Par Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma pielikuma "Administratīvās teritorijas, to administratīvie centri un teritoriālā iedalījuma vi

Satversmes tiesas spriedums Par Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma pielikuma "Administratīvās teritorijas, to administratīvie centri un teritoriālā iedalījuma vienības" 28.2., 28.

1. un 35.
2. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
3. un
4. pantam, Eiropas vietējo pašvaldību hartas
5. panta trešajai un sestajai daļai, kā arī
6. pantam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā
7. gada
8. martā lietā Nr. 2020-37-0106 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētājs Aldis Laviņš, tiesneši Sanita Osipova, Gunārs Kusiņš, Daiga Rezevska, Jānis Neimanis un Artūrs Kučs, piedaloties pieteikuma iesniedzējas - Limbažu novada domes - pilnvarotajam pārstāvim Artim Stuckam un pieteikuma iesniedzējas - Ikšķiles novada domes - pilnvarotajam pārstāvim Matīsam Šķiņķim, institūcijas, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeimas - pilnvarotajam pārstāvim Laurim Liepam, ar tiesas sēdes sekretāri Līvu Ošenieci, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes
9. pantu un Satversmes tiesas likuma
10. panta
11. un
12. punktu,
13. panta pirmās daļas
14. punktu,
15. panta pirmo daļu un
16. pantu,
17. gada 13., 20., 21.,
18. janvāra un
19. februāra atklātā tiesas sēdē ar lietas dalībnieku piedalīšanos izskatīja lietu "Par Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma pielikuma "Administratīvās teritorijas, to administratīvie centri un teritoriālā iedalījuma vienības" 28.2., 28.
20. un 35.
21. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
22. un
23. pantam, Eiropas vietējo pašvaldību hartas
24. panta trešajai un sestajai daļai, kā arī
25. pantam". Konstatējošā daļa
26. Saeima
27. gada
28. decembrī pieņēma Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu, kas stājās spēkā
29. gada
30. decembrī. Šā likuma
31. pielikuma "Novadi un to teritoriālā iedalījuma vienības" 55.
32. apakšpunktā bija noteikts, ka Limbažu novadā citstarp ietilpst Skultes pagasts. Savukārt saskaņā ar šā pielikuma
33. punktu Ikšķiles novadā ietilpa Ikšķiles pilsēta un Tīnūžu pagasts.
34. gada
35. jūnijā Saeima pieņēma Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumu (turpmāk - Administratīvo teritoriju likums), kas stājās spēkā
36. gada
37. jūnijā. Atbilstoši šā likuma pielikumam "Administratīvās teritorijas, to administratīvie centri un teritoriālā iedalījuma vienības" (turpmāk - Administratīvo teritoriju likuma pielikums) Latvijā ir 42 administratīvās teritorijas. Saskaņā ar minētā pielikuma 28.
38. un 28.
39. apakšpunktu Ikšķiles pilsēta un Tīnūžu pagasts ietilpst Ogres novadā. Savukārt pielikuma 35.
40. apakšpunkts noteic, ka Skultes pagasts ir Saulkrastu novada sastāvā. Atbilstoši Administratīvo teritoriju likuma pārejas noteikumu
41. punkta pirmajam teikumam līdzšinējās republikas pilsētu un novadu pašvaldības turpina pildīt savas funkcijas un uzdevumus normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā līdz
42. gada pašvaldību vēlēšanās ievēlētās pašvaldības domes pirmajai sēdei, kura tiek sasaukta šajā likumā noteiktajā kārtībā
43. gada
44. jūlijā.
45. Satversmes tiesā ir ierosinātas vairākas lietas par Administratīvo teritoriju likuma pielikuma normu atbilstību augstāka juridiska spēka normām, citstarp lieta Nr. 2020-37-0106 pēc Limbažu novada domes pieteikuma un lieta Nr. 2020-38-0106 pēc Ikšķiles novada domes pieteikuma. Lai veicinātu lietu vispusīgāku un ātrāku iztiesāšanu, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma
46. panta sesto daļu,
47. gada
48. oktobrī lietas Nr. 2020-37-0106 un Nr. 2020-38-0106 tika apvienotas vienā lietā. Apvienotajai lietai Nr. 2020-37-0106 piešķirts nosaukums "Par Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likuma pielikuma "Administratīvās teritorijas, to administratīvie centri un teritoriālā iedalījuma vienības" 28.2., 28.
49. un 35.
50. apakšpunkta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes
51. un
52. pantam, Eiropas vietējo pašvaldību hartas
53. panta trešajai un sestajai daļai, kā arī
54. pantam".
55. Pieteikumu iesniedzējas - Limbažu novada dome un Ikšķiles novada dome (turpmāk - Pieteikumu iesniedzējas) - uzskata, ka Administratīvo teritoriju likuma normas, kas paredz šo novadu reformēšanu, neatbilst Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) un Eiropas vietējo pašvaldību hartas (turpmāk - Harta) normām. 3.
56. Limbažu novada dome apstrīd Administratīvo teritoriju likuma pielikuma 35.
57. apakšpunkta atbilstību Satversmes
58. pantam un
59. panta pirmajai daļai, kā arī Hartas
60. panta sestajai daļai un
61. pantam. Tās pieteikumā norādīts, ka ar šo apstrīdēto normu no līdzšinējā Limbažu novada administratīvās teritorijas nodalīts Skultes pagasts, iekļaujot to jaunā Saulkrastu novada administratīvajā teritorijā. 2008.-
62. gadā īstenotās administratīvi teritoriālās reformas rezultātā Skultes pagasts esot iekļauts Limbažu novada administratīvajā teritorijā, pamatojoties uz iepriekš izstrādātu vairāku pašvaldību apvienošanās projektu un ņemot vērā sabiedriskās apspriešanas rezultātus. Limbažu novads atbildis visiem
63. gada
64. decembra Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likumā noteiktajiem novadu veidošanas kritērijiem. Arī Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (turpmāk - Ministrija)
65. gada
66. aprīlī publiskotajā sākotnējā administratīvi teritoriālā iedalījuma modelī un likumprojektā "Administratīvo teritoriju un apdzīvoto vietu likums" (turpmāk - Likumprojekts), kuru Ministru kabinets iesniedzis Saeimai, bija paredzēts, ka Skultes pagasts ietilpst Limbažu novada administratīvajā teritorijā. Limbažu novada dome esot paudusi konsekventu atbalstu šādam modelim un līdzšinējā novada nedalāmībai. Tomēr Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisija (turpmāk arī - Komisija) un Saeima neesot ņēmušas vērā Limbažu novada pašvaldības viedokli un Skultes pagasts ar Administratīvo teritoriju likuma pielikuma 35.
67. apakšpunktu iekļauts Saulkrastu novada administratīvajā teritorijā. Īstenojot administratīvi teritoriālo reformu (turpmāk arī - reforma), neesot veikti pētījumi par jaunā Limbažu novada pašvaldības attīstību un labu pārvaldību, ja no tā administratīvās teritorijas tiek nodalīts Skultes pagasts. Pieņemot šo lēmumu, neesot izdarīti juridiski apsvērumi. Tas bijis politisks lēmums, kura pieņemšanu Saeima uztvērusi kā savu absolūtu tiesību. Attiecīgās apstrīdētās normas pieņemšanas procesā pieļauti arī citi pārkāpumi, turklāt tā esot pieņemta nesaprātīgā steigā un neveicot atbilstošas konsultācijas ar biedrību "Latvijas Pašvaldību savienība" (turpmāk arī - Pašvaldību savienība) un pašvaldību. Limbažu novada dome uzskata, ka apstrīdētā norma neatbilst pašvaldības principam un sociāli atbildīgas valsts principam, kā arī norāda, ka neesot tikusi vērtēta subsidiaritātes principa ievērošana. Skultes pagasta iekļaušana Saulkrastu novada administratīvajā teritorijā ierobežojot Limbažu novada pašvaldībai Satversmes
68. pantā noteiktās tiesības un spēju objektīvi piedalīties tai noteikto publisko lietu pārvaldīšanā. Proti, ar šādu lēmumu esot nepamatoti samazinātas Limbažu novada pašvaldības finanšu autonomijas tiesības, un tas negatīvi ietekmēšot pašvaldības funkciju izpildes kvalitāti un iedzīvotāju labklājību. Limbažu novada dome norāda, ka reformas procesā ir grozīta Limbažu novada administratīvās teritorijas robeža, tāpēc publiskajā apspriešanā vajadzējis noskaidrot Limbažu novada vietējās kopienas viedokli un tā neuzklausīšana ir būtisks vietējās demokrātijas un likuma "Par pašvaldībām" 61.1 panta pirmās daļas pārkāpums. Publiskajā apspriešanā, ja tāda būtu rīkota, noskaidrotais vietējās kopienas vairākuma viedoklis būtu varējis būtiski ietekmēt Saeimas deputātu vairākuma balsojumu, un iespējams, ka tie pieņemtu lēmumu nesadalīt Limbažu novada administratīvo teritoriju. Tiesas sēdē Limbažu novada domes pārstāvis Artis Stucka norādīja, ka Limbažu novada domes rīcībā joprojām neesot informācijas par pētījumiem, kas pamatotu Limbažu novada pašvaldības administratīvās teritorijas sadalīšanas nepieciešamību. Esot pieejams tikai ļoti vispārīgs jaunā Saulkrastu novada profils uz vienas lapas, kas citstarp pat neesot nosūtīts Limbažu novada pašvaldībai. Konsultācijas ar pašvaldību neesot bijušas jēgpilnas, jo tās neesot bijušas balstītas uz kvalitatīvi sagatavotiem priekšlikumiem par jauna novada izveidi un to laikā arī neesot sniegtas atbildes uz pašvaldības jautājumiem. Tādējādi, iekļaujot Skultes pagastu jaunajā Saulkrastu novadā, neesot izvērtēts pašvaldības viedoklis un intereses. 3.
