Par Latvijas Republikas kārtējo ziņojumu par 1966.gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām izpildi Latvijas Republikā laikp

Ministru kabineta rīkojums Nr.593 Rīgā 2002.gada 24.oktobrī (prot. Nr.45, 19.§) Par Latvijas Republikas kārtējo ziņojumu par 1966.gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām izpildi Latvijas Republikā laikposmā no 1995.gada līdz 2002.gada 1.janvārim

1. Apstiprināt Latvijas Republikas kārtējo ziņojumu par 1966.gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām izpildi Latvijas Republikā laikposmā no 1995.gada līdz 2002.gada 1.janvārim.
2. Ārlietu ministrijai nodrošināt ziņojuma tulkojumu angļu valodā un iesniegt to Apvienoto Nāciju Organizācijā. Ministru prezidents A.Bērziņš Ārlietu ministrs I.Bērziņš Apstiprināts ar Ministru kabineta 2002.gada 24.oktobra rīkojumu Nr.593 Latvijas Republikas kārtējais ziņojums par 1966.gada Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām izpildi Latvijas Republikā laikposmā no 1995.gada līdz 2002.gada 1.janvārim VISPĀRĪGĀ DAĻA Ievads
3. Latvijas sākotnējais ziņojums par 1966.gada starptautisko paktu par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (turpmāk - Pakts), kas Latvijai ir saistošs kopš 1992.gada 14.jūlija, tika izskatīts Apvienoto Nāciju Organizācijas Cilvēktiesību komitejas 54.sesijas laikā 1995.gada
4. un 14.jūlijā.
5. Patlaban saskaņā ar Pakta 40.pantu ir sagatavots kārtējais ziņojums par Pakta izpildi Latvijā, kas sniedz informāciju par laika posmu kopš 1.paragrāfā minētā sākotnējā ziņojuma iesniegšanas, kā arī informāciju par paveikto ANO Cilvēktiesību komitejas (turpmāk - Komiteja) 1995.gada 26.jūlijā pieņemto ieteikumu un rekomendāciju īstenošanā. Ziņojums ir izstrādāts saskaņā ar Komiteja 1981.gadā pieņemtajām un 1990.,
6. un 1995.gadā pārstrādātajām vadlīnijām nacionālo ziņojumu sagatavošanai, kā arī ņemot vērā Komitejas vispārējās rekomendācijas par Konvencijas pantu interpretāciju.
7. Ziņojuma sagatavošanai tika izveidota īpaša darba grupa, kurā tika pārstāvētas Ārlietu, Tieslietu, Iekšlietu, Aizsardzības un Kultūras ministrijas un kuru saskaņā ar 1998.gada 17.marta noteikumiem Nr. 92 "Noteikumi par Ministru kabineta pārstāvēšanu starptautiskajās cilvēktiesību institūcijās" vadīja Ministru kabineta pilnvarots Pārstāvis. Savus komentārus par darba grupā sagatavoto ziņojumu sniedza Valsts cilvēktiesību birojs, savukārt Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Cilvēktiesību institūts (turpmāk - Cilvēktiesību institūts) sagatavoja detalizētu atzinumu par ziņojumu. Pilnveidotais ziņojums tika izskatīts un akceptēts Ministru kabinetā ..... Starptautisko tiesību normu vieta Latvijas tiesību sistēmā
8. Ievērojot Komitejas 1995.gada 26.jūlijā pieņemto ieteikumu un rekomendāciju 18.paragrāfu, Latvija vēlas sniegt papildus informāciju par starptautisko tiesību normu vietu Latvijas tiesību sistēmā.
9. Latvijas tiesību sistēmā faktiski valda monisma doktrīna: starptautisko tiesību akti, ja vien tie ir izgājuši atbilstošu procedūru, tiek atzīti par nacionālās tiesību sistēmas elementiem. Turklāt starptautisko tiesību normām un principiem ir augstāks juridisks spēks nekā nacionālajām tiesību normām. Tas jau sākotnēji tika noteikts
10. gada
11. maija deklarācijā "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu", kuras 1.pants atzīst starptautisko tiesību pamatprincipu prioritāti pār nacionālajām tiesību normām. Saskaņā ar 1994.gada 13.janvāra likuma "Par Latvijas Republikas starptautiskajiem līgumiem"
12. pantu, ja starptautiskajā līgumā, kuru Saeima ir apstiprinājusi, paredzēti citādi noteikumi nekā Latvijas Republikas likumdošanas aktos, piemērojami starptautiskā līguma noteikumi.
13. Saskaņā ar Latvijas likumiem un galvenajiem tiesību principiem, noteiktā kārtībā ratificētu starptautisko līgumu normas var tikt tieši piemērotas tiesvedībā. Vairākas Latvijas tiesas, tai skaitā Satversmes tiesa, savos spriedumos ir atsaukušās un piemērojušas Latvijai saistošu starptautisko līgumu, tai skaitā Pakta, normas.
14. DAĻA PAKTA 1.PANTS
15. Latvijas sākotnējā ziņojumā (59.-63.paragrāfi) ir sniegta informācija par Latvijas tautas 1920.gadā īstenotajām pašnoteikšanās tiesībām, ievēlot Satversmes sapulci, kura 1922.gadā pieņēma joprojām spēkā esošo Satversmi. Satversmē noteikts, ka tikai tautas nobalsošanā var tikt grozīti šādi tās panti, kuros ietvertās normas pēc būtības ir pašnoteikšanās tiesību atspoguļojums: 1) Satversmes 1.pants noteic, ka "Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika"; 2) Satversmes 2.pants paredz, ka "Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai"; 3) Satversmes 3.pantā paredzēts, ka "Latvijas valsts teritoriju starptautiskos līgumos noteiktās robežās sastāda Vidzeme, Latgale, Kurzeme un Zemgale"; 4) Satversmes 6.pants paredz, ka "Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās".
16. Latvijas tautas nepārprotama griba īstenot pašnoteikšanās tiesības tika pausta 1990.gada Latvijas Augstākās Padomes vēlēšanās, kad vairākumu deputātu mandātu ieguva kandidāti, kas iestājās par demokrātiskas un politiski neatkarīgas Latvijas izveidošanu.
17. Pārejas periods Latvijas starptautiskās rīcībspējas un de facto neatkarības atjaunošanai beidzās līdz ar konstitucionālā likuma "Par Latvijas Republikas valstisko statusu" pieņemšanu 1991.gada 21.augustā.
18. No starptautisko tiesību viedokļa Latvija patlaban nav atbildīga par kādas citas teritorijas starptautiskajām saistībām; tāpat Latvijai nav koloniju. Tai pat laikā Latvija vairākkārt ir paudusi atbalstu tautu pašnoteikšanās tiesībām. 2.DAĻA PAKTA 2.PANTS Diskriminācijas aizliegums
19. 1998.gada 15.oktobrī tika pieņemti grozījumi Satversmē, kas to papildināja ar jaunu nodaļu - "Cilvēka pamattiesības", tādējādi nostiprinot cilvēktiesību aizsardzību konstitucionālā līmenī.
20. Satversmes 89.pants noteic, ka "valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem". Kā uzsver Cilvēktiesību institūts, lai gan Satversme ir normatīvais akts ar augstāko juridisko spēku Latvijā, tās normas saskaņā ar minēto 89.pantu ir tulkojamas starptautisko cilvēktiesību normu gaismā. Arī Satversmes tiesa ir atzinusi, ka gadījumos, kad ir šaubas par Satversmē ietverto normu saturu, tās tulkojamas pēc iespējas atbilstoši starptautisko cilvēktiesību normu interpretācijai. Savukārt 91.pantā ir iekļauts gan diskriminācijas aizlieguma princips, gan vienlīdzības princips. Šis pants paredz, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas".
21. Kopš sākotnējā ziņojuma iesniegšanas Latvija ir atzinusi par sev saistošiem vairākus būtiskus starptautisko tiesību dokumentus cilvēktiesību jomā. Tā 1997.gada 27.jūnijā attiecībā uz Latviju stājās spēkā 1950.gada Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencija un tās protokoli (Izņemot 6.protokolu, kas Latvijā stājās spēkā 1999.gada 1.jūnijā, un 7.protokolu, kas stājās spēkā 1997.gada 1.septembrī). Latvija ir arī atzinusi Eiropas Cilvēktiesību tiesas kompetenci saņemt un izskatīt sūdzības par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem Latvijā. 2000.gada 4.novembrī Latvija parakstīja Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 12.papildprotokolu, kas paredz iedibināt diskriminācijas aizliegumu kā atsevišķu tiesību.
22. Kopš likuma "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības", kas nosaka to personu loku, kuras tiek atzītas par Latvijas nepilsoņiem un tiesīgas saņemt nepilsoņa pasi, spēkā stāšanās 1995.gada 9.maijā, tajā vairākkārt izdarīti grozījumi ar mērķi atvieglot nepilsoņa statusa iegūšanu tām personām, kuras statusu nevarēja iegūt saskaņā ar likuma sākotnējo redakciju. Ar 2000.gadā likumā izdarītajiem grozījumiem ir reglamentēts, kādos veidos un gadījumos nepilsoņa statusu var zaudēt. Saskaņā ar likuma 6.pantu, tikai tā persona, kurai ir kādas valsts pilsonība vai tiek garantēta kādas valsts pilsonība, var atteikties no nepilsoņa statusa. Nepilngadīgas personas vārdā iesniegumu par atteikšanos iesniedz šīs personas vecāki (adoptētāji). Ja nepilngadīgā persona ir sasniegusi 15 gadu vecumu, ir nepieciešama tās rakstveida piekrišana nepilsoņa statusa zaudēšanai. Ja, atsakoties no nepilsoņa statusa, persona kļūst par bezvalstnieku, iesniegums par atteikšanos netiek apmierināts. Lēmumu par atteikšanās iesnieguma noraidījumu persona var pārsūdzēt tiesā. Nepilsoņa statusu var atņemt tikai likumā noteiktajos gadījumos (likuma 7.panta pirmā daļa) un šādu lēmumu persona var pārsūdzēt tiesā.
23. Ievērojot Komitejas 1995.gada 26.jūlijā pieņemto ieteikumu un rekomendāciju 10.paragrāfu, Latvija vēlētos informēt Komiteju, ka atbilstoši likuma "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības" 2.pantam, šobrīd nepilsonim - minētā likuma subjektam - ir visas Latvijas Satversmē noteiktās cilvēka tiesības un pienākumi, tai skaitā arī tiesības jebkurā laikā atgriezties valstī gadījumā, ja dzīvesvieta Latvijā nav saglabāta. Tai pat laikā specifiskās jomās nepilsoņu tiesības objektīvu iemeslu dēļ un ievērojot samērīguma principu ir ierobežotas. Nepilsoņi joprojām nevar ieņemt ierēdņu amatus valsts pārvaldē un tiesu sistēmas iestādēs, nevar vēlēt un tikt ievēlēti, nevar iegūt īpašumā zemi pierobežas joslās, publisko ūdenstilpju un ūdensteču aizsargjoslās. Nepilsonis nevar būt privātdetektīvs un bruņotās apsardzes darbinieks. Tai pat laikā kopš Latvijas sākotnējā ziņoja iesniegšanas ir atcelti vairāki ierobežojumi nepilsoņiem strādāt atsevišķās profesijās - 1997.gada 16.janvārī tika grozīts likums "Par ugunsdrošību" nosakot, ka darbā Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienestā var pieņemt arī nepilsoņus; 1997.gada 30.oktobra grozījumi likumā "Par aviāciju" atcēla ierobežojumus nepilsoņiem tikt iekļautiem gaisa kuģā apkalpē vai saņemt gaisa kuģa ekspluatatora sertifikātu; 2001.gada 14.jūnijā pieņemtie Farmācijas likuma grozījumi ļauj nepilsoņiem kļūt par aptiekas vai veterināraptiekas vadītājiem. Tai pat laikā jāuzsver, ka, ievērojot 1998.gadā izdarītos grozījumus Pilsonības likumā, ikvienam nepilsonim ir tiesības iegūt Latvijas pilsonību naturalizējoties, tādēļ jautājums par joprojām pastāvošajām atšķirībām ir zaudējis savu aktualitāti. Sabiedrības integrācija
24. 2001.gada 6.februārī Ministru kabinets akceptēja Valsts programmu "Sabiedrības integrācija Latvijā". Šī programma ir tapusi vairāku gadu garumā, analizējot un pētot sabiedrības formācijas procesus, kā arī iesaistot diskusijā gan iedzīvotājus un nevalstiskās organizācijas, gan arī valsts institūcijas. Sabiedrības integrācijas programmas mērķis ir izveidot demokrātisku, saliedētu pilsonisku sabiedrību, kas balstās uz kopīgām pamatvērtībām.
25. Saskaņā ar 2001.gada 5.jūlija pieņemto "Sabiedrības integrācijas fonda likumu" ir izveidots Sabiedrības integrācijas fonds, kura mērķis ir finansiāli atbalstīt un veicināt sabiedrības integrācijas procesu atbilstoši iepriekš minētās valsts programmas pamatnostādnēm. Sabiedrības integrācijas fondā ir pārstāvēti un tādējādi piedalās lēmumu pieņemšanā arī mazākumtautību pārstāvji - Latvijas pareizticīgo baznīcas arhibīskaps, Latvijas čigānu Nacionālās kultūras biedrības prezidents, organizācijas "Rietumu krievi" priekšsēdētājs. Fondu pārvalda Fonda padome, un šīs padomes sastāvā ir izglītības un zinātnes ministrs, kultūras ministrs, labklājības ministrs, tieslietu ministrs, vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs, Valsts prezidenta pārstāvis, pa vienam pašvaldību pārstāvim no Kurzemes, Vidzemes, Latgales, Zemgales un Rīgas un pieci nevalstisko organizāciju deleģēti pārstāvji. Pilsonība un naturalizācija
26. Tā kā kopš Latvijas sākotnējā ziņojuma iesniegšanas un izskatīšanas 1995.gadā ir pieņemti vairāki būtiski grozījumi 1994.gada Pilsonības likumā, kā arī ievērojot Komitejas 1995.gada 26.jūlijā pieņemto ieteikumu un rekomendāciju 27.punktu, šajā ziņojumā Latvija vēlētos sniegt informāciju par patlaban spēkā esošajām tiesību normām, kas regulē pilsonības iegūšanu, kā arī informāciju par Pilsonības likuma izpildi un naturalizācijas gaitu Latvijā.
27. Saskaņā ar 1994.gadā pieņemto un 1998.gadā tautas nobalsošanā grozīto Pilsonības likumu pilsonības iegūšanas nosacījumu un ierobežojumu pamatā ietverts objektīvais domicila princips. Likums paredz šādus pilsonības iegūšanas veidus: naturalizācija, pilsonības atzīšana, pilsoņa statusa reģistrēšana un pilsonības atjaunošana.
28. Tiesības iesniegt naturalizācijas iesniegumu ir 15 gadu vecumu sasniegušām personām, ievērojot šādus nosacījumus: 1) naturalizācijas iesnieguma iesniegšanas dienā personas pastāvīgā dzīvesvieta ne mazāk kā piecus gadus ir bijusi Latvijā; 2) persona prot latviešu valodu, zina Latvijas Republikas Satversmes pamatnoteikumus, valsts himnas tekstu un Latvijas vēsturi (pilsonības pretendentam jākārto attiecīga pārbaude); 3) personai vai tās aizbildnim ir legāls iztikas avots; 4) uz personu neattiecas naturalizācijas ierobežojumi - Latvijas pilsonībā netiek uzņemtas personas, kuras ar antikonstitucionālām metodēm ir vērsušās pret Latvijas Republikas neatkarību, demokrātisko parlamentāro valsts iekārtu vai pastāvošo valsts varu Latvijā, ja tas konstatēts ar tiesas spriedumu; pēc 1990.gada 4.maija paudušas fašisma, šovinisma, nacionālsociālisma, komunisma vai citas totalitārisma idejas vai musinājušas uz nacionālo vai rasu naidu vai nesaticību, ja tas konstatēts ar tiesas spriedumu; ir kādas ārvalsts varas, pārvaldes vai tiesībaizsardzības iestāžu amatpersonas; dien kādas ārvalsts bruņotajos spēkos, iekšējā karaspēkā, drošības dienestā vai policijā (milicijā); pēc 1940.gada 17.jūnija ir izvēlējušās Latvijas Republiku par dzīvesvietu tieši pēc demobilizēšanās no PSRS (Krievijas) bruņotajiem spēkiem vai PSRS (Krievijas) iekšējā karaspēka un kuras dienestā iesaukšanas vai iestāšanās dienā nav pastāvīgi dzīvojušas Latvijā; ir bijušas PSRS (LPSR) VDK vai kādas citas ārvalsts drošības dienesta, izlūkdienesta vai citu speciālo dienestu darbinieki, informatori, aģenti, ja šis fakts konstatēts likumā noteiktā kārtībā; Latvijā vai kādā citā valstī ir bijušas kriminālsodītas par tāda nozieguma izdarīšanu, kurš ir noziegums arī Latvijā Pilsonības likuma spēkā stāšanās brīdī; pēc 1991.gada 13.janvāra darbojušās pret Latvijas Republiku PSKP (LKP), Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālajā frontē, Darba kolektīvu apvienotajā padomē, Kara un darba veterānu organizācijā, Vislatvijas glābšanas komitejā vai tās reģionālajās komitejās vai Latvijas komunistu savienībā.
29. Ja Latvijas pilsonībā naturalizācijas kārtībā tiek uzņemta pilngadīga persona, vienlaikus ar naturalizēto personu Latvijas pilsonību iegūst arī šīs personas nepilngadīgie bērni līdz 15 gadu vecumam, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā.
30. Bērns, kurš dzimis Latvijā pēc
31. gada
32. augusta, ir atzīstams par Latvijas pilsoni, ja viņš atbilst visām šādām prasībām: 1) viņa pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvija, 2) viņš nav Latvijā vai kādā citā valstī bijis notiesāts ar brīvības atņemšanu ilgāk nekā uz pieciem gadiem par nozieguma izdarīšanu, 3) viņš pirms tam visu laiku bijis bezvalstnieks vai nepilsonis.
