Saeima ir pieņēmusi un Valsts prezidents izsludina šādu likumu: Par Eiropas konvenciju par kriminālspriedumu starptautisko spēkā esamību 1.pants. 1970.gada 28.maija Eiropas konvencija par kriminālspri

Article 37

if the requested State sees fit to take action on the request for enforcement.Article

1. Before a court takes a decision upon a request for enforcement the sentenced person shall be given the opportunity to state his views. Upon application he shall be heard by the court either by letters rogatory or in person. A hearing in person must be granted following his express request to that effect.
2. The court may, however, decide on the acceptance of the request for enforcement in the absence of a sentenced person requesting a personal hearing if he is in custody in the requesting State. In these circumstances any decision as to the substitution of the sanction under Article 44 shall be adjourned until, following his transfer to the requested State, the sentenced person has been given the opportunity to appear before the court.Article
3. The court, or in the cases referred to in Article 37, the authority empowered under the same article, which is dealing with the case shall satisfy itself: a that the sanction whose enforcement is requested was imposed in a European criminal judgment; b that the requirements of Article 4 are met; c that the condition laid down in Article 6.a is not fulfilled or should not preclude enforcement; d that enforcement is not precluded by Article 7; e that, in case of a judgment rendered in absentia or an ordonnance pēnale the requirements of Section 3 of this part are met.
4. Each Contracting State may entrust to the court

Article 37

the examination of other conditions of enforcement provided for in this Convention.Article 41The judicial decisions taken in pursuance of the present section with respect to the requested enforcement and those taken on appeal from decisions by the administrative authority referred to in Article 37 shall be appealable.Article 42The requested State shall be bound by the findings as to the facts in so far as they are stated in the decision or in so far as it is impliedly based on them. b — Clauses relating specifically to enforcement of sanctions involving deprivation of libertyArticle 43When the sentenced person is detained in the requesting State he shall, unless the law of that State otherwise provides, be transferred to the requested State as soon as the requesting State has been notified of the acceptance of the request for enforcement.Article

1. If the request for enforcement is accepted, the court shall substitute for the sanction involving deprivation of liberty imposed in the requesting State a sanction prescribed by its own law for the same offence. This sanction may, subject to the limitations laid down in paragraph 2, be of a nature or duration other than that imposed in the requesting State. If this latter sanction is less than the minimum which may be pronounced under the law of the requested State, the court shall not be bound by that minimum and shall impose a sanction corresponding to the sanction imposed in the requesting State.
2. In determining the sanction, the court shall not aggravate the penal situation of the person sentenced as it results from the decision delivered in the requesting State.
3. Any part of the sanction imposed in the requesting State and any term of provisional custody, served by the person sentenced subsequent to the sentence, shall be deducted in full. The same shall apply in respect of any period during which the person sentenced was remanded in custody in the requesting State before being sentenced in so far as the law of that State so requires.
4. Any Contracting State may, at any time, deposit with the Secretary General of the Council of Europe a declaration which confers on it in pursuance of the present Convention the right to enforce a sanction involving deprivation of liberty of the same nature as that imposed in the requesting State even if the duration of that sanction exceeds the maximum provided for by its national law for a sanction of the same nature. Nevertheless, this rule shall only be applied in cases where the national law of this State allows, in respect of the same offence, for the imposition of a sanction of at least the same duration as that imposed in the requesting State but which is of a more severe nature. The sanction imposed under this paragraph may, if its duration and purpose so require, be enforced in a penal establishment intended for the enforcement of sanctions of another nature. c — Clauses relating specifically to enforcement of fines and confiscationsArticle
5. If the request for enforcement of a fine or confiscation of a sum of money is accepted, the court

Article 37

shall convert the amount thereof into the currency of the requested State at the rate of exchange ruling at the time when the decision is taken. It shall thus fix the amount of the fine, or the sum to be confiscated, which shall nevertheless not exceed the maximum sum fixed by its own law for the same offence, or failing such a maximum, shall not exceed the maximum amount customarily imposed in the requested State in respect of a like offence.2. However, the court

Article 37

may maintain up to the amount imposed in the requesting State the sentence of a fine or of a confiscation when such a sanction is not provided for by the law of the requested State for the same offence, but this law allows for the imposition of more severe sanctions. The same shall apply if the sanction imposed in the requesting State exceeds the maximum laid down in the law of the requested State for the same offence, but this law allows for the imposition of more severe sanctions.3. Any facility as to time of payment or payment by instalments, granted in the requesting State, shall be respected in the requested State.Article 461. When the request for enforcement concerns the confiscation of a specific object, the court

Article 37

may order the confiscation of that object only in so far as such confiscation is authorised by the law of the requested State for the same offence.2. However, the court

Article 37

may maintain the confiscation ordered in the requesting State when this sanction is not provided for in the law of the requested State for the same offence but this law allows for the imposition of more severe sanctions.Article