69. Ikšķiles novada dome apstrīd Administratīvo teritoriju likuma pielikuma 28.
70. un 28.
71. apakšpunkta atbilstību Satversmes
72. un
73. pantam, kā arī Hartas
74. panta trešajai un sestajai daļai un
75. pantam. Ikšķiles novada dome
76. gada maijā sarīkojusi iedzīvotāju aptauju, un tās rezultātā noskaidrots - absolūti lielākā daļa Ikšķiles novada iedzīvotāju uzskata, ka Ikšķiles novads būtu saglabājams kā atsevišķa administratīvā teritorija. Pēc Ikšķiles domes ieskata, vispareizākais iedzīvotāju uzklausīšanas veids būtu bijusi likuma "Par pašvaldībām" 61.1 pantā paredzētā publiskā apspriešana. Tomēr pašvaldība objektīvi neesot varējusi uzsākt padziļinātu diskusiju ar iedzīvotājiem, jo no Ministrijas neesot saņēmusi pamatojumu tam, kāpēc Ikšķiles novads būtu pievienojams Ogres novada administratīvajai teritorijai. Ikšķiles novada dome esot daudzkārt vērsusies pie atbildīgajām valsts institūcijām, kā arī pieņēmusi vairākus lēmumus, kuros paudusi savu viedokli un citstarp lūgusi vērtēt iespēju reformas rezultātā saglabāt Ikšķiles novadu kā atsevišķu administratīvo teritoriju vai arī apvienot to ar Salaspils novadu. Ministrijas konsultācijas ar Ikšķiles novada domes pārstāvjiem notikušas vien
77. gada
78. jūlijā, tātad pēc reformas risinājuma izstrādes, pretēji Saeimas
79. gada
80. marta lēmumā "Par administratīvi teritoriālās reformas turpināšanu" (turpmāk - Saeimas
81. gada
82. marta lēmums) noteiktajai procedūrai un Eiropas Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa (turpmāk - Kongress) ieteikumiem. Jautājumu uzdošanai esot atvēlētas tikai divas minūtes, un tos uzdot bijis ļauts tikai pašvaldību deputātiem. Turklāt starp reformā iesaistītajām institūcijām neesot panākta vienošanās par reformas mērķiem. Arī pašvaldības pārstāvju uzklausīšana Komisijas sēdē pirms Likumprojekta izskatīšanas otrajā lasījumā bijusi formāla. Savukārt Komisijas sēdes pirms Likumprojekta izskatīšanas trešajā lasījumā esot notikušas neatbilstoši Saeimas kārtības ruļļa prasībām - attālināti, bez diskusijām un nedodot vārdu nevienai ieinteresētajai personai. Tādējādi konsultēšanās ar pašvaldību un iedzīvotājiem Satversmes un Hartas izpratnē neesot notikusi. Ikšķiles novada dome uzskata, ka, pieņemot Administratīvo teritoriju likumu attālināti, digitālajā platformā e-Saeima (turpmāk - platforma e-Saeima), Saeima rīkojusies pretēji arī Satversmes
83. pantam un Saeimas kārtības rullim. Platformu e‑Saeima nevarot uzskatīt par "citu vietu" Satversmes
84. panta izpratnē. Laikā, kad apdraudējums Covid-19 infekcijas dēļ bijis lielāks, Saeima esot sanākusi uz sēdēm Rīgā, Saeimas namā. Savukārt
85. gada
86. jūnijā, kad Administratīvo teritoriju likums tika pieņemts trešajā lasījumā, Ministru kabineta izsludinātā ārkārtējā situācija jau esot beigusies, bet deputāti tobrīd nav atradušies vienuviet. Šādos apstākļos Saeima neesot drīkstējusi izskatīt tādus likumprojektus un jautājumus, kuru izskatīšana objektīvi nebija steidzama. Turklāt, izskatot Likumprojektu trešajā lasījumā, esot bijušas tehniskas problēmas, kas liegušas pilnīgi dzirdēt kādu no deputātiem, kuri izteicās par iesniegtajiem priekšlikumiem. Pieņemot apstrīdētās normas, kas attiecas uz Ikšķiles novadu, esot pārkāpti arī Satversmes tiesas konkretizētie labas likumdošanas principa elementi, tostarp tiesību normas neesot pamatotas un ekspertu viedokļi neesot ņemti vērā. Tāpat Likumprojekta izskatīšanas procesā Saeima neesot ievērojusi pašas iedibinātās tradīcijas, piemēram, proporcionalitātes principu Komisijas sastāva noteikšanā. Saeimas procedūras pārkāpumi esot pieļauti apzināti un patvaļīgi. Analizējot tos kopsakarā, esot secināms, ka šie pārkāpumi ir būtiski un pastāv augsta iespējamība, ka tad, ja šādi pārkāpumi nebūtu pieļauti, apstrīdētās normas, kas attiecas uz Ikšķiles novadu, netiktu pieņemtas. Pieņemot Ikšķiles novada domes apstrīdētās normas, esot pārkāpts arī subsidiaritātes princips. Turklāt neesot ņemts vērā tas, ka pašvaldība ir pašpietiekama un ik gadu veic iemaksas pašvaldību finanšu izlīdzināšanas fondā. Tādējādi neesot konstatēts, ka pašvaldība nespētu pildīt savas funkcijas. Ikšķiles novada domes apstrīdētās normas neatbilstot arī samērīguma principam. Pašvaldības iedzīvotāju skaits pārsniedzot 10 000 un esot lielāks nekā vairākos citos reformas rezultātā izveidotos novados. Ikšķile esot klasificējama kā reāls un perspektīvs attīstības centrs, un tās pievienošana citiem novadiem varot kavēt tās attīstību. Apstrīdētās normas neradīšot nekādus ieguvumus sabiedrībai, bet vismaz pašvaldības iedzīvotājiem noteikti radīšot zaudējumus. Tiesas sēdē Ikšķiles novada domes pārstāvis Matīss Šķiņķis norādīja, ka pašvaldība ir izveidota tieši vietējo iedzīvotāju interešu nodrošināšanai. Pašvaldības iedzīvotāji, demokrātiskā procesā pašorganizējoties, varot visefektīvāk vadīt būtisku daļu no publiskajiem jautājumiem savā pašvaldībā. Saeimas pieeja subsidiaritātes principam esot formāla. Pēc Ikšķiles novada iekļaušanas jaunajā Ogres novadā Ikšķiles novada iedzīvotāji zaudēšot iespēju efektīvi iesaistīties sava novada jautājumu izlemšanā, citstarp arī tādēļ, ka viņu skaits salīdzinājumā ar kopējo jaunā Ogres novada iedzīvotāju skaitu esot relatīvi mazs.
87. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - atbildes rakstos norāda, ka Administratīvo teritoriju likuma pielikuma 28.2., 28.
88. un 35.
89. apakšpunkts (turpmāk arī - apstrīdētās normas) atbilst Satversmes
90. un
91. pantam, Hartas
92. panta trešajai un sestajai daļai, kā arī
93. pantam. 4.
94. Saeima atbildes rakstos izklāsta Likumprojekta izstrādes un izskatīšanas gaitu un norāda, ka Komisijas sēdes, kurās Likumprojekts tika izskatīts pirms otrā un trešā lasījuma, bija atklātas un tajās varēja piedalīties jebkurš interesents. Informācija par reformu, tās mērķi un pamatojums esot detalizēti atspoguļots vairākos Ministru kabineta politikas plānošanas dokumentos, Likumprojekta sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (turpmāk - anotācija), kā arī Ministrijas tīmekļvietnē pieejamos materiālos un citos dokumentos un pētījumos. Ministrija esot sagatavojusi arī katras jaunās pašvaldības profilu, kurā norādītas to veidojošās pilsētas un pagasti, sniegts jaunās administratīvās teritorijas raksturojums, aplūkoti ar budžetu, investīcijām, darbaspēka migrāciju, uzņēmējdarbību un izglītību saistīti jautājumi. Atsaucoties uz Satversmes tiesas, kā arī Igaunijas Augstākās tiesas Konstitucionālās uzraudzības departamenta judikatūru, Saeima norāda, ka pašvaldība nav uzskatāma par "valsti valstī" un, pieņemot ar reformu saistītas tiesību normas, tostarp tās, kuras noteic administratīvi teritoriālo iedalījumu, likumdevējam ir plaša rīcības brīvība. Savukārt Satversmes tiesa savās pilnvarās esot ierobežota un varot izvērtēt lietu tikai tiktāl, ciktāl uz to iespējams attiecināt juridiskus argumentus. Izskatāmās lietas ietvaros neesot iespējams izmantot samērīguma vērtēšanas metodoloģiju, bet varot pārbaudīt vienīgi to, vai likumdevējs apstrīdētās normas nav pieņēmis patvaļīgi. Turklāt ne Satversme, ne Harta neparedzot pašvaldības tiesības uz tai ar likumu noteiktās administratīvās teritorijas nemainību vai tiesības reformas ietvaros pieprasīt konkrētu administratīvo teritoriju. Tātad nedz Satversme, nedz arī Harta nenosakot, ka Skultes pagasts nevarētu ietilpt Saulkrastu novada sastāvā vai Ikšķiles pilsēta un Tīnūžu pagasts - Ogres novada sastāvā. Attiecībā uz Limbažu novadu Saeima paskaidro, ka vienīgā atšķirība no sākotnēji Ministrijas piedāvātā administratīvi teritoriālā iedalījuma modeļa esot tā, ka attiecīgajā administratīvajā teritorijā vairs nav Skultes pagasta. Saeima par nepamatotu uzskata arī Limbažu novada domes argumentu, ka tādējādi esot samazinātas Limbažu novada pašvaldības finanšu autonomijas tiesības un ierobežota pašvaldības spēja īstenot tās kompetenci. 4.