33. Saskaņā ar Pilsonības likuma 2.pantu, Latvijas pilsoņi ir (personas, kas Latvijas pilsoņa statusu iegūst reģistrējoties): 1) personas, kuras bija Latvijas pilsoņi
34. gada 17.jūnijā, kā arī šo personu pēcnācēji, izņemot personas, kuras pēc 1990.gada 4.maija ieguvušas citas valsts pilsonību; 2) latvieši un līvi, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kuriem nav citas valsts pilsonības; 3) to sieviešu pēcnācēji, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kuras saskaņā ar Latvijas Republikas 1919.gada 23.augusta "Likuma par pavalstniecību" 7.pantu (stājoties laulībā, sieviete pāriet vīra pavalstniecībā) bija zaudējušas Latvijas pavalstniecību, izņemot personas, kuras pēc 1990.gada 4.maija ieguvušas citas valsts pilsonību; 4) personas, kuru pastāvīgā dzīvesvieta ir Latvijā un kuras ir apguvušas pilnu mācību kursu latviešu mācībvalodas vispārizglītojošās skolās vai divplūsmu vispārizglītojošo skolu latviešu plūsmā, iegūstot šajās skolās pamatizglītību vai vispārējo vidējo izglītību, ja šīm personām nav citas valsts pilsonības. Ja pilsoņa statusu saskaņā ar šo nosacījumu reģistrē pilngadīga persona, pilsonību vienlaikus ar šo personu iegūst arī tās nepilngadīgie bērni līdz 15 gadu vecumam, kuri pastāvīgi dzīvo Latvijā; 5) bērni, kuri atrasti Latvijas teritorijā un kuru vecāki nav zināmi; 6) bērni, kuriem nav vecāku un kuri dzīvo Latvijas bērnunamā vai internātskolā; 7) bērni, kuriem viņu dzimšanas brīdī abi vecāki ir Latvijas pilsoņi, neatkarīgi no bērnu dzimšanas vietas.
35. Pilsonības likuma 25.pants noteic, ka Latvijas pilsonību var atjaunot personas, kuras zaudējušas Latvijas pilsonību vecāku (adoptētāju) izvēles, juridiskās kļūdas vai pilsonības prettiesiskās atņemšanas rezultātā.
36. Gan Eiropas Savienības institūciju amatpersonas, gan Eiropas drošības un sadarbības organizācijas amatpersonas ir vairākkārt uzsvērušas, ka Pilsonības likuma pašreizējais variants (pēc 1998.gada grozījumiem) apmierina gan ES, gan EDSO. Naturalizācijas kritēriji atbilst starptautiskajiem standartiem un nav diskriminējoši. Tā, piemēram, EDSO Augstākais komisārs mazākumtautību jautājumos 1999.gada 11.janvārī publiski paziņoja, ka viņš ir gandarīts par esošo stāvokli Latvijas pilsonības jomā un turpmākās rekomendācijas nav gaidāmas.
37. Pēc naturalizācijas "logu" atcelšanas naturalizācijas tempi salīdzinājumā ar 1995.-1997.gadu ievērojami palielinājušies.
38. Kā rāda Naturalizācijas pārvaldes pētījumu un aptauju rezultāti, galvenie faktori, kas nosaka pašreizējos naturalizācijas tempus ir šādi: 1) nepietiekama valsts valodas prasme; 2) valsts nodevas apmērs atsevišķām iedzīvotāju grupām, kuras nevar iegūt trūcīgas personas statusu saskaņā ar tiesību aktu normām; 3) motivācijas trūkums (minimālas atšķirības pilsoņu un nepilsoņu tiesībās).
39. Jāuzsver, ka starptautiskajai sabiedrībai, starptautiskajām organizācijām un institūcijām nav bijušas pretenzijas pret Naturalizācijas pārvaldes darbu. Nav rindu naturalizācijas iesnieguma iesniegšanai, naturalizācijas pārbaužu kārtošanai, iesniegumi tiek izskatīti operatīvi un īsākā laika posmā, nekā to paredz likums. Praktiski no iesnieguma iesniegšanas brīža līdz pilsonības saņemšanai paiet trīs līdz seši mēneši, kaut arī Pilsonības likums paredz pilsonības piešķiršanu gada laikā. Baltijas sociālo zinātņu institūta 2001.gada aprīlī veiktā jauno pilsoņu aptauja liecina, ka 95% no tiem uzticas Naturalizācijas pārvaldei.
40. 2001.gada jūnijā atkārtoti tika pārskatīti Ministru kabineta 2001.gada 5.jūnija noteikumi Nr. 234 "Noteikumi par valsts nodevu naturalizācijas iesniegumu iesniegšanai", kā rezultātā naturalizācijas nodeva tika samazināta par trešdaļu (no Ls 30,- uz Ls 20,-). Ir iekļautas jaunas personu grupas, kas maksā naturalizācijas nodevu 50% apmērā - tās ir studenti un 3.grupas invalīdi. Līdz šim nodevu 50% apmērā maksāja skolēni, 2.grupas invalīdi un pensionāri. Personas, kuru mēneša ienākumi nepārsniedz krīzes iztikas minimumu (Ls 38,-), bezdarbnieki un to ģimeņu locekļi, kurās ir trīs un vairāk bērni, maksā naturalizācijas nodevu Ls 3,- apmērā. Naturalizācijas pārbaudes vairākkārt ir vienkāršotas. Aptuveni 95% naturalizācijas pretendentu nokārto šīs pārbaudes jau pirmajā mēģinājumā, kas pierāda, ka eksāmeni ir adekvāti izstrādāti. 2001.gada jūnijā tika grozīti Ministru kabineta 1999.gada 2.februāra noteikumi Nr.33 "Noteikumi par latviešu valodas prasmes un Latvijas Republikas Satversmes pamatnoteikumu, valsts himnas teksta un Latvijas vēstures zināšanu pārbaudi personām, kuras vēlas iegūt Latvijas pilsonību naturalizācijas kārtībā". Grozījumi paredz, ka mazākumtautību vidusskolu absolventi, kuri kārto centralizēto latviešu valodas un literatūras eksāmenu un vēlas naturalizēties, var apvienot naturalizācijas eksāmena valodas pārbaudi ar centralizēto eksāmenu. Līdz ar to naturalizācijai šīm personām būs jākārto tikai Satversmes, valsts himnas teksta un vēstures zināšanu pārbaude.
41. Naturalizācijas pārvalde ir īstenojusi daudzus informatīvus un sabiedrību izglītojošus pasākumus, kuru mērķis ir sniegt sabiedrībai visplašāko informāciju par pilsonības iegūšanas nozīmi un iespējām. Sabiedrības informēšanai un izglītošanai par pilsonības un sabiedrības integrācijas jautājumiem kopš 1999.gada Naturalizācijas pārvaldē izveidots Informācijas centrs. 2001.gada novembrī ir uzsākta plaša "Sabiedrības informēšanas un izpratnes veicināšanas par pilsonības jautājumiem kampaņa", kuras galvenie uzdevumi ir informēt par pilsonības iegūšanas iespējām un motivēt nepilsoņus izvēlēties Latvijas pilsonību. Kampaņas ietvaros tika izvietotas informējošas reklāmas televīzijā, radio, internetā un reģionālajā presē, kā arī tika veidoti tematiski raidījumi televīzijā, nepilsoņi tika uzrunāti ar pasta sūtījumu starpniecību, tika organizētas informācijas dienas par pilsonības jautājumiem, kā arī izveidota interneta mājas lapa krievu valodā.
42. Kopš Natrualizācijas pārvaldes darbības sākuma regulāri tiek gatavota un izplatīta informācija pilsonības pretendentiem par Latvijas pilsonības iegūšanas iespējām. Piemēram, atkāroti ticis izdots buklets "Latvijas pilsonība" (1995., 1997., 1999.gadā), kurā atspoguļota informācija par visiem pilsonības iegūšanas veidiem, norādot iesniedzamos dokumentus un pārvaldes reģionālo nodaļu koordinātes. 1999.gadā buklets tika izdots 150 000 eksemplāros latviešu un 150 000 eksemplāros krievu valodā un izplatīts Latvijas iedzīvotājiem. Eiropas Savienības programmas Phare projekta "Sabiedrības integrācija ar informēšanas un izglītošanas palīdzību" ietvaros Naturalizācijas pārvalde sagatavojusi un izdevusi vairākus jaunus informatīvus izdevumus - ikmēneša biļetenu "Naturalizācijas pārvaldes vēstis", ceturkšņa biļetenu "Pilsonība - līdzdalība un integrācija" (latviešu un krievu valodās) un bukletu "Pilsonība: Latvijā un Eiropas Savienībā" (latviešu un krievu valodā). Sagatavots arī videomateriāls skolām par pilsonības, naturalizācijas un sabiedrības integrācijas jautājumiem latviešu un krievu valodā.
43. Kopš naturalizācijas procesa sākuma regulāri tiek izdoti arī metodiskie ieteikumi Latvijas pilsonības pretendentiem, gatavojoties latviešu valodas prasmes pārbaudei un Latvijas Republikas Satversmes pamatnoteikumu, valsts himnas teksta un Latvijas vēstures zināšanu pārbaudei. Metodiskie ieteikumi iepazīstina ar pārbaužu saturu un norisi un ļauj pilsonības pretendentiem sekmīgi sagatavoties naturalizācijas pārbaudēm.
44. Liela uzmanība tiek pievērsta arī izglītojošajam darbam un iedzīvotāju līdzdalības veicināšanai. Jau piekto gadu pēc kārtas Naturalizācijas pārvalde sadarbībā ar citām institūcijām organizē skolēnu konkursu "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību". Konkursa ietvaros jaunieši ne tikai padziļina savas zināšanas par Latvijas vēsturi, Satversmi, pilsonības iegūšanas iespējām un citiem jautājumiem, bet arī līdzdarbojas pilsoniskas un integrētas sabiedrības veidošanā, izstrādājot un īstenojot projektus, kas vērsti uz sabiedrības integrācijas veicināšanu Latvijā.
45. Naturalizācijas pārvaldes reģionālo nodaļu darbinieki regulāri organizē informācijas dienas, tikšanās un citus informatīvus pasākumus gan skolās, gan pašvaldībās, gan nevalstiskajās organizācijās, lai skaidrotu dažādas pilsonības iegūšanas iespējas, to skaitā par bērnu, kas dzimuši pēc 1991.gada 21.augusta, atzīšanu par Latvijas pilsoņiem. Piemēram, 2000.gada 6.decembrī tika organizēta Informācijas diena Naturalizācijas pārvaldes telpās Rīgā, kuras laikā Naturalizācijas pārvaldi apmeklēja un sevi interesējošo informāciju ieguva apmēram 300 interesenti, 2001.gada 15.janvārī līdzīga informācijas diena tika organizēta Jelgavā, 2001.gada 24.februārī informācijas diena notika Ludzas rajona Zilupē. Reģionālo nodaļu darbinieki regulāri apmeklē mācību iestādes, sniedzot informāciju par pārvaldes kompetencē esošajiem jautājumiem.
46. Sadarbībā ar vairākām institūcijām organizēti socioloģiski pētījumi, lai noskaidrotu iedzīvotāju attieksmi pret Latvijas valsti, pilsonību, latviešu valodu un citiem jautājumiem.
47. - 1998.gadā tika īstenota pētījumu un rīcības programma "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību", kuras ietvaros tika organizētas grupu diskusijas, veikta valsts mēroga iedzīvotāju aptauja, masu saziņas līdzekļu satura analīze un organizētas četras novadu un viena starptautiska konference, lai analizētu pētījuma rezultātus. Pētījuma rezultātā tika iegūta vērtīga informācija par iedzīvotāju motivāciju iegūt Latvijas pilsonību un šķēršļiem pilsonības iegūšanas procesā.
49. - 2001.gadā notika atkārtots pētījums "Ceļā uz pilsonisku sabiedrību - 2000", kura mērķis bija noskaidrot iedzīvotāju attieksmes dinamiku kopš iepriekšējā pētījuma, kā arī padziļināti pētīt ar sabiedrības integrāciju saistītus jautājumus. Papildus iedzīvotāju aptaujai un masu saziņas līdzekļu satura analīzei, tika veikta arī naturalizēto pilsoņu aptauja, kuras ietvaros tika noskaidroti vairāki jautājumi, piemēram, vai Latvijas pilsonības iegūšana ir attaisnojusi uz sevi liktās cerības. Pētījumu rezultātā iegūto informāciju Naturalizācijas pārvalde izmanto, veidojot savu darbības un sabiedrības informēšanas stratēģiju.
50. Naturalizācijas pārvaldē ir izveidots Eiropas standartiem atbilstošs valodas prasmes pārbaudes modelis. Valsts valodas prasmes pārbaude kā svarīga naturalizācijas procesa sastāvdaļa tika noteikta
51. gada 22.jūlijā, kad tika pieņemts Pilsonības likums. Tobrīd gatava parauga, kā veidot pārbaudi, nebija. Uzsākot naturalizācijas procesu, tika izstrādāts valodas prasmes pārbaudes 1.modelis, ievērojot Pilsonības likuma
52. pantu, kurš stingri reglamentē valodas prasmes pārbaudes saturu, daļēji arī formas. Ar Eiropas Padomes ekspertu-Nīderlandes Pārbaudes materiālu izstrādāšanas institūta (CITO) un Kembridžas universitātes Vietējo valodas eksaminācijas sindikātu (UCLES) atbalstu tika gūtas priekšzināšanas par valodas testēšanas teorētisko bāzi un praktisko darbu, kā rezultātā tika izveidots valodas prasmes pārbaudes
53. un
54. modelis. Tālākajā sadarbības gaitā UCLES eksperti analizēja
55. modeli un ieteica veikt nepieciešamās korekcijas. UCLES un Gētes institūta eksperti atzina, ka ir izveidots Eiropas standartiem atbilstošs valodas prasmes pārbaudes modelis, kurā visi uzdevumi ir ar praktisku vērtību ikdienas dzīvē, kas ir strukturāli un metodiski līdzsvarots un pilnībā atbilst Pilsonības likuma prasībām. Valsts valodas prasmes pārbaudes līmenis naturalizācijas vajadzībām ir definēts un noteikts kā Sliekšņa līmenis, pielīdzinot to Eiropas Padomes izstrādātajam trešajam valodas prasmes līmenim (Threshold level) un ALTE 2 līmenim.
56. Tādējādi valodas prasmes pārbaudes līmenis naturalizācijas vajadzībām ir apzināti noteikts un saskaņots gan Latvijā (Latviešu valodas prasmes līmenis), gan arī pielīdzināts un saskaņots ar ALTE un Eiropas Padomes valodu prasmes līmeņiem. Šis Treshold level ir apzināts un zinātniski pamatoti noteikts. Valodas prasmju līmenis ir tāds, lai jebkurš cilvēks, dzīvojot Latvijā, ikdienā sastopoties ar reālo valodas vidi, varētu to apgūt. Tas nav arī pārāk zems, jo tas ļauj ikdienā sazināties un pildīt tās funkcijas, kuras nosaka pilsonība. Skaidri un nepārprotami noteiktais prasmju līmenis un korekti izstrādātais latviešu valodas prasmes pārbaudes saturs un process ļauj pamatot valodas prasmes pārbaudes objektivitāti un aizstāvēt Latvijā un starptautiskajās organizācijās valsts valodas prasmju pārbaudē naturalizācijai nepieciešamo valodas prasmju apjomu. Patvēruma meklētāju un bēgļu statuss Latvijā
57. Ievērojot Komitejas 1995.gada 26.jūlijā pieņemto ieteikumu un rekomendāciju 26.punktu, Latvija vēlētos sniegt papildus informāciju par patvēruma meklētāju un bēgļu tiesisko statusu Latvijā.
58. 1997.gada 19.jūnijā Latvija ratificēja ANO 1951.gada konvenciju par bēgļa statusu un šīs konvencijas 1967.gada protokolu, formulējot šādas atrunas: 1) saskaņā ar konvencijas 1.panta B. otro daļu Latvija uzskata par sev saistošu konvencijas 1.panta B. pirmās daļas (b) alternatīvu; 2) visos gadījumos, kad konvencija paredz attiecināt uz bēgļiem vislabvēlīgākos nosacījumus, kas tiek attiecināti uz citu valstu pilsoņiem (pavalstniekiem), Latvija konvencijas normas interpretē tādējādi, ka uz bēgļiem netiek attiecinātas tiesības un privilēģijas, kas ir to valstu pilsoņiem (pavalstniekiem), ar kurām Latvija ir noslēgusi vienošanos muitas jautājumos, ekonomikas jautājumos, kā arī politiskās vai sociālās drošības jautājumos; 3) saskaņā ar konvencijas 42.panta pirmo daļu Latvija neuzskata par sev saistošu konvencijas 8.pantu; 4) saskaņā ar konvencijas 42.panta pirmo daļu Latvija konvencijas 17.panta pirmo un otro daļu uzskata par ieteikumiem, nevis par saistošām normām; 5) saskaņā ar konvencijas 42.panta pirmo daļu Latvija konvencijas 24.pantu uzskata par ieteikumiem, nevis par saistošām normām; 6) saskaņā ar konvencijas 42.panta pirmo daļu, kas attiecas uz Konvencijas 26.pantu, Latvija patur sev tiesības sabiedrības interesēs noteikt dzīvesvietu atsevišķām bēgļu grupām; 7) saskaņā ar konvencijas 42.panta pirmo daļu Latvija neuzskata par sev saistošu konvencijas 34.pantu; 8) saskaņā ar protokola VII panta pirmo daļu visas atrunas attiecībā uz konvenciju ir piemērojamas arī attiecībā uz protokolu.
59. Šajā pašā datumā - 1997.gada 19.jūnijā - tika pieņemts likums "Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijas Republikā", kura mērķis ir saskaņā ar vispāratzītiem starptautiskiem cilvēktiesību principiem noteikt kārtību, kādā Latvijā tiek īstenotas personu tiesības saņemt patvērumu un iegūt bēgļa statusu, kā arī noteikt patvēruma meklētāja un bēgļa tiesības un pienākumus.
