu pārsniegt apelācijas sūdzības ietvarus. Visbeidzot, apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš esot nepieciešams un nedrīkstot būt pārāk ilgs, jo tas nodrošinot kriminālprocesuālās tiesiskās kārtības noteiktību un kalpojot kriminālprocesa pamatprincipa - tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā - garantēšanai. Nosakot termiņu, kādā iesniedzama aizstāvībai nepieciešamā apelācijas sūdzība, esot jāievēro ne tikai tās personas pamattiesības, kurai ir tiesības uz aizstāvību, bet arī citu kriminālprocesa dalībnieku pamattiesības un sabiedrības interese par krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulēšanu saprātīgā laikā. 7. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes lektors un Krimināltiesisko zinātņu katedras vadītāja p. i. Mg. iur. Gunārs Kūtris - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Apsūdzētajam nenoliedzami vajagot būt dotai iespējai organizēt savu aizstāvību piemērotā veidā. Tāpat procesuālajām darbībām kriminālprocesā esot nepieciešams atbilstošs un noteikts laiks. Līdz ar to jebkurš procesuālais termiņš, kas atvēlēts personai tās tiesību īstenošanai, esot šīs tiesības ierobežojošs apstāklis. Pārsūdzības termiņu noteikšana nodrošinot pienācīgu tiesu sistēmas darbību un atbilstību tiesiskās drošības principam. Tiesiskā stabilitāte esot būtiska tiesiskās drošības principa sastāvdaļa, kas prasot ne vien noregulētu tiesvedības procesu, bet arī tiesiski noturīgu tā noslēgumu. Nedrīkstot aizmirst, ka kriminālprocesa galarezultātu gaida ne tikai persona, kura īsteno savu aizstāvību, bet arī cietušais un visa sabiedrība. Tāpēc vajagot būt līdzsvarotām visu personu tiesībām, lai konkrētās attiecības tiktu noregulētas saprātīgā laikā. Apstrīdēto normu redakciju esot rūpīgi izvērtējuši eksperti. Šo normu mērķis esot nevis ierobežot kādas tiesības, bet - tieši pretēji - uzlabot tiesību uz aizstāvību īstenošanu sarežģītākās krimināllietās. Vairumā valstu apelācijas pārsūdzības termiņš neesot garāks par 20 dienām, proti, viena nedēļa Vācijā, astoņas dienas Čehijā un Ungārijā, 10 dienas Grieķijā (ārvalstīs dzīvojošiem - 30 dienas) un Francijā, divas nedēļas vai 14 dienas Īrijā, Polijā un Nīderlandē, 15 dienas Beļģijā, Dānijā, Igaunijā, Slovēnijā un Itālijā (Itālijā gan atkarībā no lietas kategorijas termiņš varot būt līdz pat 45 dienām), 20 dienas Lietuvā, Portugālē un Zviedrijā, četras nedēļas Austrijā, 30 dienas Somijā. Eiropas Cilvēktiesību tiesa, vērtējot apelācijas sūdzības iesniegšanai paredzētā termiņa ilgumu, pievēršot uzmanību vairākiem apstākļiem, taču galvenais esot tas, vai apstrīdētajās normās noteiktais apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš ir pietiekams, lai apsūdzētais varētu sagatavot un iesniegt apelācijas sūdzību. Prasība pēc kāda noteikta apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņa neizrietot nedz no Satversmes, nedz no Konvencijas vai kāda cita starptautiskā dokumenta. Tā neesot izsecināma arī no Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūras. Tiesību doktrīnā dominējot doma, ka, no vienas puses, ir nepieciešams saprātīgs un pietiekams termiņš, lai varētu iesniegt pamatotu apelācijas sūdzību, taču