95. Apstrīdētās normas esot pieņemtas, ievērojot labas likumdošanas principu. Tas, kura komisija izskata likumprojektu, un atbildīgās komisijas maiņa esot Saeimas iekšējās darbības jautājums, un atbilde uz to esot rodama nevis juridiskos, bet gan politiskos apsvērumos. Administratīvi teritoriālās reformas komisija esot izveidota ar Saeimas
96. gada
97. novembra lēmumu "Par speciālās Administratīvi teritoriālās reformas komisijas izveidošanu". Saskaņā ar šo lēmumu Saeima Komisijā ievēlot pa vienam deputātam no katras frakcijas, tādējādi paredzot visām frakcijām vienlīdzīgas iespējas piedalīties Komisijas darbā. Turklāt ne Satversme, ne kāds cits normatīvais akts nenosakot tādu ierobežojumu, kas liegtu Komisijas vadību uzticēt ministrijas parlamentārajam sekretāram. Ikšķiles novada domes norādītajam ierobežojumam, ja tāds tiktu noteikts, nebūtu juridiska pamata un tas pārkāptu Saeimas deputātam Satversmes
98. pantā noteiktās tiesības piedalīties Saeimas darbā. Savukārt Satversmes
99. pants pieļaujot iespēju Saeimas sēdes noturēt arī attālināti, izmantojot elektronisku sēdes vadības programmatūru. Mūsdienu tehnoloģijas esot radījušas iespēju Saeimas sēdes noturēt arī tādā veidā, ka deputāti neatrodas vienā telpā, bet cits citu var dzirdēt un redzēt, turklāt arī deputātu balsojumi esot redzami. Turklāt "ārkārtīgi apstākļi" Satversmes
100. panta izpratnē varot pastāvēt arī tad, kad valstī nav izsludināts izņēmuma stāvoklis vai ārkārtējā situācija. Pēc Saeimas ieskata, laikā, kad Likumprojekts tika izskatīts un pieņemts trešajā lasījumā, esot pastāvējuši tās darba norisi apdraudoši apstākļi, proti, tobrīd epidemioloģiskā drošība bijusi apdraudēta sakarā ar Covid-19 infekcijas izplatību. Satversmes un Saeimas kārtības ruļļa normas esot piemērojamas atbilstoši to jēgai un ievērojot principu, ka valsts varas orgānu lemtspēja un ar to nesaraujami saistītā Latvijas valsts pastāvēšana ir prioritāra jebkuros apstākļos. Ārkārtīgu apstākļu dēļ sasauktas Saeimas sēdes norise un attiecīgo apstākļu dinamika varot prasīt arī atkāpes no normālas sēdes norisei radītajām tiesību normām. Platformas e‑Saeima pavērtās iespējas nodrošinot to, ka Saeimas sēdes notiek, pēc būtības ievērojot visas no Satversmes izrietošās prasības attiecībā uz Saeimas darbību un Saeimas kārtības rullī paredzētajām procedūrām. Ikviens, noskatoties Saeimas tīmekļvietnē pieejamos sēžu videoierakstus, varot pārliecināties par platformas e‑Saeima funkcionalitāti un to, ka šī platforma nodrošina visas svarīgākās Saeimas deputātu tiesības. 4.
101. Apstrīdēto normu atbilstība Hartas
102. panta sestajai daļai un
103. pantam esot vērtējama kopsakarā. Saeimas
104. gada
105. marta lēmumā neesot noteikta no Hartas noteikumiem atšķirīga kārtība vai jaunas prasības, kas būtu jāņem vērā, veicot konsultācijas ar pašvaldībām reformas ietvaros. Tā kā pašvaldības administratīvās teritorijas robežu grozīšana notikusi reformas ietvaros, šajā gadījumā neesot obligāti jārīko publiskā apspriešana saskaņā ar likuma "Par pašvaldībām" 61.1 panta otrās daļas
106. punktu. Tomēr pašvaldības domei neesot bijis liegts šādu apspriešanu rīkot. Pieteikumu iesniedzējas esot atsaukušās uz rekomendējoša rakstura dokumentiem, kuri neuzliek valstij obligātus juridiskus pienākumus. Konsultēšanās ar pašvaldībām jau reformas sagatavošanas un ar to saistīto dokumentu izstrādes procesā esot labā prakse, tomēr no minētajiem dokumentiem neizrietot tas, ka Hartai atbilstoša būtu tikai tāda konsultēšanās, kas veikta jau pirms Likumprojekta iesniegšanas Saeimai. Tieši Saeimas komisijās notiekot visaktīvākais likumprojektu izstrādes darbs. Turklāt atbildīgā komisija pēc pašvaldības viedokļa uzklausīšanas varot formulēt savus priekšlikumus, tostarp arī tādus, kuru rezultātā tiktu izveidots citāds administratīvi teritoriālais iedalījums. Tādējādi konsultēšanos ar pašvaldībām vajagot vērtēt, aptverot visu reformas īstenošanas procesu, un esot svarīgi tas, lai konsultācijas notiktu pirms, nevis pēc galīgā lēmuma pieņemšanas. Turklāt tas, ka pašvaldība nepiekrīt reformas mērķiem, automātiski nepadarot apstrīdēto normu par neatbilstošu Hartas
107. panta sestajai daļai un
108. pantam. Saeima paskaidro, ka pirms otrajam un arī trešajam lasījumam sagatavotā Likumprojekta izskatīšanas Komisijā ikvienam deputātam bijuši pieejami visi no Limbažu novada domes un Ikšķiles novada domes saņemtie materiāli, tostarp domju lēmumi par to viedokli attiecībā uz reformu. Turklāt abu pašvaldību pārstāvji esot uzklausīti vairākās Komisijas sēdēs. Tādējādi Saeimai neesot šaubu par to, ka konsultēšanās ar Limbažu novada domi un Ikšķiles novada domi notikusi atbilstoši Hartas prasībām un pašvaldībām bijis pietiekami daudz laika sagatavoties sava viedokļa sniegšanai Komisijas sēdēs. Atbildes rakstā par Ikšķiles novada domes pieteikumu Saeima norāda, ka apstrīdētā norma atbilst arī Hartas
109. panta trešajai daļai, jo no tās izrietošais subsidiaritātes princips ir piemērojams vienīgi gadījumos, kad pašvaldību funkcijas tiek nodotas citām institūcijām vai pašvaldībām tiek piešķirtas jaunas funkcijas. Reforma gan varot ietvert šādu funkciju pārdali, tomēr ar Ikšķiles novada domes pieteikumā apstrīdētajām normām pašvaldības funkcijas netiekot nedz ietekmētas, nedz pārdalītas. Tātad subsidiaritātes princips ar apstrīdētajām normām netiekot skarts un tā ievērošana izskatāmās lietas ietvaros neesot vērtējama. Ikšķiles novada domes atsaukšanās uz Satversmes tiesas judikatūru saistībā ar subsidiaritātes principa piemērošanu esot nepamatota. Tiesas sēdē Saeimas pārstāvis Lauris Liepa norādīja, ka administratīvi teritoriālā reforma ir jāvērtē caur visas sabiedrības kopējo interešu prizmu. Saeimas
110. gada
111. marta lēmumā esot ietverts politisks uzdevums Ministru kabinetam turpināt uzsāktās administratīvi teritoriālās reformas īstenošanu un līdz
112. gada
113. decembrim iesniegt Saeimai Likumprojektu. Ministru kabinets esot izpildījis tam noteikto uzdevumu,
114. gada
115. oktobrī iesniedzot Saeimai Likumprojektu. Saeimas pārstāvis atkārtoti norādīja, ka izskatāmās lietas ietvaros jāvērtē tikai apstrīdētās normas un subsidiaritātes princips ar tām netiekot skarts.
116. Pieaicinātās personas -
117. Saeimas Administratīvi teritoriālās reformas komisijas - pārstāvis Juris Pūce tiesas sēdē norādīja, ka Likumprojekts Saeimā nav izskatīts sasteigti un Saeimas deputātiem un pašvaldībām ir bijusi iespēja piedalīties šajā procesā. Parlamentā politiskais atbalsts administratīvi teritoriālajai reformai esot bijis augsts. To apliecinot gan Saeimas
118. gada
119. marta lēmums, kas pieņemts vienbalsīgi, gan arī to deputātu skaits, kuri atbalstīja Likumprojektu visos lasījumos. Pirms Likumprojekta izskatīšanas otrajā lasījumā Komisijas sēdes notikušas klātienē un deputātiem bijuši pieejami lēmumu projekti un vēstules, kas saņemtas no pašvaldībām. Jautājumi, kas attiecas uz Limbažu novada robežām, esot izskatīti trijās sēdēs pirms otrā lasījuma un vēl vienā sēdē pirms trešā lasījuma. Savukārt jautājumi par Ikšķiles novadu esot izskatīti divās Komisijas sēdēs. Minētie jautājumi esot plaši apspriesti, par tiem izteikušies daudzi deputāti, Saeimas Juridiskā biroja, Ministrijas un arī pašvaldību pārstāvji. To apliecinot Komisijas sēžu protokoli. Likumprojektā esot ieviestas atsevišķas izmaiņas salīdzinājumā ar Ministru kabineta iesniegto projektu, taču tās visas tikušas apspriestas, klātesot attiecīgo pašvaldību pārstāvjiem un dodot viņiem iespēju izteikties. Par attiecīgajiem priekšlikumiem Komisija lūgusi Ministrijas viedokli, un tie esot apspriesti arī Saeimas sēdēs. Tādējādi priekšlikumi esot izskatīti pienācīgā kārtā, ievērojot Saeimas kārtības rullī paredzēto procesu un Hartas prasības attiecībā uz konsultēšanos.