1. The proceeds of fines and confiscations shall be paid into the public funds of the requested State without prejudice to any rights of third parties.
2. Property confiscated which is of special interest may be remitted to the requesting State if it so requires.Article 48If a fine cannot be exacted, a court of the requested State may impose an alternative sanction involving deprivation of liberty in so far as the laws of both States so provide in such cases unless the requesting State expressly limited its request to exacting of the fine alone. If the court decides to impose an alternative sanction involving deprivation of liberty, the following rules shall apply: a If conversion of a fine into a sanction involving deprivation of liberty is already prescribed either in the sentence pronounced in the requesting State or directly in the law of that State, the court of the requested State shall determine the nature and length of such sanction in accordance with the rules laid down by its own law. If the sanction involving deprivation of liberty already prescribed in the requesting State is less than the minimum which may be imposed under the law of the requested State, the court shall not be bound by that minimum and impose a sanction corresponding to the sanction prescribed in the requesting State. In determining the sanction the court shall not aggravate the penal situation of the person sentenced as it results from the decision delivered in the requesting State. b In all other cases the court of the requested State shall convert the fine in accordance with its own law, observing the limits prescribed by the law of the requesting State. d — Clauses relating specifically to enforcement of disqualificationArticle
3. Where a request for enforcement of a disqualification is made such disqualification imposed in the requesting State may be given effect in the requested State only if the law of the latter State allows for disqualification for the offence in question.
4. The court dealing with the case shall appraise the expediency of enforcing the disqualification in the territory of its own State.Article
5. If the court orders enforcement of the disqualification it shall determine the duration thereof within the limits prescribed by its own law, but may not exceed the limits laid down in the sentence imposed in the requesting State.
6. The court may order the disqualification to be enforced in respect of some only of the rights whose loss or suspension has been pronounced.Article 51Article 11 shall not apply to disqualifications.Article 52The requested State shall have the right to restore to the person sentenced the rights of which he has been deprived in accordance with a decision taken in application of this section. Part IIIInternational effects of European criminal judgmentsSection 1 — Ne bis in idemArticle
7. A person in respect of whom a European criminal judgment has been rendered may for the same act neither be prosecuted nor sentenced nor subjected to enforcement of a sanction in another Contracting State: a if he was acquitted; b if the sanction imposed: i has been completely enforced or is being enforced, or ii has been wholly, or with respect to the part not enforced, the subject of a pardon or an amnesty, or iii can no longer be enforced because of lapse of time; c if the court convicted the offender without imposing a sanction.
8. Nevertheless, a Contracting State shall not, unless it has itself requested the proceedings, be obliged to recognise the effect of ne bis in idem if the act which gave rise to the judgment was directed against either a person or an institution or any thing having public status in that State, of if the subject of the judgment had himself a public status in that State.
9. Furthermore, any Contracting State where the act was committed or considered as such according to the law of that State shall not be obliged to recognise the effect of ne bis in idem unless that State has itself requested the proceedings.Article 54If new proceedings are instituted against a person who in another Contracting State has been sentenced for the same act, then any period of deprivation of liberty arising from the sentence enforced shall be deducted from the sanction which may be imposed.Article 55This section shall not prevent the application of wider domestic provisions relating to the effect of ne bis in idem attached to foreign criminal judgments. Section 2 — Taking into considerationArticle 56Each Contracting State shall legislate as it deems appropriate to enable its courts when rendering a judgment to take into consideration any previous European criminal judgment rendered for another offence after a hearing of the accused with a view to attaching to this judgment all or some of the effects which its law attaches to judgments rendered in its territory. It shall determine the conditions in which this judgment is taken into consideration.Article 57Each Contracting State shall legislate as it deems appropriate to allow the taking into consideration of any European criminal judgment rendered after a hearing of the accused so as to enable application of all or part of a disqualification attached by its law to judgments rendered in its territory. It shall determine the conditions in which this judgment is taken into consideration. Part IVFinal provisionsArticle
10. This Convention shall be open to signature by the member States represented on the Committee of Ministers of the Council of Europe. It shall be subject to ratification or acceptance. Instruments of ratification or acceptance shall be deposited with the Secretary General of the Council of Europe.
11. The Convention shall enter into force three months after the date of the deposit of the third instrument of ratification or acceptance.
12. In respect of a signatory State ratifying or accepting subsequently, the Convention shall come into force three months after the date of the deposit of its instrument of ratification or acceptance.Article
13. After the entry into force of this Convention, the Committee of Ministers of the Council of Europe may invite any non-member State to accede thereto, provided that the resolution containing such invitation receives the unanimous agreement of the members of the Council who have ratified the Convention.
14. Such accession shall be effected by depositing with the Secretary General of the Council of Europe an instrument of accession which shall take effect three months after the date of its deposit.Article
15. Any Contracting State may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance or accession, specify the territory or territories to which this Convention shall apply.
16. Any Contracting State may, when depositing its instrument of ratification, acceptance or accession or at any later date, by declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe, extend this Convention to any other territory or territories specified in the declaration and for whose international relations it is responsible or on whose behalf it is authorised to give undertakings.
17. Any declaration made in pursuance of the preceding paragraph may, in respect of any territory mentioned in such declaration, be withdrawn according to the procedure laid down in Article 66 of this Convention.Article
18. Any Contracting State may, at the time of signature or when depositing its instrument of ratification, acceptance or accession, declare that it avails itself of one or more of the reservations provided for in Appendix I to this Convention.
19. Any Contracting State may wholly or partly withdraw a reservation it has made in accordance with the foregoing paragraph by means of a declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe which shall become effective as from the date of its receipt.
20. A Contracting State which has made a reservation in respect of any provision of this Convention may not claim the application of that provision by any other State; it may, however, if its reservation is partial or conditional, claim the application of that provision in so far as it has itself accepted it.Article
21. Any Contracting State may at any time, by declaration addressed to the Secretary General of the Council of Europe, set out the legal provisions to be included in Appendices II or III to this Convention.
22. Any change of the national provisions listed in Appendices II or III shall be notified to the Secretary General of the Council of Europe if such a change renders the information in these appendices incorrect.
23. Any changes made in Appendices II or III in application of the preceding paragraphs shall take effect in each Contracting State one month after the date of their notification by the Secretary General of the Council of Europe.Article