šī "pietiekamība" esot atkarīga gan no lietas sarežģītības, gan no sūdzības rakstītāja profesionālajām iemaņām. Savukārt no otras puses, tāpat tiesiskās stabilitātes interesēs, tiekot prasīts, lai tiesas spriedums noteiktā laika posmā stātos spēkā. Tas nozīmējot, ka termiņam jābūt noteiktam ar likumu un jābūt pietiekamam. Tiesas spriedums pēc būtības neesot atskaites punkts sūdzības sagatavošanai, jo persona savu aizstāvību pret apsūdzību veidojot visa kriminālprocesa laikā. Lai gan ar sprieduma argumentiem jeb motivāciju ir iespējams iepazīties tikai pēc pilna tiesas sprieduma saņemšanas, tomēr nevarot atzīt, ka tikai tad arī tiek pieņemts lēmums par apelācijas sūdzības gatavošanu. Pierādījumu attiecināmības, pieļaujamības un ticamības izvērtēšana parasti notiekot visā iztiesāšanas procesa laikā, un tas nozīmējot, ka tajā pašā laikā jau tiek gatavota arī noraidāmo (apstrīdamo) pierādījumu analīze. Šajā laika posmā tiekot fiksēti un analizēti arī tiesas pieļautie procesuālie pārkāpumi. Tādējādi personai, kas sekojusi tiesas procesa gaitai, būtu labi jāpārzina lietas materiāli un būtiskie apstākļi. Saīsinātais spriedums atklājot tiesas pārliecību, proti, atklājot to, vai tiesa ir vai nav piekritusi apsūdzības vai aizstāvības argumentiem kopumā. Ja persona ir pārliecināta par sprieduma nepamatotību vai netaisnīgumu, saīsinātais spriedums esot kā signāls apelācijas sūdzības gatavošanas darba uzsākšanai. Profesionāls jurists zinot, ka sprieduma motīvu daļā tiesa būs devusi pierādījumu novērtējumu, un varot tam gatavoties. Turklāt no saīsinātā sprieduma esot skaidrs arī tas, kuriem jautājumiem nav jāpievērš uzmanība, piemēram, kādā daļā persona ir attaisnota, kāda daļa mantas nav konfiscēta. Savukārt pēc pilnā sprieduma saņemšanas vajagot iepazīties ar tā saturu un izprast tiesas motivāciju, kā arī tās veikto interpretāciju. Uz šīs izpētes pamata esot precizējams sākotnējais apelācijas sūdzības projekts. Nenoliedzami, spriedumā varot būt atrodama arī kāda negaidīta tiesas atziņa, tiesību normas interpretācija vai no tiesu prakses atšķirīgs vērtējums. Tas, protams, varot radīt nepieciešamību veikt padziļinātu izpēti, taču šādas situācijas esot retums. Jebkurā gadījumā vajagot ņemt vērā to, ka Kriminālprocesa likums paredz iespēju iesniegt apelācijas sūdzības papildinājumus. Kriminālprocesa ilgums - gan pirmstiesas procesā, gan iztiesāšanā - ne vienmēr liecinot par lietas apjomu vai sarežģītību. Daudz kas esot atkarīgs arī no darba organizācijas un iesaistīto personu attieksmes pret procesuālo pienākumu. Taču, lai gan process tā ilguma dēļ kopumā konkrētajā krimināllietā esot pelnījis nopietnu kritiku, vienlaikus tas esot devis ilgu laiku tieši aizstāvības tiesību realizēšanai - gan pierādījumu izvērtēšanai, gan tiesību doktrīnas un judikatūras meklēšanai. Krimināllietas sējumu skaits ne vienmēr liecinot par lietas apjomu vai sarežģītību. Krimināllietu sējumos mēdzot būt citstarp apkopoti gan nevajadzīgi dokumenti, gan arī vairākkārtējas apjomīgu dokumentu kopijas. Konkrētajā gadījumā četru mēnešu laikā esot bijis iespējams kvalitatīvi izanalizēt 455 lappuses garo (saīsināto) spriedumu, kā arī sagatavoties pilnā sprieduma pārsūdzībai. Savukārt atlikušo nepilnu 1500 lappušu izvērtēšana 20 (plus 10) dienās nebūtu uzskatāma par pārāk apgrūtinošu vismaz trim profesionāliem advokātiem, ja vien aizstāvības interesēs kriminālprocesa gaitā ir veikta rūpīga visu apstākļu un pierādījumu analīze. 