60. Minētais likums paredz divpakāpju sistēmu patvēruma pieteikumu izskatīšanai - pirmā instance ir Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Bēgļu lietu centrs (Iekšlietu ministrija), apelācijas instance - Bēgļu lietu apelācijas padome, kas ir Tieslietu ministrijas pārraudzībā. Pieteikumu par bēgļa statusa piešķiršanu persona var iesniegt Valsts robežsardzes amatpersonai robežkontroles punktā pirms ieceļošanas Latvijas Republikā. Savukārt, ja persona jau atrodas Latvijas Republikā, pieteikumu var iesniegt Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Bēgļu lietu centrā vai Valsts robežsardzes teritoriālajā struktūrvienībā. Pēc pieteikuma iesniegšanas notiek pārrunas ar patvēruma meklētāju, kā arī noskaidro viņa identitāti. Ja patvēruma meklētājs Latvijas Republikā uzturas nelegāli, pieteikuma izskatīšanas laikā viņš tiek izmitināts Patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā. Ikvienam patvēruma meklētājam tiek izsniegts patvēruma meklētāja personas dokuments, kas pieteikuma izskatīšanas laikā kalpo kā personu apliecinošs dokuments Latvijas Republikā. Pārrunas ar patvēruma meklētāju veic Valsts robežsardzes amatpersonas un iegūtos materiālus nosūta izskatīšanai Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Bēgļu lietu centram. Pieteikums par bēgļa statusa piešķiršanu izskatāms un lēmums piešķirt bēgļa statusu vai atteikt tā piešķiršanu pieņemams trīs mēnešu laikā. Atsevišķos gadījumos, ja nepieciešams, pieteikuma izskatīšanas termiņu var pagarināt līdz sešiem mēnešiem.
61. Sūdzību par Bēgļu lietu centra lēmumu Bēgļu lietu apelācijas padome izskata divu mēnešu laikā. Padomes lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams. Kad personai ir piešķirts bēgļa statuss, tai bez maksas tiek izsniegta pastāvīgās uzturēšanās atļauja, bēgļa ceļošanas dokuments. Ja bēglim nav citu iztikas avotu, pirmos 12 mēnešus bēglis saņem pabalstu, kas sedz ar dzīvošanu, uzturu, kā arī ar latviešu valodas apguvi saistītās izmaksas.
62. Kopš minētā likuma pieņemšanas patvērumu Latvijā lūgušas 99 personas, bet bēgļa statuss piešķirts 8 personām.
63. Tai pat laikā jāuzsver, ka šobrīd spēkā esošais likums "Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijas Republikā" paredz tikai vienu iespēju - bēgļa statusa piešķiršanu personām, kuras jūt labi pamatotas bailes no vajāšanas savā izcelsmes valstī rases, reliģijas, tautības, politiskās pārliecības vai piederības kādai noteiktai sociālai grupai dēļ. Praksē daudz biežāki ir gadījumi, kad persona neatbilst Ženēvas konvencijā minētajiem kritērijiem bēgļa statusa saņemšanai, bet izraidīt uz izcelsmes valsti personu nav iespējams 1950.gada Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijā minēto iemeslu dēļ. Šī iemesla dēļ, kā arī ievērojot Eiropas komisijas rekomendācijas patvēruma jomā, ir izstrādāts Patvēruma likuma projekts. Likumprojekts šobrīd tiek izskatīts Saeimā un to ir plānots pieņemt līdz 2002.gada 1.martam.
64. Likumprojektā iekļauta iespēja piešķirt alternatīvo aizsardzību tām personām, kuras neatbilst Ženēvas konvencijā minētajiem kritērijiem bēgļa statusa saņemšanai, taču tām nepieciešama aizsardzība, jo mītnes zemē vai pilsonības valstī tām draud nāves sods vai miesas sods, spīdzināšana, necilvēcīga vai pazemojoša izturēšanās vai pazemojoša sodīšana, kā arī gadījumos, ja ārējo vai iekšējo bruņoto konfliktu dēļ tai ir nepieciešama aizsardzība un tā nevar atgriezties savas izcelsmes valstī. Lai nodrošinātu Eiropas cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas prasību ievērošanu, likumprojekts paredz, ka nepieciešama tiesneša sankcija, lai patvēruma meklētāju aizturētu policijas iecirknī vai robežkontroles punktā ilgāk par 72 stundām. Tāpat likumprojektā paredzēti šādi kritēriji: valstu atzīšana par drošu izcelsmes valsti; drošu trešo valsti; precizēta acīmredzami nepamatotu pieteikumu definīcija; kārtība, kādā šādi pieteikumi izskatāmi; pieteikuma par bēgļa statusa piešķiršanu izskatīšana, personai atrodoties robežkontroles punktā, personas garantijas šādas procedūras laikā; ģimenes vienotības principa ievērošana; garantijas nepilngadīgām personām bez pieaugušo pavadības patvēruma procedūrā.
65. Nostiprinot Bēgļu lietu apelācijas padomes neatkarību, paredzēts, ka tās priekšsēdētāju un locekļus ieceļ Ministru kabinets. Likumprojektā uzsvērts, ka Bēgļu lietu apelācijas padomes priekšsēdētājs un tās locekļi savas kompetences ietvaros darbojas un lēmumus pieņem neatkarīgi. Efektīva tiesību aizsardzība
66. Pakta 2.panta 3.daļas ievērošanu Latvijā nodrošina Satversme, kuras 92.pants noteic, ka "ikviens var aizstāvēt savas tiesības un likumiskās intereses taisnīgā tiesā.". Šis pats pants paredz, ka "nepamatota tiesību aizskāruma gadījumā ikvienam ir tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu".
67. Latvijā pastāvošā trīs līmeņu tiesu sistēma ir aprakstīta sākotnējā ziņojumā (43.paragrāfs). 1996.gadā tika izveidota Satversmes tiesa, kuras uzdevums ir izskatīt likumu un citu normatīvu aktu atbilstību Satversmei, kā arī šo tiesību aktu atbilstību Latvijai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem. Satversmes tiesa ir interpretējusi arī minēto Satversmes 92.pantu un ir atzinusi, ka nav nepieciešams īpašs likums, lai persona varētu izmantot tiesības uz atbilstīgu atlīdzinājumu savu tiesību nepamatota aizskāruma gadījumā, tādēļ šī persona var tieši griezties tiesā un īpaša likuma par atlīdzinājumu neesamība nevar būt par pamatu atteikumam pieņemt prasību par atlīdzinājumu izskatīšanai.
68. 2000.gada 30.novembrī tika pieņemti grozījumi Satversmes tiesas likumā. Saskaņā ar šiem grozījumiem, kopš 2001.gada 1.jūlija personām ir tiesības iesniegt pieteikumu Satversmes tiesā lietas ierosināšanai par likumu un Latvijas starptautisko līgumu atbilstību Satversmei, citu normatīvo aktu vai to daļu atbilstību augstāka juridiska spēka tiesību normām (aktiem), kā arī Latvijas nacionālo tiesību normu atbilstību tiem Latvijas noslēgtajiem starptautiskajiem līgumiem, kuri nav pretrunā ar Satversmi. Konstitucionālo sūdzību (pieteikumu) Satversmes tiesai var iesniegt ikviena persona, kura uzskata, ka tai Satversmē noteiktās pamattiesības aizskar tiesību norma, kas neatbilst augstāka juridiska spēka tiesību normai.
69. Kopš izveidošanas 1996.gadā Satversmes tiesa ir izskatījusi vairākas lietas par Latvijas tiesību aktu atbilstību Latvijas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā, kā arī vairākos spriedumos Satversmes tiesa ir atsaukusies uz starptautiskajiem cilvēktiesību dokumentiem, tai skaitā arī uz Paktu.
70. Sekojot 1993.gada Vīnē notikušās ANO Pasaules konferences par cilvēktiesībām aicinājumam, Latvijā 1994.gadā tika izstrādāta valsts programma "Cilvēktiesību aizsardzība un veicināšana" un 1995.gadā tika izveidots Valsts cilvēktiesību birojs. Šis birojs tika izveidota kā neatkarīga cilvēktiesību aizsardzības iestāde un cilvēktiesību ombuds saskaņā ar "Parīzes principiem" (Principi, kas attiecas uz valsts cilvēktiesību aiz-sardzību un veicināšanas institūciju statusu un darbību).
71. Valsts cilvēktiesību biroja statusu un darbības principus nosaka 1996.gada 5.decembrī pieņemtais likums "Par Valsts cilvēktiesību biroju". Saskaņā ar likuma 1.pantu Valsts cilvēktiesību birojs (turpmāk - VCTB) ir patstāvīga valsts iestāde, kas veicina cilvēktiesību ievērošanu Latvijā atbilstoši Satversmei un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību jomā. Likuma 2.pantā ir definēti VCTB uzdevumi: 1) sniegt sabiedrībai vispusīgu informāciju par cilvēktiesībām, kā arī veicināt šo tiesību atzīšanu un izprašanu; 2) sniegt sabiedrībai vispusīgu informāciju par Latvijas normatīvajos aktos noteiktajām cilvēktiesībām, garantijām un pienākumiem; 3) izskatīt jebkuru sūdzību par cilvēktiesību pārkāpumu; 4) nekavējoties reaģēt uz cilvēktiesību pārkāpšanas faktiem, kā arī pēc savas iniciatīvas noskaidrot apstākļus, kas varētu radīt šādus pārkāpumus; 5) pētīt situāciju cilvēktiesību ievērošanā valstī, it īpaši jomās, kas skar mazaizsargātās sabiedrības grupas; 6) izstrādāt programmas cilvēktiesību ievērošanas sekmēšanai, kā arī koordinēt cilvēktiesību jomā izstrādāto citu valsts un pašvaldību institūciju un darba grupu sagatavoto programmu īstenošanu; 7) veikt Latvijas tiesību normu analīzi, lai noskaidrotu to atbilstību Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem cilvēktiesību jomā; 8) ne retāk kā reizi gadā sniegt Saeimai un Ministru kabinetam rakstveida ziņojumu par VCTB darbu un reizi ceturksnī - rakstveida pārskatu par aktuāliem cilvēktiesību jautājumiem.
72. Saskaņā ar likumu, VCTB saņem un izskata iedzīvotāju rakstiskas sūdzības par iespējamiem cilvēktiesību pārkāpumiem, kā arī sniedz mutiskas konsultācijas. Tā 2000.gadā tika saņemtas 816 rakstiskas sūdzības un tika sniegtas 4347 mutiskas konsultācijas. Savukārt 2001.gadā VCTB ir saņēmis 969 rakstiskus iesniegumus un sniedzis 3939 mutiskas konsultācijas. Jāuzsver, ka 2000.gada 30.novembrī tika pieņemti grozījumi Satversmes tiesas likumā, saskaņā ar kuriem VCTB ir tiesības iesniegt pieteikumus Satversmes tiesā par likumu atbilstību Satversmei un starptautiskajiem līgumiem. VCTB jau ir iesniedzis 3 šādus pieteikumus.
73. 2000.gada nogalē Valsts prezidentes kancelejā tika izveidota darba grupa, kuras uzdevums bija izvērtēt ombuda institūta ieviešanas nepieciešamību Latvijā, kā arī izstrādāt koncepciju šādai institūcijai. 2001.gada 16.janvārī Valsts prezidentei tika iesniegta darba grupas izstrādātā koncepcija par ombuda institūcijas ieviešanu. Kā savā ziņojumā norāda darba grupa, sabiedrības uzticība ierēdniecībai, tiesībsargājošajām institūcijām un tiesām ir zema, līdz ar to iedzīvotāju un valsts vai pašvaldības institūciju konfliktu risināšana nav efektīva. Darba grupa piedāvāja vairākus problēmas risinājuma variantus, tai skaitā iespēju izveidot piecus dažādus ombudus, veidot ombudu uz jau esošā Valsts cilvēktiesību biroja bāzes u.c. Sabiedriskā diskusija par šiem jautājumiem joprojām turpinās, tādēļ neviens no darba grupas priekšlikumiem vēl nav ieviests.
74. 2001.gada 2.jūnijā Latvijā notika konference "Valsts tiesībsarga (ombuda) institūcijas izveide Latvijā", kurā tika diskutēts par šiem jautājumiem. 2001.gada aprīlī Latvijā ieradās starptautisko ekspertu darba grupa, kuras uzdevums bija izpētīt Latvijas cilvēktiesību aizsardzības mehānismus un izvērtēt izstrādāto koncepciju par iespēju izveidot ombuda institūciju Latvijā. Tika vērtēts arī Valsts cilvēktiesību biroja funkcijas un mandāts. Jāuzsver, ka starptautiskie eksperti, atzina, ka VCTB ir pilnvērtīgs cilvēktiesību aizsardzības ombuds. Pie tam VCTB ir pilnvērtīgs Starptautiskā Ombuda institūcijas biedrs. Praktiski visas no ekspertu sniegtajām rekomendācijām ir izpildītas (lai novērstu valsts institūciju funkciju pārklāšanos iedzīvotāju sūdzību izskatīšanas jomā ir izveidots koordinācijas mehānisms, izveidota VCTB mājas lapa, veikta VCTB iekšējā restrukturizācija un izveidota jauna Informācijas un sabiedrisko attiecību nodaļa, VCTB darbinieku braucieni uz lauku reģioniem, tāpat arī policijas izolatoru un psihoneiroloģisko slimnīcu apmeklējumi notiek nepārtraukti). VCTB 2001.gadā iesniegto sūdzību dinamika ir līdzīga 2000.gada dinamikai, kas liecina par iedzīvotāju uzticēšanos VCTB. 2002.gadā VCTB budžets ir palielināts par 10%, kas dos iespējas efektīvāk veikt VCTB funkcijas. Kā tālejošākus priekšlikumus eksperti piedāvāja vairākus variantus esošā tiesību aizsardzības mehānisma papildināšanai ar citām funkcijām, īpaši t.s. "sliktās administrācijas'' (maladministration) jomā. Vienlaikus tika uzsvērts, ka šādas pārmaiņas nevajadzētu sasteigt. PAKTA
75. PANTS
76. Dzimumu līdztiesības jautājums konstitucionālā līmenī ir regulēts Satversmes 8.nodaļas "Cilvēka pamattiesības" 91.pantā, kurš noteic, ka "visi cilvēki Latvijā ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā", kā arī ka "cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas". Minētie vienlīdzības un nediskriminācijas principi ir spēkā esoši jebkuru tiesību - pilsonisko, politisko, ekonomisko, sociālo, kultūras - īstenošanā. Bez tam, Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļa ir arī 1979.gada konvencija par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, kas Latvijai ir saistoša kopš 1992.gada 14.maija. Izpratnes par dzimumu līdztiesību vēsturiskā attīstība
77. Latvijā sieviešu un vīriešu izturēšanās sociālo un kultūras modeļu izveidi noteikusi valsts vēsture un kultūra, uz kuru paliekošu iespaidu ir atstājuši dažādi Latvijas teritorijā pastāvējuši politiskie režīmi un dominējošās kultūras formas. Kā vislielāko iespaidu atstājušās ir jāmin Latvijas etnisko pamatiedzīvotāju tradicionālā kultūra, kristietības tradīcijas un kanoniskās tiesību normas, valstiskās neatkarības perioda starp I un II Pasaules karu demokrātijas un autoritārisma tradīcijas, padomju varas gadu kultūra un sievietes pozīcija sabiedrībā, kopš neatkarības atjaunošanas veidotās politiskās un sadzīves kultūras tradīcija.
78. Latvijas etnisko pamatiedzīvotāju tradicionālā kultūras bāze ir patriarhāla zemnieku ģimene, kurā sieviete galvenokārt ieņem mātes lomu. Šajā kontekstā sieviete tiek īpaši cienīta un saņem privilēģijas, savukārt sabiedrības sociālajā struktūrā sieviete ieņem patriarhālajam ģimenes modelim raksturīgo pozīciju.
79. Kristietības tradīcijas un kanonisko tiesību normu ietekme uz sievietes lomu sabiedrībā Latvijas teritorijā pamatā ir saistāmas ar katolicisma (Latgalē) un luterānisma (Kurzemē un Vidzemē), kas ir visizplatītākās konfesijas Latvijā, ietekmi. Tomēr padomju varas gados šī tradīcija ir zaudējusi lielāko savas ietekmes daļu.
80. Demokrātijas tradīcijas un dzimumu līdztiesības tradīcijas Latvijas teritorijai atrodoties cariskās Krievijas sastāvā attīstījās salīdzinoši ātrāk, kas ir saistāms ar iedzīvotāju augstāku izglītības līmeni un dzīves standartu. Par šo ideju iesakņošanās sabiedrībā pirmajiem apliecinājumiem var uzskatīt abu dzimumu aktivitāti 1905.gada revolūcijas laikā un pilsoniskās sabiedrības veidošanās procesā līdz I Pasaules kara sākumam.
81. Līdz ar valsts nodibināšanu 1918.gadā sievietes ieguva vienlīdzīgas politiskās un pilsoniskās tiesības, kas arī tika plašos apmēros izmantotas gan demokrātijas, gan autoritārisma periodā.
82. Padomju varas gados tika kultivēta brutāla vīrieša un sievietes vienlīdzības koncepcija, kas bieži vien noveda pie sociālo funkciju nepārdomātas vienādošanas neievērojot sievietes specifiskās fizioloģiskās un psiholoģiskās vajadzības. Lai gan šāda koncepcija balstījās un vispārēju sieviešu tiesību atzīšanu un ieviešanu dzīvē, tā bieži vien panāca pretēju, sievieti kā pilntiesīgu sabiedrības locekli degradējošu efektu.
83. Kopš neatkarības atjaunošanas 1991.gadā Latvijā lēnām mainās attieksme jautājumā par dzimuma līdztiesību. Sabiedrībai ir pieejami materiāli par feminisma kustību un par tādu sieviešu organizāciju, kustību, politisko partiju un apvienību darbību, kas saistīta ar stereotipu maiņu. Pamatā visi sabiedrības masu saziņas līdzekļi sabiedriskās domas attieksmē pret jautājumu par dzimumu līdztiesību pakāpeniski un arvien noteiktāk pauž stereotipu maiņu. Dzimumu līdztiesības jautājumu risinot, tiek piedāvāti dažādi savstarpējo attiecību modeļi, ir tolerantāks vērtējums šai problemātikai, arvien biežāk tiek akcentēta sievietes personiskā izvēle un tās nozīme. Tiesību akti, kas garantē dzimumu līdztiesību, un to piemērošanas prakse
84. Latvijai nav raksturīgi tiesību akti, kas ietvertu sievietes diskriminējošas normas. Gluži otrādi, virknē spēkā esošo likumu un citu normatīvo aktu ir nostiprināts dzimumu diskriminācijas aizliegums. Jaunajā Darba likumā, kas stāsies spēka 2002.gada 1.jūnijā, ir iekļauta arī netiešās diskriminācijas definīcija un tās aizliegums. Saskaņā ar šī likuma 29.panta 4.daļu, "netieša diskriminācija pastāv, ja acīmredzami neitrāli noteikumi, kritēriji vai prakse rada nelabvēlīgas sekas ievērojami lielākai daļai viena dzimuma personu, izņemot gadījumus, kad šādi noteikumi, kritēriji vai prakse ir piemērota un nepieciešama un var tikt attaisnota ar objektīviem apstākļiem, kas nav saistīti ar dzimumu".