24. Each Contracting State shall, at the time of depositing its instrument of ratification, acceptance or accession, supply the Secretary General of the Council of Europe with relevant information on the sanctions applicable in that State and their enforcement, for the purposes of the application of this Convention.
25. Any subsequent change which renders the information supplied in accordance with the previous paragraph incorrect, shall also be notified to the Secretary General of the Council of Europe.Article
26. This Convention affects neither the rights and the undertakings derived from extradition treaties and international multilateral conventions concerning special matters, nor provisions concerning matters which are dealt with in the present Convention and which are contained in other existing conventions between Contracting States.
27. The Contracting States may not conclude bilateral or multilateral agreements with one another on the matters dealt with in this Convention, except in order to supplement its provisions or facilitate application of the principles embodied in it.
28. Should two or more Contracting States, however, have already established their relations in this matter on the basis of uniform legislation, or instituted a special system of their own, or should they in future do so, they shall be entitled to regulate those relations accordingly, notwithstanding the terms of this Convention.
29. Contracting States ceasing to apply the terms of this Convention to their mutual relations in this matter shall notify the Secretary General of the Council of Europe to that effect.Article 65The European Committee on Crime Problems of the Council of Europe shall be kept informed regarding the application of this Convention and shall do whatever is needful to facilitate a friendly settlement of any difficulty which may arise out of its execution.Article
30. This Convention shall remain in force indefinitely.
31. Any Contracting State may, in so far as it is concerned, denounce this Convention by means of a notification addressed to the Secretary General of the Council of Europe.
32. Such denunciation shall take effect six months after the date of receipt by the Secretary General of such notification.Article 67The Secretary General of the Council of Europe shall notify the member States represented on the Committee of Ministers of the Council, and any State that has acceded to this Convention, of: a any signature; b any deposit of an instrument of ratification, acceptance or accession; c any date of entry into force of this Convention in accordance with Article 58 thereof; d any declaration received in pursuance of Article 19, paragraph 2: e any declaration received in pursuance of Article 44, paragraph 4: f any declaration received in pursuance of Article 60: g any reservation made in pursuance of the provisions of Article 61, paragraph 1, and the withdrawal of such reservation; h any declaration received in pursuance of Article 62, paragraph 1, and any subsequent notification received in pursuance of that article, paragraph 2; i any information received in pursuance of Article 63, paragraph 1, and any subsequent notification received in pursuance of that article, paragraph 2; j any notification concerning the bilateral or multilateral agreements concluded in pursuance of Article 64, paragraph 2, or concerning uniform legislation introduced in pursuance of Article 64, paragraph 3; k any notification received in pursuance of Article 66, and the date on which denunciation takes effect.Article 68This Convention and the declarations and notifications authorised thereunder shall apply only to the enforcement of decisions rendered after the entry into force of the Convention between the Contracting States concerned.In witness whereof the undersigned, being duly authorised thereto, have signed this Convention.Done at The Hague, this 28th day of May 1970, in English and French both texts being equally authoritative in a single copy which shall remain deposited in the archives of the Council of Europe. The Secretary General of the Council of Europe shall transmit certified copies to each of the signatory and acceding States. Each Contracting State may declare that it reserves the right:a to refuse enforcement, if it considers that the sentence relates to a fiscal or religious offence;b to refuse enforcement of a sanction for an act which according to the law of the requested State could have been dealt with only by an administrative authority;c to refuse enforcement of a European criminal judgment which the authorities of the requesting State rendered on a date when, under its own law, the criminal proceedings in respect of the offence punished by the judgment would have been precluded by the lapse of time;d to refuse the enforcement of sanctions rendered in absentia and ordonnances pēnales or of one of these categories of decisions only;e to refuse the application of the provisions of Article 8 where this State has an original competence and to recognise in these cases only the equivalence of acts interrupting or suspending time limitation which have been accomplished in the requesting State;f to accept the application of Part III in respect of one of its two sections only. EIROPAS KONVENCIJA PAR KRIMINĀLSPRIEDUMU STARPTAUTISKO SPĒKĀ ESAMĪBU Hāgā,
33. g.
34. V PREAMBULAEiropas Padomes dalībvalstis, kuras parakstījušas šo dokumentu,Ņemot vērā to, ka cīņa pret noziedzību, kas arvien vairāk kļūst par starptautisku problēmu, prasa mūsdienīgu un iedarbīgu paņēmienu izmantošanu starptautiskā mērogā;Pārliecībā par nepieciešamību īstenot kopīgu kriminālo politiku, kas vērsta uz sabiedrības aizsardzību;Apzinoties nepieciešamību respektēt cilvēcisko pašcieņu un veicināt noziedznieku rehabilitāciju;Ņemot vērā to, ka Eiropas Padomes mērķis ir panākt lielāku vienotību starp tās dalībvalstīm,Ir vienojušās par sekojošo:I daļaDefinīcijas
35. pantsŠīs Konvencijas izpratnē: a "Eiropas kriminālspriedums"nozīmē jebkuru galīgo lēmumu, ko pieņēmusi kādas Līgumslēdzējas Valsts krimināltiesa krimināllietas rezultātā; b "Noziedzīgs nodarījums"bez darbībām, kas tiesājamas pēc kriminālajiem normatīvajiem aktiem, ietver sevī arī tādas darbības, kas tiesājamas saskaņā ar šīs Konvencijas II Pielikumā sniegtajiem juridiskajiem noteikumiem ar noteikumu, ka gadījumos, kad šie noteikumi izraisa kādas administratīvas iestādes kompetenci, tad attiecīgajai personai jāsniedz iespēja lietu izskatīt tiesā; c "Spriedums"nozīmē kādas sankcijas pielietošanu; d "Sankcija"nozīmē jebkādu soda vai citādu pasākumu, kas Eiropas kriminālspriedumā vai ordonnance pēnale ir noteikts attiecībā uz kādu personu par kāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu; e "Diskvalifikācija"nozīmē jebkādu tiesību zudumu vai pagaidu atcelšanu, vai jebkādu aizliegumu vai tiesībspējas zudumu; f "In absentia pieņemts spriedums"nozīmē jebkādu lēmumu, kas par tādu uzskatāms saskaņā ar
36. panta otro daļu; g "ordonnance pēnale"nozīmē jebkādu lēmumu, kas pieņemts citā Līgumslēdzējā Valstī un ir minēts šīs Konvencijas III Pielikumā. II daļaEiropas kriminālspriedumu īstenošana
37. nodaļa — Vispārīgi noteikumia — Vispārīgie sankciju izpildīšanas noteikumi
38. pantsŠī daļa attiecas uz: a sankcijām, kuras sevī ietver brīvības atņemšanu; b naudas sodiem vai konfiskāciju; c diskvalifikāciju.
39. pants
40. Katrai no Līgumslēdzējām valstīm, ir tiesības tajos gadījumos un tādos apstākļos, kādi paredzēti šajā Konvencijā, izpildīt tādu citā Līgumslēdzējā valstī pieņemtu sankciju, kas ir izpildāma pēdējā no minētajām Valstīm.
41. Šīs tiesības var īstenot vienīgi pēc citas Līgumslēdzējas valsts pieprasījuma.
42. pants
43. Sankciju nevar izpildīt citā Līgumslēdzējā valstī, izņemot gadījumus, kad, saskaņā ar tās normatīvajiem aktiem, darbība, par kuru tikusi pieņemta sankcija, būtu noziedzīgs nodarījums tad, ja tā būtu tikusi veikta šīs Valsts teritorijā, un persona, pret kuru tikusi pieņemta šī sankcija, būtu sodāma, ja būtu veikusi šo darbību tur.
44. Ja spriedums attiecas uz diviem vai vairākiem noziedzīgiem nodarījumiem, no kuriem ne visi atbilst pirmās daļas prasībām, tad Valstij, kurā pasludināts spriedums, jākonkretizē, kura sankcijas daļa attiecas uz tiem noziedzīgiem nodarījumiem, kuri atbilst šīm prasībām.
45. pantsValsts, kurā pasludināts spriedums, var prasīt citai Līgumslēdzējai valstij izpildīt sankciju tikai tad, ja ir izpildīts viens vai vairāki no sekojošajiem noteikumiem: a ja notiesātā persona parasti dzīvo otrā Valstī; b ja sankcijas izpildīšana otrā Valstī varētu palielināt notiesātās personas sociālās rehabilitācijas iespējas; c ja gadījumā, kad sankcija sevī ietver brīvības atņemšanu, šo sankciju varētu izpildīt pēc kādas citas sankcijas, kas sevī ietver brīvības atņemšanu, kurai notiesātā persona ir vai būtu pakļauta otrā Valstī; d ja otra Valsts ir notiesātās personas izcelsmes valsts un ir izteikusi gatavību uzņemties atbildību par šīs sankcijas izpildīšanu; e ja tā uzskata, ka pati nespētu izpildīt šo sankciju pat tad, ja persona tiktu tai izdota, bet ka to spēj otra Valsts.