8. Pieaicinātā persona - Rīgas Juridiskās augstskolas vieslektore, Baltic Human Rights Society un starptautiskās nevalstiskās organizācijas Fair Trials eksperte LL.M. Ilze Tralmaka - norāda, ka kriminālprocesā visvairāk ir ierobežotas tieši apsūdzētā tiesības un apsūdzētā tiesību ievērošanai kriminālprocesā ir jāpiemēro augstākais standarts. Eiropas Cilvēktiesību tiesa uzskatot, ka apelācijas instancē, kurā kriminālprocesā tiek vērtēti gan lietas juridiskie, gan faktiskie apstākļi, pieejai tiesai jābūt brīvākai nekā kasācijas instancē. Apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš nodrošinot to, ka saprātīgā laikā pēc pirmās instances tiesas sprieduma pieņemšanas vai nu kriminālprocesa dalībnieki iesniedz apelācijas sūdzību, vai arī šis spriedums stājas likumīgā spēkā un var tikt izpildīts. Atšķirībā no kasācijas instances, apelācijas instances tiesa atkārtoti izskatot gan lietas juridiskos, gan faktiskos apstākļus. Tātad apelācijas instances tiesas kompetence esot ievērojami plašāka, tādēļ arī apelācijas sūdzībā norādītie apstākļi pēc sava satura un būtības varot būt ievērojami apjomīgāki. Apsūdzētais un viņa aizstāvis, kas piedalījušies tiesvedībā pirmajā instancē, esot pilnībā iepazinušies ar lietas materiāliem, un saīsinātais pirmās instances tiesas spriedums informējot par tiesas pieņemto lēmumu attiecībā uz būtiskākajiem lietā noskaidrojamiem jautājumiem. Tomēr pilnvērtīgu apelācijas sūdzības sagatavošanu esot iespējams uzsākt tikai tad, kad ir saņemts pilns pirmās instances tiesas spriedums. Tieši sprieduma motīvu daļā esot ietverti un detalizēti izklāstīti būtiskākie tiesas apsvērumi, kas apsūdzētajam un viņa aizstāvim ļaujot pieņemt lēmumu par to, vai, viņuprāt, tiesa ir pareizi piemērojusi tiesību normas, pietiekami pamatojusi pierādījumu pieņemšanu vai noraidīšanu, atbildējusi uz būtiskiem aizstāvības argumentiem, pietiekami motivējusi konkrētā soda piemērošanu un ņēmusi vērā citus lietā būtiskus apstākļus. Tikai pēc iepazīšanās ar pilnu pirmās instances tiesas spriedumu esot iespējams pieņemt informētu lēmumu par to, kādā apjomā un attiecībā uz kuriem pirmās instances tiesas spriedumā izklāstītajiem juridiskajiem un tiesiskajiem aspektiem iesniedzama apelācijas sūdzība. Lai gan kriminālprocess ir personas tiesības visvairāk ierobežojošais process, laiks, kas apsūdzētajam šobrīd ir atvēlēts apelācijas sūdzības sagatavošanai un iesniegšanai kriminālprocesā, esot visīsākais salīdzinājumā ar citiem procesiem. Atkarībā no tā, ar kuru dienu tiek uzsākts 20 dienu termiņa skaitījums, šis termiņš - 20 kalendāra dienas - pat bez svētku dienām varot ietvert trīs nedēļas nogales un tādējādi attiecīgi saīsināties līdz 14 darba dienām. Četru darba dienu intervāls starp apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu īpaši sarežģītās un apjomīgās krimināllietās un administratīvo pārkāpumu lietās (pārsūdzības termiņš - 10 darba dienas) pirmšķietami