Par Rīgas domes 2006. gada 7. februāra saistošo noteikumu Nr. 38 "Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves

Par Rīgas domes 2006. gada 7. februāra saistošo noteikumu Nr. 38 "Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi" 459. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par Rīgas domes 2006. gada 7. februāra saistošo noteikumu Nr. 38 "Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi" 459. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2019. gada 16. maijā lietā Nr. 2018-17-03 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja Ineta Ziemele, tiesneši Sanita Osipova, Aldis Laviņš, Gunārs Kusiņš, Daiga Rezevska, Jānis Neimanis un Artūrs Kučs, pēc Administratīvās rajona tiesas pieteikuma, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 3. punktu, 17. panta pirmās daļas 9. punktu, kā arī 19.1 un 28.1 pantu, rakstveida procesā 2019. gada 16. aprīlī tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Rīgas domes 2006. gada 7. februāra saistošo noteikumu Nr. 38 "Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi" 459. punkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam". Konstatējošā daļa 1. Rīgas dome 2006. gada 7. februārī pieņēma lēmumu Nr. 832 "Par Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas plānojuma apstiprināšanu", bet Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas plānojuma (turpmāk arī - Vēsturiskā centra plānojums) grafiskā daļa un teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi tika izdoti kā Rīgas domes saistošie noteikumi Nr. 38 "Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi" (turpmāk - Saistošie noteikumi Nr. 38), un tie stājās spēkā 2006. gada 18. februārī. Saistošo noteikumu Nr. 38 7.1.9.2. punkts noteica: "Aizliegts ierīkot spēļu zāli zemesgabalos JC, JC1, JC2, JC3 un JC4, izņemot četru un piecu zvaigžņu viesnīcās." Ar Rīgas domes 2013. gada 18. jūnija lēmumu Nr. 6331 "Par Rīgas domes 20.12.2005. saistošo noteikumu Nr. 34 "Rīgas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi" un Rīgas domes 07.02.2006. saistošo noteikumu Nr. 38 "Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi" grozījumu apstiprināšanu un pašvaldības saistošo noteikumu izdošanu" tika pieņemti saistošie noteikumi Nr. 220, ar kuriem Saistošie noteikumi Nr. 38 tika izteikti šobrīd spēkā esošajā redakcijā. Atbilstoši Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas 2013. gada 22. septembra vēstulei Nr. 15.18-le/8819 Saistošie noteikumi Nr. 38 jaunajā redakcijā īstenojami kopš 2013. gada 23. septembra. Šobrīd Saistošo noteikumu Nr. 38 459. punkts (turpmāk - apstrīdētā norma) nosaka: "Aizliegts ierīkot spēļu zāli JC, JC1, JC2, JC3 un JC4 teritorijās, izņemot četru un piecu zvaigžņu viesnīcas." 2. Pieteikuma iesniedzēja - Administratīvā rajona tiesa (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - nolēmusi apturēt tiesvedību lietā Nr. A420327717, kas ierosināta pēc sabiedrības ar ierobežotu atbildību "ALFOR" (turpmāk - SIA "ALFOR") pieteikuma, un vērsusies Satversmes tiesā ar pieteikumu, kurā lūgts izvērtēt apstrīdētās normas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam. Pieteikumā norādīts, ka 2006. gada 3. februārī Rīgas dome sabiedrībai ar ierobežotu atbildību "Spēļu nams" (vēlāk tā reorganizēta un pievienota SIA "ALFOR") piešķīrusi atļauju Nr. ICR-06-3-apa atvērt spēļu zāli Brīvības ielā 48/50, Rīgā. Savukārt ar 2017. gada 18. oktobra lēmumu Nr. 269 (prot. Nr. 10, 10. §) Rīgas dome izsniegto atļauju atcēlusi, šo lēmumu pamatojot citstarp ar apstrīdēto normu. Apstrīdētā norma būtiski ierobežojot Satversmes 105. pantā noteiktās SIA "ALFOR" tiesības uz īpašumu, jo faktiski aizliedzot tai turpināt savu komercdarbību un gūt no tās labumu. Privātpersonu uzņēmējdarbības veicināšana ekonomiski un sociāli visaktīvākajā Rīgas pilsētas teritorijā esot valsts un pašvaldības interesēs. Tomēr konkrētajā gadījumā, ņemot vērā Rīgas vēsturiskā centra (turpmāk arī - Vēsturiskais centrs) un tā aizsardzības zonas īpašo raksturu un kultūrvēsturisko vērtību, esot jānoskaidro, vai ir samērīga atļaujas atcelšana, ņemot vērā vienīgi spēļu zāles atrašanos Vēsturiskā centra teritorijā un nevērtējot konkrētās vietas apstākļus. Pieteikumā atzīts, ka apstrīdētās normas leģitīmais mērķis ir aizsargāt Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas iedzīvotājiem Satversmes 115. pantā noteiktās tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Viens no būtiskiem Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likuma (turpmāk - Vēsturiskā centra aizsardzības likums) mērķiem esot Vēsturiskā centra kultūrvēsturisko vērtību saglabāšana un aizsargāšana tieši no arhitektoniskās un pilsētplānošanas viedokļa, taču bez ievērības neesot atstājams arī cits šā likuma mērķis - nodrošināt minētās teritorijas kvalitatīvu attīstību un noteikt prasības tās plānojuma izstrādei. Pašvaldībai esot tiesības noteikt teritorijas plānojumā dažādus īpašuma tiesību aprobežojumus saskaņā ar teritorijas plānojumā paredzētajiem teritorijas attīstības virzieniem un sabiedrības vairākuma vēlmēm attiecībā uz teritorijas turpmāko attīstību. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu un apstrīdētā norma ir piemērots līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai. Lai izvērtētu, vai apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums ir samērīgs ar leģitīmo mērķi, esot nepieciešams pārbaudīt, vai tiek nodrošināts saprātīgs līdzsvars starp SIA "ALFOR" un Vēsturiskā centra iedzīvotāju interesēm. Pēc Pieteikuma iesniedzējas ieskata, apstrīdētās normas leģitīmo mērķi iespējams vienlīdz efektīvi sasniegt, Rīgas domei izmantojot Azartspēļu un izložu likuma (turpmāk - Azartspēļu likums) 42. panta trešajā un sestajā daļā paredzētās tiesības un katrā gadījumā izvērtējot konkrētos apstākļus. Rīgas dome neesot meklējusi risinājumu Vēsturiskā centra iedzīvotāju tiesību aizsargāšanai ar tādiem līdzekļiem, kas mazāk aizskartu personas tiesības uz īpašumu. No Eiropas Savienības Tiesas (turpmāk - EST) judikatūras izrietot tas, ka dalībvalstu noteiktajiem ierobežojumiem ir jāatbilst samērīguma principam un ka valsts tiesiskais regulējums var nodrošināt izvirzītā mērķa sasniegšanu vienīgi tad, ja tā īstenošanas līdzekļi ir saskaņoti un sistemātiski, turklāt esot jāņem vērā apstākļu izmaiņas pēc tiesiskā regulējuma pieņemšanas. Atsaukšanās uz vispārējo interešu mērķi neesot pietiekama, lai attaisnotu šiem nosacījumiem neatbilstošu ierobežojumu. No normatīvajiem aktiem un Rīgas domes paskaidrojumiem neesot konstatējams iemesls, kura dēļ bija jāveic šādi azartspēļu ierobežošanas pasākumi, tas ir, jāatceļ iepriekš tiesiski izsniegtās atļaujas spēļu zāļu atvēršanai. Vairāk nekā 10 gadus pēc apstrīdētās normas izdošanas Rīgas dome neesot veikusi nekādas darbības šīs normas piemērošanai, tāpēc Rīgas domes norādītais pamatojums neesot savienojams ar rūpēm par spēlētāju un arī Vēsturiskā centra kultūrvēsturisko vērtību aizsardzību. Tāpat Rīgas dome neesot pamatojusi konkrētā komercdarbības veida ietekmi uz Vēsturiskā centra kultūrvēsturiskajām vērtībām. Ja šo vērtību apdraudējums saistībā ar azartspēļu organizēšanu tiek saskatīts azartspēļu organizēšanas vietu vizuālajā noformējumā, tad šo apdraudējumu varot novērst ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem, piemēram, aizliedzot