46. pantsSaskaņā ar iepriekš minētajiem noteikumiem pieprasītu sankcijas izpildīšanu nevar pilnīgi vai daļēji atteikt, izņemot gadījumus, kad: a sankcijas izpildīšana būtu pretrunā ar tās Valsts tiesību sistēmas pamatprincipiem, kurai izteikts pieprasījums; b Valsts, kurai izteikts pieprasījums, uzskata, ka pārkāpums, par kuru pasludināts spriedums, ir politisks vai tīri militārs; c Valsts, kurai izteikts pieprasījums, pieņem, ka pastāv būtiski iemesli uzskatīt, ka spriedums pieņemts saistībā ar rasu, reliģiskiem, nacionāliem vai politiskiem apsvērumiem vai to ietekmē; d sankcijas izpildīšana būtu pretrunā ar tās Valsts starptautiskajām saistībām, kurai izteikts pieprasījums; e par attiecīgo darbību jau ir uzsākta tiesvedība Valstī, kurai izteikts pieprasījums, vai Valsts, kurai izteikts pieprasījums, ir nolēmusi uzsākt tiesvedību attiecībā uz to pašu darbību; f tās Valsts, kurai izteikts pieprasījums, kompetentās iestādes ir nolēmušas neuzsākt vai pārtraukt tiesvedību attiecībā uz to pašu darbību; g darbība ir tikusi veikta ārpus tās Valsts teritorijas, kura izsaka pieprasījumu; h Valsts, kurai izteikts pieprasījums, nespēj izpildīt sankciju; i pieprasījums ir pamatots ar
47. panta e. punktu, un nav izpildīts neviens cits no šī punkta noteikumiem; j Valsts, kurai izteikts pieprasījums, uzskata, ka Valsts, kura izteikusi pieprasījumu, pati spēj izpildīt sankciju; k notiesātās personas vecums noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī ir bijis tāds, ka šo personu nav bijis iespējams sodīt Valstī, kurai izteikts pieprasījums; l saskaņā ar tās Valsts normatīvajiem aktiem, kurai izteikts pieprasījums, pieņemtā sankcija vairs nevar tikt izpildīta noilguma dēļ; m spriedums ietver sevī diskvalifikāciju.
48. pantsPieprasījums par sankcijas izpildīšanu nav jāapmierina, ja sankcijas izpildīšana būtu pretrunā ar principiem, kas atzīti šīs Konvencijas III daļas
49. nodaļā. b — Sankciju izpildes tiesību nodošanas sekas
50. pantsŠīs Konvencijas
51. panta pirmās daļas un I Pielikuma c punktā minētās atrunas izpratnē jebkura darbība, kas pārtrauc vai atceļ kādu laika ierobežojumu, ko likumīgi noteikušas spriedumu pasludinājušās Valsts kompetentās iestādes, tiek uzskatīta par tādu, kurai ir tāda pati ietekme attiecībā uz laika ierobežojumu Valstī, kurai izteikts pieprasījums, saskaņā ar šīs Valsts normatīvajiem aktiem.
52. pants
53. Ja persona aizturēta Valstī, kura izsaka pieprasījumu, un tiek nodota Valstij, kurai izteikts pieprasījums, lai izpildītu sankciju, tad pret šo personu nevar tikt vesta tiesvedība, pasludināts spriedums, un tā nevar tikt aizturēta, lai izpildītu spriedumu vai aizturēšanas orderi par kādu citu noziedzīgu nodarījumu, kurš ticis izdarīts pirms šīs personas aizturēšanas, izņemot to noziedzīgo nodarījumu, par kuru ticis pasludināts izpildāmais spriedums, tāpat nekā nevar tikt ierobežota šīs personas brīvība, izņemot sekojošus gadījumus: a ja piekrīt tā Valsts, kura nodevusi šo personu. Jāiesniedz pieprasījums piekrišanai kopā ar jebkādiem ar lietu saistītiem dokumentiem un jebkādu notiesātās personas izteikumu protokoli attiecībā uz konkrēto noziedzīgo nodarījumu. Piekrišana tiek dota, ja uz noziedzīgu nodarījumu, par kuru tā tiek pieprasīta, būtu pieprasāma izdošana arī saskaņā ar tās Valsts normatīvajiem aktiem, kura pieprasa sankcijas izpildi, vai ja izdošana nevarētu tikt īstenota vienīgi soda apmēru dēļ; b ja notiesātā persona, kurai būtu sniegta iespēja atstāt tās valsts teritoriju, kurai tā nodota, nebūtu to izdarījusi 45 dienu laikā pēc pēdējās atbrīvošanas, vai arī būtu atgriezusies šajā teritorijā pēc tās atstāšanas.
54. Tomēr Valsts, kura pieprasījusi sprieduma izpildi, var veikt visus nepieciešamos pasākumus, lai izraidītu šo personu no savas teritorijas, vai jebkurus pasākumus saskaņā ar normatīvajiem aktiem, ieskaitot aizmugurisku spriedumu, lai izvairītos no jebkādām juridiskajām sekām, ko varētu izraisīt noilgums.
55. pants
56. Sankcijas izpilde notiek saskaņā ar tās Valsts, kurai izteikts pieprasījums, normatīvajiem aktiem, un vienīgi šī Valsts ir kompetenta pieņemt visus attiecīgos lēmumus, ieskaitot tādus, kas attiecas uz nosacītu sodu.
57. Vienīgi tā Valsts, kura izsaka pieprasījumu, ir tiesīga pieņemt lēmumu attiecībā uz jebkuru iesniegumu par sprieduma pārskatīšanu.
58. Jebkura no Valstīm var īstenot amnestijas vai apžēlošanas tiesības.
59. pants
60. Ja Valsts, kura pasludinājusi spriedumu, ir pieprasījusi tā izpildi, šī Valsts pati vairs nevar uzsākt tās sankcijas izpildi, kas ir šī pieprasījuma priekšmets. Tomēr Valsts, kura pasludinājusi spriedumu, var uzsākt tādas sankcijas izpildi, kura paredz brīvības atņemšanu, ja notiesātā persona pieprasījuma iesniegšanas brīdī jau ir aizturēta šīs Valsts teritorijā.
61. Sankcijas izpildes tiesības atgriežas pie Valsts, kura izteikusi pieprasījumu: a ja tā atsauc pieprasījumu, pirms Valsts, kurai izteikts pieprasījums, ir to informējusi par savu nodomu veikt pieprasītās darbības; b ja Valsts, kurai izteikts pieprasījums, paziņo par savu atteikumu veikt pieprasītās darbības; c ja Valsts, kurai izteikts pieprasījums, izteikti atsakās no savām sankcijas izpildes tiesībām. Šāda atteikšanās ir iespējama vienīgi tad, ja tai piekrīt abas attiecīgās Valstis, vai tad, ja sankcijas izpilde Valstī, kurai izteikts pieprasījums, vairs nav iespējama. Pēdējā gadījumā atteikšanās, ko pieprasa tā Valsts, kura izsaka pieprasījumu, uzskatāma par obligātu.
62. pants
63. Tās Valsts, kurai izteikts pieprasījums, kompetentās varas iestādes pārtrauc sankcijas izpildi, tiklīdz tām kļūst zināms par jebkādu apžēlošanu, amnestiju vai iesniegumu par sprieduma pārskatīšanu, vai jebkādu citu lēmumu, saskaņā ar kuru sankcija pārstāj būt izpildāma. Tas pats attiecas uz naudas soda piedziņu, ja notiesātā persona to jau ir nomaksājusi kompetentai iestādei tajā valstī, kura izsaka pieprasījumu.
64. Tā Valsts, kura izsaka pieprasījumu, nekavējoties ziņo tai Valstij, kurai izteikts pieprasījums, par jebkādu savā teritorijā pieņemtu lēmumu vai veiktu procesuālu pasākumu, kura rezultātā sankcija pārstāj būt izpildāma saskaņā ar iepriekšējo daļu. c — Dažādi noteikumi
65. pants
66. Aizturētas personas pārvešana caur kādas šīs Līgumslēdzējas valsts teritoriju, lai, piemērojot šo Konvenciju, nogādātu šo personu kādā trešajā Līgumslēdzējā valstī, ir jāatļauj pēc tās Valsts pieprasījuma, kurā šī persona ir aizturēta. Tranzīta Valsts, pirms lēmuma pieņemšanas par pieprasījuma apmierināšanu, var pieprasīt jebkādus attiecīgus dokumentus. Pārvedamā persona paliek tranzīta Valsts varas iestāžu arestā, ja vien tā Valsts, no kuras šī persona tiek pārvesta, nepieprasa šīs personas atbrīvošanu.
67. Izņemot gadījumus, kad tranzīts tiek pieprasīts saskaņā ar
68. pantu, jebkura no Līgumslēdzējām valstīm var atteikties no tranzīta: a pēc viena no
69. b un c punktā minētajiem iemesliem; b ja attiecīgā persona ir šīs Valsts pilsonis.
70. Ja pārvešanai tiek izmantots gaisa transports, spēkā ir sekojoši noteikumi: a ja nav paredzēta nolaišanās, tad tā Valsts, no kuras persona tiek pārvesta, var paziņot Valstij, pār kuras teritoriju paredzēts lidojums, ka attiecīgā persona tiek pārvesta saskaņā ar šo Konvenciju. Neparedzētas nolaišanās gadījumā šādam paziņojumam ir iepriekšēja aresta pieprasījuma spēks saskaņā ar
71. panta otro daļu, un jāiesniedz oficiāls tranzīta pieprasījums; b ja ir paredzēta nolaišanās, jāiesniedz oficiāls tranzīta pieprasījums.
72. pantsLīgumslēdzējas valstis apņemas savstarpēji nepieprasīt atlīdzināt nekādus izdevumus, kas izriet no šīs Konvencijas piemērošanas.
73. nodaļa — Sankciju izpildes pieprasījumi
74. pants
75. Visi šajā Konvencijā paredzētie pieprasījumi jāiesniedz rakstiski. Tos, kā arī visu šīs Konvencijas piemērošanai nepieciešamo saraksti, sūta vai nu tās Valsts Tieslietu ministrija, kura izsaka pieprasījumu, tās Valsts Tieslietu ministrijai, kurai izteikts pieprasījums, vai arī, ja attiecīgās Līgumslēdzējas valstis ir par to vienojušās, tieši tās Valsts kompetentās varas iestādes, kura izsaka pieprasījumu, tās Valsts kompetentajām varas iestādēm, kurai izteikts pieprasījums; atbilde uz pieprasījumu jāsniedz pa to pašu kanālu.
76. Steidzamos gadījumos pieprasījumus un saraksti var nosūtīt ar Starptautiskās Kriminālpolicijas organizācijas (Interpola) starpniecību.
77. Jebkura no Līgumslēdzējām valstīm, iesniedzot attiecīgu deklarāciju Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, var paziņot par savu nodomu pieņemt citus noteikumus attiecībā uz pieprasījumiem un saraksti, kas minēta šī panta pirmajā daļā.
