Par likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" 1.panta ceturtās daļas vārdu "vai citiem atribūtiem" un "kā arī mutvārdos izteikti atsevišķi saukļi,

Par likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" 1.panta ceturtās daļas vārdu "vai citiem atribūtiem" un "kā arī mutvārdos izteikti atsevišķi saukļi, lozungi vai uzrunas", 9.panta pirmās daļas, 12.panta trešās daļas 1.punkta vārdu "kārtības uzturētājiem", 13.panta otrās daļas vārdu "un gājēju", 14.panta sestās daļas otrā teikuma, 15.panta ceturtās daļas vārdu "ne agrāk kā 10 dienas un", 16.panta un 18.panta ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 103.pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 11.pantam un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 21.pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Par likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" 1.panta ceturtās daļas vārdu "vai citiem atribūtiem" un "kā arī mutvārdos izteikti atsevišķi saukļi, lozungi vai uzrunas", 9.panta pirmās daļas, 12.panta trešās daļas 1.punkta vārdu "kārtības uzturētājiem", 13.panta otrās daļas vārdu "un gājēju", 14.panta sestās daļas otrā teikuma, 15.panta ceturtās daļas vārdu "ne agrāk kā 10 dienas un", 16.panta un 18.panta ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 103.pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 11.pantam un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 21.pantam Latvijas Republikas Satversmes tiesas spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2006.gada 23.novembrī lietā Nr.2006-03-0106 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aivars Endziņš, tiesneši Juris Jelāgins, Romāns Apsītis, Aija Branta, Gunārs Kūtris un Andrejs Lepse, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85.pantu un Satversmes tiesas likuma 16.panta 1.un 6.punktu, 17.panta pirmās daļas 3.punktu un 28.1pantu, pēc divdesmit 8.Saeimas deputātu - Valērija Agešina, Andreja Aleksejeva, Aleksandra Bartaševiča, Martijana Bekasova, Vladimira Buzajeva, Borisa Cileviča, Oļega Deņisova, Sergeja Fjodorova, Aleksandra Golubova, Jāņa Jurkāna, Nikolaja Kabanova, Andreja Klementjeva, Vitālija Orlova, Jakova Plinera, Ivana Ribakova, Jura Sokolovska, Igora Solovjova, Andra Tolmačova, Jāņa Urbanoviča un Alekseja Vidavska - pieteikuma 2006.gada 24.oktobrī tiesas sēdē rakstveida procesā izskatīja lietu "Par likuma "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" 1.panta ceturtās daļas vārdu "vai citiem atribūtiem" un "kā arī mutvārdos izteikti atsevišķi saukļi, lozungi vai uzrunas", 9.panta pirmās daļas, 12.panta trešās daļas 1.punkta vārdu "kārtības uzturētājiem", 13.panta otrās daļas vārdu "un gājēju", 14.panta sestās daļas otrā teikuma, 15.panta ceturtās daļas vārdu "ne agrāk kā 10 dienas un", 16.panta un 18.panta ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 103.pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 11.pantam un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām 21.pantam". Konstatējošā daļa 1. 1997.gada 16.janvārī Saeima pieņēma likumu "Par sapulcēm, gājieniem un piketiem" (turpmāk - Sapulču likums). 2003.gada 10.aprīlī, 2004.gada 18.martā un 2005.gada 2.novembrī tajā tika izdarīti vairāki grozījumi. Likuma panti, kuros ietvertas apstrīdētās tiesību normas, šobrīd ir spēkā šādā redakcijā: 1.1. Sapulču likuma 1.panta ceturtā daļa noteic: "Pikets ir pasākums, kura laikā viens vai vairāki cilvēki publiskā vietā ar plakātiem, lozungiem vai transparentiem, vai citiem atribūtiem pauž kādas idejas un viedokļus, bet kura gaitā netiek teiktas runas, kā arī mutvārdos izteikti atsevišķi saukļi, lozungi vai uzrunas." 1.2. Likuma 9.panta pirmā daļa paredz, ka "sapulces, piketus un gājienus aizliegts rīkot tuvāk par 50 metriem no Valsts prezidenta rezidences, Saeimas, Ministru kabineta, pašvaldību domju (padomju) ēkām, tiesām, prokuratūras, policijas, ieslodzījuma vietu un ārvalstu diplomātisko un konsulāro pārstāvniecību ēkām. Sapulču un piketu rīkošanai šo ēku tuvumā attiecīgās institūcijas, izņemot diplomātiskās un konsulārās pārstāvniecības, var ierādīt īpašas vietas arī tuvāk par 50 metriem." 1.3. Likuma 12.panta trešā daļa noteic: "Pieteikumam pievieno: 1) to līgumu kopijas, kurus pasākuma organizators noslēdzis ar kārtības uzturētājiem, personām, kas atbildīgas par sabiedrisko kārtību un drošību pasākuma laikā (uzrādot oriģinālus); 2) pasākuma norises vietas īpašnieka vai pārvaldnieka rakstveida piekrišanu tā rīkošanai, ja viņš nav pasākuma organizators un pasākums tiek rīkots uz viņa privātajā īpašumā esošās zemes vai uz privātajā īpašumā vai privātajā lietošanā esošajiem zemes gabaliem." 1.4. Likuma 13. panta otrā daļa noteic: "Jebkurā gadījumā pieteikums iesniedzams, ja sapulce, gājiens vai pikets traucē transporta un gājēju kustību." 1.5. Likuma 14.panta sestā daļa paredz: "Ja plānotais pasākuma dalībnieku skaits pārsniedz simtu, uz katriem simt dalībniekiem norīko ne mazāk par diviem kārtības uzturētājiem. Ja no kompetentas iestādes saņemta informācija, ka pasākuma mierīga un organizēta norise ir apdraudēta, attiecīgā vietējā pašvaldība var pieprasīt, lai organizators nodrošina ne mazāk kā četrus kārtības uzturētājus uz katriem simt dalībniekiem." 1.6. Sapulču likuma 15. panta ceturtā daļa noteic: "Pēc tam, kad pašvaldības amatpersona izskatījusi pieteikumu par sapulces, gājiena vai piketa rīkošanu, tā ne agrāk kā 10 dienas un ne vēlāk kā 48 stundas pirms pasākuma sākuma veic vienu no šādām darbībām: 1) izsniedz izziņu, kas apliecina, ka pašvaldībai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu; 2) izsniedz izziņu, kas apliecina, ka pašvaldībai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu, nosakot ierobežojumus pasākuma rīkošanai; 3) izsniedz motivētu atteikumu." 1.7. Savukārt 16.pants paredz: "Pasākumu rīkot nedrīkst, ja organizatoram nav izsniegta izziņa, kas apliecina, ka pašvaldībai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu." 1.8. Likuma 18.panta ceturtā daļa noteic: "Pasākuma vadītājam ir jābūt klāt pašvaldības amatpersonas izsniegtajai izziņai, kas apliecina, ka pašvaldībai nav iebildumu pret pasākuma rīkošanu, un pēc pašvaldības pārstāvja vai policijas darbinieka pieprasījuma tā jāuzrāda." 2. Pieteikuma iesniedzējs - divdesmit 8.Saeimas deputāti - lūdz atzīt par neatbilstošu augstāka juridiskā spēka normām Sapulču likuma 1.panta ceturtās daļas vārdus "vai citiem atribūtiem" un "kā arī mutvārdos izteikti atsevišķi saukļi, lozungi vai uzrunas", 9.panta pirmo daļu, 12.panta trešās daļas 1.punkta vārdus "kārtības uzturētājiem", 13.panta otrās daļas vārdus "un gājēju", 14.panta sestās daļas otro teikumu, 15.panta ceturtās daļas vārdus "ne agrāk kā 10 dienas un", 16.pantu un 18.panta ceturto daļu (turpmāk - apstrīdētās normas). Pieteikumā norādīts, ka pulcēšanās brīvība nav absolūta un zināmos apstākļos, kad to prasa ļoti svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība un ja tiek ievērots samērīguma princips, valstij ir tiesības ierobežot Satversmē garantētās pamattiesības. Tiesības uz pulcēšanās brīvību esot atzīstamas par vienu no demokrātiskas sabiedrības pamatiem, un šo tiesību ierobežojumu interpretācijai jābūt šaurai. Visas apstrīdētās normas vairāk vai mazāk ierobežojot personas tiesības uz pulcēšanās brīvību, padarot šo tiesību īstenošanu atkarīgu no dažādiem apstākļiem un nosacījumiem. 