neesot loģisks un samērīgs attiecībā uz sekām, kas apsūdzētajam var iestāties administratīvā pārkāpuma procesā un kriminālprocesā. Šāda situācija sistēmiski neatbilstot kriminālprocesa iespējamā iznākuma nopietnībai salīdzinājumā ar citiem tiesvedības procesiem. Likumdevējam esot brīva izvēle attiecībā uz to, vai apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš nosakāms dienās, darba dienās vai mēnešos. Tomēr tad, ja apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš ir noteikts dienās, likumdevējam būtu jāņem vērā arī tas, ka šis termiņš var ietvert brīvdienas un svētku dienas, tātad attiecīgi saīsināties. Saistībā ar to esot jāņem vērā arī apsūdzētās personas un tās aizstāvju tiesības uz atpūtas laiku un privāto dzīvi. Nevarot piekrist Saeimas atbildes rakstā norādītajam, ka apsūdzētais un viņa aizstāvis jau laikus var novērtēt situāciju un piesaistīt vairākus aizstāvjus. Vairāku aizstāvju piesaistīšana esot saistīta ar papildu izmaksām, un personas iespēja pilnvērtīgi izmantot savas pamattiesības kriminālprocesā nevarot būt atkarīga no personas finanšu līdzekļiem. Valsts šobrīd negarantējot vairāku aizstāvju piesaistīšanu par valsts līdzekļiem, līdz ar to šāda iespēja nevarot tikt ņemta vērā, nosakot normatīvo regulējumu, kas attiecas uz visiem apsūdzētajiem, arī tādiem, kuriem nepieciešama valsts nodrošinātā juridiskā palīdzība. Aizstāvim - zvērinātam advokātam - tāpat kā jebkurai citai nodarbinātai personai esot tiesības uz pienācīgu atpūtas laiku un tiesības uz privāto dzīvi. Termiņš - 20 dienas -, īpaši ja tajā ietilpst arī brīvdienas un svētku dienas, īpaši apjomīgās un sarežģītās krimināllietās varot nebūt pietiekams, lai aizstāvis paspētu pilnvērtīgi sagatavot apelācijas sūdzību. Likumdevējam vajagot noteikt tādu apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu (vai termiņa pagarināšanas iespēju), kas ļautu pielāgoties dažādām situācijām un nodrošinātu visiem apsūdzētajiem iespēju pienācīgi sagatavot un iesniegt apelācijas sūdzību. Attiecībā uz apsūdzēto, īpaši tad, ja viņš atrodas apcietinājumā, tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā nenoliedzami esot būtiska tiesību uz taisnīgu tiesu garantija. Tomēr tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā esot tikai viena no tiesību uz taisnīgu tiesu garantijām un nevarot tikt nodrošinātas uz citu būtisku garantiju vai procesa taisnīguma rēķina. Attiecībā uz citiem kriminālprocesa dalībniekiem esot būtiski ņemt vērā to, ka, atšķirībā no apsūdzētās personas, citu kriminālprocesa dalībnieku tiesības uz taisnīgu tiesu ir aplūkojamas civilprocesuālā aspektā. Proti, citiem kriminālprocesa dalībniekiem kriminālprocesā esot skartas "civilās tiesības vai pienākumi" Konvencijas 6. panta izpratnē. Apsūdzēto tiesības kriminālprocesā prasot augstāku aizsardzības līmeni nekā kriminālprocesa dalībnieku tiesības civilprocesā. Tiesiskā noteiktība un tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā nevarot tikt aizsargātas, ierobežojot tikai apsūdzēto tiesības. Šajā aspektā nozīme esot arī tam, vai valsts ir sakārtojusi tiesvedības procesa regulējumu un organizāciju tā, ka apsūdzētā tiesības netiek būtiski apdraudētas