120. Pieaicinātā persona - Ministru kabinets - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes
121. un
122. pantam, kā arī Hartas
123. panta trešajai un sestajai daļai un
124. pantam. Konsultēšanās, īstenojot reformu, esot ļoti būtiska, tomēr Harta neliedzot izstrādāt sākotnējo reformas modeli un rīkot konsultācijas par to. Saeimas
125. gada
126. marta lēmumu nevarot uzskatīt par konsultāciju procesu reglamentējošu normatīva rakstura dokumentu. Tas esot politisks dokuments, kas neuzliek Ministru kabinetam konkrētus pienākumus attiecībā uz konsultēšanās laiku un procesu, bet vispārīgi atsaucas uz Hartas
127. pantu. Tāpat no Satversmes un Hartas neizrietot pienākums rīkot konsultācijas tieši ar pašvaldības iedzīvotājiem. Viņu iesaiste un uzklausīšana esot vēlama, lai pašvaldības dome varētu formulēt savu viedokli un pieņemt attiecīgu lēmumu. Tomēr valstij, veicot reformu, neesot pienākuma nodrošināt to, ka jebkuras atsevišķas pašvaldības nevēlēšanās tikt apvienotai ar citām pašvaldībām tiks ņemta vērā. Visaptverošs reformas pamatojums varot tikt balstīts uz dažādiem apsvērumiem, tostarp tādiem, kas attiecas uz plašākām visas sabiedrības interesēm. Sabiedrības interesēm atbilstot resursu un funkciju izpildes ziņā iespējami efektīvākas un racionālākas valsts pārvaldes sistēmas veidošana. Vērā esot jāņem arī tādi apstākļi kā pašvaldības demogrāfiskās situācijas attīstība, finansējums, funkciju izpildes izmaksas, iedzīvotāju migrācijas paradumi. Tomēr ne Satversme, ne Harta neparedzot, cik un kāda lieluma pašvaldībām valstī būtu jāpastāv. Reiz izveidota pašvaldība varot tikt apvienota lielākā pašvaldībā kopā ar citām pašvaldībām vai sadalīta mazākās pašvaldībās. Ministru kabinets norāda, ka reformas sagatavošanas un attiecīgā likumprojekta pieņemšanas process ietver daudz tiesībpolitisku izšķiršanos, kas savukārt ietver dažādu interešu sabalansēšanu, un lēmējinstitūcijām esot ievērojama rīcības brīvība. Citstarp vērā esot jāņem gan pašvaldību iedzīvotāju tiesības uz efektīvu pakalpojumu saņemšanu, gan ilgtspējīga pašvaldības attīstība un resursu izmantošanas efektivitāte. Šāda interešu līdzsvarošana nenozīmējot to, ka Ministru kabinetam vai Saeimai kā galīgā lēmuma pieņēmējiem būtu jāpamato tas, ka reformas rezultātā tūlītēji uzlabosies katras atsevišķas līdzšinējās pašvaldības situācija. Sabiedrības interesēs pieņemts lēmums varot nesakrist ar katras atsevišķās pašvaldības individuālajām interesēm. Resursu pārdale to lietderīgākai izmantošanai un sadarbība efektīvākai funkciju nodrošināšanai plašākā teritorijā gandrīz vienmēr nozīmējot to, ka atsevišķa dalībnieka situācija apvienotajā modelī var īslaicīgi pasliktināties. Nepieciešamība veikt reformu esot uzsvērta arī Latvijas Bankas
128. gadā veiktajā pētījumā "Kas nosaka pašvaldību budžeta izdevumu atšķirības?" (turpmāk - Latvijas Bankas
129. gada pētījums), norādot, ka pašvaldībām deleģēto pakalpojumu sniegšana būtu jākoncentrē lielākos novados, ņemot vērā iedzīvotāju skaita samazināšanos Latvijā. Savukārt mērķi, kuru dēļ reformas ietvaros mazākas pašvaldības tika apvienotas lielākās pašvaldībās, esot norādīti Ministru kabineta
130. gada
131. maija informatīvajā ziņojumā "Par sabiedriskai apspriešanai izvirzāmo administratīvi teritoriālā iedalījuma modeli" (turpmāk - Ministru kabineta
132. gada
133. maija informatīvais ziņojums). Pēc Ministru kabineta ieskata, apstrīdētās normas neskar subsidiaritātes principu, jo paredz funkciju pārnesi uz citu tāda paša līmeņa - novada - pašvaldību. Tiesas sēdē Ministru kabineta pārstāvis Artūrs Toms Plešs norādīja, ka racionālāk ir konsultēties par jau sagatavotu konkrētu administratīvi teritoriālā iedalījuma modeli. Reformas sagatavošanas procesā esot bijusi pieejama pietiekami plaša informācija, lai Ministru kabinets varētu pieņemt lēmumu. Šī informācija esot bijusi publiski pieejama, tāpat kā pašvaldību sniegtie viedokļi. Ministru kabinets, pieņemot ar reformu saistītos lēmumus, kas ietekmēs Latvijas tālāko attīstību un nākotni, esot vadījies pēc tā, kādā veidā iespējams panākt visiem Latvijas iedzīvotājiem vislabāko rezultātu, nodrošinot sabalansētu un ilgtermiņa turpmāko attīstību.
134. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes
135. un
136. pantam, Hartas
137. panta trešajai un sestajai daļai, kā arī
138. pantam. Saeimai kā likumdevējam, lemjot par reformu, esot plaša rīcības brīvība, bet jāievēro sabiedrības intereses, kā arī normatīvie akti. Pēc Tieslietu ministrijas ieskata, Saeima, lemjot par Skultes pagasta pievienošanu Saulkrastu novadam un par līdzšinējā Ikšķiles novada pievienošanu Ogres novadam, ir vērtējusi iedzīvotāju vajadzības, nākotnes attīstības iespējas un pievienošanas lietderību. Satversmes tiesa varot kontrolēt veikto pasākumu tiesiskumu tiktāl, ciktāl tie ir acīmredzami nepiemēroti reformas mērķu īstenošanai, taču tai neesot jāpārbauda tas, vai šie pasākumi ietver vislabāko un lietderīgāko risinājumu. Tieslietu ministrija norāda, ka reformas izstrādes laikā vairākkārt uzklausīts Pieteikumu iesniedzēju viedoklis un tāpēc uzskatāms, ka konsultēšanās notikusi atbilstoši Hartas prasībām. Tiesas sēdē Tieslietu ministrijas pārstāves Laila Medina un Iveta Brīnuma norādīja, ka apstrīdētās normas tiešā veidā neietekmē subsidiaritātes principu, jo ir vērstas uz pašvaldību teritorijas noteikšanu un robežu maiņu, nevis uz pašvaldību funkciju pārdali vai konkrētajiem uzdevumiem, kas uzticēti vietējai varai. Konsultēšanās mērķis esot veicināt dialogu, bet tā esot normāla prakse, ka šā procesa ietvaros kāds viedoklis netiek ņemts vērā. Saeimai esot jāpieņem lēmumi, balstoties uz savu pārliecību par to, kāds ir atbilstošākais tiesiskais regulējums attiecībā uz administratīvi teritoriālo iedalījumu. Turklāt viens no demokrātijas pamatprincipiem esot rūpēšanās par to, lai demokrātiskās institūcijas turpinātu darboties un to darbība netiktu pārtraukta arī ārkārtējos apstākļos. Tieslietu ministrija norāda, ka pārkāpumi Saeimas lēmumu pieņemšanā sakarā ar platformas e‑Saeima izmantošanu nav konstatēti.
139. Pieaicinātā persona - Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes
140. un
141. pantam, Hartas
142. panta trešajai un sestajai daļai, kā arī
143. pantam. 8.
144. Ministrija norāda, ka, gatavojoties konsultācijām ar pašvaldību domēm par administratīvi teritoriālā iedalījuma modeli, tika sagatavoti un pašvaldību domēm izsniegti profili - materiāli par katru jauno pašvaldību -, kuros raksturota pašreizējā situācija katrā līdzšinējā pašvaldībā, kā arī ietvertas prognozes attiecībā uz apvienoto pašvaldību. Novadu apvienošanas pamatojums esot nesaraujami saistīts ar reformas kopējiem mērķiem un pamatojumu, kas sniegts Ministru kabineta
145. gada
146. maija informatīvajā ziņojumā. Tāpat šie mērķi līdz ar attiecīgu pamatojumu minēti virknē agrāku dokumentu, tostarp Ministru kabineta
147. gada
148. marta informatīvajā ziņojumā "Administratīvi teritoriālās reformas izvērtējums", Ministru kabineta
149. gada
150. decembrī apstiprinātajās Valsts pārvaldes politikas attīstības pamatnostādnēs 2014.-
151. gadam, Ministru kabineta
152. gada
153. maija informatīvajā ziņojumā "Par valsts administratīvi teritoriālo iedalījumu un valsts pārvaldes institūciju sadarbības teritoriju izveidi", kura sagatavošanas laikā notikušās konsultācijas ar pašvaldībām ņemtas vērā, izstrādājot administratīvi teritoriālās reformas piedāvājumu
154. gadā. Uz nepieciešamību izdarīt grozījumus valsts administratīvi teritoriālā iedalījuma struktūrā esot norādīts arī Valsts kontroles revīzijas ziņojumos un Latvijas Bankas
155. gada pētījumā. Arī Eiropas Komisija un Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija esot vērsušas uzmanību uz problēmām, kas rodas pašvaldību mazā izmēra un iedzīvotāju skaita samazināšanās dēļ. Pašvaldībai vajagot būt tik lielai, lai būtu nodrošināti tās autonomo funkciju izpildei nepieciešamie pašvaldības budžeta ieņēmumi, ko ietekmē dažādi reģionālās ekonomikas faktori. Tikai 14 no līdzšinējām 119 pašvaldībām esot spējušas nodrošināt ar darba vietām vismaz pusi no to iedzīvotājiem. Atbilstoši aplēsēm iedzīvotāju skaits visstraujāk samazināšoties tieši tajās pašvaldībās, kuras piedāvā mazāk darba iespēju. Savukārt pēc reformas veikšanas 30 pašvaldībās no 42 pašvaldībām būšot pieejamas darba vietas vismaz 40 procentiem to iedzīvotāju. Attiecībā uz Skultes pagasta iekļaušanu Saulkrastu novadā Ministrija norāda, ka Limbažu novada dome ir piekritusi sākotnējam administratīvi teritoriālā iedalījuma modelim, saskaņā ar kuru Skultes pagasts ietilptu Limbažu novadā. Tomēr Saulkrastu kā administratīvā centra sasaite ar Skultes pagastu esot saderīga, raugoties no dažādiem aspektiem. Savukārt attiecībā uz Ikšķiles novada apvienošanu ar Ogres, Ķeguma un Lielvārdes novadiem Ministrija norāda, ka reformas sagatavošanas laikā konstatēti daudzi apstākļi, kas veicinājuši tieši šādas administratīvās teritorijas izveidi. 8.