2.1. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Sapulču likuma 1.panta ceturtajā daļā ietvertie vārdi "vai citiem atribūtiem" nepamatoti paplašina piketa definīciju, aptverot ne tikai pasākumus, kuru laikā tiek izmantoti plakāti, lozungi vai transparenti, bet arī daudzus citus pasākumus. Tas ļaujot pašvaldībai vai policijai kā piketu kvalificēt gandrīz jebkuras personas vai personu grupas ierašanos publiskā vietā, piemēram, tad, ja personām ir vienāda stila apģērbs, un līdz ar to šīs personas varot sodīt, ja nav iesniegts pieteikums par minētā pasākuma rīkošanu. Pieteikumā norādīts, ka ar šo ierobežojumu nevar panākt nevienu no Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 116.pantā minētajiem leģitīmajiem mērķiem, jo pati par sevi dažādu atribūtu izmantošana pulcēšanās vietā neapdraud citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību vai tikumību. Šis ierobežojums aizskarot arī Satversmes 100.pantā garantētās pamattiesības uz vārda brīvību, jo šīs tiesības attiecoties ne tikai uz informācijas un uzskatu saturu, bet arī uz to izplatīšanas un paušanas formu. 2.2. Pieteikumā norādīts, ka Sapulču likuma 1.panta ceturtajā daļā ietvertie vārdi "kā arī mutvārdos izteikti atsevišķi saukļi, lozungi vai uzrunas" nepamatoti sašaurina piketa definīciju. Ja pieteikta piketa laikā tā dalībnieki mutvārdos izsaka saukļus, lozungus vai uzrunas, šāda rīcība tiktu atzīta par Sapulču likuma pārkāpumu un saskaņā ar Sapulču likuma 23.pantu pasākumu varētu paziņot par slēgtu. Turklāt piketa organizatoram varot rasties nepieciešamība izteikt atsevišķus piketa dalībniekiem adresētus saukļus jeb komandas, pildot Sapulču likuma 20.panta pirmajā daļā un 23.panta pirmajā daļā paredzētos pienākumus. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka šis ierobežojums neatbilst nevienam no Satversmes 116.pantā minētajiem leģitīmajiem mērķiem. 2.3. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā ietvertais aizliegums rīkot sapulci, piketu vai gājienu (turpmāk - pasākums) tuvāk par 50 metriem no noteiktu iestāžu ēkām atbilst leģitīmam mērķim - aizsargāt citu cilvēku tiesības un sabiedrības drošību, tomēr tas nav nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā un nav samērīgs. Pasākumu mērķis esot viedokļa, ļoti bieži - protesta paušana, un tāpēc esot nepieciešams, lai šo viedokli uzklausītu varas pārstāvji. Šis ierobežojums nozīmējot, ka pasākumu rīkošana ir gandrīz neiespējama Rīgas pilsētas centrā, proti, vietās, kur tos var ievērot varas pārstāvji. Turklāt ierobežojums piemērojams arī brīvdienās un svētku dienās, kad lielākā daļa no Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā minētajām iestādēm nestrādā. Pieteikumā izteikts viedoklis, ka šis ierobežojums ir īpaši nesamērīgs attiecībā uz gājieniem, kuru laikā potenciālais citu cilvēku tiesību un sabiedrības drošības apdraudējums, kas saistīts ar attālumu no Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā minētajām ēkām, ir ļoti īslaicīgs. Turklāt gājiena mērķis parasti neesot viedokļa paušana par konkrētās institūcijas darbību, līdz ar to iespējamais apdraudējums neesot vērsts pret konkrētās iestādes ēku. Iespējamo apdraudējumu varot novērst ar citiem līdzekļiem, neierobežojot pulcēšanās brīvību. Pirmkārt, varot piemērot Sapulču likuma 9.panta otro daļu, kas noteic, ka pasākuma laikā ir jānodrošina brīva pieeja un piebraukšana valsts un pašvaldību iestādēm, kuru tuvumā notiek attiecīgais pasākums. Otrkārt, varot piesaistīt papildu policijas spēkus šo ēku apsardzei. 2.4. Pieteikumā izteikts viedoklis, ka Sapulču likuma 12.panta trešās daļas 1.punktā noteiktais pienākums pievienot pieteikumam par pasākuma rīkošanu to līgumu kopijas, kurus pasākuma organizators noslēdzis ar kārtības uzturētājiem, atbilst leģitīmam mērķim - sabiedrības drošības aizsardzība, taču nav nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā un nav samērīgs. Sabiedrības drošību garantējot citas Sapulču likuma normas, kuras ļauj pārbaudīt kārtības uzturētāja identitāti. Sapulču likums neuzliekot pasākuma organizatoram pienākumu slēgt rakstveida līgumu ar ikvienu kārtības uzturētāju. Tāpēc gadījumā, kad ir panākta vienošanās citā formā, esot neiespējami pievienot pieteikumam par pasākuma rīkošanu līguma kopiju. Pašvaldības amatpersona varot pārbaudīt kārtības uzturētāja identitāti, jo saskaņā ar Sapulču likuma 14.panta pirmās daļas 9.punktu un trešo daļu pieteikumā par pasākuma rīkošanu jānorāda kārtības uzturētāju vārds, uzvārds, personas kods un dzīvesvieta. Turklāt Sapulču likuma 14.panta piektā daļa paredz, ka organizators ir tiesīgs arī pēc tam, kad pieteikums par pasākuma rīkošanu jau ir iesniegts, nomainīt atsevišķus kārtības uzturētājus, līdz ar to esot iespējams, ka pasākuma laikā kārtību uztur citas personas, nevis tās, ar kurām noslēgts rakstveida līgums. 2.5. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Sapulču likuma 13.panta otrā daļa ierobežo šā paša panta pirmās daļas piemērošanu, proti, ja tiek traucēta transporta un gājēju kustība, jāiesniedz pieteikums arī par tādiem pasākumiem, par kādiem tas citādā gadījumā nebūtu jāiesniedz. Pieteikumā atzīts, ka šis ierobežojums atbilst leģitīmam mērķim - citu cilvēku tiesību aizsardzība, tomēr tas neesot nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā un neesot samērīgs. Pieteikumā norādīts, ka Sapulču likuma 13.panta pirmās daļas 2.punkts, nosakot, ka pieteikums nav jāiesniedz, ja pikets nav organizēts vai publiski izsludināts, ļauj īstenot pulcēšanās brīvību gadījumā, kad pikets ir spontāns. Spontānu piketu rīkošana esot atzīstama par svarīgu pulcēšanās brīvības īstenošanas formu, kādā personas reaģē uz konkrētu notikumu. Piemērojot Sapulču likuma 12.panta piekto daļu kopsakarā ar 13.panta otro daļu, iznākot, ka spontāna piketa rīkošana ir iespējama tikai tad, ja tas netraucē gājēju kustību. Pieteikuma iesniedzējs uzsver: tā kā pulcēšanās brīvības īstenošanu garantē Satversme, nevis Sapulču likums, priekšroka būtu dodama tiesībām rīkot spontānu piketu bez pieteikuma iesniegšanas, nevis gājēju tiesībām izvēlēties sev vēlamo maršrutu. 2.6. Pieteikumā norādīts, ka Sapulču likuma sestās daļas otrais teikums, kas uzliek pasākuma organizatoram pienākumu nodrošināt papildu kārtības uzturētāju klātbūtni pasākuma mierīgas un organizētas norises apdraudējuma gadījumā atbilst leģitīmam mērķim - sabiedrības drošība un citu cilvēku tiesību aizsardzība. Tomēr tas neesot nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā un neesot samērīgs. Šis ierobežojums uzliekot pasākuma organizatoram lielāku atbildību par pasākuma drošību tādā gadījumā, ja ir saņemta informācija par apdraudējumu. Turklāt tad, ja organizators atsakās uzņemties papildu atbildību, pašvaldība varot izsniegt atteikumu (Sapulču likuma 15.panta sestā un septītā daļa). Pieteikuma iesniedzējs izsaka viedokli, ka, ņemot vērā pulcēšanās brīvības fundamentālo raksturu, šo brīvību nedrīkst ierobežot pat tādos gadījumos, kad ar attiecīgo pasākumu saistītie notikumi, kurus organizatori nevar kontrolēt, apdraud sabiedrības drošību. Turklāt valstij esot ne tikai negatīvs pienākums pēc iespējas neiejaukties pulcēšanās brīvības īstenošanā, bet arī pozitīvs pienākums un atbildība rūpēties par to, lai pasākuma norise netiktu traucēta. Arī ASV judikatūrā tiekot atzīts, ka prasības attiecībā uz pasākuma rīkošanu nevarot būt atkarīgas no pasākuma satura, kā arī no iespējamo pretinieku protestiem. 