citviet tiesas procesā. Izskatāmajā lietā viens no apstākļiem, kas varētu negatīvi ietekmēt personu tiesības uz tiesisko noteiktību, turklāt daudz būtiskāk nekā saprātīgi pagarināts apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš īpaši sarežģītās un apjomīgās krimināllietās, esot neregulētais termiņš, kurā kļūst pieejams pilns spriedums. Vērtējot, vai 20 dienu garais apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš kriminālprocesā ir samērīgs, esot jāņem vērā arī tas, cik liels ir ieguvums attiecībā pret kopējo procesa ilgumu un citiem procesu kavējošiem faktoriem salīdzinājumā ar pūlēm, kādas jāpieliek, lai iekļautos apelācijas sūdzības iesniegšanai noteiktajā termiņā. Kriminālprocesā nepastāvot citi mehānismi, kas dotu apsūdzētajam iespēju iegūt papildu laiku apelācijas sūdzības sastādīšanai un iesniegšanai. Iespēja iesniegt apelācijas sūdzības papildinājumus nenoliedzami sniedzot papildu laiku, lai sagatavotu un jau iepriekš iesniegtajai apelācijas sūdzībai pievienotu papildu apsvērumus. Tomēr arī šādā gadījumā apsūdzētajam un viņa aizstāvim vispirms esot pilnībā jāiepazīstas ar pirmās instances tiesas sprieduma motīviem un jāpieņem lēmums attiecībā uz visiem apstākļiem, kuri tiks ietverti apelācijas sūdzībā. Iesniedzot papildinājumus, neesot pieļaujama sūdzības paplašināšana vai grozīšana, ietverot tajā pēc būtības jaunus apsvērumus (lūgumus). Tiesības lūgt nokavēta termiņa atjaunošanu esot izmantojamas izņēmuma gadījumā, kad termiņš nokavēts kādu īpašu apstākļu dēļ, piemēram, apsūdzētā vai cita kriminālprocesa dalībnieka, aizstāvja vai pārstāvja slimības vai citu neplānotu apstākļu dēļ. Šis mehānisms papildus noslogojot gan apelācijas sūdzības iesniedzēju, gan tiesu un nebūtu izmantojams visos gadījumos, kad lieta ir īpaši sarežģīta un apjomīga un pilnvērtīgai apelācijas sūdzības sastādīšanai un iesniegšanai nepietiek laika. Ņemot vērā iepriekš minēto, varot secināt, ka apstrīdētās normas, kas par maksimālo apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu īpaši sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos nosaka 20 dienas, tai skaitā gan brīvdienas, gan svētku dienas, pieļauj to, ka atsevišķos kriminālprocesos šāds termiņš var būt nepietiekams pilnvērtīgai apelācijas sūdzības sagatavošanai un iesniegšanai vai arī šāda termiņa ievērošana var prasīt nesamērīgas pūles. Attiecīgajos gadījumos varot tikt būtiski skartas personas tiesības uz pieeju tiesai un tiesības uz pienācīgu laiku un iespējām sagatavot aizstāvību. Šādu risku varētu novērst, piemēram, nosakot nedaudz garāku maksimālo laika posmu, par kādu var tikt pagarināts apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš, bet vienlaikus paredzot tiesai lielāku brīvību veikt individuālu izvērtējumu un maksimālā termiņa robežās piešķirt tādu pagarinājumu, kādu tā uzskata par samērīgu un atbilstošu, ņemot vērā lietas apjomu, sarežģītību, aizstāvības resursus, kopējo lietas izskatīšanas ilgumu, apelācijas termiņā iekrītošās brīvdienas un svētku dienas, kā arī citus apstākļus. 