78. pantsPieprasījumam par sankcijas izpildi jāpievieno tā sprieduma oriģināls vai apliecināta kopija, kura izpilde tiek pieprasīta, kā arī visi pārējie nepieciešamie dokumenti. Ja Valsts, kurai izteikts pieprasījums, to pieprasa, tad tai jānosūta krimināllietas vai tās daļas oriģināls vai apliecināta kopija. Tās Valsts, kura izsaka pieprasījumu, kompetentās varas iestādes apliecina izpildāmo sankciju.
79. pantsJa Valsts, kurai izteikts pieprasījums, uzskata, ka tās Valsts, kura izteikusi pieprasījumu, sniegtā informācija nav pietiekama, lai būtu iespējams pielietot šo Konvenciju, tā pieprasa nepieciešamo papildu informāciju. Tā var noteikt termiņu, kurā sniedzama šāda informācija.
80. pants
81. Tās Valsts, kurai izteikts pieprasījums, kompetentās varas iestādes nekavējoties ziņo attiecīgajām tās Valsts, kura izteikusi pieprasījumu, iestādēm par savām darbībām, kas veiktas, reaģējot uz pieprasījumu par sankcijas izpildi.
82. Tās Valsts, kurai izteikts pieprasījums, kompetentās varas iestādes nepieciešamības gadījumā nosūta attiecīgajām tās Valsts, kura izteikusi pieprasījumu, iestādēm sankcijas izpildi apliecinošu dokumentu.
83. pants
84. Ievērojot šī panta otrās daļas noteikumus, netiek prasīts pieprasījumu vai papilddokumentu tulkojums.
85. Jebkura no Līgumslēdzējām valstīm, parakstot vai iesniedzot savu ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās instrumentu, ar Eiropas Padomes ģenerālsekretāram adresētu deklarāciju var paturēt sev tiesības prasīt, lai pieprasījumiem un papilddokumentiem būtu pievienots tulkojums tās valodā, vai kādā no Eiropas Padomes valodām, vai kādā no attiecīgās Valsts norādītajām valodām. Citas Līgumslēdzējas valstis var prasīt abpusēju šīs prasības izpildi.
86. Šo pantu neietekmē nekādi noteikumi attiecībā uz pieprasījumu vai papilddokumentu tulkojumu, kādi varētu būt pašlaik spēkā esošos vai turpmāk noslēdzamos līgumos vai savstarpējas vienošanās dokumentos starp divām vai vairākām Līgumslēdzējām valstīm.
87. pantsNav jāpierāda šīs Konvencijas piemērošanas ietvaros nosūtāmo pierādījumu un dokumentu autentiskums.
88. nodaļa — Spriedumi, kas pieņemti in absentia un ordonnances pēnales
89. pants
90. Ja vien šajā Konvencijā nav noteikts citādi, in absentia pasludināto spriedumu un ordonnances pēnales izpilde pakļauta tiem pašiem noteikumiem, kā citu spriedumu izpilde.
91. Izņemot trešās daļas noteikumus, in absentia pasludināts spriedums šīs Konvencijas izpratnē nozīmē jebkuru spriedumu, ko pasludinājusi kādas Līgumslēdzējas valsts tiesa krimināllietā, kuras izskatīšanā notiesātā persona nav piedalījusies personiski.
92. Izņemot
93. panta otro daļu,
94. panta otro daļu un
95. pantu, spriedumiem, kas pasludināti pēc apsūdzētā uzklausīšanas, tiek pielīdzināti sekojošie: a jebkurš in absentia pasludināts spriedums un jebkurš ordonnance pēnale, ko apstiprinājusi vai pasludinājusi spriedumu pasludinājusī Valsts pēc notiesātās personas sūdzības; b jebkurš in absentia pasludināts apelācijas spriedums, ar noteikumu, ka pirmās instances tiesas spriedumu pārsūdzējusi notiesātā persona.
96. pantsJebkurš in absentia pasludināts spriedums un jebkurš ordonnances pēnales, kurš nav pārsūdzēts un pret kuru nav iesniegta sūdzība, tūlīt pēc pasludināšanas var tikt nosūtīts Valstij, kurai izteikts pieprasījums, lai to informētu un tā varētu to izpildīt.
97. pants
98. Ja Valsts, kurai izteikts pieprasījums, uzskata, ka ir gatava veikt darbības attiecībā uz pieprasījumu par in absentia pasludinātā sprieduma vai ordonnance pēnale izpildi, tai personiski jāpaziņo notiesātajai personai par spriedumu, ko pasludinājusi Valsts, kura izsaka pieprasījumu.
99. Paziņojumā notiesātajai personai jāsniedz arī sekojoša informācija: a ka pieprasījums par sankcijas izpildi ir sniegts saskaņā ar šo Konvenciju; b ka vienīgais iespējamais aizstāvības līdzeklis ir sūdzība saskaņā ar šīs Konvencijas
100. pantu; c ka sūdzība iesniedzama norādītajai iestādei; ka, lai sūdzība varētu tikt pieņemta, tai jāatbilst šīs Konvencijas
101. panta prasībām, un ka notiesātā persona var lūgt, lai to uzklausa tās Valsts varas iestādes, kura izteikusi pieprasījumu; d ka tad, ja norādītajā termiņā sūdzība netiks iesniegta, tad spriedums visu šīs Konvencijas mērķu izpratnē tiks uzskatīts par tādu, it kā būtu pasludināts pēc apsūdzētā uzklausīšanas.
102. Paziņojuma kopija nekavējoties nosūtāma tai iestādei, kura pieprasījusi sankcijas izpildi.
103. pants
104. Pēc tam, kad saskaņā ar
105. pantu piegādāts paziņojums par spriedumu, vienīgais notiesātajai personai pieejamais aizstāvības līdzeklis ir sūdzība. Šādu sūdzību pēc notiesātās personas izvēles izskata kompetenta tiesa vai nu Valstī, kura izsaka pieprasījumu, vai Valstī, kurai izteikts pieprasījums. Ja notiesātā persona neizsaka savu vēlēšanos, tad sūdzību izskata kompetenta tiesa Valstī, kurai izteikts pieprasījums.
106. Iepriekšējā punktā noteiktajos gadījumos iesniedzamā sūdzība ir pieņemama, ja tā iesniegta kompetentā iestādē tajā Valstī, kurai izteikts pieprasījums, 30 dienu laikā pēc paziņojuma piegādes datuma. Šis periods tiek aprēķināts saskaņā ar tās Valsts normatīvajiem aktiem, kurai izteikts pieprasījums. Šīs Valsts kompetentā iestāde nekavējoties par to paziņo iestādei, kura izteikusi pieprasījumu par sankcijas izpildi.
107. pants
108. Ja sūdzība tiek izskatīta Valstī, kura izsaka pieprasījumu, tad notiesātā persona tiek uzaicināta ierasties šajā valstī uz lietas atkārtotu izskatīšanu. Paziņojums par ierašanos jāpiegādā personiski ne vēlāk, kā 21 dienu pirms jaunās tiesas sēdes. Ar notiesātās personas piekrišanu šo periodu var saīsināt. Jaunā lietas izskatīšana notiek tiesā, kura ir kompetenta Valstī, kura izsaka pieprasījumu un saskaņā ar šīs Valsts procedūru.
109. Ja notiesātā persona neierodas pati vai nav pārstāvēta saskaņā ar tās Valsts normatīvajiem aktiem, kura izsaka pieprasījumu, tiesai sūdzība jāanulē un jāpasludina par spēkā neesošu, un šis lēmums jāpaziņo tās Valsts kompetentajai varas iestādei, kurai izteikts pieprasījums. Tāda pati procedūra jāievēro, ja tiesa pasludina sūdzību par nepieņemamu. Abos gadījumos spriedums, kurš pasludināts in absentia vai ordonnance pēnale visu šīs Konvencijas mērķu izpratnē ir uzskatāms par tādu, it kā būtu pasludināts pēc apsūdzētā uzklausīšanas.
110. Ja notiesātā persona ierodas pati vai ir pārstāvēta saskaņā ar tās Valsts normatīvajiem aktiem, kura izsaka pieprasījumu, un ja sūdzība tiek pasludināta par pieņemamu, tad pieprasījums par sankcijas izpildi tiek anulēts un pasludināts par spēkā neesošu.
111. pants
112. Ja sūdzība tiek izskatīta Valstī, kurai izteikts pieprasījums, tad notiesātā persona tiek uzaicināta ierasties šajā valstī uz lietas atkārtotu izskatīšanu. Paziņojums par ierašanos jāpiegādā personiski ne vēlāk, kā 21 dienu pirms jaunās tiesas sēdes. Ar notiesātās personas piekrišanu šo periodu var saīsināt. Jaunā lietas izskatīšana notiek tiesā, kura ir kompetenta Valstī, kurai izteikts pieprasījums, un saskaņā ar šīs Valsts procedūru.
113. Ja notiesātā persona neierodas pati vai nav pārstāvēta saskaņā ar tās Valsts normatīvajiem aktiem, kurai izteikts pieprasījums, tiesai sūdzība jāanulē un jāpasludina par spēkā neesošu. Šādā gadījumā, kā arī tad, ja tiesa pasludina sūdzību par nepieņemamu, spriedums, kurš pasludināts in absentia vai ordonnance pēnale visu šīs Konvencijas mērķu izpratnē ir uzskatāms par tādu, it kā būtu pasludināts pēc apsūdzētā uzklausīšanas.
114. Ja notiesātā persona ierodas pati vai ir pārstāvēta saskaņā ar tās Valsts normatīvajiem aktiem, kurai izteikts pieprasījums, un ja sūdzība tiek pasludināta par pieņemamu, tad attiecīgā darbība tiek izskatīta tā, it kā būtu veikta šajā Valstī. Tomēr ne pie kādiem apstākļiem netiek izskatītas aizkavētas lietas, kurām iestājies noilgums. Valstī, kura izteikusi pieprasījumu, pasludinātais spriedums tiek anulēts un pasludināts par spēkā neesošu.
115. Jebkuriem pasākumiem attiecībā uz lietas izskatīšanu un iepriekšējo izmeklēšanu, kas veikti Valstī, kura izteikusi pieprasījumu saskaņā ar tās normatīvajiem aktiem un noteikumiem, ir tāds pats spēks Valstī, kurai izteikts pieprasījums, it kā tos būtu veikušas šīs Valsts varas iestādes, ja vien šāda pārņemšana nepiešķir šiem pasākumiem lielāku pierādījumu vērtību par to, kāda tiem būtu bijusi Valstī, kura izteikusi pieprasījumu.
116. pantsSūdzības iesniegšanā un turpmākā tiesas procesa gaitā in absentia vai ar ordonnance pēnale notiesātajai personai ir tiesības saņemt juridisku palīdzību tajos gadījumos un tādos apstākļos, kā to nosaka tās Valsts normatīvie akti, kurai izteikts pieprasījums, bet attiecīgos gadījumos arī pieprasījumu izteikušās Valsts normatīvajiem aktiem.
117. pantsJebkādi tiesas lēmumi, kas pasludināti saskaņā ar