2.7. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Sapulču likuma 15.panta ceturtajā daļā noteiktais aizliegums izsniegt izziņu par pasākuma saskaņošanu vai atteikumu agrāk nekā 10 dienas pirms pasākuma sākuma atbilst leģitīmam mērķim - citu cilvēku tiesību, demokrātiskās valsts iekārtas, sabiedrības drošības, labklājības un tikumības aizsardzība, jo gadījumā, kad pasākums saskaņots agrāk, apstākļi var būtiski mainīties un var rasties nepieciešamība atcelt konkrēto un izdot citu administratīvo aktu. Tomēr šis ierobežojums neesot nepieciešams demokrātiskā sabiedrībā un neesot samērīgs, jo ievērojami pasliktinot personas stāvokli salīdzinājumā ar iepriekšējo tiesisko regulējumu, saskaņā ar kuru pašvaldības amatpersonai pieteikums par pasākuma rīkošanu bija jāizskata triju dienu laikā. Pieteikumā norādīts, ka iepriekšējais regulējums ļāva personai savlaicīgi plānot ar pasākuma rīkošanu saistītās darbības un nodrošināja efektīvu iespēju pārsūdzēt nelabvēlīgu administratīvo aktu, savukārt spēkā esošais regulējums to neļauj pat tādā gadījumā, ja pieteikums par pasākuma rīkošanu ir iesniegts vairākus mēnešus pirms konkrētā datuma. Šāds ierobežojums negatīvi ietekmējot iespēju īstenot pulcēšanās brīvību, turklāt paaugstinot risku, ka drošības pasākumi netiks pienācīgi sagatavoti. Pieteikuma iesniedzējs izsaka viedokli, ka šā ierobežojuma mērķi var sasniegt ar citiem līdzekļiem, proti, izmantojot Administratīvā procesa likuma 85.panta otrajā daļā paredzēto iespēju atcelt administratīvo aktu sakarā ar apstākļu maiņu. 2.8. Pieteikumā norādīts, ka Sapulču likuma 16.pantā ietvertais pienākums saņemt pašvaldības izziņu un 18.panta ceturtajā daļā ietvertais pasākuma vadītāja pienākums pēc pašvaldības pārstāvja vai policijas darbinieka pieprasījuma uzrādīt šo izziņu atbilst leģitīmam mērķim - citu cilvēku tiesību, demokrātiskās valsts iekārtas, sabiedrības drošības, labklājības un tikumības aizsardzība, tomēr tie nav nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā un nav samērīgi. Pieteikuma iesniedzējs izsaka viedokli, ka no Satversmes 103.panta, ja tam tiek piemērota gramatiskā, vēsturiskā, sistēmiskā un teleoloģiskā interpretācijas metode, izrietot tikai tas, ka pulcēšanās brīvības īstenošanas priekšnoteikums ir informēšana par pasākumu (tā iepriekšēja pieteikšana). Kā norāda pieteikuma iesniedzējs, līdz Sapulču likuma grozījumu spēkā stāšanās brīdim Sapulču likuma 12.panta pirmā daļa noteica, ka tādu pasākumu sarīkošanai, kuri atbilst likuma prasībām, nav nepieciešama valsts vai pašvaldības iestāžu atļauja. Taču spēkā esošajā redakcijā Sapulču likuma 16.pants, pretēji Satversmes regulējumam, paredzot pašvaldības pozitīvu darbību (pasākuma atļaušanu). Satversmes 116.pants nevarot aizstāt Satversmes 103.panta kodolā ietverto tiesisko attiecību regulējuma veidu (iepriekšēju pasākuma pieteikšanu) ar citu regulējuma veidu (atļaujas saņemšanu). Pieteikumā norādīts, ka vairāku Eiropas Savienības dalībvalstu konstitūcijas tieši garantē tiesības uz pulcēšanās brīvību bez jebkādas nepieciešamības saņemt atļaujas, bet citu valstu normatīvajos aktos parasti ir paredzēts, ka pulcēšanās brīvības īstenošanai ir nepieciešams iepriekš informēt vietējo pašvaldību vai policijas iestādi. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, -Saeima - lūdz Satversmes tiesu atzīt pieteikumu par nepamatotu, bet apstrīdētās normas - par atbilstošām Satversmes 103.pantam, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 11.pantam un Starptautiskā pakta par pilsoniskajām un politiskajām tiesībām (turpmāk - Pakts) 21.pantam. Atbildes rakstā izteikts viedoklis, ka pulcēšanās brīvība no valsts pieprasa galvenokārt to, lai valsts atturētos iejaukties šīs brīvības īstenošanā. Tomēr, ņemot vērā to, ka pulcēšanās laikā varot tikt apdraudēti ne tikai pasākuma dalībnieki, bet arī citas personas un traucēta sabiedriskā kārtība, valstij tiekot uzlikts pozitīvs pienākums. To pieprasot Satversmes 103. un 116.pants, un šā pozitīvā pienākuma īstenošanas pamats esot Sapulču likums, kura mērķis ir garantēt saprātīgu līdzsvaru starp personas, sabiedrības, kārtības un drošības interesēm. Izstrādājot Sapulču likumu, likumdevējs esot vadījies no lietderības apsvērumiem, lai sasniegtu minēto mērķi. 3.1. Saeima nepiekrīt pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka Sapulču likuma 1.panta ceturtajā daļā ietvertie vārdi "vai citiem atribūtiem" aizskar Satversmes 103.pantā noteiktās pamattiesības. Atbildes rakstā norādīts, ka Sapulču likumā ietvertie terminu skaidrojumi ir relatīvi un to mērķis ir ļoti vispārīgi aprakstīt veidus, kādos persona var īstenot Satversmes 103.pantā minētās tiesības, bet valsts - tai uzliktos pienākumus. Saeima uzskata, ka pieteikuma iesniedzējs ļoti šauri, gramatiski interpretē Sapulču likuma 1.panta ceturto daļu, turklāt to atrauj no 13.panta pirmās daļas 2.punkta, kas regulē neorganizētu vai publiski neizsludinātu piketu rīkošanu. Neesot pamatotas pieteikuma iesniedzēja bažas par to, ka Sapulču likumā ietvertais piketa skaidrojums varētu pieļaut nepamatotu personas administratīvo sodīšanu, pamatojoties uz Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa 174.3pantu. Atbildes rakstā izteikts viedoklis, ka ar attiecīgajiem grozījumiem ietverot vārdus "vai citiem atribūtiem" Sapulču likuma 1.panta ceturtajā daļā, tika labota neprecizitāte, kas bija pieļauta Sapulču likuma izstrādāšanas gaitā 1996. - 1997.gadā. Saeima uzskata, ka būtu neloģiski ar vārdu "pikets" saprast tikai tādu pasākumu, kur izmanto lozungu, transparentu vai plakātu, jo tādu pašu iedarbību var panākt arī ar citiem atribūtiem. Ja pulcēšanās ir organizēta vai publiski izsludināta, vairs neesot būtiskas nozīmes tam, kādā veidā tās laikā tiek paustas idejas vai viedokļi. Turklāt, ja Sapulču likuma 1.panta ceturtajā daļā grozījumi nebūtu izdarīti un pasākums būtu pieteikts kā pikets, tā dalībniekiem būtu aizliegts savu ideju un viedokļu paušanai izmantot citādus līdzekļus kā vien lozungus, transparentus vai plakātus. Izdarot grozījumus, likumdevējs esot piedāvājis atvērtu skaidrojumu, kas vairāk atbilst Sapulču likuma mērķim un ļauj risināt atšķirīgas dzīves situācijas. 3.2. Attiecībā uz Sapulču likuma 1.panta ceturtajā daļā ietvertajiem vārdiem "kā arī mutvārdos izteikti atsevišķi saukļi, lozungi vai uzrunas" Saeima norāda, ka pieteikuma iesniedzējs piketu uzskata par vienīgo formu, kādā persona var izteikt idejas un viedokļus, bet nezin kāpēc neatzīst vai negrib atzīt to, ka pastāv arī tiesības rīkot sapulci - pasākumu, kurā parasti tiek teiktas runas un kurā var izmantot dažādu atribūtiku. Atbildes rakstā izteikts viedoklis, ka Sapulču likuma 1.pantā gājiena, sapulces un piketa skaidrojumi ietverti tāpēc, lai pasākuma rīkotāji varētu izšķirt šādus jautājumus: vai nepieciešams iesniegt pieteikumu par pasākuma rīkošanu, kāds būs pasākuma raksturs, kādus sabiedriskās kārtības, satiksmes traucējumus tas varētu izraisīt u.tml. Ja persona vēlas, lai tiktu teiktas runas, tā piesaka sapulci, bet, ja tā vēlas paust attieksmi citādā veidā, - var rīkot piketu vai gājienu. Tāpēc vien, ka persona kļūdījusies un pieteikusi piketu, likuma norma neesot pretrunā ar augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Saeima vērš uzmanību uz to, ka Sapulču likuma 1.panta ceturtā daļa "neliek piketa dalībniekiem stāvēt klusu", jo viņi var paust savu attieksmi citādā formā, nevis tikai runās vai uzrunās. Katrā konkrētajā gadījumā tiekot vērtēts, vai pikets nepāraug sapulcē. Saeima uzskata, ka pieteikuma iesniedzējs pārprot šīs tiesību normas saturu, un pieļauj, ka tā varētu tikt nepareizi interpretēta. Tomēr tas vien vēl nenozīmējot, ka norma ir pretrunā ar augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Tāpat nevarot piekrist pieteikuma iesniedzēja apgalvojumam, ka šī tiesību norma neļaujot piketa organizatoram un kārtības uzturētājiem pildīt viņiem uzlikto pienākumu, proti, nodrošināt kārtību piketa laikā. 