jebkādu azartspēļu organizēšanas vietu fasāžu noformējumu. Turklāt vispārējs aizliegums organizēt azartspēles visā Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā, vienlaikus saglabājot iespēju tās atbilstoši normatīvajiem aktiem organizēt visā pārējā valsts teritorijā, tostarp citās Rīgas pilsētas apbūves teritorijās, kā arī četru un piecu zvaigžņu viesnīcās Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā, neliecinot par centieniem saskaņoti un sistemātiski samazināt azartspēļu iespējas. Neesot objektīva pamatojuma tam, ka iedzīvotāji, kuri ikdienā uzturas Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā, no azartspēļu atkarības būtu jāpasargā vairāk nekā iedzīvotāji jebkurā citā Rīgas pilsētas vai valsts daļā. Vajagot ņemt vērā arī to, ka komercsabiedrības, kurām atvērtas spēļu zāles Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā esošajās četru un piecu zvaigžņu viesnīcās, ir nostādītas privileģētā stāvoklī, jo tās var turpināt savu komercdarbību un gūt no tās labumu. Rīgas dome neesot pamatojusi, kādēļ tā uzskata, ka spēļu zāļu darbība viesnīcās mazāk aizskar Vēsturiskā centra iedzīvotāju tiesības dzīvot labvēlīgā vidē. Interpretējot Satversmes 105. panta otro teikumu kopsakarā ar šā panta trešo teikumu, esot secināms, ka īpašuma tiesību ierobežošana ir pieļaujama tikai sabiedrības interesēs, proti, lai aizsargātu citu cilvēku tiesības, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Apstrīdētajai normai esot jānodrošina līdzsvars starp personas tiesībām netraucēti izmantot savas īpašuma tiesības un gūt no īpašuma pēc iespējas lielāku ekonomisko labumu, no vienas puses, un Vēsturiskā centra iedzīvotāju tiesībām dzīvot labvēlīgā vidē, no otras puses. Rīgas dome neesot veikusi izpēti vai norādījusi citādu pamatojumu tam, ka nav pieejami saudzējošāki līdzekļi personas īpašuma tiesību ierobežošanai. Tādēļ neesot iespējams secināt, ka labums, ko iegūs sabiedrība no spēļu zāļu slēgšanas Vēsturiskajā centrā, būs lielāks par pieteicējai administratīvajā lietā nodarīto zaudējumu. Turklāt Pieteikuma iesniedzēja apšauba to, ka apstrīdētās normas pieņemšanas brīdī un piemērošanas laikā Rīgas domes mērķis patiešām bija nodrošināt īpaši augsta līmeņa [leģitīmā mērķa] aizsardzību, tāpēc tiesiski izsniegto atļauju atcelšanu uz apstrīdētās normas pamata nevarot uzskatīt par samērīgu. Pēc lietas ierosināšanas Satversmes tiesa saņēmusi Administratīvās rajona tiesas un Administratīvās apgabaltiesas lēmumus par tiesvedības apturēšanu vēl 28 lietās par Rīgas domes lēmumiem atcelt komersantiem izsniegtās atļaujas spēļu zāļu atvēršanai Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijā. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Rīgas dome - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam. Dažādi teritorijas attīstības plānošanas dokumenti, tostarp Latvijas attīstības stratēģija, Rīgas ilgtermiņa attīstības stratēģija, Rīgas attīstības programma 2006.-2012. gadam, Rīgas teritorijas plānojums 2006.-2018. gadam, nosakot, ka Rīgas pilsētas teritorija un it īpaši tās vēsturiskā centra teritorija ilgtspējīgi attīstāma kā nozīmīgs Eiropas kultūras un tūrisma centrs. Vēsturiskā centra plānojuma prioritārais uzdevums esot saglabāt, aizsargāt un kvalitatīvi attīstīt Vēsturisko centru un tā aizsardzības zonu tādā veidā, lai šīs teritorijas kultūrvide (jeb kultūrvēsturiskā pilsētvide) būtu labvēlīga, pievilcīga un ar savu kvalitāti saistoša ne tikai vietējiem iedzīvotājiem un pilsētas viesiem, bet arī ārvalstu tūristiem. Lai gan Vēsturiskā centra teritorija ir ekonomiski un sociāli visaktīvākā Rīgas pilsētas daļa, vēsturiski tā neesot attīstījusies kā azartspēļu centrs. Proti, spēļu zāles vēsturiski neesot bijušas Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas kultūrvēsturisko pilsētvidi raksturojošs objekts. Rīgas dome, pieņemot apstrīdēto normu, esot ņēmusi vērā arī sabiedrības absolūtā vairākuma viedokli, kas noskaidrots aptaujas rezultātā. Atsaucoties uz tiesu praksi, Rīgas dome norāda, ka loģiski pamatots ir tāds tiesiskais risinājums, ka azartspēļu organizēšana tiek ierobežota atsevišķās šīs pašvaldības teritorijas funkcionālajās zonās, jo katrai no tām ir sava attīstības stratēģija. Šāds risinājums radot noteiktību attiecībā uz konkrētās teritorijas izmantošanu ilgtermiņā, sakārtojot vidi un nodrošinot integrētu teritorijas attīstību. Tas radot iespēju uzņēmējiem, kas organizē azartspēles, laikus rēķināties ar jauno situāciju un plānot savu uzņēmējdarbību. Savukārt citas personas, kas iegādājas īpašumus, varot rēķināties ar to, ka šo īpašumu tiešā tuvumā netiks atvērti tāda veida izklaides objekti, kas palielina apdraudējuma riskus. Rīgas dome uzskata, ka ar apstrīdēto normu noteiktais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu, jo, pirmkārt, Vēsturiskā centra plānojums un Saistošie noteikumi Nr. 38 esot izstrādāti atbilstoši spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem teritorijas plānošanas jomā. Otrkārt, šā plānojuma izstrādāšanas un sabiedriskās apspriešanas laikā, kā arī galīgās redakcijas noteikšanas brīdī bijusi spēkā likuma "Par izlozēm un azartspēlēm" 20. panta pirmās daļas norma, kas tiešā veidā paredzēja pašvaldību kompetenci noteikt teritorijas, kurās aizliegts organizēt azartspēles. Rīgas dome atbilstoši tolaik spēkā bijušajam normatīvajam regulējumam un likumdevēja dotajam pilnvarojumam esot bijusi tiesīga noteikt vispārēju aizliegumu organizēt azartspēles spēļu zālēs, kuras ir atvērtas vai kuras nodomāts atvērt noteiktās Vēsturiskā centra teritorijas funkcionālajās zonās. Tas, ka likumdevējs 2006. gada 8. jūnijā grozīja Azartspēļu likumu un kopš 2006. gada 4. jūlija ir spēkā šā likuma 42. panta trešā un sestā daļa, apstiprinot to, ka Rīgas dome rīkojusies atbilstoši likumdevēja nolūkam. Treškārt, apstrīdētā norma esot pietiekami skaidra, lai ikviens saprastu, ka tā kopsakarā ar Azartspēļu likuma 42. panta trešo un sesto daļu attiecas ne vien uz jaunu spēļu zāļu atvēršanu, bet arī uz jau atvērtajām spēļu zālēm attiecīgajā teritorijā. Rīgas dome uzskata, ka ar apstrīdēto normu noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmais mērķis ir citu cilvēku tiesību aizsardzība, proti, tiesību uz labvēlīgu kultūrvidi un tiesību uz kultūras mantojumu aizsardzība, kā arī sabiedrības labklājības nodrošināšana. Turklāt šāda azartspēļu organizēšanas ierobežojuma noteikšana atbilstot rūpēm par citu cilvēku pasargāšanu, cik vien tas iespējams, no azartspēļu atkarības, kā arī par spēlētāju un viņu tuvinieku labklājības aizsardzību. Rīgas dome norāda, ka Pieteikuma iesniedzēja ierobežojuma leģitīmo mērķi ir definējusi pārāk šauri. Atbildes rakstā norādīts, ka valstij ir pienākums kultūrvēsturiski nozīmīgu teritoriju ilgtspējīgas attīstības interesēs pēc iespējas mazināt vai izslēgt tādus negatīvus kultūrvides riska faktorus, kas objektīvi var aizēnot šādu kultūrvidi veidojošā kultūras mantojuma paustos simbolus un citas cilvēciski nozīmīgas garīgās vērtības, kā arī traucēt kultūrvidē atspoguļoto vēsturisko notikumu, tradīciju un sabiedrības morālo vērtību adekvātu uztveri, lielā daļā sabiedrības radot nepatiku, neapmierinātību vai klaji noraidošu attieksmi. Teritorijas izmantošana azartspēļu organizēšanai esot viens no izteikti negatīviem kultūrvides