118. panta trešo daļu un to izpilde pakļauti vienīgi tās Valsts normatīvajiem aktiem, kurai izteikts pieprasījums.
119. pantsJa persona, kas notiesāta in absentia vai ar ordonnance pēnale, neiesniedz sūdzību, tad spriedums visu šīs Konvencijas mērķu izpratnē ir uzskatāms par tādu, it kā būtu pasludināts pēc apsūdzētā uzklausīšanas.
120. pantsJa notiesātā persona no sevis neatkarīgu apstākļu dēļ nav ievērojusi 24.,
121. un
122. pantos noteiktos termiņus vai nav personiski ieradusies uz tiesas sēdi atkārtotai lietas izskatīšanai, tad attiecībā uz atjaunotu lietas izskatīšanu ir pielietojama attiecīgo Valstu normatīvie akti.
123. nodaļa — Profilakses pasākumi
124. pantsJa notiesātā persona atrodas Valstī, kura izsaka pieprasījumu, pēc tam, kad saņemts paziņojums par tās pieprasījuma pieņemšanu par sankcijas, kura sevī ietver brīvības atņemšanu, izpildi, tad šī Valsts, ja tā uzskata to par nepieciešamu sankcijas izpildei, var arestēt šo personu, lai to pārvestu saskaņā ar
125. panta noteikumiem.
126. pants
127. Ja Valsts, kura izsaka pieprasījumu, pieprasījusi sankcijas izpildi, tad Valsts, kurai izteikts pieprasījums, var arestēt notiesāto personu: a ja saskaņā ar tās Valsts normatīvajiem aktiem, kurai izteikts pieprasījums, noziedzīgs nodarījums ir tāds, kurš attaisno apcietinājumu, un b ja pastāv notiesātās personas aizbēgšanas iespēja, vai, ja spriedums ir pasludināts in absentia, pierādījumu slēpšanas iespēja.
128. Ja Valsts, kura izsaka pieprasījumu, paziņo par savu nodomu pieprasīt sankcijas izpildi, tad tā Valsts, kurai izteikts pieprasījums, pēc tās Valsts, kura izsaka pieprasījumu, iesnieguma var arestēt notiesāto personu ar noteikumu, ka ir izpildītas iepriekšējās daļas a un b punktu prasības. Minētajā iesniegumā jānorāda noziedzīgs nodarījums, par kuru ir pasludināts spriedums, noziedzīga nodarījuma izdarīšanas laiks un vieta, kā arī tajā jāsniedz pēc iespējas precīzs notiesātās personas apraksts. Tāpat iesniegumā jāsniedz arī īss to faktu kopsavilkums, uz kuriem pamatots spriedums.
129. pants
130. Notiesātā persona turama apcietinājumā saskaņā ar tās Valsts normatīvajiem aktiem, kurai izteikts pieprasījums; šīs Valsts normatīvie akti arī nosaka tos apstākļus, kādos šī persona varētu tikt atbrīvota.
131. Apcietinātā persona jebkādā gadījumā jāatbrīvo: a pēc laika, kas vienāds ar spriedumā paredzēto brīvības atņemšanas termiņu; b ja persona arestēta saskaņā ar
132. panta otro daļu, un Valsts, kurai izteikts pieprasījums, 18 dienu laikā pēc aresta dienas nav saņēmusi pieprasījumu kopā ar
133. pantā norādītajiem dokumentiem.
134. pants
135. Persona, kura saskaņā ar
136. pantu atrodas apcietinājumā Valstī, kurai izteikts pieprasījums, un kura saskaņā ar
137. pantu uzaicināta ierasties kompetentas tiesas sēdē Valstī, kura izsaka pieprasījumu, lai izskatītu šīs personas iesniegto sūdzību, ar šādu mērķi jāpārved uz tās Valsts teritoriju, kura izteikusi pieprasījumu.
138. Pēc pārvešanas attiecīgā persona nav jāpatur apcietinājumā Valstij, kura izteikusi pieprasījumu, ja ir izpildīts
139. panta 2.a apakšpunktā minētais nosacījums, vai ja Valsts, kura izteikusi pieprasījumu, nepieprasa cita sprieduma izpildi. Šī persona nekavējoties jānogādā atpakaļ Valstī, kurai izteikts pieprasījums, ja vien tā netiek atbrīvota.
140. pants
141. Ja persona uzaicināta ierasties kompetentas tiesas sēdē Valstī, kura izsaka pieprasījumu, lai izskatītu šīs personas iesniegto sūdzību, tad pret šo personu nevar tikt vesta tiesvedība, pasludināts spriedums, un tā nevar tikt aizturēta, lai izpildītu spriedumu vai aizturēšanas orderi, tāpat arī nekā citādi nevar tikt ierobežota tās personiskā brīvība par kādu citu noziedzīgu nodarījumu, kurš ticis izdarīts pirms šīs personas izbraukšanas no tās Valsts teritorijas, kurai izteikts pieprasījums, un kurš nav minēts uzaicinājuma pavēstē, izņemot gadījumus, kad šī persona sniegusi tam savu izteiktu rakstisku piekrišanu. Gadījumā, kāds minēts
142. panta pirmajā daļā, šāda piekrišanas apliecinājuma kopija jānosūta tai Valstij, no kuras šī persona ir pārvesta.
143. Iepriekšējā punktā minētās sekas neiestājas, ja uzaicinātā persona, kurai ir sniegta šāda iespēja, nav atstājusi tās Valsts teritoriju, kura izteikusi pieprasījumu, 15 dienu laikā pēc tās tiesas sēdes lēmuma, uz kuru šī persona bijusi uzaicināta, vai arī ja šī persona bez atkārtota uzaicinājuma atgriežas šajā teritorijā pēc tās atstāšanas.
144. pants
145. Ja Valsts, kura izteikusi pieprasījumu, ir pieprasījusi īpašuma konfiskācijas izpildi, tad Valsts, kurai izteikts pieprasījums, var profilaktiski uzlikt arestu attiecīgajam īpašumam ar noteikumu, ka šīs Valsts normatīvie akti paredz īpašuma arestu līdzīgu faktu gadījumā.
146. Īpašuma arests veicams saskaņā ar tās Valsts normatīvajiem aktiem, kurai izteikts pieprasījums, un tā arī nosaka apstākļus, kādos īpašumam uzliekams arests.
147. nodaļa — Sankciju izpildea — Vispārīgi noteikumi
148. pantsSankcija, kura pieņemta Valstī, kura izteikusi pieprasījumu, nevar tikt īstenota Valstī, kurai izteikts pieprasījums citādi, kā vien ar tās Valsts, kurai izteikts pieprasījums, tiesas lēmumu. Tomēr katra no Līgumslēdzējām valstīm var pilnvarot citas iestādes pieņemt šādu lēmumu, ja izpildāmā sankcija ir tikai naudas sods vai konfiskācija, un ja šādi lēmumi ir pārsūdzami tiesā.
149. pantsJa Valsts, kurai izteikts pieprasījums, uzskata par iespējamu veikt darbības saskaņā ar pieprasījumu par sankcijas izpildi, tad lieta jāiesniedz tiesā vai saskaņā ar
150. pantu attiecīgi pilnvarotajai iestādei.
151. pants
152. Pirms tiesa pieņem lēmumu sakarā ar pieprasījumu par sankcijas izpildi, notiesātajai personai jāsniedz iespēja izteikt savu viedokli. Pēc šīs personas iesnieguma tiesa viņu uzklausa vai nu ar liecības pieprasījuma vēstuļu palīdzību, vai personiski. Pēc šīs personas izteikta lūguma jānodrošina personiska uzklausīšana.
153. Tomēr tiesa var nolemt pieņemt sankcijas izpildes pieprasījumu arī bez personisku uzklausīšanu pieprasījušas notiesātās personas klātbūtnes, ja šī persona atrodas apcietinājumā Valstī, kura izteikusi pieprasījumu. Šādā gadījumā saskaņā ar
154. pantu pieņem lēmumu, kas aizstāj sankciju līdz brīdim, kad pēc pārvešanas uz Valsti, kurai izteikts pieprasījums, notiesātajai personai tiks sniegta iespēja ierasties tiesā.
155. pants
156. Tiesai vai
157. pantā minētajos gadījumos saskaņā ar šo pašu pantu pilnvarotajai iestādei, kura izskata lietu, jāpārliecinās, ka: a sankcija, kuras izpilde tiek pieprasīta, ir noteikta Eiropas kriminālspriedumā; b ir izpildītas
158. panta prasības; c 6.a pantā norādītais noteikums nav izpildīts vai netraucē sankcijas izpildi; d sankcijas izpildi netraucē
159. panta noteikumi; e gadījumā, ja spriedums pasludināts in absentia vai ir ordonnance pēnale, ir izpildīti šīs daļas
160. nodaļas noteikumi.
161. Katra no Līgumslēdzējām valstīm var uzticēt tiesai vai saskaņā ar
162. pantu pilnvarotajai iestādei citus šajā Konvencijā paredzētos sankcijas izpildes priekšnoteikumus.
163. pantsTiesas spriedumi, kas pasludināti saskaņā ar šo nodaļu attiecībā uz pieprasīto sankcijas izpildi, kā arī tie, kas ir pārsūdzēti no
164. pantā minētās administratīvās iestādes lēmumiem, ir pārsūdzami.
165. pantsValstij, kurai izteikts pieprasījums, tiesas sprieduma fakti ir saistoši tiktāl, ciktāl tie ir minēti spriedumā, vai tiktāl, ciktāl spriedums ir uz tiem pamatoti balstīts. b — Noteikumi, kas attiecas uz tādu sankciju izpildi, kuras sevī ietver brīvības atņemšanu
166. pantsJa notiesātā persona ir aizturēta Valstī, kura izteikusi pieprasījumu, tad šī persona, ja vien šīs Valsts normatīvie akti nenosaka citādi, ir jāpārved uz Valsti, kurai izteikts pieprasījums, tiklīdz Valstij, kura izteikusi pieprasījumu, ir paziņots par sankcijas izpildes pieprasījuma pieņemšanu.
167. pants
168. Ja sankcijas izpildes pieprasījums ir pieņemts, tad tiesa aizstāj Valstī, kura izteikusi pieprasījumu, pieņemto sankciju, kura sevī ietver brīvības atņemšanu, ar sankciju, kuru par tādu pašu noziedzīgu nodarījumu paredz tās Valsts normatīvie akti, kurai izteikts pieprasījums. Šī sankcija atkarībā no otrajā daļā minētajiem ierobežojumiem pēc sava veida vai ilguma var atšķirties no tās, kāda pieņemta Valstī, kura izteikusi pieprasījumu. Ja šīs pēdējās sankcijas apmēri ir mazāki par minimālo sankciju, kādu var piemērot pēc tās Valsts normatīvajiem aktiem, kura izteikusi pieprasījumu, tad tiesai šis minimums nav saistošs, un tai jāpieņem tāda pati sankcija kā tā, kura pieņemta Valstī, kura izteikusi pieprasījumu.
169. Nosakot sankciju, tiesa nevar pastiprināt notiesātās personas soda mēru attiecībā pret to sankciju, kas noteikta Valstī, kura izteikusi pieprasījumu.