3.3. Saeima uzskata, ka Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā ietvertais ierobežojums, ja vien tiek piemērots pareizi, atbilst samērīguma principam. Šā ierobežojuma leģitīmais mērķis esot garantēt īpaši svarīgu valsts iestāžu netraucētu darbību un preventīvi novērst iespējamos drošības apdraudējumus. Lai pārliecinātos, vai ierobežojums ir samērīgs, esot jānoskaidro, vai šī tiesību norma ir piemērojama elastīgi, proti, tā, lai nepieciešamības gadījumā būtu pieejams saudzējošāks līdzeklis, ne tikai vispārējs aizliegums pulcēties tuvāk par 50 metriem no attiecīgās iestādes. Saeima norāda, ka arī, piemēram, ASV un Vācijā pasākuma vietas izvēle tiekot ierobežota. Pilnībā atsakoties no aizliegto zonu principa, tajā pašā laikā tiekot pieļauta lielāka amatpersonu rīcības brīvība un tās var noteikt, ka pasākumu drīkst rīkot ne tikai 50 metru, bet vēl lielākā un gluži nesaprātīgā attālumā. Tādējādi Latvijā "šajā jūtīgajā jautājumā tika mēģināts rast zināmu līdzsvaru". Šo līdzsvaru nodrošinot Sapulču likuma 9.panta pirmās daļas otrais teikums. Attiecīgā iestāde pati varot noteikt konkrēto pasākumu rīkošanas vietu, bet likumā paredzēts maksimālais attālums, kādu pieļaujams noteikt. Līdz ar to, pēc Saeimas ieskata, "likums paredz saudzējošu līdzekli un elastīgu risinājumu, lai, sasniedzot leģitīmo mērķi, netiktu nepamatoti ierobežotas personas tiesības". 3.4. Atbildes rakstā izteikts šāds viedoklis: pat ja Sapulču likuma 12.panta trešās daļas 1.punktā ietvertā tiesību norma, kā šķiet pieteikuma iesniedzējam, ir nepilnīga, tas vēl nenozīmē, ka tā ir pretrunā ar augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Šīs normas jēga un mērķis esot noskaidrot, vai "pasākuma organizators spēj nodrošināt kārtības uzturētāju klātbūtni un vai viņš ir pārliecināts par to, ka kārtības uzturētājs patiešām piekritis pildīt attiecīgos pienākumus". Tā kā Sapulču likuma 14.panta pirmās daļas 9.punkts atļauj arī pieteikumā par pasākuma rīkošanu norādīt kārtības uzturētājus, ar kuriem nav noslēgts atsevišķs rakstveida līgums, pašvaldības, it īpaši Rīgas dome, pieļauj, ka kārtības uzturētāji - fiziskās personas - var parakstīties uz iesniedzamā pieteikuma par pasākuma rīkošanu. Savukārt tad, ja kārtības uzturētāji ir juridiskās personas vai personu apvienības, tiekot pieprasīts rakstveida līgums par kārtības uzturēšanu pasākuma laikā. Saeima uzsver, ka, veicot "attiecīgās likuma neprecizitātes teleoloģisko redukciju, jāatzīst, ka iesniedzējam faktiski tiek dotas izvēles iespējas". Tāda arī esot bijusi likumdevēja griba, tiesa gan, Sapulču likuma tekstā tā neesot izteikta precīzi, "taču piemērošanas gaitā šo neprecizitāti var novērst". 3.5. Saeima norāda, ka Sapulču likuma 13.panta otrā daļa, ja vien tiek pareizi interpretēta un piemērota, nenonāk pretrunā ar augstāka juridiskā spēka tiesību normām. Saeima uzskata, ka šī apstrīdētā norma neierobežo spontānu piketu brīvību, turklāt ir nepieciešama citu personu tiesību aizsardzībai. Izmantojot loģikas apsvērumus un modelējot praktisko piemērošanu, varot secināt, ka Sapulču likuma 13.panta otrā daļa nav attiecināma uz piketiem, kuri netiek organizēti vai publiski izsludināti. Atbildes rakstā norādīts, ka pirms spontāna piketa nevar prognozēt ne tā dalībnieku skaitu, ne precīzu norises vietu, laiku un veidu. Ja šāds pikets notiek, tad policijai esot tiesības noteikt tam saprātīgus ierobežojumus, lai nodrošinātu miermīlīgas pulcēšanās iespējas un sabiedrisko kārtību, kā arī slēgt pasākumu, ja tas neatbilst spontāna piketa pazīmēm un var apdraudēt sabiedrisko kārtību. Savukārt Sapulču likuma 13.panta otrā daļa "pieprasa organizēšanas elementa klātesamību", tādējādi "Sapulču likuma 13.panta pirmās daļas 2.punktu un tā paša panta otro daļu nevar piemērot kumulatīvi. Šīs normas ir savstarpēji izslēdzošas un viena otru neierobežo." Saeima vērš uzmanību arī uz to, ka šajā apstrīdētajā normā ietvertais pienākums pats par sevi nav ierobežojošs. Norma uzliek pienākumu iesniegt pieteikumu par pasākuma rīkošanu, bet neaizliedz rīkot noteikta veida pasākumus. Pienākums iesniegt pieteikumu par pasākuma rīkošanu rodas tikai tad, ja vienlaikus varētu tikt apdraudēta gan transporta, gan gājēju kustība. Grozījumi Sapulču likuma 13. panta otrajā daļā esot izdarīti pēc konkrētiem gadījumiem, kad pasākuma dalībnieki būtiski apdraudējuši arī gājēju kā satiksmes dalībnieku drošību. 3.6. Saeima nepiekrīt pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka Sapulču likuma 14.panta sestās daļas otrajā teikumā ietvertā prasība nodrošināt uz katriem simt dalībniekiem vismaz četrus kārtības uzturētājus gadījumā, kad no kompetentas iestādes saņemta informācija par pasākuma mierīgas un organizētas norises apdraudējumu, ir nesamērīga. Tik masveidīgi pasākumi tiekot pieteikti salīdzinoši reti, un attiecīgo lēmumu varot pārsūdzēt tiesā kā pasākuma norisei noteiktu ierobežojumu. Pasākuma organizators nevarot ignorēt drošības garantēšanas nepieciešamību un bezatbildīgi to atstāt policijas ziņā; svarīgs esot līdzdarbības pienākums. Šīs apstrīdētās normas tapšanas gaitā esot izteikti viedokļi, ka policija "var nodrošināt aizsardzību "no ārpuses", bet kārtības uzturētāji to dara "no iekšpuses"" un ka kārtības uzturētāji varētu nodrošināt saikni ar policiju, kuru pasākuma dalībnieki "var uztvert kā naidīgu spēku", un tādējādi drošības apdraudējumu novēršana būtu labāk koordinēta. Saeima neapstrīd to, ka valstij ir pozitīvs pienākums nodrošināt pasākuma netraucētu norisi, tomēr norāda, ka aizliegums rīkot pasākumu gadījumā, kad nav iespējams novērst "nevēlamos blakus efektus", nosakot citu pasākuma norises laiku, vietu vai ilgumu, drošības interešu dēļ ir attaisnojams, ja zaudējums, kas rastos šāda pasākuma rezultātā, būtu lielāks nekā ieguvums. No valsts nevarot prasīt nesaprātīgu resursu un spēka izmantošanu pasākuma drošības garantēšanai. Nevarot piekrist pieteikuma iesniedzējam, kas valsts pozitīvo pienākumu uztver kā pašmērķi, nevis kā līdzekli, kas nodrošina būtisku interešu aizsardzību. 