Par 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās daļas, otrās daļas vārdu "pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakā

Par 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās daļas, otrās daļas vārdu "pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē, ievērojot šā likuma 41. panta noteikumus", 3. panta pirmās daļas vārda "pamatizglītības" un 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 2. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta otrajam teikumam, 112. pantam un 114. pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās daļas, otrās daļas vārdu "pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē, ievērojot šā likuma 41. panta noteikumus", 3. panta pirmās daļas vārda "pamatizglītības" un 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 2. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta otrajam teikumam, 112. pantam un 114. pantam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2019. gada 23. aprīlī lietā Nr. 2018-12-01 Latvijas Republikas Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja Sanita Osipova, tiesneši Ineta Ziemele, Aldis Laviņš, Gunārs Kusiņš, Daiga Rezevska un Jānis Neimanis, pēc pieteikuma par lietas ierosināšanu, kuru iesnieguši divdesmit 12. Saeimas deputāti: Boriss Cilevičs, Igors Pimenovs, Ivans Ribakovs, Jānis Tutins, Artūrs Rubiks, Sergejs Potapkins, Ivars Zariņš, Romans Miloslavskis, Jeļena Lazareva, Jūlija Stepaņenko, Andris Morozovs, Jānis Urbanovičs, Raimonds Rubiks, Vladimirs Nikonovs, Jānis Ādamsons, Vitālijs Orlovs, Mihails Zemļinskis, Igors Zujevs, Sergejs Mirskis un Sergejs Dolgopolovs (turpmāk - Pieteikuma iesniedzējs), pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu, kā arī 17. panta pirmās daļas 3. punktu, piedaloties Pieteikuma iesniedzēja pārstāvim - Borisam Cilevičam -, kā arī institūcijas, kas izdevusi apstrīdētos aktus, - Saeimas - pilnvarotajai pārstāvei Ilzei Tralmakai, ar tiesas sēdes sekretāri Baibu Tropiņu, 2019. gada 26., 27. februārī un 19., 20. martā tiesas sēdē ar lietas dalībnieku piedalīšanos izskatīja lietu "Par 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās daļas, otrās daļas vārdu "pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē, ievērojot šā likuma 41. panta noteikumus", 3. panta pirmās daļas vārda "pamatizglītības" un 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 2. panta atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91. panta otrajam teikumam, 112. pantam un 114. pantam". Konstatējošā daļa 1. Izglītības likums pieņemts 1998. gada 29. oktobrī. Tas ir vairākas reizes grozīts. 2018. gada 22. martā Saeima pieņēma likumu "Grozījumi Izglītības likumā" (turpmāk arī - Grozījumi Izglītības likumā). Šā likuma 1. panta pirmā daļa paredz papildināt Izglītības likuma 9. pantu ar 1.1 daļu šādā redakcijā: "(11) Privātajās izglītības iestādēs vispārējo izglītību un profesionālo izglītību pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē iegūst valsts valodā." Savukārt šā panta otrā daļa paredz izteikt Izglītības likuma 9. panta otrās daļas, kas noteic izglītības iestādes, kur var iegūt izglītību citā valodā, 1. un 2. punktu šādā redakcijā: "1) izglītības iestādēs, kuras īsteno izglītības programmas saskaņā ar Latvijas Republikas divpusējiem vai daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem; 2) izglītības iestādēs, kas īsteno mazākumtautību izglītības programmas pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē, ievērojot šā likuma 41. panta noteikumus". Grozījumu Izglītības likumā 3. panta pirmā daļa paredz aizstāt Izglītības likuma 41. panta pirmajā daļā vārdus "attiecīgajā valsts izglītības standartā" ar vārdiem "valsts pamatizglītības standartā". Līdz ar to Izglītības likuma 41. panta pirmā daļa jaunajā redakcijā noteic: "(1) Mazākumtautību izglītības programmas izstrādā izglītības iestāde, izvēloties kādu no valsts pirmsskolas izglītības vadlīnijās vai valsts pamatizglītības standartā ietvertajiem izglītības programmu paraugiem." Savukārt Grozījumu Izglītības likumā 3. panta otrā daļa paredz papildināt Izglītības likuma 41. pantu ar 1.1 un 1.2 daļu šādā redakcijā: "(11) Mazākumtautību izglītības programmās no 1. klases līdz 6. klasei mācību satura apguve valsts valodā tiek nodrošināta ne mazāk kā 50 procentu apjomā no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas. (12) Mazākumtautību izglītības programmās no 7. klases līdz 9. klasei mācību satura apguve valsts valodā tiek nodrošināta ne mazāk kā 80 procentu apjomā no kopējās mācību stundu slodzes mācību gadā, ieskaitot svešvalodas." Atbilstoši Grozījumu Izglītības likumā 7. pantam par pārejas noteikumiem, apstrīdētās normas stājas spēkā pakāpeniski - grozījumi 9. pantā, kuri paredz panta papildināšanu ar 1.1 daļu un otrās daļas 2. punkta izteikšanu jaunā redakcijā, kā arī grozījumi 41. panta pirmajā daļā, kuri paredz vārdu aizstāšanu tajā un panta papildināšanu ar 1.1 un 1.2 daļu, stājas spēkā 2019. gada 1. septembrī (attiecībā uz pirmsskolas izglītības programmu īstenošanu un pamatizglītības programmu īstenošanu 1.-7. klasē), 2020. gada 1. septembrī (attiecībā uz pamatizglītības programmu īstenošanu 8. klasē un vidējās izglītības programmu īstenošanu 10. un 11. klasē) un 2021. gada 1. septembrī (attiecībā uz pamatizglītības programmu īstenošanu 9. klasē un vidējās izglītības programmu īstenošanu 12. klasē). Vienlaikus, proti, 2018. gada 22. martā, Saeima pieņēma arī likumu "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" (turpmāk arī - Grozījumi Vispārējās izglītības likumā). Šo grozījumu 2. pants paredz izteikt Vispārējās izglītības likuma 43. panta tekstu šādā redakcijā: "(1) Vispārējās vidējās izglītības programmu obligāto saturu nosaka valsts vispārējās vidējās izglītības standarts. (2) Nepārsniedzot šā likuma 44. pantā noteikto mācību stundu slodzi nedēļā un mācību stundu skaitu dienā, izglītības iestāde vispārējās vidējās izglītības programmā papildus var ietvert valsts vispārējās vidējās izglītības standartā neminētus mācību priekšmetus, tai skaitā mazākumtautības dzimto valodu un ar mazākumtautību identitāti un integrāciju Latvijas sabiedrībā saistītu mācību saturu" (turpmāk kopā ar apstrīdētajām Izglītības likuma normām arī - apstrīdētās normas). Atbilstoši Grozījumu Vispārējās izglītības likumā 3. punktam grozījumi par 43. panta izteikšanu jaunā redakcijā stājas spēkā 2020. gada 1. septembrī (attiecībā uz vidējās izglītības programmas īstenošanu 10. un 11. klasē) un 2021. gada 1. septembrī (attiecībā uz vidējās izglītības programmas īstenošanu 12. klasē). 