170. Pilnībā jāatskaita jebkura sankcijas daļa, kas jau izpildīta Valstī, kura izteikusi pieprasījumu, kā arī jebkurš iepriekšējā apcietinājuma termiņš, ko notiesātā persona ir izcietusi pēc sprieduma. Tas pats attiecas uz jebkuru periodu, kuru notiesātā persona pirms sprieduma ir pavadījusi apcietinājumā Valstī, kura izteikusi pieprasījumu, ciktāl to nosaka šīs Valsts normatīvie akti.
171. Jebkura no Līgumslēdzējām valstīm jebkurā laikā var iesniegt Eiropas Padomes ģenerālsekretāram deklarāciju, kura tai, izpildot šo Konvenciju, piešķir tiesības izpildīt tāda paša veida brīvības atņemšanu ietverošu sankciju, kāda ir paredzēta Valstī, kura izteikusi pieprasījumu, arī tad, ja šīs sankcijas ilgums pārsniedz šīs pašas Valsts normatīvajos aktos noteikto maksimumu tāda paša veida sankcijai. Tomēr šis noteikums ir pielietojams tikai gadījumos, kad šīs Valsts normatīvie akti attiecībā uz tādu pašu noziedzīgu nodarījumu atļauj pieņemt vismaz tāda paša ilguma sankciju, kāda pieņemta Valstī, kura izteikusi pieprasījumu, taču ir stingrāka. Saskaņā ar šo daļu pieņemtā sankcija, ja to prasa tās ilgums un mērķis, var tikt izpildīta soda iestādē, kas paredzēta cita veida sankciju izpildei. c — Noteikumi, kas attiecas uz naudas sodu un konfiskācijas izpildi
172. pants
173. Ja ir pieņemts pieprasījums par naudas soda vai kādas naudas summas konfiskācijas izpildi, tad tiesa vai saskaņā ar
174. pantu pilnvarotā iestāde pārvērš attiecīgo summu tās Valsts valūtā, kurai izteikts pieprasījums pēc maiņas kursa, kas ir bijis spēkā sprieduma pasludināšanas brīdī. Tādējādi tā fiksē naudas soda vai konfiskācijas summu, kas tomēr nevar pārsniegt maksimālo naudas soda vai konfiskācijas summu, kādu par tādu pašu noziedzīgu nodarījumu paredz šīs Valsts normatīvie akti, vai arī, ja šāds maksimums nav noteikts, nevar pārsniegt maksimālo naudas summu, kāda parasti tiek piespriesta Valstī, kurai izteikts pieprasījums, par līdzīgu noziedzīgu nodarījumu.
175. Tomēr tiesa vai saskaņā ar
176. pantu pilnvarotā iestāde var uzturēt prasību par naudas summu, kāda piespriesta Valstī, kura izteikusi pieprasījumu, arī tad, ja tās Valsts normatīvie akti, kurai izteikts pieprasījums, neparedz šādu sankciju par tādu pašu noziedzīgu nodarījumu, taču šie normatīvie akti atļauj pielietot stingrākas sankcijas. Tas pats ir spēkā arī tad, ja sankcija, kas pieņemta Valstī, kura izteikusi pieprasījumu, pārsniedz maksimālo apmēru, kāds par to pašu noziedzīgu nodarījumu noteikts tās Valsts normatīvajos aktos, kurai izteikts pieprasījums, taču šie normatīvie akti atļauj pielietot stingrākas sankcijas.
177. Jebkādas atvieglojuma iespējas attiecībā uz maksājuma termiņu vai maksājumu pa daļām, kādas tiek nodrošinātas Valstī, kura izteikusi pieprasījumu, jāņem vērā arī Valstī, kurai izteikts pieprasījums.
178. pants
179. Ja sankcijas izpildes pieprasījums attiecas uz kāda konkrēta objekta konfiskāciju, tad tiesa vai saskaņā ar
180. pantu pilnvarotā iestāde var pavēlēt konfiscēt šo objektu tikai tik lielā mērā, cik lielā mērā šādu konfiskāciju par tādu pašu noziedzīgu nodarījumu pieļauj tās Valsts normatīvie akti, kurai izteikts pieprasījums.
181. Tomēr tiesa vai saskaņā ar
182. pantu pilnvarotā iestāde var uzturēt prasību par konfiskāciju, kāda piespriesta Valstī, kura izteikusi pieprasījumu, arī tad, ja tās Valsts normatīvie akti, kurai izteikts pieprasījums, neparedz šādu sankciju par tādu pašu noziedzīgu nodarījumu, taču šie normatīvie akti atļauj pielietot stingrākas sankcijas.
183. pants
184. Ieņēmumi no soda naudas vai konfiskācijas iemaksājami tās Valsts publiskajos fondos, kurai izteikts pieprasījums, nemazinot trešo personu prasījuma tiesības.
185. Konfiscētais īpašums, par kuru pastāv īpaša interese, var tikt atdots Valstij, kura izteikusi pieprasījumu, ja tā to pieprasa.
186. pantsJa nav iespējams iekasēt naudas soda summu, tad tās Valsts tiesa, kurai izteikts pieprasījums, var pieņemt alternatīvu sankciju, kura sevī ietver brīvības atņemšanu, ciktāl to šādos gadījumos pieļauj abu Valstu normatīvie akti, izņemot gadījumus, kad Valsts, kura izteikusi pieprasījumu, ir izteikti aprobežojusi savu pieprasījumu tikai ar naudas soda summas iekasēšanu. Ja tiesa pieņem lēmumu par alternatīvas sankcijas pieņemšanu, kura sevī ietver brīvības atņemšanu, tad spēkā ir sekojoši noteikumi: a Ja naudas soda aizstāšanu ar sankciju, kura sevī ietver brīvības atņemšanu, paredz vai nu Valstī, kura izteikusi pieprasījumu, pasludinātais spriedums, vai tieši šīs Valsts normatīvie akti, tad tās Valsts tiesa, kurai izteikts pieprasījums, nosaka šādas sankcijas veidu un ilgumu saskaņā ar savu normatīvo aktu noteikumiem. Ja sankcija, kura sevī ietver brīvības atņemšanu, un kuru jau ir pieņēmusi Valsts, kura izteikusi pieprasījumu, ir mazāki par minimālo sankciju, kādu var piešķirt pēc tās Valsts normatīvajiem aktiem, kurai izteikts pieprasījums, tad tiesai šis minimums nav saistošs, un tai jāpieņem tāda pati sankcija kā tā, kura pieņemta Valstī, kura izteikusi pieprasījumu. Nosakot sankciju, tiesa nevar palielināt notiesātās personas soda mēru attiecībā pret to sankciju, kas noteikta Valstī, kura izteikusi pieprasījumu. b Visos pārējos gadījumos tās Valsts tiesa, kurai izteikts pieprasījums, aizstāj naudas sodu ar citu sankciju saskaņā ar saviem normatīvajiem aktiem, ievērojot tos ierobežojumus, kādus paredz tās Valsts, normatīvie akti, kura izteikusi pieprasījumu. d — Noteikumi, kas attiecas īpaši uz diskvalifikācijas izpildi
187. pants
188. Gadījumos, kad tiek izteikts pieprasījums par diskvalifikācijas izpildi, tad šādu diskvalifikāciju, kuru pieņēmusi Valsts, kura izteikusi pieprasījumu, var izpildīt Valstī, kurai izteikts pieprasījums, tikai tādā gadījumā, ja pēdējās Valsts normatīvie akti pieļauj diskvalifikāciju par attiecīgo noziedzīgo nodarījumu.
189. Tiesa, kas izskata šo lietu, novērtē diskvalifikācijas izpildes lietderību savā Valstī.
190. pants
191. Ja tiesa piespriež diskvalifikāciju, tad tā nosaka tās ilgumu saskaņā ar savas Valsts normatīvajiem aktiem, taču nepārsniedzot tās robežas, kuras noteiktas spriedumā, kas pasludināts Valstī, kura izteikusi pieprasījumu.
192. Tiesa var pieprasīt, lai diskvalifikācija tiktu izpildīta tikai attiecībā uz dažām no tām tiesībām, kuru zaudējums vai pagaidu atcelšana ir piespriesta.
193. pantsUz diskvalifikāciju nav attiecināms
194. pants.
195. pantsValstij, kurai izteikts pieprasījums, ir tiesības atjaunot notiesātajai personai tiesības, kuras tai atņemtas saskaņā ar spriedumu, kurš pasludināts, pielietojot šīs nodaļas noteikumus. III daļaEiropas kriminālspriedumu starptautiskās izpausmes
196. nodaļa — Ne bis in idem
197. pants
198. Personu, attiecībā uz kuru ir pasludināts Eiropas kriminālspriedums, par to pašu darbību nevar vajāt, notiesāt vai pakļaut kādas sankcijas izpildei kādā citā Līgumslēdzējā valstī: a ja šī persona ir attaisnota; b ja piespriestā sankcija: i ir pilnībā izpildīta vai tiek izpildīta; ii pilnībā vai attiecībā uz savu neizpildīto daļu ir pakļauta apžēlošanai vai amnestijai, vai iii vairs nevar tikt izpildīta noilguma dēļ; c ja tiesa ir piemērojusi likumpārkāpējam sodu, nepasludinot spriedumu.
199. Tomēr nevienai no Līgumslēdzējām valstīm, izņemot gadījumu, kad tā pati ir pieprasījusi tiesas procesu, nav pienākums atzīt ne bis in idem stāvokli, ja sprieduma pamatā esošā darbība ir bijusi vērsta pret kādu personu, institūciju vai citu priekšmetu, kam šajā Valstī ir sabiedrisks statuss, vai ja sprieduma priekšmetam pašam šajā Valstī ir sabiedrisks statuss.
200. Bez tam nevienai no Līgumslēdzējām valstīm, kurā attiecīgā darbība ir tikusi veikta vai atzīta par tādu saskaņā ar šīs Valsts normatīvajiem aktiem, nav pienākums atzīt ne bis in idem stāvokli, izņemot gadījumu, kad tā pati ir pieprasījusi tiesas procesu.
201. pantsJa jauns tiesas process tiek uzsākts pret personu, kura par to pašu darbību ir notiesāta citā Līgumslēdzējā valstī, tad jebkurš no jau izpildāmā sprieduma izrietošs brīvības atņemšanas periods ir atskaitāms no piešķiramās sankcijas.
202. pantsŠī nodaļa neierobežo plašāku pašu valsts noteikumu pielietojumu, kas attiecas uz ne bis in idem stāvokli, ko nosaka citās valstīs pasludināti kriminālspriedumi.
203. nodaļa — ņemšana vērā
204. pantsKatra no Līgumslēdzējām valstīm pēc saviem ieskatiem savos normatīvajos aktos var noteikt, ka tās tiesām, pasludinot spriedumu, ir ļauts ņemt vērā jebkuru iepriekšēju Eiropas kriminālspriedumu, kas pēc apsūdzētā uzklausīšanas pasludināts par kādu citu noziedzīgu nodarījumu, lai pilnīgi vai daļēji piešķirtu šim spriedumam tās sekas, kādas šīs Valsts normatīvie akti paredz spriedumiem, kas pieņemti tās teritorijā. Tā nosaka apstākļus, pie kuriem šis spriedums ir ņemams vērā.
205. pantsKatra no Līgumslēdzējām valstīm pēc saviem ieskatiem savos normatīvajos aktos var atļaut ņemt vērā jebkuru iepriekšēju Eiropas kriminālspriedumu, kas pasludināts pēc apsūdzētā uzklausīšanas, lai pilnīgi vai daļēji īstenotu diskvalifikāciju, kādu tās normatīvie akti ļauj pielietot ar savā teritorijā pasludinātiem spriedumiem. Tā nosaka apstākļus, kādos šis spriedums ir ņemams vērā. IV daļaBeigu noteikumi