85. Tāpat Latvija ir veikusi nepieciešamos pasākumus, lai novērstu dzimumu nevienlīdzību politiskajā un sabiedriskajā dzīvē. Nepastāv ne aktīvo, ne pasīvo vēlēšanu tiesību ierobežojumi attiecībā uz personas dzimumu. Izvēloties vietu, kur piedalīties Saeimas vai vietējo pašvaldību vēlēšanās, sieviete nav saistīta ar saviem vīriešu kārtas ģimenes locekļiem vai to dzīves vietu - tiesības izvēlēties vēlēšanu vietu personām ir vienlīdzīgas neatkarīgi no to dzimuma. Saeimas vēlēšanu likums noteic ka Saeimas vēlēšanās persona var balsot jebkurā vēlēšanu iecirknī visā valstī. Vietējo pašvaldību vēlēšanās persona pēc sava ieskata var vēlēt tās pašvaldības teritorijā, kur tā ir pierakstīta vai kur atrodas tās likumā noteiktajā kārtībā reģistrēts nekustamais īpašums. Personai, kura vēlēšanu dienā nekur nav pierakstīta, ir tiesības vēlēt tās pašvaldības administratīvajā teritorijā, kur bija tās pēdējā pieraksta vieta.
86. Kā liecina Centrālās vēlēšanu komisijas sniegtie dati par sieviešu dalību Saeimas un vietējo pašvaldību vēlēšanās, sievietes aktīvi izmanto savas tiesības tikt ievēlētām (skat.tabulu).
87. Latvijas tiesību akti neparedz nekādus ierobežojumus sievietēm piedalīties valsts politikas formulēšanā un ieņemt valsts amatus, kā arī izpildīt visas valsts funkcijas visos valsts pārvaldes līmeņos. Kopš 1999.gada augusta augstākā valsts amatpersona, tai skaitā valsts bruņoto spēku augstākais vadonis, ir sieviete. Jāmin, ka V.Vīķe -Freiberga pēc statistiskas datiem kopš ievēlēšanas ir bijusi populārākā politiķe valstī. Sievietes ir pārstāvētas arī Latvijas izpildvaras galvenajā institūcijā - Ministru kabinetā. Arī tiesībām ieņemt amatus valsts civildienestā nepastāv nekādi ierobežojumi atkarībā no pretendenta dzimuma.
88. Latvijā tiesības uz darbu kā neatņemamas tiesības sievietēm tiek garantētas tāpat kā vīriešiem. Latvijas Darba likumu kodeksa 1.pantā ir noteikts, ka "Latvijas Republikā fiziskajām personām darba tiesiskajās attiecībās nodrošināta līdztiesība neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās un mantiskā stāvokļa". Savukārt jau iepriekš minētais Darba likums paredz, ka ikvienam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu. Šīm tiesībām ir jābūt nodrošinātām bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas - neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem. Šo tiesību nodrošināšanai ir noteikts arī aizliegums sodīt darbinieku vai citādi tieši vai netieši radīt viņam nelabvēlīgas sekas tāpēc, ka darbinieks darba tiesisko attiecību ietvaros pieļaujamā veidā izmanto savas tiesības.
89. Darba likumu kodeksā nav noteiktas prasības darbinieku atlases kritērijiem. Savukārt Darba likumā ir iekļauts aizliegums dzimuma diskriminācijai, veicot darbinieku atlasi. Ir noteikts, ka darba sludinājums nedrīkst attiekties tikai uz vīriešiem vai tikai uz sievietēm, izņemot gadījumu, kad piederība pie noteikta dzimuma ir attiecīgā darba veikšanas vai attiecīgās nodarbošanās objektīvs un pamatots priekšnoteikums.
90. Latvijas tiesību aktos nav ietvertas atšķirīgas iespējas sievietēm un vīriešiem izvirzīties amatā. Karjeras iespēju privātajā sektorā neierobežošanas pēc dzimuma pazīmes regulē, vadoties pēc atšķirīgas attieksmes aizlieguma principa. Savukārt Valsts civildienesta likumā ir noteikta pretendentu atbilstības ierēdņa amatam pārbaudes kārtība un izvirzāmās prasības, kas neietver dzimumu diskriminējošas prasības. Ierēdņa tiesībās ietilpst pieteikšanās konkursam uz vakantajiem augstākas kvalifikācijas kategorijas ierēdņu amatiem, kā arī piedalīties apmācību programmās, lai iegūtu amata pienākumu pildīšanai nepieciešamās iemaņas un prasmes. Pēc Valsts Civildienesta pārvaldes sniegtās informācijas kopumā sieviešu un vīriešu procentuālā attiecība valsts civildienestā uz 2000.gada 31.decembri ir 60% sieviešu un 40% vīriešu un šī ir lielākā vīriešu un sieviešu īpatsvara atšķirība kopš civildienesta ieviešanas valstī.
91. Tabulā norādīts statistikas datu apkopojums par sieviešu un vīriešu nodarbinātību ne tikai valsts institūcijās, bet arī visās tautsaimniecības, tirdzniecības, ražošanas un pakalpojumu sfērās. Nodarbināto iedzīvotāju sadalījums pēc dzimuma un pamata darba vietas ekonomiskās darbības veida 2001.gadā(tūkst. cilv.)
92. Saskaņā ar Izglītības likumu Latvijā izglītības iegūšanas iespējas nav atkarīgas no personas dzimuma. Latvijā nepastāv dalīta meiteņu un zēnu izglītība, un spēkā esošie tiesību akti to arī neparedz. Šī iemesla dēļ Latvijā nepastāv dažādas kvalitātes skolas, skolu telpu, iekārtu un pedagogu pieejamība zēniem un meitenēm ir vienlīdzīga. Tā kā uzņemšanas noteikumi mācību iestādēs neparedz nekādus uzņemšanas ierobežojumus atkarībā no dzimuma un uzņemšana mācību iestādēs norisinās konkursa kārtībā vai vadoties pēc audzēkņa dzīves vietas, meitenēm ir pieejamas jebkuras specialitātes apgūšana gan profesionālās izglītības mācību centros, gan koledžās un augstskolās. Veiktie pasākumi dzimumu līdztiesības veicināšanai
93. Kopš 1999.gada janvāra Labklājības ministrijas Sociālās politikas attīstības departaments ir atbildīgā struktūrvienība, kura koordinē dzimumu līdztiesības jautājumus valstī. 2000.gadā tika izveidota Sabiedrības integrācijas un dzimumu līdztiesības nodaļa. Dzimumu līdztiesības jautājumu koordinatora galvenie uzdevumi ir koordinēt dzimumu līdztiesības jautājumus Labklājības ministrijā un sadarboties ar citām valsts institūcijām, kā arī nevalstiskajām organizācijām; organizēt seminārus, vākt un apkopot materiālus par dzimumu līdztiesības jautājumiem un attīstības tendencēm šajā jomā; sadarboties ar starptautiskajām organizācijām un to ekspertiem jautājumos, kas attiecas uz dzimumu līdztiesību; sagatavot priekšlikumus un projektus saistībā ar dzimumu līdztiesības jautājumiem.
94. 2001.gada 16.oktobrī Ministru kabinetā tika pieņemta Dzimumu līdztiesības īstenošanas koncepcija, kurā ir ietverti galvenie rīcības virzieni dzimumu līdztiesības jautājumu risināšanai. Tie ir institucionālā mehānisma izveidošana, ierēdņu apmācība un sabiedrības informēšana par dzimumu līdztiesības jautājumiem, tiesību normu pilnveidošana dzimumu līdztiesības jomā un šī procesa pārraudzīšana.
95. Sievietes Latvijā iesaistās dzimumu līdztiesības problēmu risināšanā gan tieši, gan netieši. Šā jautājuma izskatīšanai tiek organizētas konferences. Rakstnieces, filozofes, aktrises, uzņēmējas un politiskās darbinieces publiski izsakot savus uzskatus un attieksmi pret dzīvi apliecina sievietes garīgās, intelektuālās spējas un uzskatu dažādību dzimumu līdztiesības jautājumā. 2000.gada maijā notika pirmā nacionālā konference "Sievietes un vīrieši - sadarbība un konkurence".
96. Latvijas divos valsts televīzijas un divos komerctelevīzijas kanālos ziņu dienestos, kultūras un mākslas raidījumos, ģimenes programmās strādājošo žurnālistu vidū lielākā daļa ir sievietes. Abu veidu televīzijas kanālos veidotajos raidījumos, kas domāti ģimenēm, akcentētas abu vecāku līdzvērtīgas rūpes par ģimeni, vienlīdzīgas iespējas profesionālās karjeras veidošanā. Arī Latvijas valsts radio un komercraidstacijās sagatavotajās pārraidēs nav jūtama sieviešu un vīriešu īpaša pretstatīšana, vērojams, ka uzsvērtas tiek sievietes profesionālās īpašības un viņas karjeras izaugsmes iespējas. Aizvien biežāk, runājot par sabiedriskiem jautājumiem, radio raidījumos kā vērtība tiek atzītas sievietes tiesības uz brīvu personisku izvēli.
97. Kopš Latvijas sākotnējā ziņojuma par Pakta izpildi iesniegšanas Latvijas tiesas vairākkārt ir piemērojušas ANO 1979.gada 18.decembra konvenciju par jebkuras sieviešu diskriminācijas izskaušanu, lai izlemtu jautājumu par diskrimināciju dzimuma dēļ fakta esamību. Piemēram, atsaucoties uz minēto 1979.gada konvenciju, Satversmi un Darba likumu kodeksu, tiesa secināja, ka atteikums pieņemt sievieti darbā par uzraudzi cietumā, pamatojoties uz to, ka kandidāte ir sieviete un ka uzrauga darbs saistīts ar smagiem fiziskiem apstākļiem un specifiskām prasībām, ir kandidātes pamattiesību brīvi izvēlēties nodarbošanos un darba vietu pārkāpums. Citā gadījumā tiesa atzina, ka zemākas darba algas noteikšana sievietei, salīdzinājumā ar citiem darbiniekiem, kas ir vīrieši, nav savienojama ar diskriminācijas aizliegumu un tiesībām saņemt vienlīdzīgu samaksu par vienlīdzīgu darbu. Šāda tiesu prakse liecina, ka dzimumu līdztiesība tik būtiskā jomā kā darba tiesiskās attiecības tiek garantēta ne tikai tiesību aktu tekstos, bet arī tiesu praksē, kas nodrošina vienlīdzības principa reālu piemērošanu. PAKTA
98. PANTS
99. Pakta 4.pantā paredzētā situācija tiek regulēta 1992.gada likumā "Par izņēmuma stāvokli". Saskaņā ar šo likumu, Ministru kabinets var izsludināt ārkārtas stāvokli, ja valsti apdraud ārējais ienaidnieks vai valstī vai tās daļā izcēlušies vai draud izcelties iekšēji nemieri, kas apdraud pastāvošo valsts iekārtu. Likumā noteikts, ka par ārkārtas stāvokļa izsludināšanu 24 stundu laikā paziņo Saeimai, un, ja tā 48 stundu laikā šo stāvokli neapstiprina, tad tas ir atceļams. Izņēmuma stāvoklis var tikt izsludināts uz noteiktu laiku, kas nav ilgāks par 6 mēnešiem, un par izņēmuma stāvokļa pasludināšanas faktu un iemesliem ir jāinformē Apvienoto Nāciju Organizācijas Ģenerālsekretāru.
100. Minētais likums paredz, ka izsludinot izņēmuma stāvokli, var noteikt šādus ierobežojumus: 1) īpašu iebraukšanas un izbraukšanas režīmu, kā arī pārvietošanās ierobežojumus; 2) pastiprinātu sabiedriskās kārtības sargāšanu un atsevišķu objektu apsardzību; 3) aizliegumu organizēt sapulces, mītiņus, ielu gājienus un demonstrācijas, kā arī citus masu pasākumus; 4) streiku aizliegumu; 5) transportlīdzekļu kustības ierobežojumus un transportlīdzekļu apskati. Ja izņēmuma stāvoklis izsludināts tādēļ, ka valstī vai tās daļā ir izcēlušies vai draud izcelties iekšēji nemieri, papildus iepriekš minētajiem var noteikt arī šādus ierobežojumus: 1) noteikt komandanta stundu; 2) cenzēt masu informācijas līdzekļus vai apturēt to izdošanu, uzlikt arestu masu informācijas līdzekļu produkcijai, tās izgatavošanas un pavairošanas līdzekļiem; 3) apturēt politisko partiju un citu sabiedrisko organizāciju darbību, ja tās liek šķēršļus izņēmuma stāvokļa realizēšanai; 4) pārbaudīt personu dokumentus, bet, ja ir ziņas, ka personu rīcībā ir ieroči, - izdarīt šo personu un tām piederošā īpašuma apskati; 5) aizliegt vai ierobežot ieroču, stipri iedarbīgu ķīmisko un indīgo vielu un alkoholisko dzērienu pārdošanu, kā arī uz laiku izņemt fiziskajām un juridiskajām personām ieročus, stipri iedarbīgas ķīmiskās un indīgās vielas un alkoholiskos dzērienus; 6) izraidīt no apvidus, rajona vai pilsētas, kur izsludināts izņēmuma stāvoklis, sabiedriskās kārtības pārkāpējus, kas nav šā apvidus, rajona vai pilsētas pastāvīgie iedzīvotāji.
101. Likums "Par izņēmuma stāvokli" garantē svarīgāko cilvēktiesību ievērošanu izņēmuma stāvokļa laikā, nosakot, ka izņēmuma stāvokļa pasākumi jāveic tikai tādā apmērā, kāds nepieciešams situācijas normalizēšanai, un ka izņēmuma stāvoklis nevar būt par pamatu valsts varas un pārvaldes institūciju pilnvaru, politisko partiju, sabiedrisko organizāciju, cilvēka tiesību un brīvību ierobežošanai apvidos, rajonos vai pilsētās, kur izņēmuma stāvoklis nav izsludināts. Kriminālā un administratīvā tiesvedība izņēmuma stāvokļa gadījumā tiek īstenota Latvijas kriminālprocesa un administratīvā procesa likumos noteiktajā kārtībā, un ir aizliegts izveidot īpašas izmeklēšanas un tiesu institūcijas. Bez tam, likums paredz, ka izņēmuma stāvokļa pasākumiem ir jāatbilst Latvijas Republikas starptautiskajām saistībām cilvēktiesību jomā.
102. Izņēmuma stāvokļa izsludināšana neatceļ to likumu darbību, kuri reglamentē fiziskā spēka, speciālo līdzekļu un šaujamieroču pielietošanu pret fiziskajām personām. Par likumu pārkāpumiem un izņēmuma stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu amatpersonas un citas personas sauc pie kriminālās, administratīvās un disciplinārās atbildības likumā noteiktajā kārtībā. Uzraudzību pār likumu ievērošanu izņēmuma stāvokļa laikā realizē Latvijas Republikas ģenerālprokurors un viņam pakļautie prokurori.
103. Jāuzsver, ka Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas vēl ne reizi nav izsludināts izņēmuma stāvoklis. PAKTA 5.PANTS.
104. Satversmes 89.pantā noteikts, ka "valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar šo Satversmi, likumiem un Latvijai saistošiem starptautiskajiem līgumiem". Savukārt Satversmes 116.pantā definēti pieļaujamie Satversmē aizsargāto cilvēktiesību ierobežojumi. Saskaņā ar šo pantu, personas tiesības uz privātās dzīves, mājokļa un korespondences neaizskaramību, tiesības brīvi pārvietoties Latvijas teritorijā un brīvi izvēlēties dzīvesvietu, tiesības brīvi izbraukt no Latvijas, tiesības uz vārda un uzskatu brīvību un tiesības brīvi iegūt un izplatīt informāciju, tiesības uz biedrošanās un sapulču brīvību, tiesības brīvi izvēlēties nodarbošanos un tiesības streikot var tikt ierobežotas likumā paredzētos gadījumos ar mērķi aizsargāt citu personu tiesības, demokrātisku valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Minētais Satversmes pants paredz, ka uz šo nosacījumu pamata var ierobežot arī reliģiskās pārliecības paušanu.
105. Papildus 116.pantam, Satversmes 105.pants pieļauj ierobežojumus arī tiesībām uz īpašumu. Šis pants paredz, ka "ikvienam ir tiesības uz īpašumu. Īpašumu nedrīkst izmantot pretēji sabiedrības interesēm. Īpašuma tiesības var ierobežot vienīgi saskaņā ar likumu. Īpašuma piespiedu atsavināšana sabiedrības vajadzībām pieļaujama tikai izņēmuma gadījumos uz atsevišķa likuma pamata pret taisnīgu atlīdzību.".
106. Krimināllikuma 78.pantā paredzēta atbildība par nacionālās un rasu vienlīdzības pārkāpšanu un cilvēktiesību ierobežošanu. Saskaņā ar šo pantu par darbību, kas apzināti vērsta uz nacionālā vai rasu naida vai nesaticības izraisīšanu, kā arī par apzinātu personas ekonomisko, politisko vai sociālo tiesību tiešu vai netiešu ierobežošanu vai tiešu vai netiešu priekšrocību radīšanu personai atkarībā no tās rases vai nacionālās piederības soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām. Par tādu pašu darbību, ja tā saistīta ar vardarbību, krāpšanu vai draudiem, kā arī tad, ja to izdarījusi personu grupa vai valsts amatpersona, vai uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) vai organizācijas atbildīgs darbinieks, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem. 3.DAĻA PAKTA
107. PANTS
108. Satversmes 93.pantā noteikts, ka "ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums.". Šīs tiesības aizsargā Krimināllikums, kas paredz atbildību par citas personas tīšu prettiesisku nonāvēšanu.
109. 1998.gadā pieņemtā Krimināllikuma 37.pantā bija paredzēts, ka "nāves sodu - nošaušanu var piespriest vienīgi par slepkavību sevišķi pastiprinošos apstākļos. Nāves sods nav piemērojams personām, kuras līdz nozieguma izdarīšanai nav sasniegušas astoņpadsmit gadu vecumu, un sievietēm.".