2. Pieteikuma iesniedzējs - divdesmit 12. Saeimas deputāti - uzskata, ka apstrīdētās normas neatbilst Satversmes 112. pantam, kas uzliek valstij pienākumu ievērot vecāku tiesības nodrošināt saviem bērniem tādu izglītību, kāda atbilst viņu reliģiskajai pārliecībai un filozofiskajiem uzskatiem, kā arī pienākumu nodrošināt izglītības pieņemamību tās adresātiem. Pieteikuma iesniedzējs tiesas sēdē pauda viedokli, ka tiesības uz izglītību citstarp izpaužas kā izvēles brīvība valsts izveidotas izglītības sistēmas ietvaros. Izglītībai pēc tās formas un satura, ieskaitot programmas un mācīšanas metodes, vajagot būt pieņemamai adresātiem - izglītojamiem un viņu vecākiem. Pieteikuma iesniedzējs uzsver, ka likumdevējam, izvēloties izglītības politikas īstenošanas līdzekļus, esot jāpanāk iespējami taisnīgs līdzsvars starp dažādu sabiedrības locekļu interesēm. Tāpat esot nodrošināma arī personu līdzdalības tiesību ievērošana lēmumu pieņemšanā. Izstrādājot apstrīdētās normas, neesot aptaujāti pedagogi un vecāki. Apstrīdēto normu adresātu viedokļi neesot atspoguļoti abu likumprojektu anotācijās. Daudzi pie mazākumtautībām piederošie izglītojamie un viņu vecāki apstrīdētās normas neatbalstot. Kopumā ievērojama sabiedrības daļa, kuru apstrīdētās normas tieši skar, esot pret šīm normām un vispār pret valsts politiku mazākumtautību izglītības jomā. Pieteikuma iesniedzējs tiesas sēdē uzsvēra, ka apstrīdēto normu pieņemšanas procesā nav ievēroti mazākumtautību sabiedrisko organizāciju iebildumi. Likumprojektu anotācijas saturot nepilnīgu un sagrozītu informāciju par mazākumtautību sabiedrisko organizāciju atbalstu šiem likumprojektiem. Apstrīdētās normas neesot balstītas uz visaptverošiem socioloģiskajiem pētījumiem. Tie pētījumi, uz kuriem atsaucas Izglītības un zinātnes ministrija, neesot tieši saistīti ar aktuālo situāciju skolās. Daudz precīzāki rādītāji esot valsts pārbaudījumu un eksāmenu rezultāti. Neesot analizētas arī tādas problēmas kā skolotāju trūkums, mācību metodika, reģionālās atšķirības. Šādas analīzes trūkums varot apgrūtināt izglītības mērķu sasniegšanu un kaitēt izglītības kvalitātei. Līdz ar to nevarot uzskatīt, ka pamattiesību ierobežojums būtu noteikts ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējs norādīja, ka bilingvālās izglītības modelis ir vērtējams kā Latvijas ieguvums. Šāds paralēls skolu modelis nevarot tikt raksturots kā segregācija, proti, atsevišķu izglītības sistēmu uzturēšana (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 4. sēj. 148.-149. lpp.). Pieteikuma iesniedzējs atzīst, ka valsts var noteikt minimālo izglītības standartu, kas atbilst izglītības mērķim. Taču apstrīdētās normas ieviešot tādu ierobežojumu, ko nevarot uzskatīt par minimālo izglītības standartu. Tās ierobežojot pedagogu akadēmisko brīvību attiecībā uz izglītības mērķu sasniegšanas līdzekļu izvēli. Iepriekš Latvijas izglītības sistēmā mazākumtautību valodu lietojums bijis plašāks, bet ar apstrīdētajām normām to lietošana izglītības programmās tiekot nesamērīgi sašaurināta. Tādējādi pašreiz situācija esot citāda nekā 2005. gadā, kad Satversmes tiesa lietā Nr. 2004-18-0106 vērtēja līdzīgus jautājumus, kas saistīti ar mazākumtautību valodu proporciju izglītības procesā. Minētajā lietā tiesas izdarītie secinājumi neesot attiecināmi uz apstrīdētajām normām. Pieteikuma iesniedzējs atsaucas arī uz Eiropas Komisijas par demokrātiju caur tiesībām (turpmāk - Venēcijas komisija) secinājumiem par Ukrainas Izglītības likuma normām. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka Venēcijas komisijas secinājumi ir piemērojami arī Latvijas situācijā. Apstrīdētās normas neatbilstot arī Satversmes 91. panta otrajā teikumā ietvertajam diskriminācijas aizlieguma principam, kas nepieļaujot diskrimināciju uz valodas pamata. Attiecīgi tas arī izglītības sistēmas ietvaros prasot atšķirīgu attieksmi pret izglītojamiem, kuru dzimtā valoda konkrētajā valstī ir uzskatāma par mazākumtautības valodu. Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējs uzsvēra, ka Latvijā visi pie mazākumtautībām piederošie izglītojamie ir vienādos un salīdzināmos apstākļos. Apstrīdētās normas paredzot diskriminējošu attieksmi pret mazākumtautību izglītojamiem, kuru dzimtā valoda nav viena no Eiropas Savienības (turpmāk - ES) oficiālajām valodām (piemēram, krievi, ukraiņi, baltkrievi), salīdzinājumā ar izglītojamiem, kuri arī pieder pie mazākumtautības, bet kuru dzimtā valoda ir kāda no ES oficiālajām valodām (piemēram, poļi, lietuvieši, igauņi). Vidējās izglītības pakāpē tikšot saglabāta iespēja iegūt izglītību ES oficiālajās valodās, bet ne valodās, kuras nav ES oficiālās valodas. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka šajā aspektā apstrīdētajām normām nav leģitīma mērķa. Apstrīdētās normas neatbilstot arī Satversmes 114. pantam, jo mazākumtautību valodu lietošanas samazinājums atņemot izglītojamiem būtisku nacionālās identitātes saglabāšanas un attīstīšanas priekšnosacījumu. Pamatojot apstrīdēto normu iespējamo neatbilstību Satversmes 114. pantam, Pieteikuma iesniedzējs atsaucas uz Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību (turpmāk arī - Minoritāšu konvencija) 14. panta 2. punktu. Atbilstoši tam valstij esot aktīvi jārīkojas, lai efektīvi aizsargātu nacionālās minoritātes, nepieciešamības gadījumā veicot saprātīgus pielāgošanas pasākumus. Apstrīdētās normas neparedzot šādus pasākumus, piemēram, izņēmumus, kas ļautu īstenot pielāgošanas pasākumus attiecībā uz skolotāju pieejamību, atsevišķu skolēnu un vecāku grupu, piemēram, skolēnu ar vājām latviešu valodas zināšanām, tostarp patvēruma meklētāju, bēgļu un nesenu imigrantu, interešu ievērošanu (sk. pieteikumu lietas materiālu 1. sēj. 17. lpp.). Gan pieteikumā, gan tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējs atsaucās arī uz Eiropas Padomes Vispārējās konvencijas par nacionālo minoritāšu aizsardzību konsultatīvās komitejas (turpmāk - Konsultatīvā komiteja) viedokļos ietvertajām atziņām par konvencijas īstenošanu Latvijā. No tām izrietot, ka Konsultatīvā komiteja pauž bažas sakarā ar to, ka samazinās iespējas iegūt izglītību mazākumtautību valodās. Pieteikuma iesniedzējs uzsvēra, ka tā sniegtie argumenti attiecas uz izglītības iegūšanu mazākumtautību valodās gan valsts, gan pašvaldību, gan arī privātajās izglītības iestādēs. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdētos aktus, - Saeima - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta otrajam teikumam, 112. un 114. pantam. Saeima vērš uzmanību uz to, ka apstrīdētās normas tieši nenoteic valodu lietojuma proporciju izglītības ieguvē, pret ko pēc būtības iebilst Pieteikuma iesniedzējs. Valsts valodas un citu valodu lietojuma proporciju pamatizglītības pakāpē nosakot 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 3. panta otrā daļa, kas izskatāmajā lietā neesot apstrīdēta. Izskatāmajā lietā esot jāņem vērā padomju okupācijas rezultātā izveidojusies sarežģītā etnodemogrāfiskā situācija, proti, tas, ka Latvijas okupācijas laikā vienīgā privileģētā tautība bija krievi, kuriem attiecīgi bija nodrošināta bērnu izglītošana dzimtajā, t. i., krievu valodā (sk. Saeimas atbildes rakstu lietas materiālu 2. sēj. 20. lpp.). Tiesas sēdē Saeimas pārstāve I. Tralmaka uzsvēra, ka padomju okupācijas laikā īstenotā rusifikācijas politika nebija vērsta uz Latvijā iebraukušo padomju migrantu sociālo integrāciju. Viņiem neesot bijis pienākuma apgūt latviešu valodu, savukārt visiem Latvijā dzīvojošajiem latviešiem un pie mazākumtautībām piederošiem iedzīvotājiem bijis pienākums apgūt krievu valodu. Tādējādi ar rusifikācijas politiku esot nomākta citu tautību nacionālā identitāte. Apstrīdētās normas esot posms, ar ko noslēdzoties vienotā, divdesmit gadu laikā īstenotā reforma, kas vērsta uz valsts valodas nostiprināšanu izglītības sistēmā un paredz pakāpenisku un saudzējošu pāreju uz mācībām valsts valodā. Latvijas valsts valodas politiku nevarot aplūkot atrauti no valsts valodas situācijas un mazākumtautību valodu izplatības līmeņa. Kopumā latviešu valodas prasme