elementiem jeb riska faktoriem, kas simbolizējot nevis vispārcilvēciskas kultūras vērtības, bet peļņas gūšanu, kā arī novedot pie cilvēku slimīgas atkarības no azartspēlēm, kura mēdzot kombinēties ar cita veida atkarībām, visbiežāk - alkohola atkarību. Pēc Rīgas domes ieskata, azartspēļu organizēšana spēļu zālēs Vēsturiskajā centrā degradētu šīs teritorijas kā kultūras mantojuma kultūrvēsturisko kvalitāti, humāno raksturu, vispārcilvēcisko morālētisko vērtību, labvēlīgo pilsētvidi, gadsimtu gaitā izveidojušos unikālo kultūrvidi un tās pievilcību, kā arī tās kultūrvēsturisko savdabību un autentiskumu, tostarp traucējot sajūtu un noskaņas līmenī pilnvērtīgi uztvert un izbaudīt Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas kultūrvēsturiskās vērtības un kultūras mantojumu kā tādu. Atbildes rakstā norādīts, ka apstrīdētajā normā paredzētais izņēmums, proti, tas, ka spēļu zāles atļauts ierīkot četru un piecu zvaigžņu viesnīcās, neietekmē šā ierobežojuma piemērotību leģitīmā mērķa sasniegšanai. Rīgas dome esot rīkojusies "saskaņoti un sistemātiski", jo apstrīdētajā normā paredzētais ierobežojums tiekot vienlīdz attiecināts uz visiem azartspēļu organizētājiem un visām spēļu zālēm, kuras ir atvērtas vai kuras nodomāts atvērt noteiktās Vēsturiskā centra funkcionālajās zonās - JC, JC1, JC2, JC3 un JC4 teritorijās (turpmāk arī - JC teritorijas). Rīgas dome uzskata, ka apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums nav uzskatāms par tādu, kas pilnībā aizliegtu SIA "ALFOR" turpināt savu komercdarbību. Pirmkārt, spēļu zāle esot tikai viens no azartspēļu organizēšanas vietu veidiem. Otrkārt, azartspēļu organizētājiem neesot liegta iespēja turpināt savu komercdarbību visā pārējā Rīgas pilsētas administratīvajā teritorijā un citur Latvijā. Tāpat spēļu zāļu darbība varot tikt turpināta četru un piecu zvaigžņu viesnīcās Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā. Rīgas domes atbildes rakstā norādīts, ka par saudzējošāku līdzekli nevar uzskatīt tādu tiesisko risinājumu, kas jau paredzēts normatīvajos aktos un kas tieši attiecas uz konkrēto situāciju, proti, Azartspēļu likuma 42. panta trešajā un sestajā daļā pašvaldībai piešķirtās tiesības katrā individuālā gadījumā izvērtēt konkrētos apstākļus un lemt par spēļu zāles atvēršanu vai slēgšanu. Arī "spēļu zāļu vizuālā noformējuma neitralizēšana" nesasniegtu ierobežojuma leģitīmos mērķus tādā pašā kvalitātē. Tādējādi apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums esot leģitīmā mērķa sasniegšanai nepieciešams līdzeklis. Rīgas dome norāda, ka, izstrādājot Vēsturiskā centra plānojumu, tā izvērtējusi un samērojusi dažādās tiesības un intereses, tostarp komersantu tiesības organizēt azartspēles, no vienas puses, un ikviena cilvēka tiesības uz labvēlīgu kultūrvidi un kultūras mantojumu, kā arī nepieciešamību nodrošināt sabiedrības labklājību, no otras puses, un priekšroku devusi pēdējām. Ar apstrīdēto normu esot konkretizēts Azartspēļu likuma 42. panta trešajā un sestajā daļā ietvertais nenoteiktais tiesību jēdziens "būtisku valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju interešu aizskārums". Turklāt šā panta septītajā daļā noteiktais pašvaldības lēmuma materiālās spēkā esības piecu gadu termiņš esot pietiekami ilgs, lai azartspēļu organizētāji - attiecīgās jomas profesionāļi - varētu rast risinājumus un veikt atbilstošus pasākumus, kas pēc iespējas mazinātu vai pat izslēgtu no konkrēto spēļu zāļu slēgšanas izrietošās negatīvās ekonomiskās sekas. Rīgas dome uzskata, ka labums, ko no konkrētā ierobežojuma iegūst gan ikviens cilvēks viņam piemītošo tiesību uz labvēlīgu kultūrvidi un tiesību uz kultūras mantojumu īstenošanas aspektā, gan sabiedrība kopumā materiālās un nemateriālās labklājības aspektā, ir ievērojami lielāks un nozīmīgāks par tām negatīvajām ekonomiskajām sekām, kādas varētu rasties azartspēļu organizētājam tā īpašuma tiesību ierobežojuma rezultātā. Tādējādi ar apstrīdēto normu noteiktais pamattiesību ierobežojums esot atbilstošs leģitīmajam mērķim un samērīgs ar to. Rīgas dome arī norāda, ka lēmumi atcelt atļaujas spēļu zāļu atvēršanai ir pieņemti, izpildot Augstākās tiesas 2017. gada 24. februāra blakus lēmumu lietā Nr. SKA-34/2017 (turpmāk - Augstākās tiesas blakus lēmums). Savukārt Pieteikuma iesniedzēja pati neesot pilnībā izmantojusi juridiskās metodes konkrētā tiesiskā strīda atrisināšanai. To apliecinot tas, ka no 2018. gada 12. februāra līdz 2018. gada 27. jūlijam Administratīvā rajona tiesa vairākos citos sastāvos 24 līdzīgās lietās ir taisījusi un pasludinājusi spriedumus, ar kuriem noraidīts attiecīgais pieteikums par pārsūdzētā Rīgas domes lēmuma atcelšanu. Pēc Rīgas domes ieskata, no pieteikuma izriet, ka Pieteikuma iesniedzēja vēlas panākt, lai Satversmes tiesa pārskata Augstākās tiesas blakus lēmumā veikto tiesību normu interpretāciju. Taču šāda "kontrole un pārvērtēšana", tāpat kā lēmuma "lietderības apsvērumi", neesot Satversmes tiesas kompetencē. Tāpat Rīgas dome pieļauj, ka SIA "ALFOR" pamattiesības varētu aizskart nevis apstrīdētā norma, bet gan Azartspēļu likuma 42. panta sestā daļa, jo tieši šī norma dodot pašvaldībai tiesības atcelt jau izsniegtu atļauju atvērt spēļu zāli. Tāpēc Rīgas dome lūdz lietu izbeigt, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 6. punktu. Atbildot uz Satversmes tiesas jautājumiem, Rīgas dome atkārtoti uzsvēra, ka Vēsturiskā centra plānojuma izstrādāšanas un galīgās redakcijas noteikšanas laikā bija spēkā skaidrs un nepārprotams azartspēļu jomas tiesiskais regulējums, kas piešķīra pašvaldībām tiesības noteikt teritorijas, kurās aizliegts organizēt azartspēles. No tiesiskā regulējuma veidošanās hronoloģijas viedokļa raugoties, Rīgas dome Vēsturiskā centra plānojuma izstrādes procesā tīri objektīvi neesot varējusi vērtēt apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma leģitīmo mērķi kopsakarā ar Azartspēļu likuma mērķi, jo šis likums tajā laikā vēl nebija pieņemts un stājies spēkā. Tomēr Rīgas dome uzskata, ka pēc būtības šāda vērtēšana ir notikusi, proti, apstrīdētās normas izstrādes procesā ir vērtēts tajā noteiktā ierobežojuma leģitīmais mērķis kopsakarā ar Azartspēļu likuma mērķi aizsargāt sabiedrības intereses. Pēc iepazīšanās ar lietas materiāliem Rīgas dome norāda, ka jaunākajā tiesu praksē ir akceptēta pašvaldību kompetence regulēt azartspēļu organizēšanu kā vienu no teritorijas izmantošanas veidiem arī teritorijas plānojumā. Tas vien, ka Saeima ar Azartspēļu likuma 42. panta trešo un sesto daļu ir noteikusi kārtību, kādā azartspēļu organizētājs var saņemt atļauju spēļu zāles atvēršanai vai zaudēt jau saņemtu atļauju, nenozīmējot, ka Rīgas dome, pieņemot Vēsturiskā centra plānojumu, nevarēja ierobežot azartspēļu organizēšanu spēļu zālēs noteiktās Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijās. Pašvaldības kompetencē esot arī spēļu zāļu izvietojuma vērtēšana savas teritorijas attīstības plānošanas ietvaros, jo teritorijas plānojums esot visaptverošs plānošanas dokuments. Turklāt Rīgas dome norāda, ka Eiropas Savienības dalībvalstis var brīvi noteikt savas politikas mērķus azartspēļu jomā un vajadzības gadījumā precīzi definēt nepieciešamo aizsardzības līmeni, ņemot vērā savas valsts morālās, reliģiskās, kultūras īpatnības un ar tām saistītās aizsargājamās vērtības. No EST judikatūras izrietot, ka par leģitīmu mērķi, kas var attaisnot azartspēļu organizēšanas ierobežojumus, var kalpot gan spēlētāju jeb patērētāju aizsardzība vai krāpšanas apkarošana, gan arī pilsētvides aizsardzība, valsts vēstures un mākslas saglabāšana jeb nacionālā kultūrvēsturiskā mantojuma aizsardzība, kā arī kultūrpolitikas mērķi. 