111. gada 1.jūnijā Latvijai kļuva saistošs 1950.gada Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 6.protokols, kas paredz nāves soda atcelšanu. Lai nodrošinātu Latvijas tiesību aktu atbilstību šim Protokolam, Krimināllikuma 37.pantā tika izdarīti grozījumi, kas paredz, ka "nāvessods piemērojams vienīgi tad, ja noziegums izdarīts kara laikā.". Jāuzsver, ka jau 1996.gadā tika pasludināts moratorijs nāves sodiem. Pēdējo reizi nāvessods Latvijā tika izpildīts 1996.gada 26.janvārī personai, kas bija notiesāta par 9 Kriminālkodeksā paredzēto noziegumu izdarīšanu, tai skaitā par slepkavību.
112. Bez tam, ir sagatavots likumprojekts "Grozījumi Krimināllikumā", kas saskaņo Pakta 2.fakultatīvā protokola par nāvessoda atcelšanu normas un Krimināllikuma normas par nāves soda atcelšanu, lai īstenotu protokolā noteikto aizliegumu piemērot nāves sodu. Patlaban likumprojekts iesniegts Saeimā.
113. Tādējādi uzskatāms par izpildītu Komitejas 1995.gada 26.jūlijā pieņemto ieteikumu un rekomendāciju 22.punkts. PAKTA
114. PANTS
115. Satversmes 95.pantā noteikts, ka spīdzināšana, citāda cietsirdīga vai cieņu pazemojoša izturēšanās pret cilvēku ir aizliegta, kā arī nevienu nedrīkst pakļaut nežēlīgam vai cilvēka cieņu pazemojošam sodam. Kopš 1992.gada 14.maija Latvijai ir saistoša ANO 1984.gada 10.decembra konvencija pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos.
116. 1997.gada 11.decembrī tika ratificēta arī Eiropas Padomes 1987.gada 26.novembra konvencija par spīdzināšanas un necilvēcīgas vai cilvēka cieņu pazemojošas rīcības vai soda novēršanu un šīs konvencijas protokoli. Spēkā esošie tiesību akti, kas definē spīdzināšanu vai cietsirdīgu vai cieņu pazemojošu apiešanos un kas paredz atbildību par šādām darbībām
117. Skaidrojumu jēdzienam "spīdzināšana" ir sniegusi Augstākā tiesa savā 1993.gada 1.martā pieņemtajā plēnuma lēmumā "Par krimināllikumu piemērošanu lietās par tīšu miesas bojājumu nodarīšanu", norādot, ka "ar mocīšanu jāsaprot darbības, kas, vainīgajam to apzinoties, sagādā otrai personai sevišķi stipras sāpes, fiziskas vai morālas ciešanas (piemēram, ilgstoša atstāšana bez ēdiena, dzēriena, siltuma, kā arī novietošana vai atstāšana citos veselībai kaitīgos apstākļos), savukārt ar spīdzināšanu jāsaprot tādas darbības, kuras, vainīgajam to apzinoties, raksturo vairākkārtīga vai ilgstoša sevišķu sāpju vai ciešanu sagādāšana cietušajam (piemēram, pēršana ar rīkstēm, knaibīšana, iedarbošanās ar termiskiem faktoriem, durstīšana ar asiem priekšmetiem u.tml.)". Jāuzsver, ka Latvijai saistošie starptautiskie līgumi ir Latvijas tiesību sistēmas sastāvdaļa, tādēļ arī 1984.gada konvencijā pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos sniegtā jēdziena "spīdzināšna" definīcija ir tieši piemērojama Latvijā.
118. Vairākos spēkā esošos tiesību aktos ir nostiprināts spīdzināšanas aizliegums. Pārskats par šiem tiesību aktiem sniegts šī ziņojuma 100.-108.paragrāfos.
119. Savukārt Krimināllikums paredz atbildību par noziegumiem, kas saistīti ar vardarības pielietošanu vai spīdzināšanu - Krimināllikuma 74.pants paredz, ka par kara noziegumiem, t.i., par Latvijai saistošos starptautiskajos līgumos aizliegtu kara vešanas noteikumu un paražu pārkāpšanu, kas izpaudusies okupētās teritorijas civiliedzīvotāju, ķīlnieku un karagūstekņu slepkavošanā, spīdzināšanā, aplaupīšanā, aizvešanā vai norīkošanā piespiedu darbos, neattaisnojamā pilsētu un citu objektu postīšanā, sods ir mūža ieslodzījums vai brīvības atņemšana uz laiku no trīs līdz divdesmit gadiem.
120. Krimināllikuma 125.pantā un 126.pantā paredzēta atbildība par tīša smaga vai vidēja smaguma miesas bojājuma nodarīšanu, ja tam bijis mocīšanas vai spīdzināšanas raksturs. 125.pantā paredzēta brīvības atņemšana uz laiku no trīs līdz divpadsmit gadiem, savukārt 126.pantā - brīvības atņemšana uz laiku līdz astoņiem gadiem. Saskaņā ar Krimināllikuma 130.pantu "Tīšs viegls miesas bojājums" par sistemātisku sišanu, kam ir spīdzināšanas raksturs, vai citāda veida spīdzināšanu, ja šīm darbībām nav bijušas 125.pantā vai 126.pantā paredzētās sekas, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem vai ar arestu, vai ar piespiedu darbu, vai ar naudas sodu līdz sešdesmit minimālajām mēnešalgām.
121. Krimināllikuma 317.pants par kriminālsodāmu atzīst dienesta pilnvaru pārsniegšanu - tīšas valsts amatpersonas darbības, kas acīmredami pārsniedz valsts amatpersonai ar likumu vai uzliktu uzdevumu piešķirto tiesību un pilnvaru robežas, ja šīs darbības radījušas būtisku kaitējumu valsts varai vai pārvaldes kārtībai vai ar likumu aizsargātām personas tiesībām un interesēm. Iespējamais sods ir brīvības atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem vai ar naudas sodu līdz simt minimālajām mēnešalgām. Savukārt par tādām pašām darbībām, ja tās izraisījušas smagas sekas vai ja tās saistītas ar vardarbību vai vardarbības piedraudējumu, vai ja tās izdarītas mantkārīgā nolūkā, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem vai ar naudas sodu līdz divsimt minimālajām mēnešalgām. Spīdzināšanas vai cietsirdīgas vai cilvēka cieņu pazemojošas apiešanās aizliegums specifiskās jomās
122. Latvijā spēkā esošos tiesību aktos ir nostiprināts princips, kas aizliedz kā pierādījumu izmantot liecību, kas iegūta spīdzinot nopratināmo personu.
123. Tā Kriminālprocesa kodeksa 19.pantā noteikts, ka lietas apstākļu noskaidrošanai var izmantot tikai tos pierādījumus, kas iegūti, pārbaudīti un novērtēti kodeksā noteiktajā kārtībā. Saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 49.pantu pierādījumi krimināllietā ir jebkuri fakti, uz kuru pamata izziņas iestāde, prokurors, tiesnesis un tiesa likumā noteiktā kārtībā nosaka Krimināllikumā paredzētā noziedzīgā nodarījuma sastāva pazīmju esamību vai neesamību, šo nodarījumu izdarījušās personas vainu un citus apstākļus, kam ir nozīme lietas pareizā izlemšanā. Šos faktus konstatē ar liecinieku liecībām, cietušā liecībām, aizdomās turētā liecībām, apsūdzētā liecībām, eksperta atzinumu, lietiskiem pierādījumiem, izmeklēšanas un tiesu protokoliem un citiem dokumentiem. Operatīvās darbības pasākumos iegūtās ziņas par faktiem, arī ziņas, kas fiksētas ar tehnisku līdzekļu palīdzību, drīkst izmantot kā pierādījumu tikai tad, ja tās iespējams pārbaudīt šajā kodeksā noteiktajā procesuālajā kārtībā.
124. Saskaņā ar Krimināllikuma 294.pantā noteikto par piespiešanu dot liecību nopratināšanā, ja tā saistīta ar vardarbību, vardarbības piedraudējumu, ņirgāšanos par nopratināmo vai izdarīta citādā veidā un ja to izdarījis pirmstiesas izmeklēšanas izdarītājs, paredzēta brīvības atņemšana uz laiku līdz desmit gadiem. Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas sniegto informāciju, laika posmā no 1995.gada tikai 2001.gadā ir reģistrēts viens Krimināllikuma 294.pantā paredzētais nodarījums.
125. Krimināllikuma XXV nodaļas "Noziedzīgi nodarījumi militārajā dienestā" 338.pants "Vardarbība pret padoto" noteic atbildību par tīša vidēja smaguma miesas bojājuma nodarīšanu padotajam, kā arī par citām darbībām, kurām ir spīdzināšanas raksturs. Sods par šādām darbībām ir brīvības atņemšana uz laiku līdz astoņiem gadiem. Saskaņā ar Iekšlietu ministrijas sniegto informāciju laikā kopš 1995.gada tikai 2001.gadā ir reģistrēta un arī atklāta trīs Krimināllikuma 338.pantā paredzēto noziegumu izdarīšana. Saskaņā ar 340.pantu persona ir saucama pie kriminālatbildības par militārpersonas piekaušanu vai spīdzināšanu. Maksimālais sods par šādām darbībām, ja tās saistītas ar smaga miesas bojājuma nodarīšanu, ir brīvības atņemšana uz laiku no trim līdz divpadsmit gadiem. Tabulā ir sniegts pārskats par reģistrētajiem un atklātajiem Krimināllikuma 340.pantā paredzētajiem noziegumiem:
126. Likumā "Par policiju" noteikts, ka policijas darbinieks nedrīkst veikt vai atbalstīt nekādu darbību, kas saistīta ar spīdzināšanu vai citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu, cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu. Neviens policijas darbinieks nedrīkst atsaukties uz augstākas personas rīkojumu vai tādiem izņēmuma apstākļiem kā karastāvoklis vai kara draudi, draudi nacionālajai drošībai, valsts iekšējā politiskā nestabilitāte vai uz ārkārtējiem apstākļiem, lai attaisnotu spīdzināšanu vai citādi cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu. Tāpat likumā norādīts, ka par prettiesisku rīcību policijas darbinieks ir atbildīgs likumā un dienesta reglamentā noteiktajā kārtībā. Arī policijas darbinieku dienesta instrukcijās ir iekļautas normas, kas aizliedz nehumānu vai cieņu pazemojošu izturēšanos. Disciplinārreglamentā noteikta darbinieku disciplinārā atbildība par dažādiem dienesta disciplīnas pārkāpumiem. Par personāla dienesta pilnvaru ievērošanu ir personīgi atbildīgi struktūrvienību priekšnieki.
127. Sodu izpildes likums noteic, ka izpildot jebkura veida kriminālsodu, ir nodrošināmas likumā noteiktās garantijas pret spīdzināšanu un necilvēcīgu vai pazemojošu soda piemērošanu notiesātajai personai; jāievēro, ka soda izpildes mērķis nav sagādāt fiziskas ciešanas vai pazemot cilvēka cieņu, vai izstumt viņu no sabiedrības. Nav pieļaujama notiesāto diskriminācija atkarībā no rases, tautības, valodas, dzimuma, sociālā un mantiskā stāvokļa, politiskajiem uzskatiem, reliģiskās pārliecības un citiem kritērijiem, likuma priekšā visi notiesātie ir vienlīdzīgi.
128. Izglītības likumā ir definēti pedagoga un izglītojamo pienākumi un tiesības. Tā likuma 51.pantā noteikts, ka pedagoga pienākums, cita starpā, ir ievērot profesionālās ētikas normas, ievērot bērna tiesības, kā arī būt atbildīgam par savu darbu, tā metodēm, paņēmieniem un rezultātiem. Savukārt 55.pants paredz izglītojamo tiesības mācību un audzināšanas procesā brīvi izteikt un aizstāvēt savas domas un uzskatus, tiesības uz dzīvībai un veselībai drošiem apstākļiem izglītības iestādē un tās organizētajos pasākumos u.c. Šīs normas attiecas uz visām izglītības iestādēm, tai skaitā arī uz speciālajām izglītības iestādēm, kas nodrošina vispārējo darba praktisko iemaņu un profesionālās ievirzes izglītību izglītojamajiem ar garīgās un fiziskās attīstības traucējumiem un speciālām vajadzībām.
129. Saskaņā ar Krimināllikuma 66.pantu un 1993.gada likumu "Par audzinoša rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu nepilngadīgajiem" tiesa, ievērojot noziedzīgā nodarījuma izdarīšanas īpašus apstākļus un par vainīgā personību iegūtās ziņas, kas mīkstina viņa atbildību, var nepilngadīgo atbrīvot no piespriestā soda, nosakot audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus. Viens no iespējamajiem līdzekļiem ir nepilngadīgā ievietošana mācību un pāraudzināšanas iestādē jeb sociālās korekcijas izglītības iestādē, kas ir vispārējās izglītības iestāde, kura īsteno sociālās vai pedagoģiskās korekcijas izglītības programmas, nodrošinot izglītības ieguvi vai pilnveidojot tās ieguves kvalitāti, veicot pedagoģisko darbu ar nelabvēlīgu ģimeņu bērniem, kā arī nepilngadīgajiem likumpārkāpējiem. Šo iestāžu darbu regulē iepriekšminētais Izglītības likums, tai skaitā arī minētie panti par pedagoga un izglītojamā tiesībām un pienākumiem.
130. 1997.gada Ārstniecības likumā noteikts, ka pacientam ir tiesības uz kvalitatīvu, laipnu un cieņpilnu ārstēšanu un aprūpi. Ārstniecības likumā īpaši uzsvērts, ka arī personām ar psihiskiem traucējumiem un psihiskām slimībām ir jānodrošina visas pilsoņa, politiskās, ekonomiskās un sociālās tiesības, kuras paredz likums un ka psihiskie traucējumi vai psihiskā slimība nedrīkst būt par iemeslu cilvēka diskriminācijai. Likums arī paredz, ka psihiski slimajiem ir tiesības saņemt medicīnisko palīdzību un aprūpi tādā kvalitātē, kāda atbilst pieņemtajiem vispārējās medicīnas standartiem.
131. Savukārt Krimināllikuma 155.pants paredz atbildību par apzināti nelikumīgu personas ievietošanu psihiatriskajā slimnīcā. Iespējamais sods par šādām darbībām ir brīvības atņemšana uz laiku līdz diviem gadiem vai arests, vai naudas sods līdz četrdesmit minimālajām mēnešalgām, atņemot tiesības uz zināmu nodarbošanos uz laiku līdz pieciem gadiem. Laika posmā no 1995.gada nav reģistrēts neviens Krimināllikuma 155.pantā paredzētais noziegums.
132. 2001.gada 19.decembrī Satversmes tiesa pasludināja spriedumu lietā par Tieslietu ministrijas ar 2001.gada 9.maija rīkojumu apstiprināto "Pagaidu noteikumu par aizdomās turēto, apsūdzēto, tiesājamo un notiesāto personu turēšanas kārtību izmeklēšanas cietumos" atbilstību Satversmes 95.pantam (spīdzināšanas, necilvēcīgas vai cieņu pazemojošas apiešanās aizliegums) un 111.pantam (tiesības uz veselību un garantētu medicīniskās palīdzības minimumu). Saskaņā ar konstitucionālās sūdzības iesniedzēju viedokli, noteiktais pārtikas sūtījumu un pienesumu aizliegums ir pretrunā ar minētajiem Satversmes pantiem. Savā spriedumā Satversmes tiesa atzina, ka minēto "Izmeklēšanas cietumu iekšējās kārtības noteikumu" daļa par pārtikas sūtījumu un pienesumu aizliegumu ir pretrunā ar Satversmi. Pasākumi spīdzināšanas, cietsirdīgas vai cilvēka cieņu pazemojošas apiešanās izskaušanai; izglītība un apmācība
133. Persona, kas kļuvusi par spīdzināšanas upuri, ir tiesīga pieprasīt kompensāciju saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 101.pantu, kas paredz, ka persona, kurai ar noziedzīgu nodarījumi ir nodarīti materiāli zaudējumi, krimināllietas ietvaros var pieteikt civilprasību pret apsūdzēto vai personu, kas ir materiāli atbildīga par apsūdzētā darbību. Šis pats pants arī paredz, ka personai, kas nav pieteikusi civilprasību krimināllietā, kā arī personai, kuras civilprasība nav izskatīta tāpēc, ka krimināllieta izbeigta vai taisīts attaisnojošs spriedums, ir tiesība to pieteikt civilprocesuālā kārtībā.
134. Savukārt Civillikums paredz personai, kuras darbība ir bijusi prettiesiska un nodarījusi otrai personai miesas bojājumus, pienākumu atlīdzināt cietušajai personai ārstēšanās izdevumus. Cietušai personai ir tiesības prasīt atlīdzināt arī neiegūto peļņu. Ja cietusī persona ir kļuvusi darba nespējīga vai tikusi sakropļota, vainīgai personai papildus jākompensē arī peļņa, ko cietusī persona būtu ieguvusi nākotnē, kā arī jāsniedz atlīdzība par sakropļojumu.
135. Civillikumā arī noteikts, ka personai, kas ir vainīga otras personas nāvē, ir pienākums atlīdzināt mirušā mantiniekiem ārstēšanās un apbedīšanas izdevumus. Bez tam, Civillikums paredz vainīgās personas pienākumu izmaksāt atlīdzību personām, kuras uzturējis mirušais.
136. Kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991.gadā izglītības iestādēs tiek pievērsta arvien lielāka uzmanība apmācībai cilvēktiesību jomā. Cilvēktiesību pamatkurss, tai skaitā arī normas par spīdzināšanas un necilvēcīgas apiešanās aizliegumu, ir iekļauts Latvijas Universitātes, Latvijas Policijas akadēmijas mācību programmās.