Latvijā joprojām esot mazāk izplatīta nekā krievu valodas prasme. Saeima uzsver, ka saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem par iedzīvotāju nacionālo sastāvu valstsnācija joprojām, arī 2018. gadā, pēc būtības ir minoritāte vairākās lielajās pilsētās - Rīgā, Daugavpilī - un visā Latgales reģionā. Valsts valodas zināšanu nostiprināšana esot process, kas turpinās, mainoties un attīstoties sabiedrības struktūrai, ģeopolitiskajai situācijai un citiem valodu ietekmējošiem faktoriem. Saeima uzsver, ka spēja brīvi lietot valsts valodu nodrošina iekļaušanos darba tirgū, kā arī brīvu pieeju un izvēles iespējas attiecībā uz informācijas telpu. Personas, kurām valsts valodas zināšanu trūkuma dēļ ir pieejama informācijas telpa tikai vienā valodā, Latvijas gadījumā - krievu valodā, esot pakļautas šīs informācijas telpas ietekmei. Tādēļ esot būtiski nodrošināt to, ka mazākumtautības var bez grūtībām lietot dažādus informācijas avotus, tostarp arī valsts valodā, lai salīdzinātu un kritiski izvērtētu iegūto informāciju. Tas esot būtisks priekšnoteikums tam, lai personas varētu kvalitatīvi piedalīties Latvijas - demokrātiskas tiesiskas valsts - publiskajā diskursā. Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja uzskatam, ka Minoritāšu konvencijas 14. panta otrais teikums liegtu reformēt izglītības sistēmu, palielinot tajā valsts valodas lietojuma proporciju. Reglamentējot mazākumtautību valodu lietojumu izglītībā, vajagot līdzsvarot divus mērķus - saglabāt un attīstīt pie mazākumtautībām piederošu personu identitāti un valodu un integrēt pie mazākumtautībām piederošās personas sabiedrībā, kurā tās dzīvo. Latvijas izglītības sistēmā mazākumtautību valodas, īpaši krievu valoda, neesot uzskatāmas par apdraudētām. Krievu valoda tiekot brīvi lietota privātajā un noteiktos gadījumos arī publiskajā sfērā. Krievu valoda tās vēsturiskās dominances rezultātā Latvijā esot visplašāk lietotā un pat privileģēta mazākumtautības valoda. Tajā runājošiem iedzīvotājiem esot dzimtajā valodā pieejama gan prese un citi plašsaziņas līdzekļi, gan daudzveidīgs kultūras pasākumu klāsts. Latvijas kinoteātros un televīzijas pārraidēs tiekot nodrošināts subtitru tulkojums krievu valodā. Apstrīdētās normas neliedzot mazākumtautību bērniem nedz lietot savu dzimto valodu, nedz arī apgūt un attīstīt savu kultūru. Izglītības sistēma kopumā un it īpaši bērna attīstībai un identitātes veidošanai nozīmīgākajā izglītības sākuma posmā nodrošinot pietiekamas iespējas apgūt dzimto valodu. Savukārt valsts valodas mācīšana no 1. klases dodot bērnam iespēju uzsākt valsts valodas apguvi pietiekami agrīnā vecumā un tādējādi viņam nodrošinot pilnvērtīgai līdzdarbībai sabiedrības dzīvē nepieciešamās valsts valodas zināšanas. Venēcijas komisijas viedoklis par Ukrainas izglītības sistēmu neesot attiecināms uz Latviju. Esot jāņem vērā katras valsts īpašie apstākļi, tostarp vēsturiskā un politiskā situācija, kā arī valsts tiesību sistēma. Saeima pauž uzskatu, ka Satversmes 112. pantā nav ietvertas vecāku tiesības neierobežoti izvēlēties bērna mācību valodu, bet uzsver, ka apstrīdētās normas neliedz vecākiem īstenot savas tiesības un piedalīties bērnu izglītības procesā tiktāl, ciktāl viņiem šādas tiesības ir piešķirtas atbilstoši Satversmes 112. pantam. Tiesas sēdē Saeimas pārstāve I. Tralmaka uzturēja atbildes rakstā pausto viedokli. Viņa uzsvēra, ka ne Satversmes 112. pants atsevišķi vai kopsakarā ar Satversmes 91. vai 114. pantu, nedz Latvijai saistošie starptautiskie dokumenti mazākumtautību tiesību aizsardzības jomā neuzliek valstij pienākumu garantēt mazākumtautības valodai izglītības sistēmā tādu pašu lietošanas apjomu kā valsts valodai. Valsts valoda un mazākumtautību valodas neesot salīdzināmas ne pēc statusa, ne funkcijām. Viens no būtiskākajiem izglītības mērķiem esot valsts valodas apguve tādā līmenī, lai izglītojamais spētu pilnvērtīgi piedalīties Latvijas demokrātiskajos procesos, turpināt izglītību nākamajā izglītības pakāpē un iesaistīties darba tirgū. Tādējādi esot nepieciešams nodrošināt vienlīdzīgas tiesības apgūt valsts valodu. Saeima nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja apgalvojumam, ka apstrīdēto normu pieņemšanas procesā neesot pietiekami uzklausīti mazākumtautību pārstāvji. Saeimas kārtības rullis garantē plašas iespējas noteiktā termiņā iesniegt priekšlikumus likumprojektam, aizstāvēt tos atbildīgās komisijas sēdēs un izteikties debatēs Saeimas sēdēs. Mazākumtautību pārstāvju viedoklis apstrīdēto normu pieņemšanas procesā esot pienācīgi uzklausīts un izvērtēts. 4. Pieaicinātā persona - Izglītības un zinātnes ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta otrajam teikumam, 112. un 114. pantam. Ministrija uzsver, ka izskatāmajā lietā galvenā nozīme ir latviešu valodas - Latvijā vienīgās valsts valodas - nostiprināšanai. Valstij esot pienākums izveidot tādu izglītības sistēmu, kas nodrošinātu iespējas efektīvi apgūt valsts valodu, citstarp arī tām personām, kurām valsts valoda nav dzimtā valoda. Valsts valodas zināšanām vajagot būt tādā līmenī, lai valstī ikviens izglītojamais varētu to izmantot kā kopējo saziņas valodu un ikvienam būtu nodrošinātas vienlīdzīgas iespējas attiecībā uz demokrātisko līdzdalību un sociālo iekļaušanos. Būtisks esot arī vēsturiskais konteksts. Padomju okupācijas rezultātā latviešu valodas izplatība valstī esot ievērojami samazinājusies, un okupācijas sekas esot jūtamas joprojām. Likumdevēja izraudzītie līdzekļi esot samērīgi. Izglītības reforma tiekot veikta pietiekami saudzīgi. Ar apstrīdēto normu pieņemšanu esot pabeigta pāreja uz vienotu izglītības sistēmu valsts valodā, kas īstenota pakāpeniski kopš 1995. gada. Pastāvīgi tiekot vērtēta izglītības kvalitāte. Tas tiekot darīts sistēmiski, proti, tiek vērtēts tās saturs, mācību materiāli un pārbaudījumu rezultāti. Tiesas sēdē Valsts valodas aģentūras pārstāve D. Dalbiņa uzsvēra, ka aģentūra jau no 1995. gada pastāvīgi izstrādā dažādus mācību materiālus un metodoloģijas mācību priekšmetu apguvei, tostarp īpaši mazākumtautību izglītības programmās. Šis darbs turpinoties, un pašlaik jau tiekot izstrādāti mācību materiāli nākamajiem mācību gadiem, tostarp mācību materiāli, kas īpaši paredzēti gan skolēniem, gan skolotājiem (t. s. skolotāju grāmatas), tāpat arī īpaši metodoloģiskie materiāli mācību satura apguvei valodā, kas nav dzimtā valoda, un bilingvāli. Pastāvīgi tiekot organizēti arī skolotāju tālākizglītības kursi. Ministrija nepiekrīt arī Pieteikuma iesniedzēja argumentiem par to, ka neesot veikta pienācīga izglītības kvalitātes izmaiņu analīze. Izglītības reformas ieviešanas rezultāti tiekot analizēti pastāvīgi. Esot konstatēts, ka valodas politikas un izglītības reformas rezultātā būtiski uzlabojušās pie mazākumtautībām piederošo personu latviešu valodas zināšanas. Latviešu valodu protot jau vairāk nekā 94 procenti pie mazākumtautībām piederošo personu, un īpaši pozitīva tendence esot vērojama jauniešu vidū. Mazākumtautību skolās veiktās socioloģiskās aptaujas liecinot par to, ka arī pie mazākumtautībām piederošo izglītojamo kopējais zināšanu līmenis ir augsts, daudzos priekšmetos pat augstāks nekā pārējās skolās. Turklāt socioloģiskās aptaujas liecinot, ka pedagogi neuzskata izglītības reformas norisi par sasteigtu. Savukārt skolēnu vidū esot paaugstinājusies