206. pants
207. Šo Konvenciju var parakstīt dalībvalstis, kas ir pārstāvētas Eiropas Padomes Ministru komitejā. To var ratificēt vai pieņemt. Ratifikācijas vai pieņemšanas instrumenti jāiesniedz Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.
208. Šī Konvencija stājas spēkā trīs mēnešus pēc trešā ratifikācijas vai pieņemšanas instrumenta iesniegšanas.
209. Attiecībā uz parakstītāju Valsti, kura ratificējusi vai pieņēmusi šo Konvenciju vēlāk, šī Konvencija stājas spēkā trīs mēnešus pēc tās ratifikācijas vai pieņemšanas instrumenta iesniegšanas.
210. pants
211. Pēc tam, kad stājusies spēkā šī Konvencija, Eiropas Padomes Ministru Padome var uzaicināt jebkuru valsti, kura nav Eiropas Padomes locekle, pievienoties šai Konvencijai ar noteikumu, ka šāds uzaicinājuma lēmums pieņemts saskaņā ar vienbalsīgu to Padomes dalībvalstu piekrišanu, kuras ir ratificējušas šo Konvenciju.
212. Šāda pievienošanās tiek veikta, iesniedzot Eiropas Padomes ģenerālsekretāram pievienošanās instrumentu, kurš stājas spēkā trīs mēnešus pēc tā iesniegšanas dienas.
213. pants
214. Jebkura Līgumslēdzēja valsts, parakstot Konvenciju vai iesniedzot savu ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās instrumentu, var noteikt teritoriju vai teritorijas, uz kurām attiecināma šī Konvencija.
215. Jebkura Līgumslēdzēja valsts, iesniedzot savu ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās instrumentu vai jebkad vēlāk ar attiecīgu deklarāciju Eiropas Padomes ģenerālsekretāram var paplašināt šīs Konvencijas ietekmes zonu, attiecinot to uz jebkuru citu Deklarācijā noteiktu teritoriju vai teritorijām, par kuru starptautiskajām attiecībām tā ir atbildīga vai kuru vārdā tā ir pilnvarota rīkoties.
216. Jebkuru deklarāciju, kas iesniegta saskaņā ar iepriekšējo daļu attiecībā uz jebkuru šādā deklarācijā minētu teritoriju, var atsaukt saskaņā ar šīs Konvencijas
217. panta noteikumiem.
218. pants
219. Jebkura Līgumslēdzēja valsts šīs Konvencijas parakstīšanas dienā vai arī iesniedzot attiecīgo ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās instrumentu, var paziņot, ka tā izsaka vienu vai vairākas atrunas, kuras paredzētas šīs Konvencijas I Pielikumā.
220. Jebkura Līgumslēdzēja valsts, kura sev atstājusi attiecīgas atkāpšanās iespējas saskaņā ar iepriekšējo daļu, var pilnībā vai daļēji tās atsaukt, nosūtot attiecīgu deklarāciju, kas adresēta Eiropas Padomes ģenerālsekretāram. Atsaukums stājas spēkā tajā datumā, kad to saņēmis ģenerālsekretārs.
221. Jebkura Līgumslēdzēja valsts, kura ir sev atstājusi atkāpšanās iespējas attiecībā uz kādu no šīs Konvencijas noteikumiem, nevar pieprasīt šī noteikuma izpildi no kādas citas Puses; tomēr, ja šīs atkāpšanās tiesības ir daļējas vai atkarīgas no kaut kādiem noteikumiem, tā var pieprasīt attiecīgā noteikuma izpildi tik lielā mērā, cik tā pati to ir pieņēmusi.
222. pants
223. Jebkura Līgumslēdzēja valsts jebkurā laikā, nosūtot attiecīgu deklarāciju Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, var deklarēt juridiskus noteikumus, kas iekļaujami šīs Konvencijas II vai III Pielikumā.
224. Par jebkādām šīs Konvencijas II vai III Pielikumā uzskaitītajām atsevišķo Valstu normatīvo aktu izmaiņām ir jāziņo Eiropas Padomes ģenerālsekretāram, ja šādas izmaiņas padara informāciju šajos pielikumos nepareizu.
225. Jebkādas izmaiņas, ieviestas šīs Konvencijas II vai III Pielikumā, pielietojot iepriekšējās daļas, katrā no Līgumslēdzējām valstīm stājas spēkā vienu mēnesi pēc tam, kad par šīm izmaiņām sniegts paziņojums Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.
226. pants
227. Katra no Līgumslēdzējām valstīm, iesniedzot savu ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās instrumentu, šīs Konvencijas piemērošanas nolūkā sniedz Eiropas Padomes ģenerālsekretāram attiecīgu informāciju par šajā Valstī pielietojamajām sankcijām un to izpildi.
228. Tāpat Eiropas Padomes ģenerālsekretāram jāziņo par jebkādām vēlākām izmaiņām, kas padara nepareizu iepriekšējā punktā sniegto informāciju.
229. pants
230. Šī Konvencija neietekmē tiesības un saistības, kas izriet no izdošanas līgumiem un starptautiskām daudzpusējām konvencijām, kas attiecas uz speciāliem jautājumiem, ne arī citu starp Līgumslēdzējām valstīm noslēgtu esošo konvenciju noteikumus, kas attiecas uz šajā Konvencijā skartiem jautājumiem.
231. Līgumslēdzējas valstis savā starpā nevar noslēgt divpusējus vai daudzpusējus līgumus par šajā Konvencijā skartiem jautājumiem citādi, kā vien ar mērķi atbalstīt tās noteikumus vai atvieglot tajā ietverto principu īstenošanu.
232. Tomēr, ja divas vai vairākas Līgumslēdzējas valstis jau ir šādi nodibinājušas savas attiecības uz vienotas normatīvo aktu bāzes, vai arī izveidojušas pašas savu īpašu sistēmu, vai darītu to nākotnē, tām ir tiesības attiecīgi regulēt šīs savas attiecības, neņemot vērā šīs Konvencijas noteikumus.
233. Līgumslēdzējas valstis, kuras savās savstarpējās attiecībās pārtrauc izmantot šīs Konvencijas noteikumus attiecībā uz šiem jautājumiem, paziņo par to Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.
234. pantsPar šīs Konvencijas piemērošanu jāinformē Eiropas Padomes Eiropas Noziedzības Jautājumu komisija, kura darīs visu nepieciešamo, lai atvieglotu visu no tās izpildes izrietošo grūtību labvēlīgu atrisinājumu.
235. pants
236. Šī Konvencija ir spēkā neierobežotu laika periodu.
237. Jebkura Līgumslēdzēja valsts, ciktāl tas to interesē, var atkāpties no šīs Konvencijas, nosūtot attiecīgu paziņojumu, kas adresēts Eiropas Padomes ģenerālsekretāram.
238. Šāda atkāpšanās stājas spēkā sešu mēnešu laikā pēc tam, kad ģenerālsekretārs saņēmis šādu paziņojumu.
239. pantsEiropas Padomes ģenerālsekretārs paziņo Padomes Ministru komitejā pārstāvētajām dalībvalstīm un jebkurai Valstij, kura pievienojusies šai Konvencijai, par: a jebkuru Konvencijas parakstīšanas gadījumu; b jebkāda ratifikācijas, pieņemšanas vai pievienošanās instrumenta iesniegšanu; c jebkuru datumu, kad šī Konvencija stājas spēkā saskaņā ar tās
240. pantu; d jebkuru deklarāciju, kas saņemta saskaņā ar
241. panta otro daļu; e jebkuru deklarāciju, kas saņemta saskaņā ar
242. panta ceturto daļu; f jebkuru deklarāciju, kas saņemta saskaņā ar
243. pantu; g jebkuru atkāpšanās iespēju, kas atstāta saskaņā ar
244. panta pirmo daļu, kā arī atteikšanos no šādas atkāpšanās iespējas; h jebkuru deklarāciju, kas saņemta saskaņā ar
245. panta pirmo daļu un jebkuru sekojošu paziņojumu, kas saņemts saskaņā ar šī paša panta otro daļu; i jebkuru informāciju, kas saņemta saskaņā ar
246. panta pirmo daļu un jebkuru sekojošu paziņojumu, kas saņemts saskaņā ar šī paša panta otro daļu; j jebkuru paziņojumu attiecībā uz divpusējiem vai daudzpusējiem līgumiem, kas noslēgti saskaņā ar
247. panta otro daļu, vai attiecībā uz vienotu normatīvo aktu ieviešanu saskaņā ar
248. panta trešo daļu; k jebkuru paziņojumu, kas saņemts saskaņā ar
249. pantu, un datumu, kurā šāda atkāpšanās stājas spēkā.
250. pantsŠī Konvencija un saskaņā ar to sniegtās deklarācijas un paziņojumi attiecas tikai uz to spriedumu izpildi, kuri pasludināti pēc šīs Konvencijas stāšanās spēkā starp attiecīgajām Līgumslēdzējām valstīm.Apliecinot šo, zemāk parakstījušies, kuri ir tam oficiāli pilnvaroti, ir parakstījuši šo Konvenciju.Parakstīta Hāgā
251. gada
252. maijā angļu un franču valodā, pie kam abi teksti ir vienādi autentiski, vienā oriģināleksemplārā, kurš tiks uzglabāts Eiropas Padomes arhīvos. Eiropas Padomes ģenerālsekretārs nosūtīs apliecinātas kopijas katrai Eiropas Padomes dalībvalstij un katrai Valstij, kura tiks uzaicināta pievienoties šai Konvencijai. I pielikumsKatra no Līgumslēdzējām valstīm var deklarēt, ka tā patur sev tiesības:a atteikties no sprieduma izpildes, ja tā uzskata, ka spriedums ir attiecināms uz finansiālu vai reliģisku noziedzīgu nodarījumu;b atteikties no sankcijas izpildes par darbību, kuru, saskaņā ar tās Valsts normatīvajiem aktiem, kurai izteikts pieprasījums, varētu izskatīt tikai administratīva iestāde;c atteikties no tāda Eiropas kriminālsprieduma izpildes, kuru tās Valsts iestādes, kura izteikusi pieprasījumu, ir pasludinājušas datumā, kad, saskaņā ar šīs Valsts normatīvajiem aktiem, krimināllieta par noziedzīgu nodarījumu, kurš sodīts ar spriedumu, būtu tikusi pārtraukta noilguma dēļ;d atteikties izpildīt in absentia pieņemtas sankcijas un ordonnances pēnales vai tikai vienu no šīm spriedumu kategorijām;e atteikties piemērot
253. panta noteikumus gadījumos, kad šai Valstij ir sākotnējā kompetence, un šādos gadījumos vienīgi atzīt tādu darbību ekvivalentus, kas pārtrauc vai atceļ laika ierobežojumus, kuri tika pabeigti valstī, kura izteikusi pieprasījumu;f atzīt III daļas pielietojumu tikai attiecībā uz vienu no tās divām nodaļām.