156. Ministrija, atsaucoties uz Hartas paskaidrojošo ziņojumu, norāda, ka konsultācijām ar pašvaldībām jābūt balstītām uz abpusēju cieņu, atklātību un atvērtību dažādu viedokļu izteikšanai un uzklausīšanai. Tomēr Harta neliedzot izstrādāt sākotnējo reformas modeli un rīkot konsultēšanos par konkrētu piedāvājumu. Konsultāciju norises kārtība neesot noteikta atsevišķā dokumentā, bet tās rīkotas, ņemot vērā Hartas prasības, kā arī to pavadošajos dokumentos un Satversmes tiesas spriedumos ietverto interpretāciju. Konsultācijas neesot oficiāli protokolētas, tomēr Ministrijas darbinieki veikuši neformālus pierakstus, kas vēlāk izmantoti, vērtējot dažādus saņemtos viedokļus un lemjot par izmaiņu veikšanu sākotnēji piedāvātajā administratīvi teritoriālā iedalījuma modelī. Turklāt konsultāciju process esot skatāms plašāk par atsevišķu tikšanos, proti, tas varot notikt arī oficiālas sarakstes, tikšanos ar iedzīvotājiem un citās sadarbības formās. Pašvaldību domēm arī bijusi iespēja pieņemt lēmumus, tajos paužot savu attieksmi pret plānoto reformu, kā arī sūtīt vēstules atbildīgajām valsts institūcijām. Arī iedzīvotājiem bijusi iespēja iesniegt Ministrijai savus priekšlikumus un iebildumus attiecībā uz plānoto reformu, kā arī iegūt informāciju telefoniski. Ministrija par visām aktualitātēm saistībā ar reformu sabiedrību informējusi savā tīmekļvietnē. Ministrijai esot pienākums savlaicīgi informēt pašvaldības domi par apspriešanai nodoto reformas projektu, lai dome, ja tas nepieciešams, paspētu noskaidrot iedzīvotāju viedokli un pieņemt attiecīgu lēmumu. Pēc Ministrijas ieskata, pienākums noskaidrot attiecīgās pašvaldības viedokli varot tikt uzskatīts par pilnībā izpildītu gadījumos, kad pirms galīgā lēmuma pieņemšanas ir notikušas konsultācijas ar šīs pašvaldības domes deputātiem. Konsultācijas ar Ikšķiles un Limbažu novadu domēm esot notikušas attiecīgi
157. gada
158. un
159. jūlijā. Uzaicinājumi uz konsultācijām esot nosūtīti savlaicīgi. Saņemtos priekšlikumus un iebildumus Ministrija esot izvērtējusi. 8.
160. Tiesas sēdē Ministrijas pārstāvji Ilze Oša, Raivis Bremšmits un Diāna Orlovska norādīja, ka šī reforma ir 2008.-
161. gadā īstenotās administratīvi teritoriālās reformas turpinājums un esot saglabāti tolaik izvirzītie mērķi, proti, nodrošināt pašvaldību spēju efektīvi un optimāli pildīt visas savas autonomās funkcijas un atrast tādu piemērotu modeli, kas novērstu līdzšinējo pašvaldību sadrumstalotību un līdz ar to mazinātu resursu neracionālu izmantošanu. Efektivizējot pakalpojumu sniegšanu, esot iespējams arī samazināt kopējos pašvaldību izdevumus. Ministrijas pārstāvji norādīja, ka pēc konsultēšanās ar pašvaldībām atsevišķos gadījumos plānotais administratīvi teritoriālais sadalījums esot mainīts. Taču šādu gadījumu neesot daudz, jo, izvērtējot priekšlikumus, lielākoties secināts, ka tie neatbilst reformas mērķim.
162. Pieaicinātā persona - Valsts kontrole - norāda, ka tā pārbaudot valsts, pašvaldību un citu likumā minēto subjektu rīcību ar finanšu līdzekļiem un mantu, bet konkrētu darbību tiesiskuma un normatīvā regulējuma izvērtējumu veicot tikai revīziju ietvaros. Vairāku revīziju ietvaros Valsts kontrole esot vērtējusi jautājumu par pašvaldību funkciju nodrošināšanai nepieciešamo finanšu līdzekļu apmēru. Revīziju gaitā konstatētais ļaujot secināt, ka vadības grāmatvedības organizēšana pašvaldībās nav ierasta prakse un tāpēc iespējas objektīvi vērtēt valsts administratīvi teritoriālā iedalījuma izmaiņu ietekmi uz pašvaldību finansiālo spēju nodrošināt pašvaldības funkciju īstenošanu ir ierobežotas. Pašvaldību sniegto pakalpojumu izmaksu noteikšana lielākoties neesot balstīta uz pakalpojuma sniegšanas procesa un tajā izmantoto resursu analīzi. Pašvaldību sniegto pakalpojumu izmaksas tiekot vispārīgi attiecinātas uz funkcionālo kategoriju, kurā ietverts plašs un nekonkrēts uzdevumu loks, tādējādi faktiski liedzot gūt skaidru priekšstatu par pašvaldības funkciju nodrošināšanai nepieciešamo finanšu līdzekļu apmēru. Turklāt virkne pašvaldību autonomo funkciju un to izpildes kārtība neesot detalizēti regulēta normatīvajos aktos un pašvaldībām esot pietiekami liela rīcības brīvība, lemjot par piemērotāko veidu savu autonomo funkciju izpildes nodrošināšanai. Tiesas sēdē Valsts kontroles pārstāvis Edgars Korčagins norādīja, ka nav iespējams objektīvi spriest par reformas ietekmi uz pašvaldību izdevumiem, jo neesot zināms, cik izmaksā katras konkrētās pašvaldību funkcijas īstenošana. Valsts kontrole tās veiktajās revīzijās neesot guvusi pārliecību par to, ka mazākās pašvaldībās pakalpojumu izmaksas vienmēr ir dārgākas. Tomēr tas, ka grāmatvedībā nav skaidri nodalīti dažādi pašvaldību sniegto pakalpojumu veidi un īstenoto funkciju izmaksas, neliecinot par labu pārvaldību. Valsts kontrole esot vērtējusi ar reformu saistītus jautājumus revīzijas ziņojumā "Par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas
163. gada pārskatu" un konstatējusi atsevišķas nepilnības līdzekļu izlietojumā reformas sagatavošanas procesā. Valsts kontrole neesot vērtējusi valdības sagatavoto ziņojumu vai kādu citu politikas plānošanas dokumentu, kurā reformas kontekstā būtu apskatītas pašvaldību funkcijas un to sniegtie pakalpojumi.
164. Pieaicinātā persona - Latvijas Banka - paskaidro, ka pašvaldību budžetu izdevumi Latvijā veido nozīmīgu daļu no valsts konsolidētā kopbudžeta izdevumiem, tādējādi ietekmējot makroekonomisko situāciju ne tikai administratīvo teritoriju ietvaros, bet arī valstī kopumā. Līdzšinējais administratīvi teritoriālais iedalījums Latvijā iedzīvotāju skaita un ekonomiskās aktivitātes ziņā esot ļoti neviendabīgs. Esot paredzams tas, ka tuvākajos gadu desmitos iedzīvotāju skaits turpinās sarukt. Nelabvēlīgās demogrāfiskās pārmaiņas varot ne tikai radīt sarežģījumus pašvaldību budžetu veidošanā, bet arī apgrūtināt atbilstošu darbinieku piesaisti pašvaldības funkciju nodrošināšanai. Ilgtermiņā šāda situācija varot negatīvi ietekmēt pašvaldību sniegto pakalpojumu kvalitāti un pieejamību, kā arī pašvaldību iespējas veicināt savas teritorijas attīstību. Latvijas Bankas
165. gada pētījumā citstarp esot secināts, ka Latvijā pastāv negatīva sakarība starp novada pašvaldības budžeta uzturēšanas izdevumiem uz vienu iedzīvotāju un attiecīgā novada iedzīvotāju skaitu, proti, jo mazāka pašvaldība, jo dārgāka tās funkciju īstenošana. Ilgtermiņā tas varot ierobežot pašvaldību iespējas veikt investīcijas savas teritorijas attīstībā. Tāpat pētījumā esot secināts, ka administratīvi teritoriālā iedalījuma pārmaiņas, proti, lielāku novadu izveidošana, ir viens no risinājumiem, kā mazināt demogrāfisko tendenču negatīvo ietekmi uz pašvaldību finansēm. Veidojot jaunu administratīvi teritoriālo iedalījumu, esot jāņem vērā arī citi faktori, piemēram, infrastruktūras esība un citas īpatnības, kas var ietekmēt pakalpojumu pieejamību jaunveidojamos novados, kā arī jārisina jautājumi, kas saistīti ar labas pārvaldības principa nodrošināšanu. Latvijas Banka vērš Satversmes tiesas uzmanību uz to, ka Pieteikumu iesniedzēju argumenti attiecas galvenokārt uz likumdošanas procesu, kādā pieņemtas apstrīdētās normas, nevis uz novadu reformēšanas ekonomisko pamatojumu. Ministru kabinetam un arī Saeimai esot pienākums pastāvīgi pārbaudīt un, ja nepieciešams, pilnveidot valsts pārvaldes institucionālo sistēmu. Tiesas sēdē Latvijas Bankas pārstāvji Edvards Kušners un Kārlis Vilerts norādīja, ka
166. gadā diskusijas par reformu galvenokārt fokusējās uz iedzīvotāju skaita ziņā lielāku pašvaldību izveidi. Tādējādi Latvijas Banka savā pētījumā esot centusies rast atbildi uz jautājumu, vai pieņēmums par to, ka lielāku pašvaldību izveidošana varētu nodrošināt kādu ekonomisku ieguvumu, ir pamatots. Ekonomikas teorija viennozīmīgas atbildes nesniedzot. No vienas puses, pārvaldes organizēšanai mazās teritoriālā iedalījuma vienībās esot virkne priekšrocību, piemēram, vietvara varot labāk izprast iedzīvotāju vajadzības un attiecīgi pielāgot sniedzamos pakalpojumus. No otras puses, pārāk mazās pašvaldībās pakalpojumu sniegšanai varot nebūt ekonomiska pamatojuma, jo pastāvīgās pakalpojumu sniegšanas izmaksas varot būt visai augstas. Vērtējot valsts administratīvi teritoriālo iedalījumu no ekonomiskā skatpunkta, būtu svarīgi atrast līdzsvaru starp vietējo demokrātiju un ekonomisko lietderību.