3.7. Atbildes rakstā norādīts, ka Sapulču likuma 15.panta ceturtās daļas vārdi "ne agrāk kā 10 dienas un" nav pretrunā ar Satversmes 103.pantu. Šis ierobežojums attiecoties nevis uz pieteikuma par pasākuma rīkošanu izskatīšanu, bet gan uz lēmuma pieņemšanu. Lai pārbaudītu, vai pasākums neapdraudēs sabiedrisko drošību vai kārtību, pašvaldība vēršoties Drošības policijā, kuras sniegtā informācija ir balstīta uz operatīvās darbības rezultātiem. Saeima norāda, ka dažkārt pieteikumi par pasākumu rīkošanu noteiktos datumos tiek iesniegti ilgu laiku iepriekš, bet šajā laikā situācija sabiedriskās drošības un kārtības apdraudējuma ziņā noteikti var mainīties. Ja apstrīdētās normas nebūtu, lēmums par pasākuma saskaņošanu tiktu pieņemts, neizzinot faktiskos apstākļus, bet tas savukārt nonāktu pretrunā ar pašu saskaņošanas mērķi - izvērtēt sabiedriskās drošības un kārtības apdraudējumus. Tādējādi šajā apstrīdētajā normā noteiktais termiņš esot samērīgs pienākumiem, kurus likums uzliek pašvaldībai, - kvalitatīvi izvērtēt un novērst sabiedriskās drošības un kārtības apdraudējumus, zinot faktiskos apstākļus. Šis termiņš ne tikai esot lietderīgs apdraudējuma konstatēšanai, bet arī nodrošinot efektīvu un pilnvērtīgu pieteikuma par pasākuma rīkošanu izskatīšanas un lēmuma pieņemšanas procesu. Ja pašvaldība atsevišķos gadījumos lēmuma pieņemšanai izmanto pēdējās ar likumu atvēlētās stundas, tad tas esot nevis likuma trūkums, bet gan piemērošanas jautājums, kas ir pašvaldības kompetencē. Saeima vērš uzmanību uz šādu apstākli: ja tiktu izmantots pieteikuma iesniedzēja piedāvātais mehānisms faktisko apstākļu maiņas gadījumā atcelt administratīvo aktu par pasākuma saskaņošanu, pamatojoties uz Administratīvā procesa likuma 85.panta trešo daļu, pašvaldībai būtu jāatlīdzina administratīvā akta adresātam sakarā ar šā akta atcelšanu radušies zaudējumi un personiskais kaitējums. Tādējādi pašvaldībai tiktu uzlikts neīstenojams pienākums vēl ilgi pirms pasākuma paredzēt ar to saistītos apdraudējumus, kā arī finansiāla atbildība. 3.8. Saeima nepiekrīt pieteikuma iesniedzēja viedoklim, ka Sapulču likuma 16.pants ir pretrunā ar Satversmes 103.pantu. Atbildes rakstā norādīts, ka attiecīgās administratīvi tiesiskās attiecības var noregulēt trīs veidos: brīvi, paziņojot vai saņemot atļauju. Tas, ka Satversmes 103.pants paredz "paziņošanas sistēmu", bet Sapulču likuma 16.pants - "atļauju sistēmu", esot pieteikuma iesniedzēja pieņēmums, kas izdarīts, gramatiski interpretējot Satversmes 103.panta vārdus "iepriekš pieteiktus". Pēc Saeimas ieskata, Satversmes 103.panta jēga un mērķis ir tāds, ka valstij nav jāaizsargā pasākumi, kas nav iepriekš pieteikti vai nav miermīlīgi. Minētajā pantā neesot ietverts konkrēts administratīvi tiesisko attiecību noregulējuma veids - nedz "paziņošanas sistēma", nedz "atļauju sistēma". Satversmes 103.pants esot izstrādāts, vadoties no Sapulču likuma, arī tā 16.panta redakcijas, un atbilstošākās sistēmas izvēle esot atstāta likumdevēja kompetencē. Arī Konvencijas 11.pants pieļaujot, ka pulcēšanās brīvība varot tikt pakļauta "atļauju sistēmai". Saeima norāda, ka arī Satversmes 116.pants pieļauj 103.pantā minēto tiesību ierobežošanu un pieteikuma iesniedzējs neapstrīd šādu ierobežojumu leģitīmo mērķi. Tas vien, ka pasākuma saskaņošana notiek ar atļaujas starpniecību, vēl nenozīmējot, ka pašvaldība pārbauda, cenzē vai sankcionē paša pasākuma saturu, jo "atļauja jāsaņem nevis attiecībā uz paužamajiem uzskatiem, bet gan attiecībā uz specifisko vietu, veidu un laiku, kādā šie uzskati tiks pausti". Tādējādi atļauju sistēmas mērķis pulcēšanās brīvības kontekstā esot sabalansēt dažādās personu brīvības (vārda brīvība, brīvība paust savus uzskatus jebkādā formā) un sabiedrības intereses (kārtība, drošība, citu personu tiesības). Saeima uzskata: ja pašvaldība varētu izsniegt tikai motivētu atteikumu, nevis izziņu par pasākuma rīkošanu, tad jebkāda kontrole pār pasākuma norises atbilstību likuma prasībām būtu atkarīga vienīgi no pašvaldības un tiesībaizsardzības iestāžu darbinieku spējas reaģēt uz dažādiem pasākumu laikā iespējamiem notikumiem. Tādējādi tiktu liegta arī iespēja pašvaldībai un pasākuma organizatoram sarunu ceļā vienoties par laika, vietas vai maršruta maiņu, tātad jebkurš konstatētais trūkums varētu tikt novērsts vienīgi pasākuma norises laikā un vietā vai arī pašvaldībai, šo trūkumu konstatējot, būtu automātiski jāaizliedz pasākums. 4. Valsts cilvēktiesību birojs (turpmāk - VCB) savā atzinumā norāda, ka lielākā daļa apstrīdēto normu Sapulču likumā iekļautas ar šā likuma grozījumiem, VCB jau likumprojekta apspriešanas gaitā iebildis pret nesamērīgu papildu ierobežojumu noteikšanu pulcēšanās brīvībai, kā arī iesniedzis savus priekšlikumus, kuri daļēji tika akceptēti Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijā, bet noraidīti atbildīgajā, proti, Aizsardzības un iekšlietu komisijā. Arī pašlaik VCB ir nosūtījis Saeimas Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijai priekšlikumus grozījumiem likumā, kas paredz mainīt pasākumu organizēšanas kārtību, aizstājot atļauju sistēmu ar pieteikumu sistēmu. VCB norāda, ka pulcēšanās ir viens no veidiem, kādos indivīds var īstenot savu vārda brīvību. Abas šīs tiesības esot demokrātiskas valsts pamatvērtības un kopā ar biedrošanās brīvību - būtiskākās politiskās tiesības. Šīs tiesības nodrošinot to, ka aktīva pilsoniskā sabiedrība var publiski paust savu viedokli, kā arī līdzdarboties demokrātiskajos procesos. Kopš 2004.gada 1.janvāra VCB esot saņēmis aptuveni 30 sūdzību par pulcēšanās brīvības ierobežojumiem, galvenokārt sakarā ar jautājumiem, kas "ir aktuāli un plašāk debatēti arī publiskā vidē". Izskatot sūdzības, VCB pieprasot paskaidrojumus no atbildīgajām amatpersonām, kā arī sniedzot atzinumus pusēm un publiskus viedokļus. VCB uzskata, ka spēkā esošais tiesiskais regulējums visumā ir nepilnīgs un nesamērīgi ierobežo Satversmē garantētās tiesības. Optimālākais šīs situācijas risinājums būtu būtiski to pārskatīt vai pat izstrādāt jaunu likumu. 4.1. VCB izsaka viedokli, ka Sapulču likuma 1.panta ceturtajā daļā ietvertais aizliegums piketa laikā izteikt mutiskus saukļus, lozungus vai uzrunas ir nesamērīgs un nepamatoti sašaurina jēdziena "pikets" izpratni. Šāda likuma redakcija atvieglojot pasākumu nošķiršanu, tomēr ierobežojot vārda brīvību un jo īpaši spontānu piketu rīkošanu. Šis ierobežojums padarot neefektīvas Satversmē noteiktās tiesības, vājinot piketa būtību un efektu. Tiekot ierobežotas tiesības pievērst uzmanību konkrētajai aktualitātei, un tāpēc esot grūtāk sasniegt piketa mērķi. Saukļi un lozungi, atšķirībā no runām un uzrunām, esot spontāna reakcija uz notiekošo, tāpēc tos grūti izplānot un kontrolēt. 4.2. VCB norāda, ka pulcēšanās brīvības efektīvai nodrošināšanai būtiska ir pasākuma rīkošanas vieta un ļoti bieži personas vēlas, lai viņu pausto viedokli sadzirdētu tieši amatpersonas. Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā ietvertais ierobežojums, kas neļauj rīkot pasākumus tuvāk par 50 metriem no noteiktām ēkām, esot nesamērīgs un būtiski ierobežojot šīs tiesības. Tiekot samazināta iespēja, ka, piemēram, piketā pausto viedokli sadzirdēs attiecīgās amatpersonas. Gājienu rīkošana daudzviet Rīgas centrā vispār neesot iespējama. VCB izsaka viedokli, ka nav skaidrs, vai Sapulču likuma 9.panta pirmās daļas otrais teikums piešķir personai subjektīvas tiesības prasīt, lai iestāde ierāda vietu pasākuma rīkošanai tuvāk par šīs pašas daļas pirmajā teikumā minētajiem 50 metriem. Pat ja šādas subjektīvas tiesības personai būtu, neesot skaidrs, kā tās efektīvi īstenot. Līdz ar to nevarot uzskatīt, ka šī norma spēj nodrošināt saudzējošāku minētā ierobežojuma piemērošanu. 4.3. VCB uzskata, ka Sapulču likuma 12.panta trešās daļas 1.punkta prasība pievienot pieteikumam par pasākuma rīkošanu to līgumu kopijas, kurus pasākuma organizators noslēdzis ar kārtības uzturētājiem, ir nesamērīgs administratīvi birokrātisks ierobežojums pulcēšanās brīvības īstenošanai. Sabiedrības drošības aizsardzību pietiekami garantējot arī citas likuma normas, kuras ļauj pārbaudīt kārtības uzturētāja identitāti. 