motivācija apgūt latviešu valodu. Ministrija vērš uzmanību uz to, ka liela nozīme izglītības reforma ieviešanā esot arī pedagogu valodu prasmei un motivācijai. Tiesas sēdē ministrijas pārstāve D. Dambīte uzturēja rakstveidā pausto ministrijas viedokli. Ar apstrīdētajām normām nekādā veidā netiekot liegtas iespējas pie mazākumtautībām piederošām personām apgūt un lietot savu dzimto valodu un attīstīt savu kultūru. Apstrīdētās normas nodrošinot mazākumtautību valodu apguvi un lietošanu Latvijā, bet vienlaikus dodot iespēju katram izglītojamam tikpat labi apgūt arī latviešu valodu, kas Latvijā ir valsts valoda, un iegūt izglītību tajā. Nekādā veidā netiekot ierobežotas arī vecāku tiesības līdzdarboties izglītības jautājumu risināšanā. Ministrija uzsver, ka īstenojamā izglītības sistēmas reforma nav pretrunā ar Latvijas starptautiskajām saistībām. Tieši pretēji, valsts, īstenojot izglītības reformu, pildot savu pienākumu nodrošināt pie mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem pēc iespējas labāku integrāciju sabiedrībā, iekļaušanos kultūras, sociālajā un ekonomiskajā dzīvē. Ministrija arī informēja, ka tās izveidotā Konsultatīvā padome mazākumtautību izglītības jautājumos esot konceptuāli atbalstījusi īstenojamo izglītības reformu. 5. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas līdzsvaro valsts valodas lietojuma paplašināšanu izglītības sistēmā ar tiesībām uz izglītību un mazākumtautību tiesību aizsardzību un tādējādi atbilst Satversmes 91. panta otrajam teikumam, 112. un 114. pantam. Neesot pamata apšaubīt to, ka apstrīdētās normas noteiktas ar pienācīgā kārtībā pieņemtu likumu. Tām esot leģitīms mērķis, proti, tās esot vērstas uz būtiska nacionālās valsts identitātes elementa - latviešu valodas - stiprināšanu, kā arī valsts valodas pienācīgas apguves nodrošināšanu pie mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem, jo valsts valodas prasme esot nepieciešama pilnvērtīgai dzīvei sabiedrībā. Tieslietu ministrija uzskata, ka apstrīdētās normas neskar skolotāju akadēmisko brīvību, jo akadēmiskās brīvības izpausmes gan Latvijas, gan starptautiskajās tiesībās tiek attiecinātas uz augstākās izglītības apguvi, nevis vispārējās izglītības apguvi. Apstrīdēto normu regulējums pēc būtības esot kārtējais posms pārejā uz izglītības procesu valsts valodā. Pēc Tieslietu ministrijas vērtējuma, apstrīdētās normas nodrošina pēctecību izglītības reformas norisē, kā arī ar izglītības ieguves valodu saistīto noteikumu vienveidību valstī. Tieslietu ministrijas pārstāve L. Medina tiesas sēdē uzsvēra, ka izglītības reforma, kas paplašina valsts valodas lietojumu izglītības procesā, ir aplūkojama plašākā kontekstā, kopsakarā ar Satversmē nostiprinātajām vērtībām. Valstij esot pienākums rūpēties par to, lai tās iedzīvotāji apgūtu latviešu valodu kā saziņas līdzekli, kas apvieno Latvijas sabiedrību. Tieslietu ministrija uzskata, ka valsts izveidotās izglītības sistēmas ietvaros mazākumtautībām ir nodrošinātas iespējas saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. 6. Pieaicinātā persona - Kultūras ministrija - pauž uzskatu, ka apstrīdētās normas nepārkāpj diskriminācijas aizlieguma principu. Kultūras ministrijas pārstāvis M. Kaprāns tiesas sēdē uzsvēra latviešu valodas aizsardzības un attīstības nodrošināšanas nozīmību valsts vēsturiskajā kontekstā, vienlaikus norādot, ka mazākumtautību kultūras daudzveidības saglabāšana ir bijusi viena no valsts prioritātēm kopš neatkarības atjaunošanas. Mazākumtautības un to kultūra esot svarīga Latvijas sabiedrības un kultūrtelpas sastāvdaļa. Latvijā mazākumtautībai piederošai personai esot nodrošinātas tiesības saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Vienlaikus viņš uzsvēra, ka latviešu valoda Latvijā ir demokrātiskās līdzdalības valoda un saliedētas sabiedrības pamats. Tās lietojuma samazināšanās apdraudētu sabiedrības integrāciju. Tādēļ valsts uzdevums esot nodrošināt to, lai latviešu valodu prastu un lietotu visi Latvijas iedzīvotāji. M. Kaprāns uzsvēra, ka esot vērojama tendence, ka valsts valodas prasmes līmenis mazākumtautību vidū kopumā neesot mainījies, tas esot viduvējs. To varot dēvēt arī par viduvējības prasmju slazdu. Šādas, viduvējas, valsts valodas zināšanas ļaujot komunicēt ikdienas saziņas līmenī, tomēr valsts valoda nepildot sabiedrības saliedēšanas funkciju. Mazākumtautību pārstāvji viduvējo valsts valodas prasmju dēļ to neizmantojot kā vienotas informācijas telpas valodu, un līdz ar to paši sevi izolē no kopējās informācijas telpas (sk. lietas materiālu 6. sēj. 97.-102. lpp.). Kultūras ministrija informē, ka ir izveidojusi Mazākumtautību nevalstisko organizāciju pārstāvju konsultatīvo komiteju. Tās mērķis esot veicināt nevalstisko organizāciju līdzdalību pilsoniskās sabiedrības veidošanā, etnopolitikas attīstīšanā, kā arī mazākumtautību tiesību un kultūras jomā. Šī komiteja sniedzot priekšlikumus par Minoritāšu konvencijā paredzēto saistību izpildes koordinācijas nodrošināšanu, kā arī sadarbojoties ar Valsts prezidenta Mazākumtautību konsultatīvo padomi. 7. Pieaicinātā persona - Ārlietu ministrija - uzskata, ka apstrīdētās normas nav pretrunā ar Minoritāšu konvenciju un citām Latvijas starptautiskajām saistībām. Viena no Ārlietu ministrijas funkcijām esot vienotas valsts politikas īstenošana ar politiskiem un diplomātiskiem līdzekļiem, tostarp Latvijas viedokļa paušana Eiropas Padomē, kuras ietvaros pieņemta Minoritāšu konvencija. Dialogs ar Eiropas Padomi par minētās konvencijas īstenošanu esot pastāvīgs process, kurā katra valsts skaidro tās specifiskos apstākļus, kas ietekmējot konkrētus attiecīgajā valstī notiekošus procesus. Latvijas gadījumā šie specifiskie apstākļi esot saistīti galvenokārt ar valsts vēsturisko kontekstu. Ārlietu ministrijas pārstāve K. Līce tiesas sēdē uzsvēra, ka izglītībai ir būtiska nozīme saliedētas sabiedrības veidošanā. Latvijas vēsturiskajā un politiskajā kontekstā tas nozīmējot arī vienotas informācijas telpas veidošanu un latviešu valodas pozīciju nostiprināšanu šā mērķa sasniegšanas labad, kā arī hibrīdkara draudu novēršanu un viltus ziņu atspēkošanu. Ārlietu ministrija uzskata, ka Latvijā īstenojamās izglītības reformas mērķis un norise atbilst Minoritāšu konvencijas prasībām. Ārlietu ministrijas pārstāvis J. Mažeiks tiesas sēdē norādīja, ka Latvija esot mantojusi segregētu izglītības sistēmu. Šāda izglītība sistēma nebija vērsta uz sabiedrības integrāciju un nebija arī strauji reformējama. Tāpēc izglītības sistēmas izmaiņas ir bijušas pakāpeniskas (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 5. sēj. 124.-125. lpp.). Esot jāņem vērā arī tas, ka no Latvijai saistošajām starptautisko tiesību normām neizrietot pienākums nodrošināt pie mazākumtautībām piederošu bērnu izglītošanu skolā tikai vai galvenokārt mazākumtautību valodās. Toties valstij esot pienākums veicināt to, ka visi bērni apgūst valsts valodu pietiekamā līmenī, lai bez grūtībām varētu integrēties sabiedrībā. 8. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - uzskata, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmes 91. panta otrajam teikumam, 112. un 114. pantam. Apstrīdētajās normās noteiktā regulējuma ieviešana esot noslēdzošais izglītības sistēmas reformas posms, ar ko beigšoties pāreja uz vienotu izglītības sistēmu. Pāreja uz izglītību valsts valodā Latvijā tiekot īstenota pakāpeniski jau kopš 1998. gada. Līdz ar to kopējais pārejas periods ilgstot vairāk nekā 20 gadus un esot uzskatāms par samērīgu. Tiesībsargs pauž uzskatu, ka Satversmes 112. pantā nav ietvertas vecāku tiesības izvēlēties bērna mācību valodu. Tādējādi, pēc tiesībsarga ieskata, nav pamatots Pieteikuma iesniedzēja viedoklis, ka apstrīdētās normas ierobežojot Satversmes 112. pantā garantētās tiesības uz izglītību. Valsts pienākums saskaņā ar Bērnu tiesību konvencijas 30. pantu esot neliegt pie etniskās, konfesionālās vai lingvistiskās minoritātes piederošam bērnam tiesības kopā ar citiem savas grupas locekļiem baudīt savas tautas kultūras vērtības, pievērsties savai reliģijai un praktizēt to vai lietot dzimto valodu. Valstij esot pienākums nodrošināt iespējas apgūt minoritātes valodu un kultūru arī izglītības sistēmas ietvaros. Tiesībsargs uzskata, ka Latvijas izglītības sistēma šīs iespējas nodrošina. Tiesas sēdē tiesībsargs uzsvēra, ka valsts pienākums ir gādāt arī par to, lai izglītības sistēma nodrošinātu valsts valodas apguvi tādā līmenī, ka pamatizglītību vai vidējo izglītību ieguvuši jaunieši var līdzvērtīgi piedalīties un līdzdarboties valsts un sabiedrības dzīvē, iegūt valsts finansētu profesionālo izglītību vai augstāko izglītību, kas pašlaik ir pieejama tikai valsts valodā. Apstrīdētās normas ilgtermiņā esot vērtējamas kā nozīmīgs ieguldījums vienotas Latvijas sabiedrības veidošanā. 9. Pieaicinātā persona - Dr. habil. philol. prof. Ina Druviete - uzskata, ka apstrīdēto normu regulējums nav pretrunā ar Satversmes 114. pantu. Viņa pauž uzskatu, ka Izglītības likums un Vispārējās izglītības likums ir valodas politikas īstenošanas instrumenti. Valodas politikas uzdevums esot garantēt pie mazākumtautībām piederošo personu valodu tiesības un vienlaikus aizsargāt valsts pastāvēšanai nepieciešamo vispārējās saziņas līdzekli - valsts valodu. I. Druviete tiesas sēdē uzsvēra, ka Latvijai ir raksturīga asa valodu konkurence. Pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas viens no svarīgākajiem uzdevumiem bijis pārvarēt rusifikācijas sekas. Arī apstrīdētās normas esot vērtējamas šajā aspektā. Izvēloties piemērotāko modeli mazākumtautību valodu lietojumam izglītībā, esot jāņem vērā vairāku tādu faktoru kopums kā, piemēram, pieejamais budžets, valodu konflikti, valsts valodas situācija. Katra valsts atbilstoši tās valodas situācijai varot izvēlēties tādu modeli, kas vislabāk nodrošina valsts valodas kā sabiedrības integrācijas simboliskā un instrumentālā mehānisma apguvi. Arī citās Eiropas valstīs dominējošais modelis esot vienota izglītības sistēma, kas balstīta uz attiecīgās valsts oficiālo valodu. Valodas lietojums un valodu apguve skolās ikvienā sabiedrībā esot tāda joma, kuru ietekmē ne tikai pedagoģiski un sociolingvistiski apsvērumi, bet arī tradīcijas, pieņēmumi un lingvistiskā pārliecība. Latvijā politikas veidotājiem vajagot būt spējīgiem sniegt argumentētu viedokli par katru valodas politikas iniciatīvu un izskaidrot ieviešamo pārmaiņu ietekmi. I. Druviete prognozēja, ka diskusijas par valodas politikas pamatprincipiem Latvijā turpināsies, tāpēc valodas politikas un izglītības politikas skaidrošanai jāveltī īpaša uzmanība. 10. Pieaicinātā persona - Rīgas Rīnūžu vidusskolas direktors Deniss Kļukins - tiesas sēdē pauda uzskatu, ka izglītības reforma nav pietiekami sagatavota un trūkst visu mācību priekšmetu skolotāju, bet jo īpaši latviešu valodas skolotāju. Liela daļa skolotāju esot pirmspensijas vai pensijas vecumā, un viņiem neesot lielas motivācijas apgūt valodu. Viņš uzskata, ka skolotāju darbu apgrūtināšot arī tas, ka turpmāk mācību satura apguvē nebūšot iespējams izmantot bilingvālās izglītības metodoloģiju, kas tika izmantota līdz šim. Turklāt izglītojamiem, mācoties valodā, kas nav viņu dzimtā valoda, varot pazemināties motivācija mācīties. Īpaši tas attiecoties uz pusaudžiem, kuriem vispār esot raksturīgas iekļaušanās un motivācijas problēmas. D. Kļukins kritizēja Izglītības un zinātnes ministrijas komunikāciju ar skolām, kas īsteno mazākumtautību izglītības programmas, uzskatot, ka tā nav pietiekami atbalstoša un izskaidrojoša, bet aprobežojoties ar to skolotāju sodīšanu, kuru valsts valodas zināšanas nav pietiekamas. 11. Pieaicinātā persona - Rīgas Zolitūdes ģimnāzijas direktore Svetlana Semenko - uzskata, ka apstrīdētajās normās ietvertais regulējums nebūs praktiski īstenojams ekonomisku un psiholoģisku iemeslu dēļ. S. Semenko tiesas sēdē uzsvēra, ka bilingvālās izglītības modeļa izveidē esot ieguldīts liels darbs. Pakāpeniski pieaugot tāda tendence, ka arvien vairāk skolēnu izvēlas kārtot eksāmenus valsts valodā. Tāpēc noteikums, ka eksāmeni 12. klases skolēniem ir tikai valsts valodā, esot atbalstāms. Tomēr S. Semenko pauda uzskatu, ka ar apstrīdētajām normām paredzētā latviešu mācību valodas proporcijas palielināšana izglītības procesā nav objektīvi pamatota. Apstrīdētās normas neesot vērstas uz izglītības kvalitātes uzlabošanu un stiprināšanu. Izglītības kvalitātes uzlabošanas kontekstā daudz būtiskāk esot atrisināt izglītības satura jautājumus. Esot bažas arī par to, vai ir savlaicīgi veikti visi izglītības reformas īstenošanai nepieciešamie priekšdarbi. Latvijas iedzīvotāju sastāvu raksturojot tas, ka daudzās ģimenēs bērnu dzimtā valoda ir krievu valoda. No pedagoģiskā un psiholoģiskā viedokļa raugoties, esot jāatzīst, ka apstrīdēto normu regulējuma ieviešanai nav gatavi ne skolēni, ne skolotāji, ne vecāki. Apstrīdētās normas varot radīt nepamatotu psiholoģisko slogu. S. Semenko uzsvēra saziņas problēmas, kas it īpaši izteiktas esot pusaudža vecumā. Apstrīdēto normu regulējuma ieviešana varot šīs problēmas tikai pastiprināt. Bažas esot arī par to, vai būs pietiekami daudz skolotāju, kuri spēs mācīt skolēnus valsts valodā, jo pedagogu pastāvīgi trūkstot. 12. Pieaicinātā persona - Dr. sc. soc. Brigita Zepa - uzskata, ka Latvijā pēc valsts neatkarības atjaunošanas īstenotā izglītības politika nav vērtējama no abstrakta sociālās vienlīdzības principa viedokļa. Izglītības politikas pamatā esot nepieciešamība novērst padomju okupācijas režīma sekas un veidot uz kopīgām vērtībām balstītu integrētu sabiedrību. B. Zepa uzsver, ka padomju okupācijas režīma īstenotās migrācijas politikas rezultātā ir būtiski mainījies iedzīvotāju etniskais sastāvs. Turklāt padomju okupācijas laikā latviešu valodas lietošana praksē neesot bijusi nepieciešama, jo visās publiskās dzīves jomās kā saziņas valoda dominējusi krievu valoda. Latviešu valodas apguve skolās ar krievu mācību valodu bijusi formāla, savukārt skolās ar latviešu mācību valodu īpaša uzmanība pievērsta krievu valodas apguvei. Rezultātā veidojusies valodu zināšanu asimetrija. Atbilstoši 1989. gada tautas skaitīšanas datiem tikai 22,3 procenti no Latvijā dzīvojošiem krievvalodīgajiem pratuši latviešu valodu, toties krievu valodu pratuši 70 procenti latviešu. Izglītības politika pakāpeniski tuvojoties savam mērķim, jo valodas prasmes pētījumi atklājot, ka latviešu valodas prasme to jauniešu vidū, kuriem latviešu valoda nav dzimtā valoda, uzlabojas. Pēc 2014. gadā Latviešu valodas aģentūras veiktā pētījuma datiem, visi jaunieši vecuma grupā no 15 līdz 24 gadiem esot norādījuši, ka prot latviešu valodu vismaz pamatzināšanu līmenī. B. Zepa uzskata, ka izglītības politikas īstenošanu bremzējošs faktors ir atsevišķu mazākumtautību pārstāvju nevēlēšanās apgūt latviešu valodu. Attieksme pret valsts valodu mazākumtautību vidū mainoties, bet tas esot sarežģīts un pakāpenisks process. Socioloģiskie pētījumi atklājot krievu nevēlēšanos samierināties ar sava statusa maiņu no majoritātes uz minoritāti, kā arī nevēlēšanos pieņemt latviešu valodas statusa maiņu. 