137. Latvijas Policijas akadēmijas studentiem informācija par normām, kas aizliedz spīdzināšanu, tiek sniegta vairākos studiju kursos. Kursā "Pratināšanas taktika" tiek detalizēti skaidrots par spīdzināšanas un jebkādas citas fiziskās vai psihiskās vardarbības nepieļaujamību. Kursā "Aizturēšanas un aresta taktika" tiek iekļauts skaidrojums par fiziskā spēka un šaujamieroču pielietošanas pieļaujamību tikai un vienīgi, lai pārvarētu aizturamā vai arestējamā pretestību. Kursā "Kriminālmeklēšana" tiek izskaidrotas operatīvās darbības likuma norma, kura aizliedz veikt jebkuras operatīvās darbības pasākumus un lietot jebkādus līdzekļus, ja tie apdraud cilvēka dzīvību un veselību. Kursā "Profesionālā fiziskā sagatavošana" cita starpā tiek apskatītas arī 1984.gada ANO konvencijas pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošo apiešanos un sodīšanu normu praktiskās īstenošanas formas, piemēram, lai ievērotu pastāvošās tiesību aktu prasības šajos jautājumos, pirms studiju kursa apgūšanas par speciālo līdzekļu pielietošanu likumpārkāpēja aizturēšanā, studentiem obligāti tiek izskaidrotas šo līdzekļu pielietošanas tiesiskās prasības, nepieļaujot cilvēka cieņu pazemojošu un cietsirdīgu, neadekvātu rīcību no policijas darbinieka puses. Kursos "Kriminālsodu izpildes tiesības" un "Policijas tiesības" tiek apskatītas policijas, ieslodzījuma vietu darbinieku un robežsargu tiesības un pienākumi, akcentējot pienākumu ievērot katras personas cilvēktiesības.
138. Valsts policijas mācību iestādēs, kā arī struktūrvienībās personāla mācību programmu, dienesta apmācību un kvalifikācijas paaugstināšanas programmu neatņemama sastāvdaļa ir policijas darbinieku informēšana un izglītošana par dienesta pilnvarām, nopratināšanas, aizturēšanas un arestēšanas procesuālo kārtību, fiziska spēka, speciālo līdzekļu un ieroču nepamatotas pielietošanas un cietsirdīgas, nehumānas vai cilvēka cieņu pazemojošas izturēšanās nepieļaujamību.
139. Kopš 1999.gada Latvijas Policijas akadēmijā un Valsts policijas skolā ieviests mācību priekšmets "Policija un cilvēktiesības", kur mācību programmā ir iekļauti jautājumi, kas saistīti ar spīdzināšanas, cietsirdīgas vai cilvēka cieņu pazemojošas apiešanās izskaušanu dienesta darbā. Katru gadu ar Valsts policijas priekšnieka pavēli tiek noteiktas apmācības dienesta vietās (2 reizes mēnesī), kur mācību programmā ir iekļauti iepriekšminētie jautājumi ar konkrētu praksē sastopamu gadījumu apspriešanu un diskusijas ar VCTB darbiniekiem.
140. Valsts robežsargu darbinieku sagatavošanu darbam uz robežas un profesionālo izglītošanu nodrošina Rēzeknes robežsargu skola, kuras mācību programmas ietvaros studenti apgūst spēkā esošo tiesību aktu - Administratīvo pārkāpumu kodeksa, Krimināllikuma, Kriminālprocesa kodeksa - prasības, tai skaitā arī attiecībā uz rīcību aizturot, arestējot vai pratinot personas. Medicīnisko un zinātnisko eksperimentu aizliegums
141. Latvija ir parakstījusi gan 1997.gada 4.aprīļa Eiropas Padomes konvenciju par cilvēktiesību un cilvēka cieņas aizsardzību bioloģijā un medicīnā, gan šīs konvencijas 1998.gada 12.janvāra protokolu, kas aizliedz cilvēku klonēšanu. Abi šie dokumenti patlaban tiek apspriesti Saeimā un paredzama to ratifikācija tuvākajā laikā.
142. Krimināllikuma 139.pants paredz atbildību par dzīva vai miruša cilvēka audu vai orgānu nelikumīgu izņemšanu to izmantošanai medicīnā, ja to izdarījusi ārstniecības persona. Iespējamais sods par šādām darbībām ir brīvības atņemšana uz laiku līdz pieciem gadiem, atņemot tiesības nodarboties ar ārstniecību uz laiku līdz pieciem gadiem.
143. Saskaņā ar Ārstniecības likumu ir izveidota un darbojas Centrālā medicīnas ētikas komiteja, kas ir ir koleģiāla konsultatīva institūcija, kas izskata uz sociālajām problēmām attiecināmos biomedicīniskā progresa ētikas - morāles un tikumības vērtību un normu kopums biomedicīnā, kas attiecināms uz cilvēktiesību un cilvēka cieņas aizsardzību ģenētiskajos, dzimuma atlases, transplantācijas un citos zinātniskajos pētījumos - jautājumos. Šis komitejas uzdevums, cita starpā, ir sadarbībā ar Latvijas medicīniskās izglītības iestādēm veicināt medicīnas ētikas jautājumu iekļaušanu minēto iestāžu sociālās medicīnas, psiholoģijas un saskarsmes mācību programmās, konsultēt valsts pārvaldes institūcijas, pašvaldības, ārstniecības un medicīniskās izglītības iestādes, kā arī citas institūcijas par minēto iestāžu un institūciju izdoto normatīvo aktu atbilstību medicīnas ētikas normām, kā arī izskatīt jebkuru fizisku vai juridisku personu sūdzības un iesniegumus un pēc ārstniecības iestāžu un ārstniecības personu profesionālo biedrību medicīnas ētikas komiteju pieprasījuma sniegt atzinumus, ievērojot konfidencialitāti, biomedicīniskā progresa ētikas jomā.
144. 1992.gada Zinātniskās darbības likums noteic, ka zinātniekam ir pienākums pārtraukt zinātniskos pētījumus, ja tie, pēc zinātnieka atzinuma, var radīt draudus cilvēcei, sabiedrībai vai dabai, un informēt par to sabiedrību. Likums paredz Latvijas Zinātnes padomes izveidošanu, kuras viens no uzdevumiem ir izstrādāt zinātniskās pētniecības ētikas kritērijus. PAKTA 8.PANTS
145. Satversmes 106.pantā noteikts, ka piespiedu darbs ir aizliegts, taču tiek precizēts, ka par piespiedu darbu netiek uzskatīta iesaistīšana katastrofu un to seku likvidēšanā un nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu. Katastrofu seku likvidācija; obligātais militārais dienests
146. Personu tiesības un pienākumus katastrofu novēršanai vai to seku likvidācijai regulē Civilās aizsardzības likums. Katastrofu seku likvidiācija uzskatāma par izņēmuma gadījumu, un saskaņā ar patlaban spēkā esošā Latvijas Darba likumu kodeksa 66.pantu, dabas katastrofu novēršanā vai likvidācijā darbiniekus var iesaistīt arī brīvdienās, ja tam piekrīt darbinieka aroda organizacija.
147. Obligāto militāro dienestu regulē Obligātā militārā dienesta likums, kas tika pieņemts 1997.gadā. Šis likums noteic, ka visiem vīriešiem Latvijas pilsoņiem vecumā no 19 līdz 27 gadiem ir jāpilda obligātais militārais dienests. Savukārt sievietes Latvijas pilsones, kā arī vīrieši vecumā no 18 gadiem līdz 27 gadiem var iestāties dienestā brīvprātīgi. Ja pilsonis piesakās brīvprātīgi, dienesta pildīšanas vietu ir tiesības izvēlēties, bet ar nosacījumu, ka šai dienesta vietai atbilst veselības stāvoklis. Likums nosaka vairākus gadījumus, kad iesaukumu obligātajā aktīvajā militārajā dienestā atliek vai obligātajā aktīvajā militārajā dienestā neiesauc. Obligātajā aktīvajā dienestā iesauc, lai nodrošinātu Saeimā noteikto personāla skaitu Nacionālajos bruņotajos spēkos un citos militārajos formējumos. Obligāto aktīvo dienestu pilda 12 mēnešus Nacionālo bruņoto spēku vienībās vai Iekšlietu ministrijas Sardzes pulkā. Nodarbināšana saskaņā ar tiesas nolēmumu
148. Kopš jaunā Krimināllikuma spēkā stāšanās 1999.gada 1.aprīlī personai, kura ir atzīta par vainīgu nozieguma izdarīšanā, kā soda veids var tikt piespriests piespiedu darbs. Saskaņā ar Krimināllikuma 40.pantā noteikto, piespiedu darbs ir piespiedu iesaistīšana sabiedrībai nepieciešamajos darbos, ko notiesātais izcieš kā sodu, veicot dzīvesvietas apvidū pašvaldības noteiktos darbus no pamatdarba vai mācībām brīvajā laikā un bez atlīdzības. Piespiedu darbu nosaka uz laiku no četrdesmit līdz divsimt astoņdesmit stundām un šis soda veids nav piemērojams darba nespējīgām personām un militārpersonām. Aizliegums turēt kalpībā
149. Vairāki Krimināllikuma panti paredz atbildību par noziedzīgiem nodarījumiem pret personu, kas ir atkarīga no nozieguma izdarītāja. Piemēram, Krimināllikuma 116.pants paredz atbildību par dzimumsakariem ar personu, kura nav sasniegusi sešpadsmit gadu vecumu un kura ir materiālā vai citādā atkarībā no vainīgā. Saskaņā ar 173.pantu persona ir saucama pie kriminālatbildības par nepilngadīgā apzinātu novešanu līdz dzēruma stāvoklim, vai par iesaistīšanu nemedicīniskā ārstniecības vai citu līdzekļu lietošanā, kas nav narkotiskas vai psihotropas vielas, bet izraisa apreibumu, ja nepilngadīgais ir materiāli vai citādi atkarīgs no vainīgās personas.
150. 164.pantā noteikta kriminālatbildība par personas iesaistīšanu prostitūcijā, izmantojot personas atkarību no vainīgā, un 165.pantā - atbildība par tādas personas izmantošanu iedzīvošanās nolūkā, kura nodarbojas ar prostitūciju. Savukārt saskaņā ar 251.pantu sodāma ir pamudināšana personu, kas ir materiālā vai citādā atkarībā no vainīgā, lietot narkotiskās vai psihotropās vielas. PAKTA 9.PANTS
151. Satversmes 94.pants noteic, ka "ikvienam ir tiesības uz brīvību un personas neaizskaramību. Nevienam nedrīkst atņemt vai ierobežot brīvību citādi kā tikai saskaņā ar likumu". Savukārt likuma "Par tiesu varu" 3.pants paredz, ka personai ir tiesības uz tiesas aizsardzību pret tās personiskās brīvības apdraudējumu.
152. Spēkā esošā Krimināllikuma XV nodaļas "Noziedzīgi nodarījumi pret personas brīvību, godu un cieņu" vairākos pantos ir paredzēta atbildība par nelikumīgu brīvības atņemšanu un tiesību uz personas neaizskaramību pārkāpšanu.
153. 152.pantā ir paredzēta atbildība par nelikumīgu brīvības atņemšanu, t.i., par prettiesisku darbību, atņemot personai iespēju noteikt savu atrašanās vietu. Par šādām darbībām iespējamais sods ir arests vai naudas sods līdz trīsdesmit minimālajām mēnešalgām. Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas cietušā dzīvībai vai veselībai bīstamā veidā vai ja tās saistītas ar fizisku ciešanu nodarīšanu viņam, vai ja tās ilgušas vairāk par vienu nedēļu, vai ja tās izdarītas atkārtoti, vai ja tās izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz trim gadiem. Savukārt par nelikumīgu brīvības atņemšanu, ja tā izraisījusi smagas sekas, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz 10 gadiem.
154. 153.pantā noteikts, ka par personas nolaupīšanu, t.i., par personas sagrābšanu, lietojot vardarbību vai draudus, vai aizvešanu ar viltu atriebības, mantkārīgā vai šantāžas nolūkā soda ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz desmit gadiem ar vai bez mantas konfiskācijas. Sods par tām pašām darbībām, ja tās izdarītas atkārtoti, ir brīvības atņemšana uz laiku no pieciem līdz divpadsmit gadiem ar vai bez mantas konfiskācijas. Savukārt sods par personas nolaupīšanu, ja tā izraisījusi smagas sekas, ir brīvības atņemšana uz laiku no pieciem līdz piecpadsmit gadiem, konfiscējot mantu.
155. 154.pantā noteikts, ka par personas kā ķīlnieka sagrābšanu vai aizturēšanu, ja tas saistīts ar draudiem noslepkavot, nodarīt miesas bojājumus vai turpmāk aizturēt šo personu nolūkā piespiest valsti, starptautisku organizāciju, fizisko vai juridisko personu vai personu grupu izdarīt kādu darbību vai atturēties no tās, izvirzot to par noteikumu ķīlnieka atbrīvošanai, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no trim līdz divpadsmit gadiem, konfiscējot mantu vai bez mantas konfiskācijas. Par tādām pašām darbībām, ja tās izdarītas pret nepilngadīgo vai atkārtoti vai ja tās izdarījusi personu grupa pēc iepriekšējas vienošanās, vai ja tās izraisījušas smagas sekas, soda ar brīvības atņemšanu uz laiku no pieciem līdz piecpadsmit gadiem, konfiscējot mantu.
157. pantā ir paredzēta atbildība par apzināti nelikumīgu ievietošanu psihiatriskajā slimnīcā. Sods par šādām darbībām ir brīvības atņemšana uz laiku līdz diviem gadiem vai arests, vai naudas sods līdz četrdesmit minimālajām mēnešalgām, atņemot tiesības uz zināmu nodarbošanos uz laiku līdz pieciem gadiem.
158. Saskaņā ar spēkā esošajiem tiesību aktiem personai brīvību atņemt vai ierobežot var šādos gadījumos: 1) kad persona tiek aizturēta, jo tā tiek turēta aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu vai personai tiek piemērots ar viņas brīvības ierobežošanu saistīts drošības līdzeklis; 2) kad persona tiek notiesāta un tai tiek piespriests sods - brīvības atņemšana vai arests; 3) kad personai tiek noteikta piespiedu ārstēšana; 4) kad persona tiek aizturēta sakarā ar izbraukšanas rīkojuma izpildi. Aizturēšana sakarā ar aizdomām par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu; drošības līdzekļi
159. Kriminālprocesa kodeksa 120.pantā noteikts, ka personu, kuru tur aizdomās par tāda noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, par kuru var noteikt brīvības atņemšanas sodu, izziņas iestādei vai prokuroram ir tiesības aizturēt, ja šī persona pārsteigta noziedzīga nodarījuma izdarīšanas brīdī vai tieši pēc tā izdarīšanas, ja aculiecinieki, starp tiem arī cietušie, tieši norāda uz šo personu kā uz noziedzīga nodarījuma izdarītāju vai ja uz aizdomās turētā vai viņa apģērba, pie viņa vai viņa dzīvoklī atrastas acīmredzama noziedzīga nodarījuma pēdas. Ja ir citi fakti, kas dod pamatu turēt kādu aizdomās par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu, šo personu var aizturēt, ja tā mēģinājusi bēgt vai ja tai nav pastāvīgas dzīvesvietas, vai ja nav noskaidrota aizdomās turētā personība. Aizturēšana sakarā ar aizdomām par noziedzīga nodarījuma izdarīšanu nav pieļaujama ilgāk kā par septiņdemit divām stundām, šo termiņu aprēķinot no faktiskās aizturēšanas brīža. Līdz aizturēšanas termiņa beigām izziņas izdarītājam vai prokuroram jāpieņem lēmums par apcietinājuma piemērošanu vai arī šī persona jāatbrīvo.
160. Saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 68.pantu gadījumā, ja ir pietiekams pamats varbūtībai, ka apsūdzētais vai tiesājamais, būdams brīvībā, izvairīsies no izmeklēšanas un tiesas vai traucēs patiesības noskaidrošanu krimināllietā, vai izdarīs noziedzīgu darbību, kā arī lai nodrošinātu sprieduma izpildīšanu, izziņas izdarītājam, prokuroram un tiesai (tiesnesim) ir tiesības piemērot apsūdzētajam vai tiesājamam drošības līdzekli.
161. No kriminālprocesa kodeksā paredzētajiem drošības līdzekļiem personas brīvību ierobežo mājas arests un apcietinājums. Ja personai piemērots drošības līdzeklis - mājas arests, piespiedu kārtā tiek ierobežota personas brīvība pārvietoties, nosakot, ka tai pastāvīgi jāuzturas savā mājā (dzīvoklī), ka tai ir aizliegts sazināties ar lēmumā par drošības līdzekļa piemērošanu minētajām personām, izmantojot sakaru līdzekļus, saraksti vai starpniekus.
162. Apcietinajumu kā drošības līdzekli var piemērot, ja izdarīts noziedzīgs nodarījums, par kura izdarīšanu Krimināllikumā ir paredzēts brīvības atņemšanas sods. Nepilngadīgajiem apcietinājumu kā drošības līdzekli var piemērot tikai izņēmuma gadījumos, ja tas nepieciešams sakarā ar izdarītā noziedzīgā nodarījuma smagumu, nepilngadīgā personību vai atkārtotu noziedzīga nodarījuma izdarīšanu.
163. Saskaņā ar Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 76.panta trešajā un ceturtajā daļā noteikto apcietinājumu kā drošības līdzekli drīkst piemērot tikai ar tiesneša lēmumu, kas pieņemts uz prokurora vai izziņas izdarītāja uzrādīto materiālu pamata apcietināmās personas, tās aizstāvja, bet likumā noteiktajos gadījumos - arī likumiskā pārstāvja klātbūtnē. Tiesnesis (tiesa), iepazinies ar krimināllietas materiāliem un uzklausījis prokurora, izziņas izdarītāja, apcietināmās personas, tās aizstāvja, bet likumā noteiktajos gadījumos - arī likumiskā pārstāvja viedokli, pārbauda, vai ir likumīgs pamats šīs personas apcietināšanai, un pieņem motivētu lēmumu.
164. Ievērojot Kriminālkodeksa 78.pantā noteikto par apcietinājuma kā drošības līdzekļa izraudzīšanu izziņas izdarītājs, prokurors vai tiesa nekavējoties paziņo aizdomās turētā, apsūdzētā, tiesājamā darba vietai, mācību iestādei un ģimenei. Lēmuma noraksts par apcietināšanu tiek nosūtīts ieslodzījuma vietai. Ja aizdomās turētais, apsūdzētais vai tiesājamais ir ārvalsts pilsonis, tad šā lēmuma norakstu nosūta arī Latvijas Republikas Ārlietu ministrijai.