9. Pieaicinātā persona - zvērināta advokāta palīgs Mg. iur. Armands Smans - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Jautājums par to, vai valsts ir atvēlējusi apsūdzētajam pietiekamu laiku un iespējas sagatavot aizstāvību kriminālprocesā, tai skaitā iesniegt kvalitatīvu apelācijas sūdzību, esot nesaraujami saistīts ar konkrētu kriminālprocesu un to raksturojošiem elementiem, citstarp kriminālprocesa apjomu un sarežģītību. Tas, ka īpašos gadījumos, kas saistīti ar konkrētu kriminālprocesu, var pastāvēt objektīva nepieciešamība pagarināt apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu, nepārprotami izrietot no apstrīdētajām normām, un to jau atzīstot arī likumdevējs. Tā kā katrs kriminālprocess pēc to raksturojošiem elementiem ir atšķirīgs, noteikt vienu un visiem gadījumiem piemērotu apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu nemaz neesot iespējams. Aizstāvībai, gatavojot apelācijas sūdzību, esot nepieciešams rūpīgi izvērtēt tiesas spriedumā norādītos apsvērumus, citstarp par pierādījumiem, uz kuriem pamatoti tiesas secinājumi, motīviem, kāpēc tiesa noraidījusi citus pierādījumus, apsūdzētā atbildību pastiprinošiem un mīkstinošiem apstākļiem, kā arī motīviem attiecībā uz konkrētā soda piemērošanu. Cik ilgs laiks šo apsvērumu izvērtēšanai un atspēkošanai atzīstams par saprātīgu, tas esot atkarīgs gan no pirmās instances tiesas sprieduma apjoma, gan no tajā ietvertajiem motīviem, kas kļūstot zināmi tikai pēc tam, kad ir pieejams pilns spriedums. Atšķirībā no kasācijas sūdzības, apelācijas sūdzībā varot būt nepieciešams ietvert lietā esošo pierādījumu un to pietiekamības izvērtējumu kontekstā ar pirmās instances tiesas norādītajiem motīviem. Apsūdzētais, piedaloties lietas izskatīšanā, varot atklāt būtiskus Kriminālprocesa likuma pārkāpumus un zināmā mērā sagatavoties pārsūdzībai daļā par materiālo un procesuālo normu piemērošanas pareizību. Tomēr, kas attiecas uz tiesas motīviem par apsūdzētā vainīgumu pēc būtības, pilnvērtīgi sagatavoties to atspēkošanai iepriekš neesot iespējams. Šie motīvi kļūstot zināmi tikai tad, kad ir pieejams pilns tiesas spriedums. Turklāt tiesas veiktais pierādījumu novērtējums varot atšķirties no tiesas procesa laikā apsūdzības sniegtā pierādījumu novērtējuma. Vērtējot apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 92. panta pirmajam teikumam, esot svarīgi pārbaudīt, vai šīs normas nodrošina līdzsvaru starp nepieciešamību nodrošināt tiesisko stabilitāti un tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā, no vienas puses, un nepieciešamību noteikt taisnīgu jeb pietiekamu pārsūdzības termiņu, no otras puses. Šobrīd tiesas iespējas reaģēt uz kriminālprocesa īpašo sarežģītību un apjomu esot aprobežotas ar iespēju lemt par pārsūdzības termiņa pagarināšanu par 10 dienām. Kriminālprocesa likums esot nelokāms. Tas gan paredzot iespēju sarežģītos un apjomīgos kriminālprocesos pagarināt apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņu, taču neparedzot iespēju samērot termiņa pagarinājumu ar konkrēto kriminālprocesu raksturojošiem elementiem un to individualizēt. Turklāt apstrīdētajās normās apelācijas sūdzības iesniegšanas termiņš esot noteikts kalendāra dienās, nevis darba dienās, tādējādi vēl vairāk samazinot laiku, kas ir aizstāvības rīcībā apelācijas sūdzības sagatavošanai. Arī