13. Pieaicinātā persona - E. MA. Reinis Āboltiņš - laikā no 2014. gada līdz 2018. gadam bijis eksperts Konsultatīvajā komitejā. R. Āboltiņš uzskata, ka apstrīdēto normu leģitīmais mērķis ir veicināt izglītojamo iekļaušanos sabiedrībā gan sociālajā, gan ekonomiskajā aspektā. Prasība skolās mācīties valsts valodu un citus mācību priekšmetus valsts valodā esot leģitīma un veicinot sabiedrības saliedētību un integrāciju. Arī Konsultatīvā komiteja pastāvīgi uzsverot izglītības nozīmi saliedētas sabiedrības veidošanā un izceļot valsts valodas prasmes būtisko nozīmi vienādu iespēju nodrošināšanā. Izglītībā pēc iespējas esot jāizvairās no segregācijas - pat tad, ja pašas mazākumtautības vēlas palikt pie nošķirtas jeb segregētas izglītības sistēmas. Vajagot ņemt vērā katras valsts kontekstu un tiekties uz optimālu risinājumu, veidojot kopēju izglītības telpu ar vienādām iespējām iegūt kvalitatīvu izglītību. R. Āboltiņš uzsvēra, ka būtu jāizskauž tādas situācijas, kad pie mazākumtautībām piederošas personas īsteno pašsegregāciju, proti, tik intensīvi aizstāv pašu tiesības uz savu identitāti un savas valodas lietošanu, ka šie centieni vairs nav līdzsvarā ar saliedētas sabiedrības mērķi un interesēm. Tiesas sēdē R. Āboltiņš pauda uzskatu, ka apstrīdētās normas likumdevējs izskatījis un pieņēmis ļoti īsā laikā. Apstrīdēto normu apspriešanas process, viņaprāt, esot bijis formāls. Tāpat viņš vērsa uzmanību uz to, ka apstrīdēto normu regulējuma ieviešana bez pietiekamas sagatavošanās var negatīvi iespaidot izglītības kvalitāti. Plānojot un īstenojot būtiskas pārmaiņas izglītībā ar ilgstošu ietekmi, vajagot ievērot labas pārvaldības principus. To pastāvīgi uzsverot arī Konsultatīvā komiteja, norādot uz nepieciešamību novērst spriedzes veidošanās riskus, kā arī komunicēt ar pārmaiņu mērķgrupu savlaicīgi un regulāri, dodot tai iespēju sagatavoties attiecīgajām pārmaiņām. R. Āboltiņš uzskata, ka likumdevējam un izpildvarai jābūt pārliecinātiem par kvalitatīvu mācību materiālu savlaicīgu pieejamību, kā arī par pedagogu spēju nodrošināt mācību procesu valsts valodā. 14. Pieaicinātā persona - Dr. art. Deniss Hanovs - uzskata, ka apstrīdētās normas veicinās Latvijā dzīvojošo mazākumtautību bērnu lingvistisko kompetenci un līdzdalību valsts politiskajos procesos, vienlaikus sekmējot arī naturalizācijas dinamiku. Apstrīdētās normas dodot iespēju savienot valsts valodas politikas prioritātes postpadomju sabiedrības apstākļos ar eiropeiskas, demokrātiskas kultūras vajadzībām. Taču viens no iekļaujošas politikas līdzekļiem esot etniskās un lingvistiskās dažādības atzīšana. Tiesas sēdē D. Hanovs uzsvēra, ka valoda kā viens no būtiskākajiem indivīda un grupu patības apzināšanās elementiem vienlaikus ir arī būtisks integrācijas politikas līdzeklis, kas kalpo tam, lai valsts valodas telpa būtu sasniedzama visiem, lai valodas zināšanas neveidotu iekšējas hierarhijas, iespējas kādu izslēgt, radīt nevienlīdzīgu attieksmi. Latviešu valodas telpā varot veidoties piederība Latvijas valstij, tomēr tas nenozīmējot atteikšanos no atšķirīgām identitātēm (sk. tiesas sēdes stenogrammu lietas materiālu 6. sēj. 23.-24. lpp.). Latvijas normatīvie akti valodas un mazākumtautību tiesību jomā lielā mērā esot Latvijas vēstures diskursa turpinājums likumdošanā, kas atspoguļojot latviešu nācijas tiesiskā statusa atgūšanas procesu. Būtisks arguments par labu apstrīdēto normu pieņemšanai esot valsts valodas nozīme politiskās nācijas veidošanā. Valsts valoda esot valsts, proti, pilsoņu kopuma, kurā top un mainās politiskais diskurss, savstarpējās komunikācijas līdzeklis, kam jāpalīdz nodrošināt pilsoņu kopuma efektīva funkcionēšana ilgtspējīgas demokrātijas galvenajā procesā - diskursā par sabiedrībai aktuāliem jautājumiem, interesēm un vajadzībām. D. Hanovs nepiekrīt Pieteikuma iesniedzēja argumentācijai un uzsver, ka skolām joprojām ir nodrošināta iespēja veidot mācību priekšmetu klāstu mazākumtautību identitātes un kultūras stiprināšanai. Valsts politikas līmenī mazākumtautību tiesību īstenošanas iespējas netiek sašaurinātas. Tomēr D. Hanovs kritizēja komunikāciju nu jau vairāk nekā divus gadu desmitus ilgajā izglītības reformas īstenošanas laikā. Saasināta reakcija esot rezultāts, pie kā novedot nekvalitatīva valsts komunikācija, kas tiekot traktēta kā latviešu valodas un kultūras "uzspiešana". Esot nepieciešams veidot efektīvu un mērķauditorijai atbilstošu komunikāciju, kuras centrā būtu latviešu valoda kā iespēju valoda, un mazināt populistisko uzskatu par latviešu valodas "represīvo" raksturu. 15. Pieaicinātā persona - Rīgas 34. vidusskolas direktore Nataļja Rogaļeva - uzskata, ka pārejai uz mācībām latviešu valodā nepieciešams ilgāks laiks. Latvijā neesot izstrādātas metodes mācību priekšmetu satura pasniegšanai latviešu valodā skolēniem, kuriem tā nav dzimtā valoda. Skolotājiem neesot pieredzes vadīt mācību procesu valodā, kas nav skolēnu un bieži vien arī pašu skolotāju dzimtā valoda. N. Rogaļeva tiesas sēdē augstu novērtēja bilingvālās izglītības ieviešanas rezultātus un atzina, ka izglītības reforma bilingvālās izglītības ieviešanas posmā bijusi pietiekami pakāpeniska un metodoloģiski nodrošināta. Taču, pieņemot apstrīdētās normas, iepriekšējā veiksmīgā pieredze neesot ņemta vērā. Pašreiz vēl neesot pieejami detalizēti jauno izglītības programmu modeļi un kvalitatīvi mācību līdzekļi, netiekot organizēti arī profesionālās pilnveides kursi. Esot jāņem vērā, ka no 2019. gada 1. septembra tiek ieviests arī jauns mācību saturs. Tas radīšot vēl lielākas problēmas. Esot pamatotas bažas, ka skolēniem vajadzēs vairāk laika mācību vielas apgūšanai valodā, kas nav viņu dzimtā valoda, un tādējādi vairs nepietiks laika atpūtai - pastaigām svaigā gaisā un interešu izglītībai, turklāt skolēniem varot rasties psiholoģiska spriedze. Būtisks faktors esot arī skolotāju trūkums. 