167. Pieaicinātā persona - biedrība "Latvijas Pašvaldību savienība" - piekrīt Pieteikumu iesniedzēju argumentiem. Īstenojot reformu, neesot ņemti vērā nedz Latvijas, nedz ārvalstu ekspertu ieteikumi. Pašvaldību savienības domes
168. gada
169. septembra ārkārtas sēdē esot nolemts sniegt Kongresam informāciju par pašvaldību tiesību pārkāpumiem reformas gaitā. Reaģējot uz saņemto informāciju, Kongresa Uzraudzības komitejas eksperti
170. gada
171. decembrī ieradušies Latvijā faktu pārbaudes vizītē un
172. gada
173. februārī publiskojuši ziņojumu, kurā aicinājuši reformu atlikt, lai veiktu efektīvas konsultācijas ar iedzīvotājiem un pašvaldībām. Kongress minēto ziņojumu apstiprinājis
174. gada
175. decembrī. Tāpat reformas īstenošanas gaitā neesot ņemts vērā Latvijas Zinātņu akadēmijas Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļas ekspertu konsilija
176. gada
177. novembra ziņojums, kurā ieteikts reformas ieviešanu atlikt līdz brīdim, kad būs sagatavota vispusīga analīze un sabiedrībai izskaidroti pētījumos balstīti priekšlikumi par reformas ietekmi uz sabiedrības attīstību, iedzīvotāju dzīves kvalitāti un uzņēmējdarbības vides izmaiņām, administratīvi teritoriālās reformas saistību ar citām reformām un citiem aspektiem. Reforma esot viens no valsts ekonomiskās izaugsmes ilgtermiņa instrumentiem. To izmantojot, esot pārdomāti un stratēģiski jāņem vērā gan līdzšinējās reformas izvērtējums, gan komplekss un detalizēts aprēķins un gaidāmo ieguvumu prognozes. Reforma esot saistīta ne tikai ar teritoriālā iedalījuma vienību robežu maiņu vai administratīvā aparāta sloga samazināšanos. Izstrādātā reformas modeļa ieviešana notiekot vienas ministrijas paspārnē un atrauti no citām nozarēm. Trūkstot padziļināta un vienota skatījuma uz būtiskiem ikdienas aspektiem, kas kļūšot aktuāli pēc reformas īstenošanas. Ministrija neesot detalizēti izanalizējusi līdzšinējās reformas ieguvumus un trūkumus dažādās administratīvo teritoriju grupās. Šādam izvērtējumam esot jābūt publiski pieejamam un apspriestam, pirms tiek formulēti jaunās reformas mērķi. Pašvaldību savienība izsaka viedokli, ka speciālā komisija Likumprojekta izskatīšanai Saeimā tika izveidota tieši tāpēc, lai tas tiktu izskatīts bez būtiskām un saturīgām diskusijām. Par demokrātisku rīcību nevarot uzskatīt to, ka Komisijas vadība tika uzticēta Ministrijas parlamentārajam sekretāram. Komisijā arī neesot bijusi pārstāvēta gandrīz desmitā daļa no Saeimas deputātiem - pie frakcijām nepiederošie deputāti. Pašvaldības ar neskaitāmām vēstulēm esot vērsušās pie dažādām institūcijām un amatpersonām, taču bieži vien neesot saņēmušas atbildi. Ministrija konsultācijas ar pašvaldībām pirms Likumprojekta iesniegšanas Saeimai veikusi formāli un neesot spējusi atbildēt uz būtiskiem jautājumiem. Tiesas sēdē Pašvaldību savienības pārstāvji Māris Pūķis un Kristīne Kinča norādīja, ka subsidiaritātes princips attiecas gan uz koncentrāciju un dekoncentrāciju, gan arī centralizāciju un decentralizāciju. Centralizācijas aspekts esot attiecības starp varas līmeņiem, savukārt koncentrācijas aspekts - viena mēroga līmeņu maiņa. Savukārt pienācīga konsultēšanās ar pašvaldībām esot ne tikai pašvaldību viedokļa uzklausīšana, bet arī tā sadzirdēšana. Tas esot divpusējs sarunu process, kurā tiek argumentēti pušu viedokļi un panākta vienošanās. Reformas sagatavošanas posmā neesot notikusi tāda nopietna konsultēšanās, kuras ietvaros tiktu kliedētas pašvaldību un iedzīvotāju bažas un neskaidrības.
178. Pieaicinātā persona - Latvijas Zinātņu akadēmijas īstenā locekle Dr. oec. Raita Karnīte - tiesas sēdē norādīja, ka administratīvi teritoriālā reforma būtu jāskata kopumā, no valsts un sabiedrības attīstības aspekta. Būtu jāvērtē pašvaldības pakalpojumu kvalitātes uzlabojumi, pašvaldību iekšējais teritoriālais līdzsvars, reformas nodrošinātie finansiālie ieguvumi un izmaksas pirmajā gadā un turpmākajos četros gados pēc reformas. Pēc Raitas Karnītes ieskata, reformas virzītāji nav pievērsuši uzmanību līdzekļu un infrastruktūras centralizācijas un koncentrācijas sociālekonomiskajām sekām, tādām kā nacionālās un kopienas identitātes stiprināšana, nomaļu iztukšošanās risks un teritorijas līdzsvarots apdzīvojums, izglītības un veselības aprūpes pieejamība, demokrātijas procesa nodrošināšana. Valsts institūcijām esot tiesības izlemt valstiski svarīgus jautājumus, un individuālas vēlmes vai pieredzi tās varot arī neņemt vērā. Taču šīs tiesības esot jāīsteno atbildīgi un iedzīvotāju interesēs, jo valsti veido tās iedzīvotāji. Reformas ietvaros neesot domāts par iedzīvotāju dzīves kvalitātes uzlabošanu.
179. Pieaicinātā persona - Ekonomikas un kultūras augstskolas profesors Dr. oec. Staņislavs Keišs - uzskata, ka, izstrādājot un pieņemot apstrīdētās normas, pieļauta virkne nepilnību un procesuālu pārkāpumu. Reformas izstrādes laikā neesot respektēti Latvijas un ārvalstu ekspertu viedokļi. Neesot skaidra arī Ministrijas nostāja attiecībā uz izraudzītajiem novadu izveides kritērijiem un to, kā tiks mazināta šobrīd it kā pastāvošā pašvaldību nevienlīdzība. Vēsturiski reformas nepieciešamība esot izrietējusi no nepieciešamības izveidot Eiropas Savienības mērogiem atbilstošu konkurētspējīgu valsts administratīvi teritoriālo uzbūvi. Pēc Staņislava Keiša ieskata, valsts pārvaldes un administratīvi teritoriālā reforma būtu veicama vienlaikus ar reģionālo reformu. Savukārt Latvijā esot izlemts vispirms veikt pašvaldību reformu un tikai tad veidot reģionus un reformēt valsts pārvaldi.
180. Pieaicinātā persona - Dr. oec. Andris Miglavs - tiesas sēdē norādīja, ka par administratīvi teritoriālo iedalījumu nevar runāt atrauti no teritorijas pārvaldības kopumā un valsts kopējiem sociālekonomiskās attīstības procesiem. Teritorijas attīstības pārvaldības organizācija esot viens no izšķirošajiem visas sabiedrības attīstības vadības faktoriem, kā arī attīstības politikas instruments. Reformas mērķi neesot publiski apspriesti, savukārt definētais reformas mērķis ar izraudzīto instrumentu - administratīvo teritoriju robežu grozīšana - neesot sasniedzams. Proti, ar robežu grozīšanu vien nevarot nodrošināt ekonomiski attīstīties spējīgu administratīvo teritoriju izveidi visā Latvijas teritorijā. Deputātu skaita samazinājums vairāk nekā divarpus reizes norādot uz to, ka ievērojami samazināsies Latvijas iedzīvotāju iesaiste pašvaldību un teritorijas pārvaldības procesos. Pašvaldību profilos neesot vērtētas nepieciešamās pārmaiņas, kopējās intereses un vērtības, kā arī uz tām balstītais vietējo kopienu identificētais attīstības virziens. Turklāt no izstrādātajiem pašvaldību profiliem nevarot izdarīt ekonomiska rakstura secinājumus.
181. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Sociālo zinātņu fakultātes profesore Dr. sc. pol. Iveta Reinholde - norāda, ka apstrīdēto normu izstrādes un izskatīšanas laikā konsultācijas ar pašvaldībām un vietējām kopienām notikušas ierobežotā apjomā, sašaurinot pašvaldību iespējas piedāvāt alternatīvus robežu noteikšanas un reformu scenārijus. Saskaņā ar Hartas
182. panta trešo daļu varot tikt veidotas lielākas pašvaldības, bet tikai pamatojoties uz pierādāmiem šādu pašvaldību sniegto pakalpojumu ekonomijas, efektivitātes un lietderības apsvērumiem. Iesaistot iedzīvotājus lēmumu pieņemšanā, tiekot veicināta šo lēmumu atklātība un pakalpojumu sniegšanas lietderība, jo tieši pašvaldības vislabāk pārzinot vietējo iedzīvotāju vajadzības un spējot savlaicīgi uz tām reaģēt. Hartā neesot ietverts detalizēts konsultāciju procesa regulējums. Tomēr konsultāciju procesu varot uzskatīt par jēgpilnu tad, ja, pirmkārt, pašvaldībām un tās pārstāvošajai biedrībai ir pieejama visa informācija par valdības ieceri vai plānotajām rīcībpolitikas izmaiņām jau lēmuma izstrādes sākotnējā stadijā; otrkārt, pašvaldībām ir iespēja un tās ir savlaicīgi informētas par iespēju paust savu viedokli, pirms ir pieņemts juridiski saistošs lēmums; treškārt, pašvaldībām ir pietiekami daudz laika un iespēju sagatavot savu viedokli par attiecīgo jautājumu un ieteikumus, ko tās turpmāk var izmantot konsultāciju procesā. Administratīvi teritoriālajai reformai vajagot būt balstītai uz rūpīgu analīzi, institucionālo dialogu un konsultāciju procesu, kā arī detalizētu plānu, turklāt nepieciešams arī pastāvīgs procesa un sasniegto rezultātu novērtējums. Nevienā dokumentā, nedz arī akadēmiskajā literatūrā neesot definēti precīzi nosacījumi attiecībā uz pašvaldību teritoriālo lielumu. Tas esot nacionālās valdības izšķiršanās jautājums. Tomēr, mainot administratīvo teritoriju robežas, esot jāņem vērā vietējās tradīcijas un vēsture, kā arī iespēju robežās jānodrošina iedzīvotāju identificēšanās ar iepriekšējo administratīvo struktūru. Savukārt attiecībā uz vēlmi līdzdarboties reformas īstenošanā esot jāatbalsta augšupvērstās iniciatīvas, jo tās nodrošinot reformu sekmīgumu un ilgtspēju. Tiesas sēdē Iveta Reinholde norādīja, ka saskaņā ar labas pārvaldības principu konsultāciju procesu ieteicams fiksēt, lai arī kādā formā tas notiktu. Tā esot uz pierādījumiem balstītas rīcībpolitikas pieeja. Savukārt detalizēts reformas plāns citstarp ļaujot aprēķināt, kādi finanšu līdzekļi būs nepieciešami reformas ieviešanai. Iveta Reinholde tiesas sēdē atzina, ka Latvijas gadījumā būtu bijusi vēlama lielāka plānošanas detalizācijas pakāpe.
183. Pieaicinātā persona - Rīgas Tehniskās universitātes profesors Dr. oec. Jānis Vanags - tiesas sēdē norādīja, ka iedzīvotāju skaita samazinājumam pašvaldībās ir būtisks negatīvs efekts, piemēram, attiecībā uz investīciju piesaisti. Tomēr veiktie pētījumi nesniedzot atbildi uz to, vai reforma iedzīvotāju skaita samazināšanos apturēs vai vismaz ierobežos. Atsevišķi reformas mērķi esot tikai ideālistiskas deklarācijas, piemēram, par vienlīdzīgu un ilgtspējīgu pašvaldību sistēmas izveidi. Pašvaldību savstarpējās atšķirības neesot novēršamas, jo katrai pašvaldībai esot savas dabiskās un iegūtās konkurētspējas priekšrocības. Turklāt būtiska nozīme esot arī subjektīviem faktoriem, piemēram, tam, kas vada attiecīgās pašvaldības darbu. Arī mērķis nodrošināt investīcijām un produktīvu darba vietu radīšanai pievilcīgu vidi esot uzskatāms par nesasniedzamu, jo līdz ar iedzīvotāju skaita samazināšanos mazinoties arī investīciju vides konkurētspēja. Šī problēma ar reformu neesot atrisināma. Tāpēc apgalvojums, ka reforma var sekmēt investīciju piesaisti, esot nekorekts. Valsts pārvaldība esot pakļauta iedzīvotāju gribai, iedzīvotāju interesēm un iedzīvotāju vajadzībām, un katrai reformai vajagot būt vērstai uz nākotni. Reformas ietvaros esot precīzi jāatklāj tas, kādi būs sociālie ieguvumi, ekonomiskie ieguvumi, pārvaldības ieguvumi un kā tiks atvieglota iedzīvotāju vajadzību apmierināšana. Pašvaldības un iedzīvotāji neesot saņēmuši pilnīgu informāciju par to, kā notiks reforma un kā pēc tās tiks īstenota valsts pārvaldība. Jānis Vanags izsaka viedokli, ka Latvijā kā mazā valstī arī pašvaldībām vajadzētu būt mazākām, lai iedzīvotāji saglabātu un attīstītu patriotisku attieksmi pret savu novadu.
184. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes docents Dr. iur. Jānis Pleps - norāda, ka Satversmes iztulkošana Latvijas tiesiskajā sistēmā veicama dinamiski, citstarp ņemot vērā pārmaiņas sabiedrības dzīvē un pieejamo tehnoloģiju un zinātnes sasniegumu pavērtās iespējas, tāpēc Saeimas un tās komisiju attālināts darbs esot konstitucionāli pieļaujams. Saeima Administratīvo teritoriju likuma izskatīšanu un pieņemšanu esot pabeigusi valstī Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanas nolūkā izsludinātās ārkārtējās situācijas laikā. Noturot sēdes attālināti, Saeima arī ārkārtējās situācijas laikā esot varējusi izskatīt un pieņemt Administratīvo teritoriju likumu. Atbilstoši Satversmes
185. pantam konkrētu likumprojektu virzība likumdošanas procesā esot Saeimas rīcības brīvības jautājums, kuru tā risina parlamenta autonomijas principa ietvaros. Satversmes mērķim un jēgai pretēja būtu tāda interpretācija, kas apgrūtinātu vai paralizētu Saeimas darbu, tādējādi ārkārtējās situācijas laikā vājinot parlamenta rīcībspēju un vispār vājinot valsti. Saeimas pieeja sava darba organizācijai, proti, Saeimas un tās komisiju darba nepārtrauktības nodrošināšana, atbilstot valsts konstitucionālo orgānu vadītāju definētajiem šo orgānu darbības pamatprincipiem. Tomēr šajā gadījumā Satversmes
186. pants būtu iztulkojams piesardzīgi un ierobežoti, proti, attālināts Saeimas darbs esot pieļaujams tikai kā izņēmums, nevis kā normāla prakse. Tiesas sēdē Jānis Pleps uzsvēra, ka reformas jautājumos likumdevējam ir plaša rīcības brīvība demokrātiskas tiesiskas valsts vispārējo tiesību principu, tostarp patvaļas aizlieguma principa, un Satversmes normu ietvaros. Reformas mērķis neesot un nevarot būt tāda modeļa ieviešana, kāds būtu ērtāks centrālajai varai vai ērtāks vietējās varas iestādēm, esošajām vai topošajām pašvaldībām. Atskaites punkts varot būt tikai iedzīvotāju intereses, un Satversmes ievadā attiecīgie mērķi esot ļoti precīzi uzrādīti. Ikvienai politiskajai struktūrai, kurā ir iespējama demokrātiska pilsoņu līdzdalība, esot jānodrošina tas, lai šī demokrātiskā līdzdalība būtu kvalitatīva. Demokrātija nedrīkstot tikt ierobežota tikai ekonomiska izdevīguma labad.