4. Pieaicinātā persona - Latvijas Republikas Saeima (turpmāk - Saeima) - uzskata, ka visupirms azartspēļu organizēšanas ierobežojumi ir noteikti Azartspēļu likuma 41. pantā un šos ierobežojumus pēc to mērķa, jēgas un būtības var iedalīt vairākās kategorijās. Pēc Saeimas ieskata, galvenais iemesls, kura dēļ azartspēlēm vispār tiek noteikti ierobežojumi, ir tas, ka azartspēles var izraisīt atkarību un vienmēr ir saistītas ar augstu finansiālu risku tieši to spēlētājam, kā arī var atstāt būtisku negatīvu ietekmi ne vien uz personas mantisko labklājību, bet arī uz tās psihisko stāvokli, attiecībām ar tuviniekiem, darbu un citiem dzīves aspektiem. Tādēļ likumdevējs esot uzskatījis par nepieciešamu noteikt zināmus ierobežojumus, lai šos riskus mazinātu vai attiecībā uz konkrētām personu grupām, piemēram, nepilngadīgajiem, novērstu. Azartspēļu likumā noteiktais liegums organizēt azartspēles kādā noteiktā vietā varot būt saistīts ar vairākiem pēc būtības atšķirīgiem iemesliem, tomēr pamatā vienmēr esot vērsts uz to, lai azartspēles nebūtu viegli pieejamas vietās, kur pulcējas īpaši aizsargājamas personas, kas varētu būt vieglāk ietekmējamas un pamudināmas uz piedalīšanos azartspēlēs, vai vietās, kur personām vispār nevajadzētu būt pakļautām šādam riskam. No attiecīgo ierobežojumu izstrādes materiāliem izrietot, ka šie ierobežojumi ir vērsti uz sabiedrības labklājības (veselības un finansiālās labklājības) un citu cilvēku (spēlētāju) tiesību aizsardzību, proti, ierobežojumu galvenais mērķis esot mazināt azartspēļu pieejamību un līdz ar to vēlmi tās spēlēt, kas var novest pie atkarības un no tās izrietošajām negatīvajām sekām. Saeimas viedoklī norādīts, ka pašvaldību kompetence azartspēļu organizēšanas ierobežojumu noteikšanā, proti, gan azartspēļu organizēšanas saturiskie ierobežojumi, gan veids un forma, kādā tie nosakāmi, visupirms izriet no Azartspēļu likuma un tā 42. panta "Pašvaldības tiesības azartspēļu regulēšanā". Šis pants reglamentējot pašvaldības tiesības tikai saistībā ar likuma 26. un 27. pantā minēto individuālo atļauju azartspēļu organizēšanas vietas atvēršanai un neietverot likumdevēja pilnvarojumu pašvaldībai regulēt azartspēļu organizēšanu vispārsaistoša ārējā normatīvā akta - saistošo noteikumu - formā. Par to liecinot arī likuma 42. pantā konsekventi lietotā terminoloģija - "atļauja", "lēmums", "motivēts lēmums". Tāpat tas izrietot no minētā panta devītajā daļā ietvertā efektīvā tiesību aizsardzības mehānisma, kas ļauj attiecīgajam azartspēļu organizētājam pašvaldības lēmumu pārsūdzēt tiesā. Pašvaldība varot Azartspēļu likuma 42. panta sestajā daļā lietoto terminu "vieta" tulkot paplašināti, ar to saprotot ne tikai konkrētas telpas vai ēku, tomēr pašvaldības veiktajam izvērtējumam un saskaņā ar likumdevēja tai piešķirtajām pilnvarām pieņemtajam lēmumam tik un tā jebkurā gadījumā vajagot būt individuālam un attiecinātam uz konkrēta azartspēļu organizētāja iesniegumu. Saeima uzsver, ka pašvaldībai esot zināma rīcības brīvība, vērtējot to, kas uzskatāms par "valsts vai attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju interešu aizskārumu", jo likums nenosaka, kādu iemeslu dēļ un uz kāda pamata pašvaldība var noteikt šādus ierobežojumus. Proti, pašvaldība varot ņemt vērā personu pamattiesības, tostarp tiesības uz labvēlīgu vidi, kā vienu no azartspēļu organizēšanas ierobežojumu pamatiem. Tomēr šie iemesli esot izvērtējami individuāli katrā konkrētajā atļaujas pieprasīšanas gadījumā un nevarot būt pretrunā ar to, ko likumdevējs noteicis ar likumu vai kas saskaņā ar likumdevēja piešķirto pilnvarojumu ir ietverts Ministru kabineta noteikumos. Attiecībā uz Vēsturiskā centra aizsardzības likumu Saeima norāda, ka tas visupirms ir vērsts uz kultūrvēsturisko vērtību fizisku (vizuālu) aizsardzību. Kultūrvēsturisko vērtību saglabāšana, nenoliedzami, nodrošinot arī ar tām saistīto asociāciju vai noskaņu saglabāšanu, tomēr no Vēsturiskā centra aizsardzības likuma neizrietot tas, ka kultūrvēsturisko vērtību aizsardzība būtu nodrošināma citādi kā vien fiziski. Saeima arī norāda, ka Vēsturiskā centra aizsardzības likumā pašvaldībai piešķirtais pilnvarojums izstrādāt Rīgas vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas plānojumu nevar tikt interpretēts tik plaši, ka pašvaldībai būtu tiesības regulēt visus aspektus, kas varētu ietekmēt iedzīvotāju uzturēšanos Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā. Vēsturiskā centra aizsardzības likumā neesot ietverts pilnvarojums pašvaldībai ar tās saistošajiem noteikumiem reglamentēt azartspēļu organizēšanas ierobežojumus, ja vien tie nav saistīti ar jebkuram komersantam izvirzāmajiem noteikumiem attiecībā uz ēku izskatu, kā arī būvniecības noteikumiem un citām prasībām, kas vērstas uz kultūrvēsturisko vērtību un vides saglabāšanu. Azartspēļu organizēšana neietilpstot pašvaldību autonomajā kompetencē, tāpēc šajā jomā pašvaldību rīcības brīvība esot strikti ierobežota. Tāpat šajā gadījumā uz pašvaldībām esot attiecināmas vispārīgās ar pilnvarojumu izdot ārēju normatīvo aktu saistītās prasības. 5. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - norāda, ka Saistošie noteikumi Nr. 38 izdoti, pamatojoties uz Vēsturiskā centra aizsardzības likuma 9. pantā noteikto pilnvarojumu un normatīvajiem aktiem teritorijas plānošanas jomā, un pievienojas secinājumam par to, ka no apstrīdētās normas izrietošais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu un tā leģitīmais mērķis ir aizsargāt Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas iedzīvotājiem Satversmes 115. pantā noteiktās tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, kā arī aizsargāt tiesības uz labvēlīgu kultūrvidi un tiesības uz kultūras mantojumu. Tieslietu ministrija uzskata, ka Rīgas domes izsniegtā atļauja atvērt spēļu zāli personai garantē tiesības veikt noteiktu komercdarbību, ko personai citādi nebūtu iespējams veikt. Tādējādi personas tiesības uz atļaujas pamata organizēt azartspēles noteiktā vietā esot atzīstamas par tiesībām uz īpašumu Satversmes 105. panta izpratnē. Tieslietu ministrija norāda, ka, atceļot labvēlīgu administratīvo aktu, jāņem vērā arī Administratīvā procesa likuma 85. un 86. pantā ietvertās tiesību normas, kas citstarp noteic, ka personai noteiktos apstākļos ir tiesības uz zaudējumu un personiskā kaitējuma atlīdzību. Jautājumam par zaudējumu atlīdzināšanu esot jābūt atceļošā administratīvā akta sastāvdaļai, un iestādei pirms šāda akta izdošanas vajagot izvērtēt zaudējumu atlīdzināšanas priekšnoteikumus atbilstoši Administratīvā procesa likuma un Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likuma normām. Tieslietu ministrija piekrīt Rīgas domes viedoklim par to, ka normatīvie akti paredz pietiekamu pārejas periodu, proti, Rīgas domes lēmuma par personai labvēlīga administratīvā akta atcelšanu materiālā spēkā esība iestājas piecus gadus pēc šā lēmuma procesuālās spēkā esības, kā arī paredz atbilstošu mehānismu