4.4. VCB atzinumā norādīts, ka Sapulču likuma 13.panta otrajā daļā ietvertie vārdi "un gājēju" neatbilst Satversmes 103.pantam. Tas, ka pieteikums par pasākuma rīkošanu iesniedzams ne tikai tad, ja pasākums traucē transporta kustību, bet tad, ja tas var traucēt arī gājēju kustību, faktiski nozīmējot, ka pieteikums jāiesniedz par visiem pasākumiem, kādi vien var notikt publiskā vietā, jo tie vienmēr traucēs gājēju kustību. VCB minētos normas vārdus uzskata par nesamērīgu pulcēšanās brīvības ierobežojumu, jo tie padara gandrīz vai neiespējamu spontānu piketu rīkošanu, lai gan likums būtībā to pieļauj. 4.5. VCB uzskata, ka Sapulču likuma 14.panta sestās daļas otrais teikums rada pasākuma organizētājiem pienākumu pašiem uzņemties atbildību par pasākuma drošību arī tad, ja tā mierīgu norisi apdraud kādi ārēji spēki vai agresīvi pretēju uzskatu paudēji. VCB uzsver, ka Satversmes 103.pants garantē pulcēšanās brīvībai valsts aizsardzību. Fakts, ka citas organizācijas plāno pretējas akcijas, nevarot būt par pamatu miermīlīgas pulcēšanās brīvības īstenošanas aizliegšanai. Valstij esot pozitīvs pienākums gādāt par pasākuma drošību arī tad, ja lielai sabiedrības daļai nav pieņemamas pasākumā paustās idejas. Līdz ar to, pēc VCB domām, nav tiesiski un samērīgi ar likumu uzlikt pasākuma organizatoram papildu pienākumu un apgrūtinājumu, proti, kārtības nodrošināšanu, ja pasākuma mierīgu norisi apdraud citi sabiedrības locekļi. 4.6. Kā norāda VCB, apstrīdētie Sapulču likuma 15.panta ceturtās daļas vārdi "ne agrāk kā 10 dienas un", 16.pants un 18.panta ceturtā daļa regulē kārtību, kādā iesniedzami un izskatāmi pieteikumi par pasākumu rīkošanu, tādēļ ir vērtējami kompleksi. Atļaujas saņemšana kā pulcēšanās brīvības īstenošanas priekšnoteikums esot uzskatāma par nepamatotu un nesamērīgu pulcēšanās brīvības ierobežojumu. Pulcēšanās brīvības īstenošanai uzspiestā atļauju sistēma esot "sociālistiskās sistēmas mantojums", un līdzīga kārtība vēl esot saglabāta vienīgi Lietuvā un Baltkrievijā. Par Satversmei un starptautiskajām tiesību normām atbilstošāku būtu atzīstama kārtība, kas balstītos uz šādu principu: ja pasākuma organizators, iepriekš piesakot pasākumu, nav saņēmis motivētu atteikumu, tad uzskatāms, ka pasākuma rīkošana ir atļauta. 5. Latvijas cilvēktiesību centrs (turpmāk - LCC) savā atzinumā norāda, ka tam Sapulču likuma grozījumu tapšanas gaitā bijuši iebildumi pret daudziem priekšlikumiem un vairākkārt LCC viedoklis arī ņemts vērā. 5.1. LCC uzskata, ka, papildinot Sapulču likuma 1.panta ceturto daļu ar vārdiem "vai citiem atribūtiem", tika formāli paplašināts piketa definīcijai atbilstošo pasākumu klāsts, tomēr piketa būtība ir nevis tajā izmantotā atribūtika, bet gan konkrētas idejas paušana. Savukārt grozījums Sapulču likumā neesot sašaurinājis iespēju paust noteiktas idejas. LCC izsaka viedokli, ka šī norma pati par sevi nav pretrunā ar augstāka juridiskā spēka tiesību normām, un pieļauj, ka iepriekšējā redakcija ļāva tehniski apiet likuma normu un izvairīties no tā, ka publisks pasākums, kura laikā faktiski tika pausti viedokļi un idejas, tiktu traktēts kā pikets. 5.2. LCC norāda, ka, precizējot piketa definīciju un Sapulču likuma 1.panta ceturto daļu papildinot ar vārdiem "kā arī mutvārdos izteikti atsevišķi saukļi, lozungi vai uzrunas", tika sašaurināts to pasākumu loks, kuri līdz šim atbilda piketa definīcijai. Ja piketa laikā tiekot izteikti saukļi, tad saskaņā ar spēkā esošo likuma redakciju attiecīgais pasākums drīzāk esot sapulce, kuras rīkošanai jāpieprasa izziņa. Pat ja šādu saukļu vai lozungu izteikšana nebija plānota, bet kāds piketa dalībnieks to tomēr dara, tad šo dalībnieku vai organizatoru varot sodīt administratīvi. LCC vērš uzmanību uz to, ka piketa mērķis ir izteikt viedokļus un idejas un šā mērķa īstenošanai ir nepieciešama vārda brīvība, kas ietver gan izteikumu būtību, gan arī izpausmes formu. Šī brīvība esot paredzēta arī Sapulču likuma 19.pantā, kas noteic, ka pasākumos pastāv vārda un valodas brīvība. Neesot pamatoti atļaut viedokļa paušanu rakstveidā, bet aizliegt šo viedokli paust mutvārdos. Būtiska piketa funkcija demokrātiskā sabiedrībā esot iedzīvotāju spontāna vai tūlītēja reakcija uz notikumiem vai to attīstību, bet apstrīdētā norma šo reakciju liedzot. Arī gluži praktiski neesot iespējams ievērot šādu ierobežojumu, "pēc būtības - pilnīgu klusumu". Administratīvo pārkāpumu skaits šādos pasākumos pieaugšot, nevis samazināšoties, kā to vēlējies panākt likumdevējs. 5.3. Lai vārda brīvība ciešā saistībā ar pulcēšanās brīvību būtu efektīva un īstenojama, esot jānodrošina, "lai pasākumi būtu redzami un dzirdami mērķauditorijai". Sapulču likuma 9.panta pirmajā daļā esot uzskaitītas tieši tās valsts un pašvaldību iestādes, par kuru darbību vai attieksmi iedzīvotājiem ir svarīgi izteikt savu viedokli. Vai 50 metru attālums no apstrīdētajā normā minētajām iestādēm ir samērīgs - tas esot jāizvērtē atsevišķi katrai iestādei, ņemot vērā tās fizisko novietojumu. Būtu jāņem vērā arī citi apstākļi. Piemēram, neesot pamatots vienāds pasākumu regulējums darbdienās un brīvdienās. LCC arī vērš uzmanību uz to, ka Sapulču likuma 9.panta otrajā daļā ir noteikts pienākums nodrošināt brīvu pieeju un piebraukšanu valsts un pašvaldību iestādēm, tātad šādi traucējumi nebūtu pieļaujami arī tad, ja nebūtu noteikts 50 metru attālums. 5.4. LCC uzskata, ka Sapulču likuma 12.panta trešās daļas 1.punkta prasība iesniegt ar kārtības uzturētājiem noslēgto līgumu ir loģiska, ja jau likums paredz, ka pasākuma organizators ir atbildīgs par kārtības nodrošināšanu pasākuma laikā un pasākuma rīkošanai jāiesniedz pieteikums. Tomēr līguma slēgšana esot problemātiska vairākos aspektos. Pirmkārt, tas ir papildu apgrūtinājums, ja organizators var nodrošināt kārtību, arī neslēdzot īpašu līgumu ar kārtības uzturētājiem. Otrkārt, ja arī līgums ir noslēgts līdz brīdim, kad pieteikums par pasākuma rīkošanu tiek iesniegts, tad līdz pasākuma norises laikam tas var tikt grozīts vai atcelts. Treškārt, ja no pašvaldības netiek saņemta izziņa par pasākuma rīkošanu, organizatora saistības ar kārtības nodrošinātājiem paliek spēkā. Līdz ar to esot apšaubāma attiecīgās prasības lietderība, jo tiekot ierobežots to personu loks, kuras spēj efektīvi īstenot savas tiesības uz miermīlīgu pulcēšanos. 5.5. LCC norāda, ka 13.panta otrajā daļā ietvertie vārdi "un gājēju" nesamērīgi ierobežojot 13.panta pirmās daļas 2.punkta normu, kas noteic, ka spontānu piketu rīkošanai pieteikums nav jāiesniedz. Piketam, lai tas sasniegtu savu būtiskāko mērķi, esot jānotiek publiskā vietā, kur atrodas arī citi cilvēki. Neesot iespējams iedomāties, ka pikets absolūti nemaz netraucētu gājēju kustību. Tādējādi saskaņā ar šīs apstrīdētās normas prasībām pieteikums esot iesniedzams par jebkuru piketu, un šāds spontānas pulcēšanās iespējas ierobežojums nesamērīgi aizskarot pulcēšanās brīvību. 5.6. LCC uzskata, ka ar Sapulču likuma 14.panta sestās daļas otro teikumu pasākuma organizatoram tiek uzlikta pārāk liela atbildības nasta, kaut arī principā atbildība par kārtības uzturēšanu nav pretrunā ar pulcēšanās brīvību. No Satversmes 103.panta formulējuma izrietot, ka arī pati demokrātiskā valsts ir atbildīga par pulcēšanās brīvības efektīvu īstenošanu. Ja kompetentām valsts iestādēm esot informācija par iespējamiem pasākuma traucējumiem, kas tomēr nav tik nopietni, lai pasākumu aizliegtu, tad atbildība par pasākuma netraucētu norisi esot jāuzņemas valstij. Tas izrietot arī no Sapulču likuma 3.panta trešās daļas, kas noteic, ka valsts ne tikai nodrošina pulcēšanās iespējas, bet arī gādā, lai pulcēšanās netiktu traucēta. 