165. Pirmstiesas izmeklēšanas laikā apcietinājums nedrīkst būt ilgāks par diviem mēnešiem. Savukārt Kriminālprocesa kodeksa 77.pantā ir paredzēta kārtība, kā tiek pagarināti apcietinājuma termiņi (tas ir attiecināms arī uz drošības līdzekli - mājas arestu), ja minēto divu mēnešu laikā nav iespējams pabeigt pirmstiesas izmeklēšanu un prokuroram nav pamata grozīt drošības līdzekli. Tiesnesis šo termiņu drīkst pagarināt līdz vienam gadam un sešiem mēnešiem (saskaņā ar 77.1pantā noteikto - nepilngadīgo lietās šis termiņš nedrīkst pārsniegt sešus mēnešus) uz prokurora iesnieguma un uzrādīto lietas materiālu pamata, ja nepieciešams - pieaicinot apcietināto, viņa aizstāvi, bet likumā noteiktajos gadījumos arī likumisko pārstāvi. Jāuzsver, ka 2001.gada 20.jūnijā tika pieņemti grozījumi Kriminālprocesa kodeksā, kas paredz, ka tiesnesis apcietinājuma termiņu drīkst pagarināt ne ilgāk kā uz diviem mēnešiem katru reizi. Termiņa turpmāka pagarināšana nav pieļaujama; pēc tā izbeigšanās apcietinātā persona nekavējoties jāatbrīvo.
166. Saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 83.pantā noteikto, drošības līdzekli atceļ, ja tas ir piemērots nelikumīgi vai turpmāk vairs nav nepieciešams, vai groza, aizstājot ar stingrāku vai vieglāku, ja to prasa lietas apstākļi.
167. Drošības līdzekli atceļ vai groza ar tā izziņas izdarītāja, prokurora vai tiesneša (tiesas) lēmumu, kura lietvedībā atrodas krimināllieta, bet izziņas izdarītāja vai prokurora nelikumīgi piemēroto drošības līdzekli var atcelt arī amatā augstāks prokurors. Pirmstiesas izmeklēšanā tiesneša (tiesas) piemēroto drošības līdzekli (apcietinājums, mājas arests) atceļ vai groza tikai ar prokurora motivētu lēmumu.
168. Kriminālprocesa kodeksa 222.1pantā ir noteikts īpašs gadījums, kad tiesneša (tiesas) piemēroto drošības līdzekli atceļ pati tiesa, proti - aizdomās turētajam, apsūdzētajam, viņu pārstāvim vai aizstāvim ir tiesības pārsūdzēt tiesneša lēmumu par drošības līdzekļa - apcietinājuma vai mājas aresta piemērošanu un tā piemērošanas termiņa pagarināšanu. Par šādu sūdzību augstākas instances tiesa, klātesot sūdzības iesniedzējam un prokuroram, pieņem lēmumu, kurš ir galīgs un nav pārsūdzams. Kriminālsodi
169. Personai, kura izdarījusi Krimināllikumā paredzētu noziedzīgu nodarījumu, var piespriest sodu - brīvības atņemšanu, kas ir personas piespiedu turēšana ieslodzījumā. Brīvības atņemšanu nosaka uz laiku no sešiem mēnešiem līdz piecpadsmit gadiem, bet par sevišķi smagiem noziegumiem - uz laiku līdz divdesmit gadiem. Krimināllikumā īpaši paredzētajos gadījumos brīvības atņemšanu var noteikt uz visu mūžu (mūža ieslodzījums).
170. Kā sodu personai, kura ir atzīta par vainīgu nozieguma izdarīšanā, var piespriest arī arestu, kas ir personas īslaicīga piespiedu turēšana ieslodzījumā. To nosaka uz laiku no trim dienām līdz sešiem mēnešiem. Aresta laikā personu var iesaistīt pašvaldības noteikto sabiedrībai nepieciešamo darbu veikšanā. Militārpersonas arestu izcieš virssardzē. Arests nav piemērojams grūtniecēm un mātēm, kuru aprūpē ir bērns līdz viena gada vecumam. Piespiedu ārstēšana
171. Saskaņā ar Krimināllikuma 68.pantu personām, kas izdarījušas Krimināllikumā paredzētos nodarījumus, bet sirgst ar psihiskiem traucējumiem un ir atzītas par nepieskaitāmām vai ierobežoti pieskaitāmām, var noteikt šādus medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus: 1) ambulatoriska ārstēšana medicīnas iestādē; 2) ārstēšana vispārēja tipa psihiatriskajā slimnīcā (nodaļā); 3) ārstēšana specializētā psihiatriskajā slimnīcā (nodaļā) ar apsardzi.
172. Ja šāda persona pēc izdarītā nodarījuma rakstura un sava psihiskā stāvokļa dēļ nav bīstama sabiedrībai, tiesa var nodot to tuvinieku vai citu personu, kas veic slimnieku kopšanu, gādībā un medicīnas iestādes uzraudzībā pēc dzīvesvietas. Savukārt personām, kuras atzītas par ierobežoti pieskaitāmām, var noteikt ārstēšanu arī tai piemērotās brīvības atņemšanas vietās.
173. Saskaņā ar Krimināllikuma 69.pantu tiesa var noteikt minētos medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus personām, kuras izdarījušas šajā likumā paredzētos nodarījumus, būdamas nepieskaitāmības stāvoklī, vai pēc nodarījuma izdarīšanas vai sprieduma taisīšanas saslimušas ar psihisku slimību, kas atņēmusi tām spēju saprast savu darbību vai to vadīt, ja šīs personas pēc izdarītā nodarījuma rakstura un sava psihiskā stāvokļa dēļ ir bīstamas sabiedrībai. Piespiedu ārstēšanu un ārstniecības iestādes tipu nosaka tiesa atkarībā no tā, ar kādu psihisku slimību attiecīgā persona ir saslimusi un kāds ir šīs personas nodarījuma raksturs. Nosakot ārstēšanu psihiatriskajā slimnīcā (nodaļā), tās tipu izraugās ārstniecības iestāde.
174. Medicīniska rakstura piespiedu līdzekļu piemērošanu izbeidz vai to groza tiesa pēc ārstniecības iestādes atzinuma, ja attiecīgā persona izveseļojusies vai saslimšanas raksturs mainījies tiktāl, ka nav nepieciešams šādus līdzekļus piemērot. Ja šādai personai pēc izveseļošanās piespriež sodu, laiks, kurā piemēroti medicīniska rakstura piespiedu līdzekļi, ieskaitāms soda termiņā.
175. Krimināllikuma 70.pants paredz iespēju noteikt medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus arī personām, kas ir ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī. Medicīniska rakstura piespiedu līdzekļus var noteikt arī personām, kas izdarījušas noziedzīgus nodarījumus, būdamas ierobežotas pieskaitāmības stāvoklī. Ja šādu personu notiesā ar brīvības atņemšanu, ārstēšana notiek tai piemērotās brīvības atņemšanas vietās. Ja šādu personu notiesā bez brīvības atņemšanas, tiesa uzliek tai par pienākumu ārstēties psihiatriskajā medicīnas iestādē pēc dzīvesvietas. Aizturēšana sakarā ar izbraukšanas rīkojuma izpildi
176. Likuma "Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā" normas un to piemērošanas prakse saistībā ar personu aizturēšanu, veicot to piespiedu izraidīšanu, ir aprakstīta šī ziņojuma 187.paragrāfā. Tiesības pārsūdzēt lēmumu, kā rezultātā personai tiek atņemta vai ierobežota brīvība; tiesības saņemt kompensāciju par nepamatotu brīvības atņemšanu vai ierobežošanu
177. Saskaņā ar spēkā esošo Kriminālprocesa kodeksu, jebkurai personai, kurai ir piemērots drošības līdzeklis apcietinājums ir tiesības to pārsūdzēt neatkarīgi no tā, vai apcietinājums piemērots pirmstiesas izmeklēšanas vai lietas izskatīšanas tiesā laikā. Personu tiesības pārsūdzēt ievietošanu Nelegālo imigrantu īslaicīgās uzturēšanās nometnē ir skaidrotas šī ziņojuma 187.paragrāfā.
178. Saskaņā ar Kriminālprocesa kodeksa 106.1pantu gadījumos, ja tiek izbeigta krimināllieta, jo nav noticis noziedzīgs nodarījums, nodarījumā nav noziedzīga nodarījuma sastāva, vai ja personas piedalīšanās noziedzīga nodarījuma izdarīšanā nav pierādīta, kā arī attaisnojoša sprieduma gadījumā izziņas iestādēm, prokuratūrai un tiesai ir pienākums izskaidrot personai kārtību, kādā tā var atjaunot savas aizskartās tiesības un saņemt atlīdzību par tai nodarītajiem zaudējumiem. Zaudējumu atlīdzināšanas noteikumus un kārtību nosaka īpašs likums.
179. Šāds likums - likums "Par izziņas izdarītāja, prokurora vai tiesneša nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā nodarīto zaudējumu atlīdzināšanu" - tika pieņemts 1998.gada 28.maijā un tas nosaka apmēru un kārtību, kādā tiek atlīdzināti zaudējumi, kas izziņas izdarītāja, prokurora vai tiesneša nelikumīgas vai nepamatotas rīcības rezultātā, viņiem pildot dienesta pienākumus, ir nodarīti fiziskajām personām, kā arī kārtību, kādā tiek nodrošinātas šo personu aizskartās sociālās un darba garantijas. Saskaņā ar šī likuma 2.pantā noteikto tiesiskais pamats nodarīto zaudējumu atlīdzināšanai ir: attaisnojošs tiesas spriedums neatkarīgi no attaisnošanas motīviem; krimināllietas izbeigšana personu reabilitējošo apstākļu dēļ; administratīvā aresta atzīšana par nelikumīgu un administratīvās lietvedības izbeigšana.
180. Savā atzinumā par ziņojuma projektu Cilvēktiesību institūts norāda uz pastāvošām problēmām pārsūdzības tiesību īstenošanā, ņemot vērā sarežģīto situāciju Latvijas tiesās kopumā (skat. šī ziņojuma 229-
181. paragrāfus). Piemēram, ja ir noraidīts apsūdzētā lūgums grozīt vai atcelt apcietinājumu, un šāds lūgums iesniegts laika posmā starp krimināllietas saņemšanu tiesā un lēmumu par apsūdzētā nodošanu tiesai, atkārtotu lūgumu par drošības līdzekļa atcelšanu vai grozīšanu pēc tam var iesniegt tikai tiesas sēdē, kad ir uzsākta lietas izskatīšana. Praksē bieži vien lietas izskatīšana tiek uzsākta vairākus mēnešus pēc tam, kad pieņemts lēmums par apsūdzētā nodošanu tiesai, un šajā laikā personai nav tiesību lūgt pārskatīt apcietinājuma nepieciešamību. Īpaši aktuāla šī problēma ir tādēļ, ka Kriminālprocesā nav noteikts maksimālais apcietinājuma temiņš laika periodam starp dienu, kad lieta saņemta tiesā, un dienu, kad tie uzsākta lietas izskatīšanas tiesas sēdē. PAKTA 10.PANTS
182. Brīvības atņemšanas soda izciešanas kārtību un režīmu Latvijā regulē Latvijas Sodu izpildes kodekss, kurā par sodu izpildes uzdevumu noteikta kriminālsoda izpilde, lai notiesātos ne tikai sodītu par izdarīto noziegumu, bet arī lai pāraudzinātu. Soda izpildes mērķis nav sagādāt fiziskas ciešanas vai pazemot cilvēka cieņu. Par galvenajiem notiesāto labošanas un pāraudzināšanas līdzekļiem tiek atzīti režīma ievērošana, darbs un izglītība. Notiesātajām personām ir likumā noteiktie pienākumi un tiesības, ievērojot likuma, tiesas vai soda izciešanas režīma noteiktos ierobežojumus attiecībā pret notiesātajiem.
183. Galvenie notiesāto labošanas un pāraudzināšanas līdzekļi saskaņā ar Sodu izpildes kodeksa 8.pantu ir soda izciešanas režīms, sabiedriski derīgs darbs, audzināšanas darbs, vispārizglītojošā un profesionālā sagatavošana. Labošanas un pāraudzināšanas līdzekļus piemēro ievērojot izdarītā nozieguma raksturu un sabiedriskās bīstamības pakāpi, notiesātā personību, kā arī notiesātā uzvedību un viņa attieksmi pret darbu.
184. Saskaņā ar Sodu izpildes kodeksa 9.pantu, personām, kuras izcieš sodu, ir likumos noteiktie pienākumi un tiesības ar ierobežojumiem, ko likumi paredz notiesātajiem, kā arī ar tādiem ierobežojumiem, kas izriet no tiesas sprieduma un režīma, kādu attiecīgā soda veida izciešanai nosaka minētais kodekss.
185. Sodu izpildes kodeksa 70.pantā noteikti sodi, ko var piemērot notiesātajām personām par soda izciešanas režīma prasību pārkāpšanu: izteikt brīdinājumu; izteikt rājienu; aizliegt uz laiku līdz vienam mēnesim pirkt pārtikas produktus; aizliegt kārtējo pienesumu vai sūtījumu; aizliegt kārtējo satikšanos; notiesātos, kas sodu izcieš cietumos, ievietot soda izolatorā līdz piecpadsmit diennaktīm; notiesātos, kas sodu izcieš audzināšanas iestādēs nepilngadīgajiem, ievietot disciplinārajā izolatorā līdz desmit diennaktīm. Sievietes, kuras ir cietumā kopā ar zīdaiņiem, un grūtnieces nedrīkst ievietot soda izolatorā.
186. Personām, kuras par rupju vai sistemātisku režīma prasību pārkāpšanu sodītas ar ievietošanu soda izolatorā vai disciplinārajā izolatorā, nav tiesību satikties, saņemt sūtījumus, pienesumus un bandroles, iegādāties pārtikas produktus, nosūtīt vēstules un lietot galda spēles; viņiem aizliegts smēķēt. Notiesātajiem, kurus tur soda izolatoros, aizliedz pastaigas. Notiesātajiem, kurus tur disciplinārajos izolatoros, atļauj katru dienu vienu stundu ilgu pastaigu. Notiesātie, kurus tur soda izolatoros un ved uz darbu, strādā atsevišķi no citiem notiesātajiem.
187. Turēšanas ieslodzījumā apstākļus un izturēšanos pret notiesātajām, apcietinātajām vai aizturētajām personām brīvības atņemšanas vietās sistemātiski pārbauda un kontrolē ieslodzījuma vietu prokuratūra. Latvijas Sodu izpildes kodeksā paredzētas notiesāto personu tiesības iesniegt sūdzības prokuroram. Brīvības atņemšanas iestāžu administrācijai nav atļauts iepazīties ar prokuratūrai adresētajām notiesāto sūdzībām.
188. Ieslodzījumu vietās turēto personu sūdzības pārbauda pēc cietuma administrācijas vadītāja norīkojuma viena no vadošajām personāla amatpersonām. Ieslodzījumu vietu departamentā dienesta pārbaudes veic personālsastāva inspekcija. Par visiem zināmajiem varas vai dienesta pilnvaru pārsniegšanas faktiem tiek veikta dienesta izmeklēšana, tiek noskaidroti apstākļi, kas veicinājuši nodarījumu. Ja nepieciešams, tiek izdarīti grozījumi un papildinājumi attiecīgajās instrukcijās.
189. Ar brīvības atņemšanu notiesāto personu kriminoloģiskais raksturojums ļauj secināt, ka Latvijas cietumos atrodas liels skaits personu, kas tiesātas par smagiem noziegumiem: tīša slepkavība - 13,32%; laupīšana - 15,82%; zādzība - 44,37%; smagu miesas bojājumu nodarīšana - 9,68% huligānisms - 4,26%. Tādēļ ir noteiktas iestādes ar paaugstinātu drošību, kurās tiek turēti apkārtējiem bīstamākie noziedznieki (Grīvas, Valmieras, Daugavpils, Jelgavas cietumi).
190. Kopumā Latvijas cietumu sistēma sastāv no 15 cietumu iestādēm un Mācību metodiskā centra. Cietumu sistēma sastāv no 8 slēgtiem cietumiem, 2 daļēji slēgtiem cietumiem, 2 atklātiem cietumiem, audzināšanas iestādes nepilngadīgajiem un 2 izmeklēšanas cietumiem.
191. Saskaņā ar Sodu izpildes kodeksu, slēgtos un daļēji slēgtos cietumos tiek noteiktas trīs soda izciešanas režīma pakāpes (zemākā, vidējā un augstākā). Administratīvajai komisijai ir tiesības pārvietot notiesāto no režīma vienas pakāpes uz citu, pārvietot notiesāto uz citu cietumu un ierosināt notiesātā nosacītu pirmstermiņa atbrīvošanu. Latvijā tiek pieņemta angļu progresīvā soda izciešanas sistēma, kad slēgtajos un daļēji slēgtajos cietumos notiesātie soda izciešanu uzsāk zemākajā režīma pakāpē un pēc noteikta laika viņi tiek pārvesti vidējā režīma pakāpē un visbeidzot augstākajā režīma pakāpē. Pēc tās sasniegšanas viņiem ir iespēja tikt atbrīvotiem no ieslodzījuma nosacīti pirms termiņa.
192. Saskaņā ar Latvijas tiesību aktiem, personām, kuras izcieš sodu ieslodzījuma vietās, nodrošināmi sadzīves apstākļi atbilstoši noteiktajiem sanitārajiem un higiēnas noteikumiem. Dzīvojamā platība vienam notiesātajam nedrīkst būt mazāka par 2,5 kvadrātmetriem vīriešiem un 3 kvadrātmetriem sievietēm un nepilngadīgajiem. Katrs notiesātais nodrošināms ar individuālu guļamvietu un gultas piederumiem, trīs reizes dienā saņem siltu ēdienu un viņam tiek sniegta medicīniskā palīdzība.
193. Turpinās cietumu rekonstrukcija saskaņā ar likumu "Par sodu izpildes progresīvo sistēmu". Progresīvās sistēmas ieviešanai bija nepieciešams veikt cietumu rekonstrukciju un notiesāto izvietošanu kamerās atbilstoši Eiropas standartiem: 4 -8 notiesātie vienā kamerā. Ir apstiprināta cietumu rekonstrukcijas programma un, pamatojoties uz paredzētajiem investīciju līdzekļiem, tiek veikti rekonstrukcijas darbi. Kopumā cietumos ekspluatācijā nodotas kameras ar 3840 vietām. Pašlaik notiek Centrālcietuma, Matīsa, Liepājas un Jelgavas cietumu rekonstrukcija, kā arī notiek projektēšanas darbi Olaines cietuma teritorijā tuberkulozes slimnīcas atklāšanai. Ja tiks piešķirtas investīcijas, rekonstrukcija pilnībā jāpabeidz līdz
194. gadam.