izskatāmajā gadījumā apelācijas sūdzības sagatavošanai valstī noteikto svētku dienu un brīvdienu dēļ esot atlikušas tikai 11 darba dienas. Tāda situācija, ka aizstāvības sagatavošanai atvēlētais laika posms ir atkarīgs no tā, vai pilns pirmās instances tiesas spriedums ir vai nav sagatavots pirms valstī noteiktajiem svētkiem, demokrātiskā tiesiskā valstī nebūtu pieļaujama. Modernākā tiesiskajā regulējumā pārsūdzības termiņš esot noteikts darba dienās. Apstrīdēto normu leģitīmo mērķi - nodrošināt tiesisko stabilitāti un tiesības uz kriminālprocesa pabeigšanu saprātīgā termiņā - varot sasniegt ar apsūdzētā tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, proti, paredzot, ka tiesa var lemt par pārsūdzības termiņa pagarināšanu kriminālprocesa īpašas sarežģītības un apjoma dēļ, bet nenosakot maksimālo laika posmu, par kādu termiņš būtu pagarināms, un to atstājot tiesas ziņā atkarībā no konkrētā kriminālprocesa raksturojošiem elementiem. Tiesības atjaunot nokavēto procesuālo termiņu nenovēršot apstrīdēto normu neatbilstību samērīguma principam. Iemeslam, kas attaisno nokavējumu, vajagot būt tādam, kas objektīvi liedz personai jebkuru iespēju izpildīt attiecīgo procesuālo darbību un nav bijis atkarīgs no personas gribas. Kriminālprocesa apjoms un sarežģītība nevarot liegt jebkuru iespēju iesniegt apelācijas sūdzību, bet varot liegt iespēju iesniegt kvalitatīvu apelācijas sūdzību. 10. Pieaicinātā persona - Ģenerālprokuratūras Krimināltiesiskā departamenta Korupcijas apkarošanas koordinācijas nodaļas virsprokurors Mg. iur. Māris Leja - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 92. panta pirmajam teikumam. Lai gan Kriminālprocesa likuma prasības attiecībā uz kasācijas sūdzības (protesta) saturu daļēji atšķiras no apelācijas sūdzībai (protestam) izvirzītajām prasībām, tomēr likums kopumā sniedzot līdzvērtīgas iespējas sastādīt gan kvalitatīvu apelācijas sūdzību (protestu), gan kasācijas sūdzību (protestu). Turklāt pēc apelācijas sūdzības (protesta) iesniegšanas Kriminālprocesa likums paredzot ievērojami plašākas iespējas - salīdzinājumā ar kasācijas tiesvedību - panākt zemākas instances tiesas kļūdu labošanu neatkarīgi no sūdzības (protesta) kvalitātes. Kriminālprocesa dalībnieku piedalīšanās tiesvedības procesā pirmās instances tiesā nodrošinot to, ka viņi var sekot tiesvedības gaitai un laikus sagatavoties savu tiesību izmantošanai apelācijas instances tiesā. Dalība tiesvedībā pirmās instances tiesā ļaujot katram kriminālprocesa dalībniekam norādīt tiesai uz apstākļiem, kas ir būtiski lietas iztiesāšanā, kā arī uz pieļautiem tiesību normu pārkāpumiem, bet, ja attiecīgie argumenti netiek ievēroti un pārkāpumi netiek novērsti, atzīmēt tos, lai vēlāk iekļautu apelācijas sūdzības argumentos. Arī saīsinātā sprieduma aprakstošā un rezolutīvā daļa ļaujot gatavoties apelācijas sūdzības (protesta) sastādīšanai. Šajā procesa stadijā apsūdzētajam, prokuroram un cietušajam gan vēl neesot zināmi sprieduma motīvi, tomēr tos prognozēt vismaz daļēji esot iespējams. Vērtējot apstrīdētajās normās paredzēto termiņu, tas esot skatāms kopsakarā ar kriminālprocesa dalībnieku tiesībām iesniegt sūdzības vai protesta papildinājumus, negrozot