16. Pieaicinātā persona - Dr. paed. Liesma Ose - uzskata, ka apstrīdētās normas pieņemtas ļoti īsā laika posmā. Tik strauja apstrīdēto normu virzība radot šaubas par likumdevēja demokrātiskajiem nodomiem, proti, par priekšlikumu pietiekamu uzklausīšanu un apspriešanu. L. Ose atzīst, ka prasība apgūt valsts valodu ir leģitīma un veicina sabiedrības saliedētību, tomēr to esot iespējams veicināt arī bilingvālās izglītības programmu ietvaros. Bilingvālās izglītības saglabāšanas lietderība esot pamatojama ar to, ka Latvijā ir ļoti daudz mazākumtautību skolēnu - pie tām piederot apmēram viena trešdaļa no visiem skolēniem -, kā arī daudz jaukto ģimeņu, kurās bērni runā divās valodās. Ievērojami mainot pastāvošo mācībvalodu proporciju, vajagot rīkoties saudzīgi, neradot potenciālas negatīvas sekas attiecībā uz izglītības kvalitāti. L. Ose pauda uzskatu, ka pirms apstrīdēto normu pieņemšanas neesot veikta visu iespējamo risku analīze. Tiesas sēdē viņa pauda uzskatu, ka mācību satura apguve tikai latviešu valodā varot radīt problēmas tiem skolēniem, kuriem mācīšanās arī dzimtajā valodā sagādā grūtības. Apstrīdēto normu ieviešanu varot apgrūtināt arī kvalificētu skolotāju trūkums. Secinājumu daļa 17. Pieteikuma iesniedzējs tiesas sēdē ir lūdzis paplašināt prasījuma robežas, izvērtējot arī Izglītības likuma 41. panta 1.1 un 1.2 daļas 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" redakcijā atbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam, 112. pantam un 114. pantam. Minētās normas esot cieši saistītas ar pieteikumā norādītajām apstrīdētajām normām. Satversmes tiesa vairākkārt secinājusi, ka noteiktos gadījumos var tikt paplašinātas prasījuma robežas jau ierosinātās lietās (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2007. gada 19. decembra sprieduma lietā Nr. 2007-13-03 6. punktu un 2014. gada 29. decembra sprieduma lietā Nr. 2014-06-03 17. punktu). Satversmes tiesa prasījuma robežas var paplašināt, ievērojot zināmus kritērijus, visupirms "ciešās saistības koncepciju". Proti, lai secinātu, vai kādā konkrētā gadījumā prasījuma robežas ir iespējams un nepieciešams paplašināt, ir jānoskaidro, pirmkārt, vai normas, attiecībā uz kurām prasījums tiek paplašināts, ir tik cieši saistītas ar lietā apstrīdētajām normām, ka to izvērtēšana iespējama tā paša pamatojuma ietvaros vai nepieciešama konkrētās lietas izlemšanai, un, otrkārt, vai prasījuma robežu paplašināšana ir nepieciešama Satversmes tiesas procesa principu ievērošanai (sk., piemēram, Satversmes tiesas 2008. gada 3. aprīļa sprieduma lietā Nr. 2007-23-01 17. punktu un 2011. gada 20. oktobra sprieduma lietā Nr. 2010-72-01 15. punktu). Tiesas sēdē Pieteikuma iesniedzējs ir sniedzis juridiskus argumentus par Izglītības likuma 41. panta 1.1 un 1.2 daļas iespējamo neatbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam, 112. pantam un 114. pantam. Izglītības likuma 41. panta papildināšanu ar 1.1 un 1.2 daļu paredz 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 3. panta otrā daļa. Minētās normas nosaka valsts valodas un mazākumtautības valodas lietojuma proporciju mācību satura apguvē pamatizglītības pakāpē. Tādējādi tās ir cieši saistītas ar apstrīdētajām normām. Ņemot vērā minēto, izskatāmās lietas vispusīgas un objektīvas izskatīšanas labad ir iespējams un nepieciešams paplašināt prasījuma robežas šajā lietā. Līdz ar to Satversmes tiesa vērtēs arī 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 3. panta otrās daļas atbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam, 112. pantam un 114. pantam. 18. Pieteikuma iesniedzējs apstrīd divu likumu normu atbilstību Satversmei, proti, 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās daļas, otrās daļas, 3. panta pirmās un otrās daļas, kā arī 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 2. panta atbilstību vairākām Satversmes normām - 91. panta otrajam teikumam, 112. pantam un 114. pantam. 18.1. Izglītības likuma 9. panta pirmajā daļā noteikts, ka valsts, pašvaldību un valsts augstskolu izglītības iestādēs izglītību iegūst valsts valodā. Ar 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" pirmo daļu šis vispārīgais noteikums par izglītības ieguves valodu valsts un pašvaldības izglītības iestādēs ir attiecināts arī uz privātajām izglītības iestādēm pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē, proti: "Privātajās izglītības iestādēs vispārējo izglītību un profesionālo izglītību pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē iegūst valsts valodā." Izglītības likuma 9. panta otrā daļa noteic, kurās izglītības iestādēs izglītību var iegūt citā valodā. Ar apstrīdētajām normām - 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta otro un trešo daļu - noteikts, ka citā valodā izglītību var iegūt: "1) izglītības iestādēs, kuras īsteno izglītības programmas saskaņā ar Latvijas Republikas divpusējiem vai daudzpusējiem starptautiskajiem līgumiem; 2) izglītības iestādēs, kuras īsteno mazākumtautību izglītības programmas pirmsskolas izglītības un pamatizglītības pakāpē, ievērojot šā likuma 41. panta noteikumus; 21) izglītības iestādēs, kurās vispārējās izglītības programmu mācību priekšmetus pilnībā vai daļēji īsteno svešvalodā, lai nodrošinātu citu Eiropas Savienības oficiālo valodu apguvi, ievērojot attiecīgā valsts izglītības standarta nosacījumus". Izglītības likuma 41. panta 1.1 un 1.2 daļa konkretizē valsts valodas lietojuma proporciju mācību satura apguvē pamatizglītības pakāpē, paredzot, ka sākumskolā un pamatskolā tā ir attiecīgi ne mazāk kā 50 un 80 procentu apjomā (sk. 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 3. panta otro daļu). Savukārt 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 2. pants paredz, ka vispārējās vidējās izglītības programmu obligāto saturu nosaka valsts vispārējās izglītības standarts. Līdz ar to vidusskolā vairs nebūs paredzēts mazākumtautību valodu lietojums mācību satura apguvē. Tādējādi, pieņemot apstrīdētās normas, likumdevējs: 1) ir attiecinājis vispārīgo noteikumu par izglītības ieguvi latviešu valodā uz privātajām izglītības iestādēm pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē; 2) izglītības iestādēs, kuras īsteno mazākumtautību izglītības programmas, pamatizglītības pakāpē samazinājis mazākumtautību valodu lietojuma proporciju mācību satura apguvē, nosakot, ka mācību satura apguve valsts valodā tiek nodrošināta ne mazāk kā 80 procentu apjomā pamatskolā un ne mazāk kā 50 procentu apjomā sākumskolā; 3) uz vidējās izglītības pakāpi izglītības iestādēs, kuras īsteno mazākumtautību izglītības programmas, attiecinājis vispārīgo noteikumu par izglītības ieguvi latviešu valodā. Apstrīdētās normas, kas paredz jaunu regulējumu attiecībā uz izglītības ieguves valodu lietojuma proporcijām valsts un pašvaldību izglītības iestādēs īstenojamās mazākumtautību izglītības programmās pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē, ir savstarpēji cieši saistītas un veido vienotu tiesisko regulējumu. Šīs normas ir 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta otrā daļa, 3. panta pirmā un otrā daļa un 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 2. pants. 18.2. Satversmes tiesā sagatavošanas procesā ir lietas Nr. 2018-22-01, Nr. 2019-04-01 un Nr. 2019-06-01. Lietā Nr. 2018-22-01 tiek apstrīdēta 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās daļas atbilstība Satversmes 1. pantam, 112. panta pirmajam teikumam un 114. pantam. Lietā Nr. 2019-04-01 tiek apstrīdēta tās pašas normas atbilstība Satversmes 91. panta otrajam teikumam un 112. panta pirmajam teikumam. Savukārt lietā Nr. 2019-06-01 tiek apstrīdēta tās pašas normas atbilstība Satversmes 91. panta otrajam teikumam. Minētās lietas ierosinātas pēc konstitucionālajām sūdzībām. Arī izskatāmajā lietā viena no apstrīdētajām normām ir 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmā daļa. Pieteikuma iesniedzējs lūdzis izvērtēt šīs normas atbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam, 112. pantam un 114. pantam. Tā uz privātajām izglītības iestādēm attiecina noteikumu par izglītības ieguvi valsts valodā pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē. Līdz šīs apstrīdētās normas pieņemšanai šis noteikums uz privātajām izglītības iestādēm netika attiecināts. Laikā, kamēr lieta Nr. 2018-22-01 tiek gatavota izskatīšanai, pieteikuma iesniedzēji izteikuši lūgumu