5.7. LCC norāda, ka 15.panta ceturtās daļas vārdi "ne agrāk kā 10 dienas un", no vienas puses, liedz pasākuma organizatoram savlaicīgi plānot iespējamās pārmaiņas pasākuma norisē, ja apstākļi ir mainījušies. No otras puses, ja apstākļi, kas varētu ierobežot pasākuma pieļaujamību, ir mainījušies, tad tos paredzēt vairāk nekā 10 dienas iepriekš esot nereāli. LCC uzskata, ka jebkuram pulcēšanās ierobežojumam, kas izpaužas kā izziņas neizsniegšana, katrā ziņā ir jābūt izņēmumam un jāpamatojas uz konkrētu leģitīmu mērķi un samērīgu lēmumu, tāpēc arī laika posms izziņas saņemšanai pirms plānotā pasākuma ir individuāli vērtējams. Tādēļ 10 dienu termiņš nepamatoti ierobežojot pulcēšanās brīvību un neesot nepieciešams. Ja apstākļi būtiski mainījušies, izziņas izsniedzējs varot iepriekšējo lēmumu atcelt. 5.8. LCC izsaka viedokli, ka Sapulču likuma 16.pants neatbilst Satversmes 103.pantā un Latvijai saistošos starptautiskajos dokumentos noteiktajām pulcēšanās brīvības normām. Satversmes 103.pantam atbilstu tāda kārtība, ka nekāda atļauja nav nepieciešama. Šāds regulējums Sapulču likuma 12.panta pirmajā daļā arī pastāvēja līdz attiecīgo grozījumu izdarīšanai, tomēr tad likums saturēja pretrunīgas normas. Ar Sapulču likuma grozījumiem pretrunas tika novērstas, tomēr likumdevējs, izslēdzot no likuma 12.panta pirmo daļu, ir sašaurinājis Satversmes 103.pantā ietverto pamattiesību īstenošanas iespējas, kā arī pats savu iepriekšējo nodomu. LCC atzinumā norādīts: pat tad, ja pieņem, ka apstrīdētajā normā, proti, Sapulču likuma 16.pantā ietvertajam ierobežojumam ir leģitīms mērķis - sabiedriskās drošības un kārtības garantēšana, šāda norma tomēr nav nepieciešama demokrātiskā sabiedrībā. Daudzās valstīs nekādas atļaujas pasākuma rīkošanai netiekot prasītas, taču atbildīgajām iestādēm esot iespēja nepieciešamības gadījumā noteikt ierobežojumus, ja vien tiem ir šauri interpretēts, leģitīms un reāls pamats. Šādā veidā īstenota valsts un pašvaldības iejaukšanās pulcēšanās brīvības īstenošanā esot mazāk ierobežojoša un pietiekama, lai garantētu sabiedrisko drošību un kārtību. 5.9. Sapulču likuma 18.panta ceturtā daļa, pēc LCC viedokļa, uzliekot pasākuma vadītājam neproporcionālu pienākumu un bez leģitīma mērķa ierobežojot viņa rīcības brīvību miermīlīgas pulcēšanās organizēšanā. Ja izziņa ir izsniegta, tad pašvaldība acīmredzot esot informēta par pasākumu un tā rīkotājiem. Tieši pašvaldībai, nevis pasākuma organizatoriem, esot jāuzņemas atbildība par policijas informēšanu un konsultēšanos ar policiju. Secinājumu daļa I 6. Satversmes 103.pants noteic: "Valsts aizsargā iepriekš pieteiktu miermīlīgu sapulču un gājienu, kā arī piketu brīvību." Tā kā šajā pantā ir nostiprināta pulcēšanās brīvība, tas nozīmē, ka šī brīvība tiek atzīta par vienu no personas pamattiesībām un demokrātiskas sabiedrības vērtībām. Pulcēšanās brīvība ir būtisks tiesiskas valsts funkcionēšanas priekšnosacījums. Tā kā pulcēšanās brīvība ir atzīta par konstitucionāla ranga vērtību, valsts varas pienākums ir nodrošināt šīs brīvības īstenošanu. 7. Pulcēšanās brīvība līdztekus biedrošanās brīvībai un vārda brīvībai pieder pie būtiskākajām personas politiskajām tiesībām. Satversmes 103.pants nodrošina personas subjektīvās tiesības piedalīties miermīlīgos gājienos, sapulcēs un piketos un brīvi paust savus uzskatus un viedokli. Pulcēšanās brīvība sekmē personas politiskās aktivitātes izpausmi valstī. Pulcēšanās brīvība ir būtisks demokrātiskas sabiedrības elements, kas nodrošina sabiedrības iespēju ietekmēt politiskos procesus, tostarp arī kritizējot valsts varu un protestējot pret valsts rīcību. Īstenojot Satversmes 103.pantā paredzētās tiesības, personas var kopīgi apspriest nozīmīgas problēmas, izteikt atbalstu valsts īstenotajai politikai vai arī to nosodīt. Pulcēšanās brīvība nodrošina personām iespēju darīt zināmu plašākai sabiedrībai savu viedokli vai uzskatus. Kā atzinuši ārvalstu tiesību eksperti, vērtējot Sapulču likuma regulējumu, iespējas efektīvi izmantot tiesības uz miermīlīgu pulcēšanos, kā to paredz Satversmes 103.pants, ļauj pilsoniskās sabiedrības locekļiem piedalīties valsts politikā un sabiedriskajās lietās. Bez tam šīs tiesības kopā ar citām līdzīgām tiesībām (piemēram, vārda brīvība, preses brīvība) kļūst par instrumentu, ko cilvēki var izmantot, lai paustu savu neapmierinātību ar to, ka netiek ievērotas citas Satversmē nostiprinātās personu pamattiesības (sk. Ziņojuma par likumu "Par gājieniem, sapulcēm un piketiem" 2.lpp. // lietas materiālu 3.sējuma 96.lpp.). 8. Pieteikuma iesniedzējs lūdz izvērtēt apstrīdēto normu atbilstību ne vien Satversmes 103.pantam, bet arī Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām - Konvencijas 11.pantam un Pakta 21.pantam. 8.1. Konvencijas 11.pants noteic: "1. Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz miermīlīgu pulcēšanās un biedrošanās brīvību, ieskaitot tiesības dibināt arodbiedrības un iestāties tajās, lai aizstāvētu savas intereses. 2. Šo tiesību izmantošanu nevar pakļaut nekādiem ierobežojumiem, izņemot tos, kas noteikti ar likumu un ir nepieciešami demokrātiskā sabiedrībā, lai aizstāvētu valsts vai sabiedrības drošības intereses, nepieļautu nekārtības vai noziedzīgus nodarījumus, aizsargātu veselību vai tikumību, vai citu cilvēku tiesības un brīvības. Šis pants neliedz noteikt likumīgus ierobežojumus šo tiesību izmantošanā personām, kas ir bruņoto spēku, policijas vai valsts pārvaldes sastāvā." Savukārt Pakta 21.pants paredz, ka "tiek atzītas tiesības rīkot miermīlīgas sapulces. Šo tiesību izmantošanā nav nekādu ierobežojumu, izņemot tos, kas paredzēti saskaņā ar likumu un kas demokrātiskā sabiedrībā nepieciešami valsts vai sabiedrības kārtības interesēs, iedzīvotāju veselības un tikumības vai citu personu tiesību un brīvību aizsardzībai". 8.2. Satversmes tiesa jau vairākkārt secinājusi, ka likumdevēja mērķis nav bijis pretstatīt Satversmē ietvertās pamattiesību normas starptautiskajām cilvēktiesību normām. Pienākums izmantot starptautiskās normas Satversmē noteikto pamattiesību interpretācijā izriet no Satversmes 89.panta, kas noteic, ka valsts atzīst un aizsargā cilvēka pamattiesības saskaņā ar Satversmi, likumiem un Latvijai saistošajiem starptautiskajiem līgumiem, t.i., Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām. No šā panta redzams, ka, pieņemot Satversmes 8.nodaļu "Cilvēka pamattiesības", likumdevējs tiecies panākt Satversmē noteikto pamattiesību normu harmoniju ar starptautisko cilvēktiesību normām, nevis to pretnostatījumu (sk. Satversmes tiesas 2000.gada 30.augusta sprieduma lietā Nr.2000-03-01 secinājumu daļas 5.punktu un Satversmes tiesas 2002.gada 17.janvāra sprieduma lietā Nr.2001-08-01 secinājumu daļas 3.punktu). (Sprieduma kļūdas labojums, "LV", 08.04.2008.) Konvencija un Pakts, kā arī šo abu starptautisko cilvēktiesību dokumentu piemērošanas prakse ietekmē Satversmē ietverto pamattiesību un tiesiskas valsts principu interpretāciju. Latvijai saistošās starptautiskās cilvēktiesību normas un to piemērošanas prakse konstitucionālo tiesību līmenī kalpo kā interpretācijas līdzeklis, lai noteiktu pamattiesību un tiesiskas valsts principu saturu un apjomu, ciktāl tas nenoved pie Satversmē ietverto pamattiesību samazināšanas vai ierobežošanas (sk. Satversmes tiesas 2005.gada 13.maija sprieduma lietā Nr.2004-18-0106 secinājumu daļas 5.punktu). Līdz ar to apstrīdēto normu atbilstība Konvencijas 11.pantam un Pakta 21.pantam analizējama kopsakarā ar Satversmes 103.pantu. 