saistībā ar labvēlīga administratīvā akta atcelšanu radušos zaudējumu atlīdzināšanai. Tieslietu ministrija uzskata, ka lietā ir ievērots saprātīgs līdzsvars starp personas tiesisko paļāvību, kas radās, kad tai tika izdota atļauja atvērt spēļu zāli, un tām interesēm, kuru labā regulējums tika mainīts. Personai labvēlīgus administratīvos lēmumus nevarot atcelt, ja labuma guvējs ir paļāvies uz administratīvā akta pastāvīgumu un šī paļaušanās, to samērojot ar atcelšanas publisko interesi, ir aizsardzības vērta, taču konkrētajā gadījumā jau ilgu laiku esot bijis spēkā grozītais tiesiskais regulējums, kas personai paredz nelabvēlīgākas tiesiskās sekas (konkrētās darbības aizliegumu). Proti, pēc atļaujas izdošanas tika noteikts aizliegums ierīkot spēļu zāles JC teritorijās, izņemot četru un piecu zvaigžņu viesnīcas. Turklāt pašvaldībām tika piešķirtas tiesības noteiktos gadījumos atcelt jau izsniegtās atļaujas. Komersanti, kas profesionāli darbojas azartspēļu organizēšanas nozarē, nevarot nezināt to, ka šī nozare tiek stingri regulēta un attiecīgajā normatīvajā regulējumā ir izdarīti tādi grozījumi, kas paredz stingrāku sabiedrības tiesību aizsardzību un spēļu zāļu izvietošanas ierobežojumus. Līdz ar to Rīgas domei esot bijis pamats paļauties uz to, ka azartspēļu organizētāji rīkosies saskaņā ar likumu. Savukārt SIA "ALFOR" un citiem azartspēļu organizētājiem nevarot būt izveidojusies nemainīga un ilgtermiņa tiesiskā paļāvība attiecībā uz atļaujām spēļu zāles atvēršanai. Tieslietu ministrija arī norāda, ka ir svarīgi vērtēt, kā tiesiskās paļāvības princips un labas pārvaldības princips izpaužas tieši konkrētās lietas faktiskajos apstākļos. Proti, ja kopš apstrīdētās normas spēkā stāšanās Rīgas dome neko nav darījusi šīs normas īstenošanai un it īpaši tad, ja šīs nogaidīšanas dēļ privātpersonas tiesiskais stāvoklis ir pasliktinājies, varot tikt konstatēts labas pārvaldības principa pārkāpums. 6. Pieaicinātā persona - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (turpmāk - VARAM) - uzskata, ka apstrīdētā norma atbilst normatīvajiem aktiem, kā arī Latvijas un Rīgas stratēģiskās plānošanas dokumentiem. Pieteikuma iesniedzēja neesot ņēmusi vērā to, ka administratīvās lietas ietvaros pārsūdzēto lēmumu, tāpat kā visus pārējos līdzīgos lēmumus par izsniegto atļauju atcelšanu, Rīgas dome ir pieņēmusi, izpildot Augstākās tiesas blakus lēmumu un īstenojot Azartspēļu likuma 42. panta sestajā daļā noteikto kompetenci. Pēc ministrijas ieskata, Pieteikuma iesniedzēja, vēršoties Satversmes tiesā, būtībā vēlas panākt to, lai Satversmes tiesa pārvērtē tiesību normu interpretāciju un piemērošanu, ko veikusi Rīgas dome, izpildot Augstākās tiesas blakus lēmumu un pieņemot lēmumu atcelt atļauju atvērt spēļu zāli, bet jo īpaši - lai Satversmes tiesa pārvērtētu Augstākās tiesas judikatūrā ietilpstošo Azartspēļu likuma 42. panta trešās un sestās daļas interpretāciju kopsakarā ar apstrīdēto normu. VARAM nepiekrīt tam, ka apstrīdētā norma izdota, pārkāpjot Rīgas domei ar likumu piešķirto pilnvarojumu. Tas, ka Azartspēļu likuma 42. panta trešā un sestā daļa noteic kārtību, kādā azartspēļu organizētājs var saņemt atļauju spēļu zāles atvēršanai vai zaudēt šādu jau saņemtu atļauju, nenozīmējot to, ka Rīgas dome, pieņemot teritorijas plānojumu, nevarētu ierobežot azartspēļu organizēšanu spēļu zālēs noteiktās Vēsturiskā centra un tā aizsardzības zonas teritorijas funkcionālajās zonās. Pēc VARAM ieskata, apstrīdētajā normā noteiktais ierobežojums atbilst gan spēku zaudējušajiem, gan spēkā esošajiem normatīvajiem aktiem. Tas esot noteikts saskaņā ar likumu, tā leģitīmais mērķis esot citu cilvēku tiesību aizsardzība, proti, tiesību uz labvēlīgu kultūrvidi un tiesību uz kultūras mantojumu aizsardzība, kā arī sabiedrības labklājības nodrošināšana. Turklāt šis ierobežojums esot piemērots līdzeklis leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tādējādi apstrīdētā norma esot atbilstoša Satversmes 105. panta pirmajam, otrajam un trešajam teikumam. 7. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - norāda: tas, ka personai piešķirtā atļauja veikt noteikta veida komercdarbību tai piederošā nekustamajā īpašumā tiek atcelta, pamatojoties uz apstrīdēto normu, ir vērtējams kā īpašuma tiesību ierobežojums. Tiesībsargs piekrīt Rīgas domes atbildes rakstā sniegtajiem argumentiem, un viņam nav šaubu, ka izvērtējamais personas pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar likumu un tam ir leģitīms mērķis - citu cilvēku tiesību uz labvēlīgu kultūrvidi un tiesību uz kultūras mantojumu aizsardzība, vadoties pēc ilgtspējības principa. Tiesībsargs uzskata, ka ar apstrīdēto normu noteiktais pamattiesību ierobežojums ir piemērots leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tiesībsargs izsaka viedokli, ka kopš Saistošo noteikumu Nr. 38 un tostarp apstrīdētās normas spēkā stāšanās SIA "ALFOR" un citi azartspēļu organizētāji, kuriem bija izsniegtas atļaujas spēļu zāļu atvēršanai Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā, baudīja izņēmuma stāvokli konkrētajā komercdarbības jomā un konkrētajā teritorijā pretstatā citiem komersantiem, kuriem apstrīdētā norma tika piemērota. Ar citiem līdzekļiem, piemēram, Pieteikuma iesniedzējas norādīto izkārtņu un reklāmas noņemšanu no skatlogiem, leģitīmais mērķis netiktu sasniegts tādā pašā kvalitātē un vienlaikus tiktu izkropļota ar Saistošo noteikumu Nr. 38 regulējumu noteiktā tiesiskā stabilitāte. Turklāt, pēc tiesībsarga ieskata, arī šis līdzeklis personas komercdarbību ietekmētu negatīvi, jo jebkuras veiksmīgas komercdarbības pamatā esot veiksmīga reklāma. Tādējādi izraudzītais līdzeklis esot nepieciešams leģitīmā mērķa sasniegšanai. Vērtējot Rīgas domes rīcības atbilstību, esot salīdzināmas personas īpašuma tiesības, proti, tiesības izvēlēties konkrētu komercdarbības jomu un tiesības gūt no tās labumu, no vienas puses, un sabiedrības tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, kuras izpaužas kā tiesības uz kultūras mantojumu, no otras puses. Personas īpašuma tiesību ierobežojums neesot absolūts, proti, tai neesot liegts konkrētā veida komercdarbību veikt ārpus Vēsturiskā centra vai četru un piecu zvaigžņu viesnīcās Vēsturiskā centra teritorijā. Personai neesot liegts arī izvēlēties citu komercdarbības veidu un ar to nodarboties savā nekustamajā īpašumā. Turklāt persona kopš apstrīdētās normas spēkā stāšanās neesot varējusi paļauties uz to, ka tās iepriekš iegūtās tiesības un vispārējai konkurencei neatbilstošais izņēmuma stāvoklis tiks aizsargāts mūžīgi. Tiesībsargs pauž pārliecību, ka labums, ko iegūst sabiedrība, ir lielāks par Pieteikuma iesniedzējas norādīto personas tiesību aizskārumu. Tādējādi ierobežojums atbilstot samērīguma principam un apstrīdētā norma atbilstot Satversmes 105. pantam. 