sākotnējā lūguma būtību. Turklāt arī aizstāvja dalība krimināllietas iztiesāšanā sekmējot aizstāvības tiesību izmantošanu, sastādot apelācijas sūdzību. Apjomīgs spriedums īpaši sarežģītā un apjomīgā kriminālprocesā varot būt arī objektīvs un no personas gribas neatkarīgs apstāklis, kura dēļ varētu lūgt termiņa atjaunošanu. Tāpat esot jāievēro ne tikai apsūdzētā, bet arī citu kriminālprocesa dalībnieku pamattiesības un sabiedrības interese par krimināltiesisko attiecību taisnīgu noregulēšanu saprātīgā laikā. No Kriminālprocesa likuma 553. panta pirmās daļas izrietot, ka tiesnesim jāpieņem lēmums par apelācijas sūdzības vai protesta atstāšanu bez virzības, dodot iesniedzējam papildu laiku. Tas darāms arī tad, ja konstatēti būtiski defekti vienā no svarīgākajām šā procesuālā dokumenta sastāvdaļām, proti, aprakstā kā izpaudusies sprieduma nepareizība. Turpretim pēc kasācijas sūdzības (protesta) iesniegšanas šāda iespēja novērst trūkumus neesot paredzēta. No Kriminālprocesa likuma 561. panta pirmās daļas otrā teikuma izrietot, ka apelācijas instances tiesā ir piemērojama virkne normu, kas reglamentē iztiesāšanu pirmās instances tiesā, tostarp Kriminālprocesa likuma 455. panta pirmā daļa, kas noteic, ka tiesas sēdē apsūdzētajam, viņa pārstāvim un aizstāvim, cietušajam un viņa pārstāvim, un prokuroram ir vienādas tiesības pieteikt lūgumus, iesniegt pierādījumus, norādot, kādēļ tie nebija iesniegti tiesā līdz šim, piedalīties pierādījumu pārbaudē, iesniegt tiesai rakstveida paskaidrojumus, piedalīties tiesas debatēs, kā arī citu krimināllietas iztiesāšanas gaitā radušos jautājumu izskatīšanā. Arī tiesas debatēs apelācijas instances tiesā katrs kriminālprocesa dalībnieks no jauna varot izteikties par lietas izlemšanā nozīmīgiem jautājumiem (Kriminālprocesa likuma 506. pants), tai skaitā precīzāk un skaidrāk formulējot savus apsvērumus un argumentus. Iepriekš minētās kriminālprocesa dalībnieku tiesības esot ierobežotas vienīgi ar apelācijas sūdzības (protesta) ietvariem. Taču tie neliedzot kriminālprocesa dalībniekiem tiesības apelācijas instances tiesā izvirzīt jaunus juridiskus argumentus, precizēt savus apsvērumus, iesniegt jaunus pierādījumus u. tml., ja tie nav minēti apelācijas sūdzībā vai protestā, jo ar apelācijas sūdzībā (protestā) izteiktu prasību apjomu un ietvaru minētās normas izpratnē esot jāsaprot nevis apelācijas sūdzībā (protestā) norādītie argumenti vai apsvērumi, bet gan apjoms, kādā pārsūdzēts pirmās instances tiesas spriedums, un apelācijas instances tiesai pieteiktie lūgumi. Tātad, ja apelācijas sūdzībā ir lūgts personu attaisnot vai piemērot tai vieglāku sodu vai apelācijas protestā ir lūgts atcelt attaisnojošo spriedumu, kriminālprocesa dalībnieks šajās robežās esot tiesīgs izvirzīt arī tādus apsvērumus vai argumentus, kas nav iepriekš norādīti apelācijas sūdzībā vai protestā. Papildus esot jāņem vērā tas, ka diena, kad kļūst pieejams pilns spriedums apjomīgā un sarežģītā kriminālprocesā, ir zināma savlaicīgi, ilgāku laiku uz priekšu. Tādējādi kriminālprocesa dalībnieki varot laikus organizēt darbu tā, lai apelācijas sūdzības (protesta) sastādīšanai un iesniegšanai paredzētajā laikā galveno uzma …