187. Pieaicinātā persona - Mg. iur. Edgars Pastars - uzskata, ka Administratīvo teritoriju likumā bija jānosaka administratīvo teritoriju veidošanas kritēriji un šobrīd nav iespējams objektīvi novērtēt, vai Administratīvo teritoriju likuma pielikums ir veidots atbilstoši un pašvaldību intereses ir samērotas adekvāti. Tādējādi esot konstatējami labas likumdošanas principa un patvaļas aizlieguma principa pārkāpumi. Pašvaldību "vēlme neko nemainīt" netiekot aizsargāta ar Satversmes
188. un
189. pantu. Pašvaldību tiesības varot tikt ierobežotas, un likumdevējam atbilstoši samērīguma principam esot jāapsver visas intereses un jāpanāk atbilstošs līdzsvars. Tomēr likumdevēja rīcības brīvība neesot absolūta un administratīvo teritoriju robežu noteikšana pretēji pašvaldību viedoklim esot vērtējama kā Satversmes
190. un
191. panta ierobežojums. Atbildīgās valsts institūcijas esot sniegušas reformas nepieciešamības pamatojumu. Likumprojekta anotācija sniedzot skaidru priekšstatu par to, kādus pamatotus mērķus likumdevējs vēlējies sasniegt. Pat ja kāda pašvaldība var pierādīt, ka jaunais administratīvi teritoriālais iedalījums rada zināmas neērtības vai ka cits risinājums būtu efektīvāks, tas automātiski nemainītu likumdevēja lēmuma satversmību. Valsts varot pieņemt lēmumu, ja pirms tam pienācīgā kārtā, pēc vienādiem un saprotamiem kritērijiem ir samērotas dažādu pašvaldību intereses un valsts kopējās vajadzības, tādējādi atsverot iespējamo ierobežojumu. Pēc Edgara Pastara ieskata, likumā noteikti administratīvo teritoriju veidošanas kritēriji ļautu likumdevējam sabalansēt dažādu pašvaldību intereses un nodrošinātu vienādu attieksmi un tiesisko skaidrību. Likuma saturs neesot statisks, administratīvās teritorijas varot tikt mainītas arī pēc reformas, kā to pierādot arī iepriekšējā reforma. Lai gan teorētiski Saeima var pieņemt saprātīgu lēmumu arī bez kritēriju ietveršanas likumā, tomēr to esība garantējot vienādu pieeju un skaidru pamatojumu tam, kuru pašvaldību intereses tiek ierobežotas un kāpēc tas tiek darīts. Tiesas sēdē Edgars Pastars norādīja, ka proporcionalitāte ir svarīgs princips, atbilstoši kuram tiek veidotas Saeimas komisijas. Tāda prakse, ka atbildīgo komisiju vada ministrijas parlamentārais sekretārs, neliecinot par labu likumdošanas procesu, kaut arī formāli šādu amatu savienošana nav aizliegta. Lēmumu par Saeimas sēžu norisi platformā e-Saeima esot pieņēmis Saeimas Prezidijs. Taču Saeimas kārtības rullī šis jautājums neesot noregulēts un Saeimas Prezidijam minēto lēmumu vajadzējis pieņemt kopā ar Frakciju padomi vai vismaz konsultējoties ar to. Tomēr esot jāatzīst, ka, noturot Saeimas sēdes platformā e‑Saeima, nav mainīta kārtība, kādā Saeima izskata lietas. Secinājumu daļa
192. Izskatāmajā lietā vērtējama tādu tiesību normu atbilstība augstāka juridiska spēka tiesību normām, kuras pieņemtas administratīvi teritoriālās reformas īstenošanai. Administratīvi teritoriālais iedalījums ir būtisks ikvienas valsts sekmīgas funkcionēšanas aspekts, kas noteiktā laika periodā veidojas dažādu atšķirīgu apstākļu ietekmē. Latvijas teritorija veidojusies un mainījusies vēsturiski ilgā laikā, un tās administratīvi teritoriālais iedalījums ticis grozīts vairāku administratīvi teritoriālo reformu ietvaros. Latvijai kā unitārai valstij ir raksturīgi tas, ka administratīvi teritoriālās vienības, to statusu, kompetenci un struktūru nosaka centrālā vara. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka likumdevēja kā demokrātiski leģitimētas institūcijas pienākums ir pašam izlemt visus būtiskākos valsts un sabiedrības dzīves jautājumus. Latvijas Republikas administratīvi teritoriālā iedalījuma noteikšana ir fundamentāls jautājums, kas būtiski ietekmē Latvijas valsts pārvaldes kvalitāti un iedzīvotāju vajadzību apmierināšanu, kā arī ievieš nozīmīgus pārkārtojumus valsts pārvaldes organizācijā un sabiedrības dzīvē (sk. Satversmes tiesas
193. gada
194. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008‑08‑0306 16., 16.1., 16.
195. un 16.
196. punktu). Saeimai un Ministru kabinetam, īstenojot administratīvi teritoriālo reformu, jāievēro sabiedrības kopējais labums. Reforma ietekmē visas valsts teritoriju kopumā, tādēļ par to atbildīgā lēmējinstitūcija nosaka galvenās intereses, kas liekamas reformas pamatā, kā arī kritērijus, pēc kuriem tā īstenojama. Par jautājumiem, kuru izlemšanai nav noteiktas pietiekami stingras juridiskas kategorijas un standarti, bet kuros izdarāmie secinājumi pārsvarā ir atkarīgi no politiskās lietderības, jālemj demokrātiski leģitimētiem, politiskiem valsts orgāniem, visupirms - likumdevējam (sal. sk. Satversmes tiesas
197. gada
198. janvāra lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2008‑08‑0306
199. un
200. punktu). Sabiedrības kopējais labums ir ģenerālklauzula, kuras satura konkretizēšanā lēmuma pieņēmējam ir plaša novērtējuma brīvība. Sabiedrības kopējais labums citstarp var tikt konkretizēts kā pašvaldību pārvaldes efektivitātes palielināšana, pašvaldību sniegto pakalpojumu kvalitātes uzlabošana, vienotas vides un dzīves kvalitātes nodrošināšana un atšķirību izlīdzināšana, iedzīvotāju piederības sajūtas, kultūras identitātes stiprināšana, teritoriālās attīstības plānojuma mērķu īstenošana. Tomēr likumdevējs nevar savu novērtējuma un rīcības brīvību izmantot patvaļīgi, proti, pretēji vispārējiem tiesību principiem un citām Satversmes normām (sal. sk. Satversmes tiesas
201. gada
202. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2018-16-03 15.
203. punktu). Arī jomās, kurās likumdevējam ir plaša novērtējuma brīvība, tā pieņemtajam tiesiskajam regulējumam jābūt pamatotam ar racionāliem apsvērumiem un vērstam uz valsts ilgtspējīgu attīstību. Likumdevējam, lemjot par valsts administratīvi teritoriālo iedalījumu un pieņemot politiski lietderīgāko lēmumu, jāņem vērā dažāda rakstura apsvērumi un kompleksi jāsaskaņo atšķirīgas intereses. Citstarp likumdevējam, pieņemot šādus lēmumus, jāņem vērā gan nepieciešamība nodrošināt vietējo demokrātiju, ievērojot iedzīvotāju demokrātiskās līdzdalības tiesības, gan arī apsvērumi, kas saistīti ar visas valsts sociālekonomisko attīstību un demogrāfisko situāciju. Satversmes tiesas kontroli pār likumdevēja novērtējuma brīvību attiecībā uz lēmumiem, kas saistīti ar administratīvi teritoriālā iedalījuma noteikšanu, ierobežo varas dalīšanas princips. Tiesa nepārbauda, vai attiecīgais novērtējums ietver sevī vislabāko un politiski vai ekonomiski lietderīgāko risinājumu (sk. Satversmes tiesas
204. gada
205. oktobra sprieduma lietā Nr. 2009-04-06 7.
206. punktu). Tomēr, izvērtējot arī tādus lēmumus, kuru pieņemšanā likumdevējam ir plaša novērtējuma brīvība, Satversmes tiesai ir pilnīga kompetence pārbaudīt to, vai attiecīgais tiesiskais regulējums atbilst vispārējiem tiesību principiem un citām tiesību normām. Tādējādi Satversmes tiesa, vērtējot ar administratīvi teritoriālo reformu saistītu tiesību normu atbilstību augstāka juridiska spēka normām, pārbauda šīs reformas juridiskos aspektus.
207. Pieteikumu iesniedzējas uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Hartas
208. panta trešajā daļā ietvertajam subsidiaritātes principam. Tiesas sēdē Ikšķiles novada domes pārstāvis izteica viedokli, ka reformas rezultātā lēmumu pieņemšana pašvaldībā attālināšoties no tās iedzīvotājiem, turklāt Ikšķiles novada iedzīvotājiem būšot mazākas iespējas ievēlēt Ogres novada domē tieši tos pārstāvjus, kuri vislabāk pārzina un vislabāk aizstāvētu viņu intereses (sk.
209. gada
210. janvāra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu
211. sēj.
212. un
213. lp.). Arī vairākas lietā pieaicinātās personas, piemēram, Pašvaldību savienība un Iveta Reinholde, norādīja uz apstrīdēto normu iespējamo neatbilstību subsidiaritātes principam (sk.
214. gada
215. janvāra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu
216. sēj. 31.-
217. un
218. lp.). Savukārt Saeima uzskata, ka subsidiaritātes princips ar apstrīdētajām normām netiek skarts, jo ar šīm normām netiek pārdalītas funkcijas starp pašvaldībām un cita līmeņa valsts pārvaldes institūcijām. Arī vairākas pieaicinātās personas, tostarp Ministru kabinets un Tieslietu ministrija, norādīja, ka subsidiaritātes princips ar apstrīdētajām normām netiek skarts (sk.
219. gada
220. janvāra un
221. janvāra tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu
222. sēj.
223. lp. un
224. sēj.
225. lp.). Tātad Satversmes tiesai ir jānoskaidro, vai apstrīdētās normas skar subsidiaritātes principu. Ja ar apstrīdētajām normām subsidiaritātes princips netiek skarts, tad tiesvedība šajā prasījuma daļā izbeidzama. 20.
226. Hartas
227. panta trešā daļa nosaka: "Pamatā valsts pienākumus pēc iespējas realizē tā vara, kas atrodas vistuvāk pilsoņiem. Uzdodot kāda pienākuma izpildi citai varai, ņem vērā uzdevuma apjomu un būtību, kā arī efektivitātes un ekonomijas nosacījumus." Šajā normā ir ietverts subsidiaritātes princips, kas paredz: ja uzdevums pēc sava apjoma un dabas nav tāds, ka tas jāizpilda plašākā teritorijā, un to neprasa efektivitātes un ekonomijas apsvērumi, tad pamatā uzdevumu vajadzētu uzticēt vietējā līmeņa varai. Subsidiaritāte ir galvenais princips, kas ņemams vērā, definējot, kāda kompetence un funkcijas nododamas pašvaldībām (sk. ar Eiropas Vietējo un reģionālo pašvaldību kongresa
228. gada
229. decembra rezolūciju 460