minēto lietu apvienot ar šo izskatāmo lietu, proti, lietu Nr. 2018-12-01. Izvērtējot lūgumu, tika pieņemts lēmums lietas neapvienot. Lēmumā citstarp norādīts, ka, izlemjot jautājumu par lietu apvienošanu, jāņem vērā gan abās lietās izvērtējamie prasījumi un lietu būtība, gan citi apstākļi. Tādējādi lietu sagatavošanai un izskatīšanai nepieciešama atšķirīga pieeja un vispusīgu iztiesāšanu varēs nodrošināt to atsevišķa izskatīšana (sk. 2019. gada 13. februāra lēmumu lietā Nr. 2018-22-01). To pieteikumu mērķis, kurus Satversmes tiesā iesniedz abstraktās tiesību normu kontroles subjekti, tostarp Saeimas deputāti, ir aizstāvēt publiskās intereses. Abstraktā tiesību normu kontrole citstarp ir līdzeklis, kas kalpo tiesību sistēmas sakārtošanai (sal.: Satversmes tiesas 2006. gada 15. jūnija sprieduma lietā Nr. 2005-13-0106 20.2. punkts). Satversmes tiesa uzskata: ņemot vērā to, ka 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās daļas regulējuma adresāti ir privātās izglītības iestādes, būtu lietderīgi visus šīs normas satversmības jautājumus izlemt vienas lietas ietvaros. Tādējādi, ievērojot lietderības principu, 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta pirmās daļas atbilstība Satversmes 91. panta otrajam teikumam, 112. pantam un 114. pantam ir vērtējama, izskatot lietu Nr. 2018-22-01. 19. Turpmāk izskatāmajā lietā tiks vērtēta 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Izglītības likumā" 1. panta otrās daļas, 3. panta pirmās un otrās daļas, kā arī 2018. gada 22. marta likuma "Grozījumi Vispārējās izglītības likumā" 2. panta atbilstība Satversmes 91. panta otrajam teikumam, 112. pantam un 114. pantam, turpmāk tekstā kopā tās saucot arī par apstrīdētajām normām. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas negatīvi ietekmēs to pie mazākumtautībām piederošu izglītojamo situāciju, kuri mācās valsts un pašvaldību skolās pamatizglītības un vidējās izglītības pakāpē mazākumtautību izglītības programmās. Pamatojot savu viedokli, Pieteikuma iesniedzējs paudis vairākus apsvērumus. Pirmkārt, pāreju uz latviešu valodu kā mācību valodu skolās esot paredzēts īstenot pārāk strauji, turklāt neesot nodrošināta atbilstošu mācību metodisko materiālu pieejamība. Otrkārt, esot pārkāptas pie mazākumtautībām piederošu izglītojamo tiesības uz izglītības ieguvi dzimtajā valodā, kā arī viņu vecāku tiesības uz līdzdalību izglītības procesā, izvēloties izglītības ieguves valodu. Treškārt, apstrīdēto normu regulējums vairākos aspektos paredzot diskriminējošu attieksmi pret izglītojamiem, kuri pieder pie mazākumtautībām. Ceturtkārt, pie mazākumtautībām piederošiem izglītojamiem, mācoties valsts valodā, būšot apgrūtinātas iespējas saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Šie iebildumi apstrīdēto normu pieņemšanas procesā neesot ņemti vērā. Satversmes tiesa secina, ka tai visupirms nepieciešams vērtēt apstrīdēto normu atbilstību Satversmes 112. pantam saistībā ar pirmo un otro Pieteikuma iesniedzēja apsvērumu, pēc tam atbilstību Satversmes 91. panta otrajam teikumam saistībā trešo apsvērumu un beidzot atbilstību 114. pantam saistībā ar ceturto apsvērumu, ciktāl tie attiecas uz valsts un pašvaldību izglītības iestādēm. 20. Pieteikuma iesniedzējs uzskata, ka apstrīdētās normas ir pretrunā ar Satversmes 112. pantu. Tas nosaka: "Ikvienam ir tiesības uz izglītību. Valsts nodrošina iespēju bez maksas iegūt pamatizglītību un vidējo izglītību. Pamatizglītība ir obligāta." Tiesībām uz izglītību piemīt gan pilsonisko un politisko tiesību daba, kas prasa, lai valsts pieļautu brīvas izvēles iespējas (piemēram, ievērojot vecāku vēlmi izglītot bērnus atbilstoši savai pārliecībai), gan ekonomisko, sociālo un kultūras tiesību daba, kas prasa pozitīvu valsts darbību (piemēram, bezmaksas izglītības nodrošināšanu). Tiesībām uz izglītību piemīt arī solidaritātes elements, kas attiecas uz noteiktu sabiedrības grupu (piemēram, personām ar īpašām vajadzībām) un prasa gan valsts, gan sabiedrības, tostarp pašu izglītojamo, atbalstu noteiktas sabiedrības grupas izglītības tiesību īstenošanai (sal.: Jarinovska K. 112. panta komentārs. Grām.: Balodis R. (zin. red.) Latvijas Republikas Satversmes komentāri. VIII nodaļa. Cilvēka pamattiesības. Rīga: Latvijas Vēstnesis, 2011, 664. lpp.). Tādējādi Satversmes 112. pantā ietvertās tiesības uz izglītību pēc savas dabas sasaucas ar Starptautiskā pakta par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām 13. pantu, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas Pirmā protokola 2. pantu, Konvencijas pret diskrimināciju izglītībā 5. panta pirmo daļu, kā arī Bērnu tiesību konvencijas 28. panta trešo daļu. Tiesības uz izglītību pēc būtības dod indivīdam iespējas veidoties kā brīvai personībai un iekļauties pilsoniskajā sabiedrībā [sk. arī: UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights (CESCR), General Comment No. 13: The Right to Education (Art. 13 of the Covenant on Economic, Social and Cultural Rights), 8 December 1999, E/C.12/1999/10, para. 1]. Tātad Satversmes 112. panta pirmais teikums garantē tiesības pilnvērtīgi izmantot visas iespējas, ko sniedz izglītības sistēma. Attiecīgi tas nozīmē, ka valstij ir pienākums izveidot ikvienam izglītojamam pieejamu izglītības sistēmu. Valsts rīcībai, veidojot ikvienam izglītojamam pieejamu izglītības sistēmu, jāatbilst tādām pamatprasībām kā izglītības iespējas, pieejamība, pieņemamība un pielāgošanās. Izglītības iespējas nozīmē izglītojamo vajadzībām atbilstoša skaita izglītības iestāžu un izglītības programmu izveidošanu tādējādi, lai tiktu garantēta izglītības mērķu īstenošana. Izglītības pieejamība ir nodrošināma, radot vienlīdzīgas iespējas un novēršot šķēršļus, kas varētu rasties, izmantojot izglītības iespējas. Izglītības pieņemamība nodrošināma ar izglītības satura un metožu pielāgošanu izglītojamo vajadzībām, citstarp nosakot izglītības standartus un radot apstākļus radošai brīvībai attiecīgo standartu sasniegšanā noteiktos izglītības posmos, kā arī paredzot vecāku līdzdalības iespējas. Izglītības pieņemamība ietver arī bērnu tiesības uz brīvu dalību kultūras dzīvē, tiesības uz atpūtu, brīvo laiku, kā arī drošus un veselīgus izglītošanās apstākļus. Savukārt izglītības pielāgošanās spēja nozīmē pastāvīgu izglītības sistēmas attīstību atbilstoši mainīgajām sabiedrības vajadzībām [sk. arī: UN Committee on Economic, Social and Cultural Rights (CESCR), General Comment No. 13: The Right to Education (Art. 13 of the Covenant on Economic, Social and Cultural Rights), 8 December 1999, E/C.12/1999/10, para. 6]. Valsts apmaksāta pamatizglītība un vidējā izglītība, ko paredz Satversmes 112. panta otrais teikums, ir pamatlīdzeklis tiesību uz izglītību nodrošināšanai. Tas uzskatāms par tiesību minimumu, kuru valsts ir apņēmusies garantēt un kura samazināšana tādējādi nav pieļaujama. Savukārt Satversmes 112. panta trešajā teikumā noteiktais pamatizglītības obligātums izriet no demokrātiskas tiesiskas valsts principa. Proti, demokrātiskas tiesiskas valsts pamatā ir izglītots cilvēks, kas ir spējīgs patstāvīgi iegūt informāciju, spriest, kritiski domāt un pieņemt racionālus lēmumus. Izglītība ir viens no priekšnoteikumiem cilvēka izvēlei turpināt sevis pilnveidošanu visā dzīves laikā. Tādējādi izglītība ir viens no būtiskiem brīvas demokrātiskas sabiedrības …