8. Pieaicinātā persona - UNESCO Latvijas Nacionālā komisija (turpmāk - UNESCO Nacionālā komisija) - norāda, ka, sagatavojot savu viedokli, tā konsultējusies ar vietējiem ekspertiem un UNESCO (Apvienoto Nāciju Izglītības, zinātnes un kultūras organizācija) Pasaules mantojuma centru, kas ir UNESCO Konvencijas par pasaules kultūras un dabas mantojuma aizsardzību (turpmāk - UNESCO Konvencija) īstenošanas sekretariāts. Azartspēļu organizēšana UNESCO Konvencijas kontekstā varot tikt vērtēta tikai tad, ja tā apdraud mantojuma vietas īpašas nozīmes universālo vērtību, piemēram, tad, ja tiek veikta zemes lietošanas veida maiņa vai tiek īstenoti apjomīgi būvniecības projekti. Līdzšinējā praksē esot bijis gadījums, kad tika atzīts, ka viesnīcas un kazino būvniecības dēļ tiek nopietni apdraudēta pasaules mantojuma vieta - Sakramento vēsturiskais centrs Urugvajā. Tomēr šajā gadījumā apdraudējums bijis saistīts ar ēkas dizainu un apjomu, nevis ar tai paredzēto funkciju. Saskaņojot dažādas būvniecības un pilsētplānošanas ieceres, esot būtiski ņemt vērā gan nacionālos, gan starptautiskos tiesību aktus, kā arī labās prakses piemērus, lai pilnībā nodrošinātu Vēsturiskā centra kā pasaules mantojuma vietas saglabāšanu un aizsardzību. Saskaņā ar UNESCO Konvencijas īstenošanas vadlīnijām pilsētvides pārveidojumu ietekme tiekot vērtēta galvenokārt pēc trim dažādiem parametriem, proti, pēc tā, vai pārveidojumi nav tādi, kas varētu ievērojami degradēt vai pat pilnībā sagraut pasaules mantojuma vietas autentiskumu, integritāti jeb viengabalainību, kā arī īpašas nozīmes universālo vērtību. Tādējādi spēļu zāļu ierīkošanas pieļaujamība esot skatāma kontekstā ar minētajiem parametriem, jo UNESCO Konvencijas īstenošanas vadlīnijas neparedzot konkrētus nosacījumus spēļu zāļu ierīkošanai pasaules mantojuma vietās. Pēc UNESCO Nacionālās komisijas ieskata, īpaša uzmanība šajā gadījumā būtu jāpievērš ēku funkcijas autentiskumam un mantojuma vietas noskaņai. Vēsturiskajā centrā tradicionāli līdzās esot īstenota gan dzīvojamā funkcija, gan komercfunkcija, tomēr atsevišķās apkaimēs esošās dzīvojamās platības vairs neesot piemērotas mūsdienu prasībām un arī Vēsturiskā centra teritorijā dzīvojamā funkcija arvien vairāk sarūkot. Tomēr jautājumi par dzīvojamās funkcijas saglabāšanu un attīstību esot skatāmi plašākā kontekstā un neesot risināmi, pilnībā vai daļēji aizliedzot komercdarbību vai kādas konkrētas tās formas. Esot atbalstāmi tas, ka iedzīvotāju vēlmes attiecībā uz pilsētas attīstību (piemēram, negatīvs viedoklis par spēļu zālēm Vēsturiskā centra teritorijā) tiek respektētas un iekļautas teritorijas plānojumā un regulējošos noteikumos. Tomēr pasaules mantojuma vietas noskaņai jeb atmosfērai apdraudējumu un kaitējumu radot ne tikai kādas konkrētas komercdarbības formas klātbūtne vēsturiskā teritorijā, bet arī tādi negatīvie faktori, kas ietekmē Vēsturiskā centra ēku substances autentiskumu un citus šo ēku lietojuma un vēsturiskā dizaina uztveres aspektus, piemēram, spilgtas gaismas reklāmas un uzraksti, telpu oriģinālā plānojuma maiņa, autentisko materiālu nomaiņa ar jaunākiem materiāliem vai būvniecības tehnikām, līdzās komercplatībām izbūvētas āra terases, kas aizpilda to publiskās ārtelpas daļu, kura vēsturiski tika izmantota transportlīdzekļu un gājēju kustības organizēšanai, u. tml. Šādas izmaiņas varot būtiski ietekmēt Vēsturiskā centra īpašas nozīmes universālo vērtību un autentiskumu. Nozares eksperti par šīm problēmām pastāvīgi diskutējot un meklējot piemērotus risinājumus. 9. Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas Spēļu biznesa asociācija" (turpmāk - Asociācija) - norāda, ka likumdevējs laika gaitā esot konceptuāli mainījis pašvaldību kompetenci azartspēļu uzraudzības un kontroles jomā. Apstrīdētā norma tieši ierobežojot azartspēļu organizētāju iespējas veikt komercdarbību. Savukārt Augstākās tiesas blakus lēmums pats par sevi komersantiem tiesiskas sekas neradot, un Pieteikuma iesniedzēja arī neesot iebildusi pret šajā lēmumā sniegto tiesību normu interpretāciju. Turklāt Rīgas dome neesot piemērojusi apstrīdēto normu vairāk nekā 10 gadu garumā, tāpēc ne par kādu konsekventu Saistošo noteikumu Nr. 38 piemērošanas praksi nevarot būt runas. Tādējādi, pēc Asociācijas ieskata, tiesvedība lietā ir jāturpina. Asociācija norāda, ka Rīgas domei bija pienākums izvērtēt apstrīdētajā normā noteiktā pamattiesību ierobežojuma samērīgumu un atbilstību Satversmes 105. pantam jau pirms Saistošo noteikumu Nr. 38 spēkā stāšanās. Savukārt saskaņā ar tiesu praksi nenoteiktais juridiskais jēdziens "būtisks valsts un attiecīgās administratīvās teritorijas iedzīvotāju interešu aizskārums" esot piepildāms ar saturu, ņemot vērā tādus kritērijus kā sabiedrības kustības intensitāte, iedzīvotāju attieksme, pilsētas teritorijas plānojumā norādītie mērķi. Rīgas dome, lemjot par spēļu zāļu slēgšanu, esot nevis novērsusi Augstākās tiesas blakus lēmumā konstatētos konkurences ierobežojumus, bet gan pasliktinājusi konkurences apstākļus, proti, komersantiem, kuru spēļu zāles atrodas četru un piecu zvaigžņu viesnīcās, nodrošinājusi bezkonkurences apstākļus. Turklāt Augstākās tiesas blakus lēmums neatbrīvojot Rīgas domi no pienākuma izpildīt Administratīvā procesa likuma un Azartspēļu likuma prasības. Attiecībā uz tik lielu un saimnieciski aktīvu teritoriju kā Vēsturiskais centrs, kur nepārtraukti izpaužas un saduras dažādas valsts un iedzīvotāju intereses, minētā nenoteiktā jēdziena piepildīšana ar saturu esot tāds uzdevums, kas prasa rūpīgu konkrēto apstākļu analīzi. Faktiskie apstākļi Vēsturiskajā centrā un tā aizsardzības zonā esot atšķirīgi, un vienādu prasību noteikšana attiecībā uz dažādām apkaimēm neesot saprātīga un pamatota. Vēsturisko centru nevarot uzskatīt par "vietu" Azartspēļu likuma 42. panta sestās daļas izpratnē. Asociācija, pretēji Rīgas domes apgalvojumiem, uzskata, ka spēļu zāļu atrašanās Vēsturiskā centra teritorijā nekādā veidā neiznīcina, nebojā un neliedz aizsargāt un saglabāt tajā esošās kultūrvēsturiskās vērtības, tieši pretēji - spēļu zāļu īpašnieki un nomnieki attiecīgās ēkas atjaunojot. Rīgas dome neesot pamatojusi arī to, kādā veidā azartspēļu organizēšanas vietu atrašanās Vēsturiskajā centrā negatīvi ietekmē tūrismu un noved pie "Rīgas kultūrvēsturiskās savdabības un pievilcības zaudēšanas". Rīgas dome esot pārkāpusi tai ar likumu piešķirtās tiesības, jo neesot tādu normatīvo aktu vai to izstrādes materiālu, nedz arī tiesu prakses, no kā izrietētu likumdevēja nolūks piešķirt Rīgas domei pilnvarojumu saistošajos noteikumos noteikt ierobežojumus konkrēta veida komercdarbības veikšanai vai regulēt azartspēļu organizēšanu Vēsturiskā centra teritorijā. Aizliedzot ierīkot spēļu zāles Vēsturiskā centra teritorijā, tiekot pārkāpti tādi teritorijas plānošanas principi kā vienlīdzīgu iespēju princips un daudzveidības princips. Tāpat šāds Vēsturiskā centra plānojums neļaujot sasniegt Teritorijas plānošanas likuma mērķus, citstarp attiecībā uz līdzsvarotu ekonomisko attīstību. Turklāt Vēsturiskā centra plānojums neierobežojot citu azartspēļu organizēšanas vietu ierīkošanu Vēsturiskā centra teritorijā. UNESCO Konvencija neesot attiecināma uz spēļu zāļu izvietojumu Vēsturiskajā centrā, jo tās uzdevums un mērķis esot arhitektonisko vērtību saglabāšana. Turklāt spēļu zāles jau esot atradušās Vēsturiskajā centrā tad, kad UNESCO lēma par tā iekļaušanu Pasaules mantojuma sarakstā, un lielākā daļa atļauju atvērt spēļu zāles Vēsturiskā centra teritorijā izdotas pēc Vēsturiskā centra aizsardzības likuma spēkā stāšanās. Tātad Rīgas dome sākotnēji neesot šo atļauju izsniegšanu uzskatījusi par Vēsturiskā centra kultūrvēsturisko vērtību un vides apdraudējumu. Turklāt šobrīd gan UNESCO Nacionālā komisija, gan iedzīvotāji kā galveno Vēsturiskajam centram un tā