9. Valsts var noteikt pamattiesību, to­starp arī pulcēšanās brīvības, īstenošanas kārtību un ierobežojumus. Tādā veidā valsts nodrošina attiecīgās pamattiesības izmantošanu, kā arī aizsargā citu personu tiesības un pārējās konstitucionālās vērtības. Tomēr nav pieļaujama patvaļīga pamattiesību ierobežošana. Tās var ierobežot tikai Satversmē noteiktajos gadījumos, ja to prasa svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība un ja tiek ievērots samērīguma princips (sk. Satversmes tiesas 2006.gada 11.aprīļa sprieduma lietā Nr.2005-24-01 8.punktu). Neraugoties uz pulcēšanās brīvības īpašo nozīmi, tā tomēr nav absolūta. Satversmes 116.pants expressis verbis noteic, ka personas tiesības, kas noteiktas Satversmes 103.pantā, var ierobežot likumā paredzētajos gadījumos, lai nodrošinātu citu cilvēku tiesības, demokrātisko valsts iekārtu, sabiedrības drošību, labklājību un tikumību. Līdz ar to pulcēšanās brīvību var ierobežot, ja vien ierobežojumi ir noteikti ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu svarīgu interešu, t.i., leģitīma mērķa labad un ir samērīgi (proporcionāli) ar šo mērķi. Tas nozīmē, ka valsts varas institūcijām vajadzētu pēc iespējas izvairīties no nevajadzīgiem pulcēšanās brīvību apgrūtinošiem ierobežojumiem. Šī atziņa ir formulēta arī administratīvo tiesu praksē: "Viens no pulcēšanās brīvības pamatmērķiem ir brīvi ļaut personām publiski un kopīgi paust savu viedokli sabiedrībai, pievēršot tās uzmanību atsevišķām problēmām. Šī ir viena no svarīgākajām personas brīvībām, un ierobežojumi pulcēšanās brīvības īstenošanā ir nosakāmi ļoti uzmanīgi" (Administratīvās apgabaltiesas 2004.gada 23.augusta sprieduma lietā Nr.143/AA751-04/4 16.punkts // Satversmes tiesas lietas Nr.2005-18-01 materiālu 98.lpp.). 10. Apstrīdētās normas ir ietvertas Sapulču likumā. Gan 1997.gada 16.janvāra Sapulču likums, gan arī 2003.gada 10.aprīļa, 2004.gada 18.marta un 2005.gada 2.novembra grozījumi Sapulču likumā, kuri attiecas uz apstrīdētajām normām, ir pieņemti un izsludināti pienācīgā kārtībā. Tāpēc, vērtējot katru apstrīdēto normu atsevišķi, nav nepieciešams katru reizi pārbaudīt, vai tajā ietvertais pamattiesību ierobežojums ir noteikts ar pienācīgā kārtā pieņemtu likumu. II 11. Sapulču likuma 1.pantā likumdevējs ir ietvēris jēdzienu "sapulce", "gājiens" un "pikets" legāldefinīcijas. Tās konkretizē Satversmes 103.pantā lietotos jēdzienus. Taču, kā norādīts Saeimas atbildes rakstā, arī šīs definīcijas ir visnotaļ relatīvas (sk. lietas materiālu 1.sējuma 44.lpp.). Tāpēc precīza jēdzienu "sapulce", "gājiens" un "pikets" izpratne var veidoties tikai tiesību normu piemērošanas un jo īpaši administratīvo tiesu praksē. Parasti Satversmē ietvertie jēdzieni tiek konkretizēti legāldefinīciju formā ar mērķi normatīvi interpretēt šos abstraktos jēdzienus, lai atvieglotu tiesību piemērotāju darbu. Tomēr atsevišķos gadījumos ir iespējams, ka likumdevējs, likumdošanas ceļā konkretizējot kādu Satversmē ietvertu jēdzienu, definīcijā iestrādā tādus nosacījumus, kas pēc būtības ierobežo personai Satversmē noteiktās pamattiesības. 12. Sapulču likuma 1. panta ceturtā daļa noteic, ka "pikets ir pasākums, kura laikā viens vai vairāki cilvēki publiskā vietā ar plakātiem, lozungiem vai transparentiem, vai citiem atribūtiem pauž kādas idejas un viedokļus, bet kura gaitā netiek teiktas runas, kā arī mutvārdos izteikti atsevišķi sauk­ļi, lozungi vai uzrunas". Šajā normā ir apstrīdēti vārdi "vai citiem atribūtiem". Piketa legāldefinīcijā šie vārdi tika iekļauti ar 2005.gada 2.novembra grozījumiem Sapulču likumā. 12.1. Saeimas Juridiskās komisijas protokoli liecina, ka jēdzienu "pikets" sākotnēji bija paredzēts definēt šādi: "Pikets - pasākums, kura laikā cilvēki, stāvot publiskā vietā, ar plakātiem, lozungiem vai transparentiem pauž savu viedokli, protestu vai prasības, bet kura laikā netiek teiktas runas" (Latvijas Republikas 6.Saeimas Juridiskās komisijas 1996.gada 12.marta sēdes protokols Nr.39 // lietas materiālu 2.sējuma 10.lpp.). Jau apspriežot Sapulču likuma 1997.gada 16.janvāra redakciju Saeimas Juridiskās komisijas sēdēs tika izteikti iebildumi pret pārāk šauru piketa definīciju. Ministru prezidenta biedrs Ziedonis Čevers iesniedza priekšlikumu šo definīciju precizēt, Sapulču likuma projekta 1.panta ceturtajā daļā izslēdzot vārdus "stāvot publiskā vietā, ar plakātiem, lozungiem vai transparentiem" un vārdus "prasības vai protestu, bet kura laikā netiek teiktas runas" (lietas materiālu 2.sējuma 52.lpp.). Pamatojot šo priekšlikumu, Ministru prezidenta biedra padomnieks Linards Muciņš Juridiskās komisijas sēdē norādīja, ka likumprojektā jēdziens "pikets" traktēts pārāk šauri, proti, definīcija "neietver gadījumus, kad viedokļa paušana piketa laikā notiek nevis ar plakātiem, lozungiem vai transparentiem, bet citādiem līdzekļiem, piemēram, attiecīgi ģērbjoties, aizlīmējot muti u.c." (Latvijas Republikas 6.Saeimas Juridiskās komisijas 1996.gada 29.maija sēdes protokols Nr.75 // lietas materiālu 2.sējuma 28.lpp.). Tomēr šis priekšlikums tika noraidīts. 12.2. Šāda komisijas lēmuma rezultātā līdz 2005.gada 2.novembrim, kad tika pieņemti grozījumi Sapulču likuma 1.panta ceturtajā daļā, bija izsmeļoši uzskaitīti atribūti, kurus varēja izmantot piketa laikā, proti, plakāti, lozungi un transparenti. Ņemot vērā, ka par citu atribūtu izmantošanu teorētiski pastāvēja iespēja piketa dalībniekus sodīt par Sapulču likuma neievērošanu, Saeima ar 2005.gada 2.novembra grozījumiem Sapulču likumā paplašināja piketa definīciju, atsakoties no izsmeļoša skaidrojuma. Tā vietā normā ietverts atvērts jēdziena skaidrojums (sk. lietas materiālu 1.sējuma 45.lpp.). Arī LCC uzskata, ka šis grozījums paplašina piketa legāldefinīciju un nav uzskatāms par tādu, kas ierobežotu personai Satversmē noteiktās pamattiesības (sk. lietas materiālu 1.sējuma 65.lpp.). Tādējādi Sapulču likuma 1.panta ceturtajā daļā ietvertie vārdi "vai citiem atribūtiem" atbilst Satversmes 103.pantam. 13. Pieteikuma iesniedzējs apstrīdējis arī Sapulču likuma 1. panta ceturtajā daļā ietvertos vārdus "kā arī mutvārdos izteikti atsevišķi saukļi, lozungi vai uzrunas". 13.1. Ar 2005.gada 2.novembra grozījumiem Sapulču likuma 1.panta ceturtajā daļā ietverot liegumu piketa laikā izteikt saukļus, lozungus vai uzrunas, likumdevējs ir sašaurinājis piketa jēdzienu, kā arī ierobežojis personas tiesības piketa laikā. Tā kā šajā gadījumā, definējot Satversmes 103.pantā lietoto jēdzienu "pikets", ir noteikts pulcēšanās brīvības ierobežojums, nepieciešams izvērtēt, vai šādam ierobežojumam ir leģitīms mērķis un vai pats ierobežojums ir samērīgs. 13.2. Sapulču likuma 2005.gada grozījumu projekts liecina, ka likuma 1.panta ceturtajā daļā vārdi "kā arī mutiski izteikti atsevišķi saukļi, lozungi vai uzrunas" ietverti pēc deputāta Mihaila Pietkeviča priekšlikuma, kas atbildīgajā komisijā tika atbalstīts, tā sākotnējo teks …