195. Ar mūža ieslodzījumu notiesātie vīrieši tiek turēti atsevišķi no citiem notiesātajiem izolētā blokā Jelgavas cietumā, bet sievietes Iļģuciema cietumā. Pašlaik ar mūža ieslodzījumu notiesātas 9 personas (8 vīrieši un 1 sieviete).
196. Saskaņā ar Latvijas Sodu izpildes kodeksa
197. pantu tiek organizēta nepilngadīgo notiesāto atsevišķa izvietošana no pilngadīgajiem notiesātajiem, kā arī nepilngadīgo vīriešu no nepilngadīgajām sievietēm atsevišķa izvietošana. Sākot no
198. gada tiek organizētas izolētas izmeklēšanas nodaļas nepilngadīgajiem: Cēsu audzināšanas iestāde nepilngadīgajiem, Daugavpils cietumā, Liepājas cietumā, Brasas cietumā. PAKTA 11.PANTS
199. Latvijā neviens likums vai cits normatīvs akts neparedz apcietinājumu kā soda veidu par nespēju pildīt līgumsaistības. PAKTA 12.PANTS
200. Satversmes 97.pants noteic, ka "ikvienam, kas likumīgi uzturas Latvijas teritorijā, ir tiesības brīvi pārvietoties un izvēlēties dzīvesvietu.". Savukārt Satversmes 98.pants paredz, ka "ikvienam ir tiesības brīvi izbraukt no Latvijas. Ikviens, kam ir Latvijas pase, ārpus Latvijas atrodas valsts aizsardzībā, un viņam ir tiesības brīvi atgriezties Latvijā.".
201. Saskaņā ar līdz šim spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem, personai, izvēloties dzīvesvietu, bija pienākums tajā reģistrēties. Šī "pierakstu sistēma" ir atzīta par novecojušu, vēl jo vairāk tādēļ, ka Civillikums pieļauj, ka vienai personai var būt vairākas dzīvesvietas. Tādēļ ir sagatavots "Dzīvesvietas deklarēšanas likuma" projekts, kurš patlaban tiek izskatīts Saeimā un saskaņā ar kuru personai būs jādeklarē sava dzīvesvieta, lai tā būtu sasniedzama tiesiskajās attiecībās ar valsti. 2002.gada 1.februārī spēkā stāsies Ministru kabineta noteikumi "Pierakstīšanās un izrakstīšanās pagaidu kārtība", kuros noteikti jauni pierakstīšanās pamati. Šie noteikumi prezumē personas tiesības uz vairākām dzīvesvietām, no kurām vienā, pēc personas brīvas izvēles, ir pienākums reģistrēties, kas ievērojami paplašina tiesību brīvi izvēlēties savu dzīvesvietu īstenošanu līdz "Dzīvesvietas deklarēšanas likuma" pieņemšanai.
202. Saskaņā ar 1998.gada 27.augusta Iedzīvotāju reģistra likumu Latvijā ir četras personu kategorijas, kurām Latvija izsniedz personu apliecinošus un ceļošanas dokumentus veidi: Latvijas pilsonis, Latvijas nepilsonis, bezvalstnieks un bēglis. Pamatojoties uz Satversmi, 1994.gada 22.jūlija Pilsonības likumu, 1995.gada 12.aprīļa likumu "Par to bijušās PSRS pilsoņu statusu, kuriem nav Latvijas vai citas valsts pilsonības", 1997.gada 19.jūnija likumu "Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijas Republikā" un 1999.gada 18.februāra likumu "Par bezvalstnieku statusu Latvijas Republikā" iepriekš minētajām personu kategorijām Latvija nodrošina personu apliecinošu dokumentu izsniegšanu un garantē tām brīvu izceļošanu un atgriešanos valstī jebkurā brīdī.
203. Personām, kuras neatbilst nevienai no iepriekšminētajām kategorijām, lai tās ieceļotu Latvijā un viņu uzturēšanās varētu tikt atzīta par likumīgu, pamatojoties uz likumu "Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā", nepieciešama vīza vai uzturēšanās atļauja. Vīza nav nepieciešama to valstu pilsoņiem, ar kurām Latvija ir noslēgusi līgumu par bezvīzu režīma ieviešanu. Pašlaik divpusējie līgumi ir noslēgti ar 33 valstīm. Vienpusējā kārtībā bezvīzu ieceļošanu Latvija ir noteikusi Amerikas Savienoto Valstu pilsoņiem, Vatikāna, ANO, un Eiropas Komisijas pasu turētājiem, kā arī personām, kuras kā ceļošanas dokumentu izmanto ES dalībvalstu diplomātisko vai dienesta pasi.
204. Nepilsoņu pasu izsniegšanas un lietošanas kārtība noteikta 2001.gada 30.janvāra Ministru kabineta noteikumos Nr.42 "Noteikumi par Latvijas nepilsoņu pasēm". Uz 2002.gada 1.janvāri Latvijā ir izsniegtas 590 274 nepilsoņu pases (1997.gadā - 78 448, 1998.gadā - 252 465, 1999.gadā - 174 612, 2000.gadā - 62 204 un 2001.gadā 22 545). Nepilsoņu pases satur plašāku informāciju nekā pilsoņu pases. Tajās papildus norādīta personas acu krāsa un personas augums. Turklāt tajās ir iestrādāta mašīnlasāmā daļa, kas samazina iespēju viltot nepilsoņu pases.
205. Bezvalstnieka statuss un tiesības saņemt personu apliecinošu dokumentu noteiktas likumā "Par bezvalstnieka statusu Latvijas Republikā". Minētajā likumā īpaši uzsvērts, ka bezvalstniekiem ir tiesības brīvi izbraukt no Latvijas un atgriezties Latvijā. Bezvalstnieka personu apliecinoša dokumenta - bezvalstnieka personas apliecības izsniegšanas kārtība noteikta 1999.gada 24.augusta Ministru kabineta noteikumos Nr.297 "Noteikumi par bezvalstnieka personu apliecinoša dokumenta paraugu un bezvalstnieka personu apliecinoša dokumenta izsniegšanas un nodošanas kārtību". Uz 2002.gada 1.janvāri ir 80 personas, kas atzītas par bezvalstniekiem Latvijā.
206. Šobrīd Latvijā atrodas 8 bēgļi, kuriem ir dotas tiesības naturalizēties vispārējā kārtībā saskaņā ar Pilsonības likumu. Bēgļu tiesības izvēlēties dzīvesvietu noteiktas 1998.gada 20.janvāra Ministru kabineta noteikumos Nr. 19 "Kārtība, kādā bēgļi var izvēlēties dzīvesvietu Latvijā". Bēglis var izvēlēties dzīvesvietu Latvijā atbilstoši Īpašu uzdevumu ministra valsts reformu lietās pakļautībā esošās Pašvaldību lietu pārvaldes sarakstam, kas sastādīts saskaņā ar pašvaldību sniegto informāciju par attiecīgās pašvaldības rīcībā esošām brīvām dzīvojamām telpām. Ja bēglis izvēlas dzīvesvietu, kura nav norādīta sarakstā, viņam nepieciešama Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Bēgļu lietu centra piekrišana. Patvēruma meklētāju izmitināšanas centra administrācija trīs dienu laikā pēc saraksta saņemšanas iepazīstina ar to bēgli. Bēglis septiņu dienu laikā pēc iepazīšanās ar sarakstu izvēlas dzīvesvietu un ar parakstu apliecina, ka viņš piekrīt dzīvot attiecīgajā dzīvesvietā. Maksa par īres un komunālajiem pakalpojumiem vai uzturēšanos internātskolās un pansionātos tiek garantēta no bēgļiem piešķirtā valsts pabalsta. Bēgļu lietu centrs ir tiesīgs izsniegt bēglim atļauju uzturēties patvēruma meklētāju izmitināšanas centrā līdz laikam, kamēr bēglis izvēlas dzīvesvietu saskaņā ar sarakstu.
207. Šobrīd valdība ir akceptējusi Identifikācijas karšu un pasu likuma projektu. Likumā tiek noteikti šādi personu un viņu tiesisko statusu apliecinoši dokumenti: identifikācijas kartes un pases. Pilsoņa un nepilsoņa pase, bezvalstnieka un bēgļa ceļošanas dokuments tiks izsniegti pēc personas vai nepilngadīgas personas vecāku vēlēšanās. Arī identifikācijas kartes varēs izmantot kā ceļošanas dokumentu uz ārvalstīm, ja tas būs paredzēts Latvijas Republikai saistošajos starptautiskajos līgumos. Ir sagatavots viss nepieciešamais, lai pēc likuma spēkā stāšanās nekavējoties varētu uzsākt jaunu, mūsdienu prasībām atbilstošu ceļošanas dokumentu izsniegšanu pilsoņiem, nepilsoņiem, bezvalstniekiem un bēgļiem. Līdz ar to ievērojami tiks atvieglotas personu tiesības izbraukt no valsts un atgriezties atpakaļ. Likumprojekts "Identifikācijas karšu un pasu likums" šobrīd tiek izskatīts Saeimā un ir plānots to pieņemt līdz 2002.gada maijam. PAKTA 13.PANTS
208. Patlaban spēkā esošie tiesību akti paredz divu veidu personas izraidīšanas procedūras.
209. Saskaņā ar Krimināllikuma 36.pantu izraidīšana no Latvijas ir viens no iespējamajiem papildsodiem personai, kura atzīta par vainīgu nozieguma izdarīšanā. Šī soda piemērošanu reglamentē Krimināllikuma 43.pantā, kas paredz, ka citas valsts pilsoni vai personu, kurai ir pastāvīgā uzturēšanās atļauja citā valstī, var izraidīt no Latvijas, ja tiesa atzīst, ka, ievērojot lietas apstākļus un vainīgā personību, nav pieļaujama viņa atrašanās Latvijā. Šis pants tāpat paredz, ka šo sodu - izraidīšana no valsts - piespriež kā papildsodu, izpildot to tikai pēc pamatsoda izciešanas.
210. Savukārt likums "Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā" (38.pants) regulē ārvalstnieku un bezvalstnieku izraidīšanu gadījumos, ja ārvalstnieks vai bezvalstnieks uzturas valstī bez derīgas vīzas vai uzturēšanās atļaujas vai citādi ir pārkāpis vīzu režīmu, vai arī ja ir anulēta ārvalstniekam vai bezvalstniekam izsniegtā uzturēšanās atļauja šādu iemeslu dēļ: 1) persona ir sniegusi Iekšlietu ministrijas Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldei apzināti nepatiesas ziņas; pārkāpusi imigrācijas režīma noteikumus vai arī zaudējusi likumīgu pamatu uzturēties Latvijā; 2) persona ar spēkā stājušos tiesas spriedumu atzīta par vainīgu nozieguma izdarīšanā; 3) kompetentām valsts iestādēm ir pamatotas aizdomas, ka šī persona rada draudus sabiedriskajai kārtībai un drošībai vai valsts drošībai; 4) persona ir bez legāla iztikas avota; 5) persona darbojas totalitārā, teroristiskā vai citā vardarbīgas metodes izmantojošā organizācijā, kas neatzīst Latvijas Republikas valsts iekārtu, vai ir jebkādas slepenas pretvalstiskas vai noziedzīgas organizācijas biedre; 6) persona ir iestājusies ārvalsts militārajā vai citā valsts dienestā, izņemot gadījumus, kad to paredz starptautiski līgumi; 7) persona atkārtoti nav ievērojusi uzturēšanās atļaujas reģistrācijas noteikumus; 8) persona ir slēgusi fiktīvu laulību ar Latvijas pilsoni vai nepilsoni vai ārvalstnieku vai bezvalstnieku, kuram ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja, nolūkā radīt pamatu pastāvīgās uzturēšanās atļaujas saņemšanai; 9) persona ir pārtraukusi mācības vai studijas, kuru dēļ saņemta temiņuzturēšanās atļauja; 10) persona ir pārtraukusi darba attiecības, uz kuru pamata ir saņemta uzturēšanās atļauja; 11) persona ir šķīrusi laulību ar Latvijas pilsoni, nepilsoni vai pastāvīgās uzturēšanās atļauju saņēmušu ārvalstnieku vai bezvalstnieku; 12) persona ir iekārtojusies darbā bez attiecīgas atļaujas; 13) persona ir saņēmusi atlīdzību (kompensāciju) par izbraukšanu uz pastāvīgu dzīvi ārvalstīs neatkarīgi no tā, vai šo atlīdzību (kompensāciju) ir izmaksājušas Latvijas valsts vai pašvaldību iestādes vai starptautiskie (ārvalstu) fondi vai iestādes.
211. Likuma 40.pants paredz, ka personai Latvija labprātīgi jāpamet septiņu dienu laikā no izbraukšanas rīkojuma izsniegšanas, ja vien persona nav izmantojusi savas tiesības pārsūdzēt šo rīkojumu vispirms augstākstāvošai amatpersonai, bet, nelabvēlīga lēmuma gadījumā, arī tiesā.
212. Gadījumos, ja persona nav nedz labprātīgi izpildījusi izbraukšanas rīkojumu, nedz arī pārsūdzējusi to, persona var tikt izraidīta piespiedu kārtā. Piespiedu izraidīšanu īsteno Valsts robežsardze savu pilnvaru ietvaros.
213. Lēmums par personas piespiedu izraidīšanu no valsts nav pārsūdzams tikai tajos gadījumos, kad ir nepieciešamība nekavējoties reaģēt uz vīzu režīma pārkāpumiem, tāpēc saskaņā ar likumu "Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā", Valsts robežsardzes teritoriālās pārvaldes priekšnieks vai viņa vietnieks ir tiesīgs pieņemt lēmumu par ārvalstnieka piespiedu izraidīšanu sakarā ar to, ka persona ieradusies valstī nelikumīgi. Šo apstākli Valsts robežsardzes amatpersonas konstatē uz robežas.
214. Arī gadījumā, ja Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes priekšnieks vai teritoriālās nodaļas vadītājs pieņēmis lēmumu par ārvalstnieka piespiedu izraidīšanu tāpēc, ka attiecīgā persona sakarā ar tai iepriekš izsniegto un paziņoto izbraukšanas rīkojumu nav valsti atstājusi, nav izbraukšanas rīkojumu pārsūdzējusi vai ir pārsūdzējusi, bet sūdzība noraidīta, persona lēmumu par piespiedu izraidīšanu nav tiesīga pārsūdzēt, jo šīs tiesības tā iepriekš vai nu nav izmantojusi vispār, vai izbraukšanas rīkojums pēc pārsūdzēšanas ir atstāts spēkā (tātad izpildāms).
215. Likums arī pieļauj, ka persona tiek aizturēta, lai izpildītu lēmumu par piespiedu izraidīšanu, vienlaicīgi nosakot, ka no aizturēšanas brīža personai ir tiesības saņemt zvērināta advokāta pakalpojumus. Valsts policija vai Valsts robežsardze, izmantojot likumā noteiktās tiesības un likumā paredzētajos gadījumos, ir tiesīga aizturēt personu pirms lēmuma pieņemšanas par tās piespiedu izraidīšanu. Valsts policijai vai Valsts robežsardzei ir pienākums par personas aizturēšanu nekavējoties paziņot Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes amatpersonām, kurām jāizlemj, vai aizturētā persona ir izraidāma no valsts piespiedu kārtā. Ja pārvaldes amatpersonas šādā gadījumā pieņem lēmumu par personas piespiedu izraidīšanu, attiecīgā persona tiesīga šo lēmumu 3 dienu laikā pārsūdzēt. Personai no aizturēšanas brīža ir tiesības saņemt advokāta juridisko palīdzību, kā arī Valsts policijai vai Valsts robežsardzei par personas aizturēšanu ilgāk par trīs diennaktīm jāpaziņo prokuroram. Arī persona pati vai ar advokāta starpniecību par aizturēšanu var iesniegt sūdzību prokuroram. Prokurors atbilstoši Prokuratūras likumā noteiktajām pilnvarām tiesīgs nekavējoties pieņemt lēmumu par personas atbrīvošanu, ja atzīst, ka lēmums par aizturēšanu ir nelikumīgs.
216. Ārvalstnieks, kurš nelikumīgi uzturējies Latvijā, pamatojoties uz Latvijas starptautiskajām saistībām, kas izriet no 1950.gada Eiropas Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3.panta un ANO 1984.gada 10.decembra konvencijas pret spīdzināšanu un citādu cietsirdīgu, necilvēcīgu vai cilvēka cieņu pazemojošu apiešanos un sodīšanu 3.panta, tomēr netiek izraidīts, ja viņam uzņemošajā valstī draud spīdzināšana, cietsirdīga vai pazemojoša izturēšanās vai sodīšana.
217. Pašreiz saskaņā ar likuma "Par patvēruma meklētājiem un bēgļiem Latvijas Republikā" 2.pantu uz patvēruma meklētāja vai bēgļa statusu var pretendēt personas, kuras baidās no vajāšanas savas rases, reliģijas, tautības, sociālās piederības vai politiskās pārliecības dēļ un tikai bēgļa statusu ieguvušu personu, pamatojoties uz likuma 22.panta otro daļu, nevar izdot valstij, kurā pastāv iepriekš minētie vajāšanas draudi. Ja ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes Bēgļu lietu centra lēmumu persona netiek atzīta par bēgļi, viņa tomēr netiek izraidīta uz valsti, kurā tai draud spīdzināšana, atsaucoties tieši uz šīs Konvencijas 3.pantu un Eiropas Padomes Cilvēktiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 3.pantu. Praksē šādām personām tiek izsniegtas uzturēšanās atļaujas. Lai noteiktu precīzu kārtību iepriekš minēto personu aizsardzībai, ir izstrādāts jauns Patvēruma likuma projekts, saskaņā ar kuru paredzēts piešķirt alternatīvo statusu personām, kurām draud nāves sods vai miesas sods, spīdzināšana, necilvēcīgā vai pazemojoša izturēšanās, vai pazemojoša sodīšana. Alternatīvā statusa piešķiršanas gadījumā personai paredzēts izsniegt uzturēšanās atļauju.
218. Jāatzīst, ka patlaban spēkā esošajā likumā "Par ārvalstnieku un bezvalstnieku ieceļošanu un uzturēšanos Latvijas Republikā", kas ir pieņemts vēl 1992.gadā, ir vairākas nepilnības un dažādi interpretē