aizsardzības zonai raksturīgo problēmu minot tieši lielveikalu būvniecību, nevis spēļu zāļu darbību. Asociācija norāda, ka Rīgas domes definētie apstrīdētās normas leģitīmie mērķi neatbilst EST atzītajiem mērķiem un ir šķietami, jo Rīgas dome nav veikusi pienācīgu izvērtējumu. Rīgas dome būtībā vairoties atzīt to, ka patiesais Vēsturiskā centra kultūrvēsturisko vērtību aizskārums, ko spēļu zāles tiešām var radīt, ir to vizuālais, ārējais noformējums, bet šis aizskārums būtu vienkārši novēršams ar ierobežojumiem attiecībā uz to namu fasāžu noformējumu, kuros atrodas spēļu zāles, vai ar citiem personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Vēsturiskā centra kultūrvēsturiskās vērtības ietverot vizuāli novērtējamus objektus, kurus neesot iespējams aizsargāt, aizliedzot noteikta veida komercdarbību, jo īpaši tādu, kas tiek veikta vienīgi iekštelpās. Attiecībā uz Rīgas domes norādīto leģitīmo mērķi aizsargāt iedzīvotāju labklājību Asociācija norāda, ka nav pamata Vēsturiskā centra teritorijas iedzīvotāju un apmeklētāju labklājību aizsargāt vairāk nekā to cilvēku labklājību, kuri dzīvo vai uzturas citās pilsētas daļās. Turklāt šo leģitīmo mērķi sasniegt traucējot arī kafejnīcas, bāri, lombardi un citas iestādes. Rīgas domei vajadzējis izvēlēties mazāk radikālu risinājumu nekā izsniegto atļauju atcelšana, piemēram, tā varējusi noteikt atļaujām termiņus. Asociācija secina, ka apstrīdētajā normā noteiktais pamattiesību ierobežojums nav piemērots un nav nepieciešams Rīgas domes izvirzīto leģitīmo mērķu sasniegšanai. Asociācija uzsver, ka apstrīdētās normas piemērošanas rezultātā visiem komersantiem, kuri tiesiski ierīkojuši spēļu zāles līdz apstrīdētās normas pieņemšanai, tiks nodarīts būtisks un neatgriezenisks kaitējums un ka dažiem no tiem draud pat maksātnespēja. Azartspēļu likuma 42. panta septītajā daļā noteiktais piecu gadu termiņš, pēc kura spēļu zāle slēdzama, nevarot tikt atzīts par tādu, kas šo kaitējumu atsvērtu. Turklāt darbu zaudēšot vairāki simti darbinieku un arī valsts un pašvaldības budžets zaudēšot ievērojamus līdzekļus. Pēc Asociācijas ieskata, komersanti nevar paļauties uz to, ka vispār būs iespējams pārstrukturēt savu darbību Rīgas pilsētas teritorijā. Ja pašvaldība aizliedz spēļu zāļu darbību vienā teritorijā, tai vajagot komersantiem ierādīt citu vietu azartspēļu organizēšanai, taču tā neesot noticis. Tādējādi labums, ko no apstrīdētās normas piemērošanas gūst sabiedrība, neesot lielāks par komersantiem nodarīto kaitējumu. Turklāt esot jāņem vērā arī tas, ka ikvienas personas tiesības pēc pašas brīvas izvēles spēlēt azartspēles aizsargā pamattiesības, proti, Satversmes 96. pantā noteiktās tiesības uz privāto dzīvi, kuras arī ar apstrīdēto normu tiekot ierobežotas. Asociācija vērš Satversmes tiesas uzmanību arī uz to, ka apstrīdētajā normā noteiktajam ierobežojumam identisks ierobežojums ietverts arī Saistošo noteikumu Nr. 38 465. punktā attiecībā uz jauktas apbūves teritorijām un 478. punktā attiecībā uz publiskās apbūves teritorijām. 10. Pieaicinātā persona - Rīgas Tehniskās universitātes profesors, Latvijas Zinātnes padomes eksperts Dr. arch. Uģis Bratuškins - norāda, ka saskaņā ar Rīgas ilgtspējīgas attīstības stratēģijā un Vēsturiskā centra aizsardzības likumā noteikto līdzās apbūvei, kas pilsētā nosaka tās telpisko ietvaru, pilsētvides identitātes neatņemama sastāvdaļa ir sabiedriskās dzīves norises, kuras telpiskajai videi piešķir īpašu kolorītu. Tā kā Vēsturiskais centrs ir iekļauts Pasaules kultūras mantojuma sarakstā, šīs teritorijas raksturīgās kvalitātes esot visas pasaules, proti, globālās sabiedrības interese. Tātad atbildība sabiedrības priekšā par Vēsturiskā centra saglabāšanu esot skatāma ne vien Rīgas pilsētas vai Latvijas valsts, bet visas pasaules mērogā. Viena no Vēsturiskā centra telpiskās vides kvalitātēm esot striktais ielu telpas un apbūves dalījums jeb "blīvais perimetrālais kvartālu apbūves princips", kas nozīmējot nepārtraukti apbūvētas ielu frontes, kur ēkas cieši rindojas blakus cita citai. Tieši vides mēroga atšķirības esot noteicošais faktors, kas ietekmē sabiedriskās dzīves kvalitāti pilsētu vēsturiskajos centros un ārpus tiem. Blīvas centra apbūves apstākļos indivīdam (pilsētvides lietotājam) iespējas izvēlēties pārvietošanās ceļus esot diezgan ierobežotas - relatīvi šaurās ietves un nelielie atstatumi starp ēkām liekot viņam virzīties tieši gar ēkām pat tādā gadījumā, ja viņam psiholoģiski šis ceļš nemaz nav patīkams. Ārpus vēsturiskā centra apbūves blīvums parasti esot mazāks, neapbūvēto un apzaļumoto platību esot vairāk un iespējas izvēlēties alternatīvus pārvietošanās ceļus - plašākas. Tādējādi spēļu zāļu izvietojums Vēsturiskā centra apbūvē pilsētvides lietotājus ietekmējot tiešāk nekā citur, jo apbūves mērogs nosakot ciešāku kontaktu starp ēkām un cilvēkiem. Gājēji esot viena no nozīmīgākajām un skaitliski lielākajām pilsētvides lietotāju grupām, un tieši no viņu uztveres esot atkarīgs pilsētvides kvalitātes novērtējums. Gājēji pārsvarā pārvietojoties pa ietvēm gar ēku fasādēm, un tādējādi īpašu nozīmi iegūstot tās funkcijas, kas tiek īstenotas ēku pirmajos stāvos, tas ir, tiešā gājēju uztveres zonā. Tātad pilsētvides kvalitāti nosakot ne tikai apbūves raksturs kopumā, bet galvenokārt tās detaļas, kuras gājējs var redzēt un uztvert, pārvietojoties pa pilsētu. U. Bratuškins uzsver, ka būtisks vides kvalitātes indikators ir iespēja no ielas telpas redzēt, kas notiek iekštelpās, tieši tāpat kā iespēja no iekštelpām redzēt, kas notiek ārpusē. Ja pirmie stāvi ir slēgti un vienveidīgi, būvēti no melna stikla, betona vai ķieģeļiem, pastaigas pilsētvidē esot iespaidiem trūcīgas. Caurredzama un sabiedriskajām norisēm piesātināta dzīve pilsētas publiskajā telpā esot ne tikai estētiska vērtība, bet arī sabiedrības drošību veicinošs faktors. Aktīvs ārtelpu un iekštelpu dialogs ne tikai paplašinot ēku un āra teritoriju izmantošanas funkcionalitāti, bet arī veicinot vides lietotāju, tas ir, sabiedrības psiholoģisko komfortu un drošību. Tādējādi esot atbalstāma jebkura aktivitāte, kas paaugstina pirmo stāvu caurredzamu izmantošanu un piesaista publiku gan iekštelpās, gan ārpus tām, savukārt aktivitātes, kas to bremzē, esot ierobežojamas un izskaužamas. Spēļu zālēm raksturīgā norobežošanās no apkārtējās vides un koncentrēšanās tikai uz norisēm to iekšienē neesot savienojama ar caurredzamas un drošas publiskās telpas veidošanas principiem. Turklāt agresīva, nereti mirgojoša, ar gaismas efektiem piesātināta reklāma neesot savienojama ar vēsturiskās vides saglabāšanas nostādnēm. Ņemot vērā to, ka pilsētvides plānošana ir process, kurā jāsalāgo dažādu ieinteresēto pušu viedokļi, bet viens no ilgtspējīgas un cilvēkiem draudzīgas vides indikatoriem, īpaši pilsētu vēsturiskajos centros, ir apmeklētāju skaits, pašvaldības esot ieinteresētas savā teritorijā veicināt daudzveidīgu vides izmantošanu. Dažādu pilsētu pieredze atšķiroties. Rīgas dome, izstrādājot teritorijas plānojuma dokumentus, esot tajos iestrādājusi principus, kas veicina pilsētvides dzīvotspēju. To lielā mērā nodrošinot rosīga sabiedriskā dzīve, īpaši tirdzniecības un sabiedriskās ēdināšanas funkcijas. Sabiedrības ieguvums no atbilstoši veidotas pilsētvides esot iespēja šo pilsētvidi pilnvērtīgi lietot un baudīt visām lietotāju grupām gan pēc statusa (pastāvīgie iedzīvotāji, pilsētas viesi, ēkās izvietotajās darbavietās strādājošie), gan vecuma (bērni un jaunieši, pieaugušie, seniori), gan fiziskajām īpatnībām (cilvēki ar pārvietošanās vai vides uztveres grūtībām). U. Bratuškins uzskata, ka ar apstrīdēto normu noteikto ierobežojumu no pilsētvides dzīvotspējas viedokļa var uzskatīt par samērīgu, jo tas, no vienas puses, ļauj spēļu zāli atvērt arī Vēsturiskajā centrā un, no otras puses, pasargā kultūrvēsturisko vidi no tiešas konfrontācijas ar pilsētvidei nedraudzīgajiem spēļu zāļu ietekmes faktoriem. 11. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes emeritētā profesore Dr. phil. Skaidrīte Lasmane - uzskata, ka valsts veikta azartspēļu uzraudzība un atbilstoša kontrole nav vienīgais regulējuma veids. Ņemot vērā azartspēļu nozares problemātisko un riskanto raksturu, esot nepieciešama precīza un tālredzīga politiskā stratēģija, kā arī argumentēts morālās pieļaujamības izvērtējums. Azartspēļu morālās pieļaujamības pamatojumam pārsvarā tiekot izmantots viedoklis par to, kā indivīda liberālās brīvības iespējas reāli īstenojas patērētāju un brīvā tirgus attiecību sabiedrībā. Azartspēļu ietekmes pētījumos uzsvērti gan to pieļāvuma un attaisnojuma, gan riska faktoru un ierobežojumu argumenti. Argumenti par labu azartspēlēm esot, piemēram, tādi, ka paplašinās noteiktas iedzīvotāju grupas izklaides un brīvā laika pavadīšanas iespējas, valsts un pašvaldības, izsniedzot atļaujas spēļu zāļu atvēršanai un iekasējot nodokļus, palielina savus ieņēmumus, tiek piesaistīti tūristi un attīstīta tūrisma industrija. Tomēr azartspēļu nozares piedāvātā izlaide un komercdarbība esot atzīstama par specifisku, problemātisku un riskantu izvēli. Pētījumos azartspēles parasti tiekot pielīdzinātas alkohola, nikotīna, narkotisko un citu atkarību izraisošu vielu lietošanas paradumiem. Tās esot saistītas arī ar reālu īpašuma vai finanšu, kā arī morāla zaudējuma risku un visām no tā izrietošajām sekām, kas skar pašu spēlētāju, viņa ģimeni, valsti un sabiedrību kopumā. Runājot par azartspēļu nodarītajiem individuālajiem un visas sabiedrības morālajiem zaudējumiem, esot minama atkarīgā spēlētāja patības degradācija un deformācija, jo spēles azarts audzējot nekontrolējamas vēlmes, kuras agrāk vai vēlāk novedot pie pārmērībām un morāli neattaisnojamām individuālām un sociālām problēmsituācijām. Azartspēļu atkarība sagraujot indivīda cieņu, pašapziņu un laimes izjūtu, jo egoistiska bauda un bezspēcīga, nekontrolēta pakļaušanās azarta varai nedodot nekādu labumu ne indivīdam pašam, ne citiem. Bieži šo atkarību pavadot alkoholisms, un abas šīs atkarības kopā izraisot depresiju un citas mentālas slimības. Pastāvot arī liels risks, ka var izirt atkarīgā cilvēka ģimene, ka viņš var zaudēt draugus. Saistībā ar visu iepriekš minēto nenovēršams un postošs esot nabadzības un sociālās nevienlīdzības pieaugums, jo, ņemot vērā daudzu cilvēku nespēju pretoties spēles vilinājumam, finanšu līdzekļi un īpašumi tiekot netaisnīgi pārdalīti par labu peļņas guvējiem - spēļu zāļu īpašniekiem. No azartspēļu jomas iegūtie valsts un pašvaldību ieņēmumi neesot samērojami ar nabadzības riskam pakļautās sabiedrības daļas postu. Turklāt nabadzības un nevienlīdzības palielināšanās izraisot konfliktu un sadursmju vairošanos, neapmierinātību ar dzīvi, novedot pie tā, ka sociālā vide un sabiedrība kļūst aizvien depresīvāka. Azartspēļu atkarība un spēļu zālēs pavadītās garās stundas graujot Latvijā tradicionālo darba tikumu, nopietni apdraudot cilvēka darbaspējas un nereti novedot pie darba zaudējuma. Tāpat vājinoties cilvēka individuālā un sociālā tikumība, jo laika izšķiešana spēļu zālēs neveicinot nedz fizisku, nedz intelektuālu un emocionālu pilnveidi. Azartspēļu atkarība novēršot cilvēku no morālā saprātīguma, sociālā taisnīguma, pilnvērtīgas, kvalitatīvas atpūtas un dzīves kvalitātes uzturēšanas iespējām. Azartspēles esot primitīva patērnieciska izklaide, kas tiklab indivīdam, kā arī sabiedrībai radot finansiālus, kognitīvus un morālus zaudējumus. Latvijā ar azartspēlēm saistītie ieguvumi un zaudējumi neesot izvērtēti un pienācīgi apspriesti ne valsts politikas, ne likumdošanas ietvaros, nedz arī plašsaziņas līdzekļos. S. Lasmane izsaka bažas par pārmērīgi intensīvo un blīvo spēļu zāļu vairošanos galvaspilsētā un visā Latvijas teritorijā un par tās ietekmi uz sociālo vidi un labklājību. Veselīgas sociālās vides aspektā daudz svarīgāka par Vēsturiskā centra atbrīvošanu no spēļu zālēm būtu to koncentrēšana kādā noteiktā ģeogrāfiskā vietā, tādējādi patiesi veicinot tūrismu, nevis iedzīvotāju atkarību. S. Lasmane uzskata, ka nepieciešami stingrāki likumdošanas akti, kas pievērstu uzmanību azartspēlēm, palīdzētu apzināties to bīstamību un izgaismotu to degradējošās sekas. Tāpat esot stingrāk ierobežojama azartspēļu tiešā un netiešā reklāma, citstarp attiecīgās nozares komersantu tiesības un iespējas atbalstīt sporta un kultūras pasākumus. Spēļu zāles esot atzīstamas par riskantām izklaides vietām, kur peļņu gūst neliela sabiedrības daļa, bet zaudējumus piedzīvo ne tikai regulārie to apmeklētāji, bet sociālā vide un sabiedrība kopumā. No morālās pieļaujamības viedokļa spēļu zāļu darbība esot vērtējama kā negodīga, bezatbildīga, sociālo un morālo vidi degradējoša komercdarbība. Spēļu zāļu izplatības ierobežojumi esot neatsverams ieguvums no sabiedrības dzīves kvalitātes, morālās un sociālās labklājības viedokļa. 12. Pieaicinātā persona - Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras docents psihiatrs un psihoterapeits Dr. med. Artūrs Utināns - norāda, ka patoloģiska azartspēļu atkarība ir psihisks stāvoklis, pie kura var novest azartspēļu vietas pieejamība. Azartspēļu atkarības pētnieki uzskatot, ka spēļu zāles ir atbildīgas par to, lai ar "pienācīgu rūpību" ierobežotu savu ietekmi patoloģiskas azartspēļu atkarības attīstībā. Spēļu zāļu īpašnieki dažādos veidos varētu palīdzēt kavēt patoloģiskas azartspēļu atkarības attīstību, piemēram, samazinot spēles ilgumu, ātrumu un spēļu mainīgumu, kā arī atturoties no pamudinājumiem piedalīties šādās spēlēs vai arī ierobežojot piekļuvi spēļu zālēm. Šo ieteikumu īstenošana gan nepalīdzētu efektīvi kavēt patoloģiskas azartspēļu atkarības attīstību, taču varētu dot zināmu labumu gan sabiedrībai, gan azartspēļu nozarei, jo mazinātu sabiedrības negatīvo attieksmi pret to. A. Utināns norāda, ka no azartspēlēm atkarīgo personu ārstēšanā izmanto veselu virkni dažādu metožu, tostarp psihodinamisko psihoterapiju, kognitīvi biheiviorālo terapiju, stacionāra rehabilitācijas programmas, apzinātības attīstīšanā balstītās terapijas, anonīmo azartspēļu atkarīgo grupas, farmakoloģisko ārstēšanu, kā arī kombinētās terapijas. Tomēr neviena no šīm terapijas metodēm neesot pierādījusi pietiekami augstu efektivitāti ilgtermiņa pētījumos. Kombinētās terapijas dodot labākus rezultātus, taču šāda ārstēšana esot diezgan sarežģīta un, neraugoties uz ieguldīto laiku un līdzekļiem, diezgan bieži negarantējot vēlamo iznākumu. Efektīvu ārstēšanas stratēģiju trūkums arī nosakot ārstēšanas sarežģītību, jo neizārstētie pacienti turpinot ciest paši un sagādāt ciešanas un finansiālus zaudējumus savai ģimenei. Zaudējumus varot ciest arī šo personu darba devēji. Nereti personas, kas cieš no azartspēļu atk …