Par Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrās daļas un 8. panta ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 99. un 102. pantam un par

Par Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrās daļas un 8. panta ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 99. un 102. pantam un par Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 99. un 102. pantam Uzmanību! Jūs lietojat neatbilstošu interneta pārlūkprogrammu. Lai varētu lietot visas Likumi.lv piedāvātās iespējas, piedāvājam BEZ MAKSAS ielādēt jaunāku pārlūkprogrammas versiju. Iesakām izmēģināt arī vietnes MOBILO VERSIJU - m.likumi.lv (piemērota arī mazāk jaudīgiem datoriem). nerādīt turpmāk šo paziņojumu Apstiprināt Paldies par viedokli!   Rādīt vēlāk LATVIJAS REPUBLIKAS TIESĪBU AKTI veidi tēmas visvairāk skatītie jaunākie LV  EN uz sākumu meklēt Izvērstā meklēšana Noklusējuma vērtības Izvērstā meklēšana Kā meklēt? Meklēt nosaukumā meklēt locījumos meklēt frāzi Meklēt tekstā meklēt locījumos meklēt frāzi Izdevējs Veids nemeklēt grozījumos Pieņemts Stājas spēkā Dokumenta Nr. līdz līdz Publicēts LV Zaudējis spēku Redakcija uz līdz līdz Statuss: spēkā esošs vēl nav spēkā zaudējis spēku meklēt notīrīt Satversmes tiesas spriedums Par Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrās daļas un 8. panta ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 99. un 102. pantam un par Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 99. un 102. pantam Spriedums Latvijas Republikas vārdā Rīgā 2018. gada 26. aprīlī lietā Nr. 2017-18-01 Satversmes tiesa šādā sastāvā: tiesas sēdes priekšsēdētāja Ineta Ziemele, tiesneši Sanita Osipova, Aldis Laviņš, Gunārs Kusiņš, Daiga Rezevska, Jānis Neimanis un Artūrs Kučs, pēc Augstākās tiesas pieteikuma, pamatojoties uz Latvijas Republikas Satversmes 85. pantu un Satversmes tiesas likuma 16. panta 1. punktu, 17. panta pirmās daļas 9. punktu, 19.1 pantu un 28.1 pantu, rakstveida procesā 2018. gada 27. marta tiesas sēdē izskatīja lietu "Par Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrās daļas un 8. panta ceturtās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 99. un 102. pantam un par Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 91., 99. un 102. pantam". Konstatējošā daļa 1. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa noteic, ka desmit (vai vairāk) vienas konfesijas draudzes, kas ir reģistrētas Latvijas Republikā, var izveidot reliģisko savienību (baznīcu) un ka šis noteikums neattiecas uz šā likuma 8. panta ceturtajā daļā norādītajām reliģiskajām organizācijām. Reliģisko organizāciju likuma 8. panta ceturtā daļa noteic, ka draudzēm, kuras pirmo reizi uzsāk darbību Latvijas Republikā un nepieder pie valstī jau reģistrētajām reliģiskajām savienībām (baznīcām) (turpmāk arī - jaunizveidotas draudzes), pirmo desmit gadu laikā katru gadu jāpārreģistrējas reģistra iestādē un ka, pārreģistrējot reliģisko organizāciju, reģistra iestāde pamatojas uz Tieslietu ministrijas sniegto atzinumu par reliģiskās organizācijas iepriekšējā perioda darbības atbilstību normatīvo aktu prasībām. Savukārt Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa noteic, ka vienas konfesijas draudzes var izveidot valstī tikai vienu reliģisko savienību (baznīcu). 2. Pieteikuma iesniedzēja - Augstākā tiesa (turpmāk - Pieteikuma iesniedzēja) - norāda, ka administratīvajā lietā Nr. A420410213 ir izskatāms jautājums par reliģiskas kopienas tiesībām izveidot reliģisko savienību (baznīcu). Apstrīdētās normas to liedzot. Reliģiskā kopiena "Latvijas Pareizticīgā Autonomā Baznīca" (turpmāk - Latvijas Pareizticīgā autonomā baznīca) esot vērsusies Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrā ar lūgumu par tās ierakstīšanu reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrā. Taču Latvijas Republikas Uzņēmumu reģistrs šo lūgumu noraidījis. Tāpēc minētā reliģiskā kopiena vērsusies administratīvajā tiesā ar pieteikumu par labvēlīga administratīvā akta izdošanu - tās ierakstīšanu reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrā. Latvijas Pareizticīgajai autonomajai baznīcai esot atteikts baznīcas statuss un attiecīgi arī juridiskās personas statuss, jo tā neatbilstot Reliģisko organizāciju likuma prasībām. Reliģiskajai organizācijai gan esot ļauts darboties kā draudžu grupai, bet draudzes esot teritoriāli ierobežoti veidojumi. Reliģisko kopienu veidojošajām draudzēm bez baznīcas statusa esot apgrūtināta vienota rīcība baznīcas vārdā, kā arī tiekot liegtas būtiskas reliģijas brīvības izpausmes. Līdz ar to, atsakoties reģistrēt Latvijas Pareizticīgo autonomo baznīcu, esot ierobežotas tās tiesības, kas garantētas Latvijas Republikas Satversmes (turpmāk - Satversme) 99. un 102. pantā. Reliģiskām kopienām neesot pienākuma reģistrēties reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrā, tāpēc to pirmreizējās reģistrācijas brīdis varot nesakrist ar faktisko darbības uzsākšanas brīdi. Pārreģistrāciju varot veikt tikai pēc pirmreizējās reģistrācijas. Tas nozīmējot, ka Reliģisko organizāciju likuma 8. panta ceturtajā daļā noteiktais pārreģistrācijas termiņš var sākties tikai pēc tam, kad reliģiska kopiena izmantojusi savas tiesības un reģistrējusies kā draudze. Tātad pārreģistrācijas pienākums esot draudzēm pirmo desmit gadu laikā no pirmās reģistrācijas brīža, bet šajā laikā tās nevarot izveidot baznīcu. Neesot šaubu par to, ka Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa ir pieņemta, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību, izsludināta un publiski pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī pietiekami skaidri formulēta. Līdz ar to šajās normās ietvertais ierobežojums esot noteikts ar likumu. Ierobežojumam, kas liedz izveidot baznīcu pirms pārreģistrācijas perioda beigām, esot leģitīms mērķis - publiskās kārtības nodrošināšana, pārliecinoties par to, ka baznīcu veidojošās draudzes ievēro normatīvos aktus, kā arī ir stabilas un spēj pastāvēt ilgstoši. Taču Pieteikuma iesniedzēja uzskata, ka valsts izraudzītie leģitīmā mērķa sasniegšanas līdzekļi nav samērīgi. Leģitīmo mērķi varot sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Pārliecināties par to, ka reliģiskā organizācija ievēro normatīvo aktu prasības, esot iespējams daudz īsākā laikā. Neesot nepieciešams desmit gadus ilgs nogaidīšanas un pārreģistrācijas periods, īpaši attiecībā uz pasaulē un Latvijā jau labi pazīstamām reliģiskām kopienām. Turklāt kontrolēt normatīvo aktu ievērošanu varot ar līdzekļiem, kas nav tik ierobežojoši. Savukārt šaubas par reliģiskās organizācijas stabilitāti varētu būt pamatotas tikai jaunu un nezināmu reliģisko organizāciju gadījumā. Neērtības, ko reliģiskā organizācija ciešot šo desmit gadu laikā, esot lielākas nekā sabiedrības gūtais labums. Līdz ar to ierobežojums, kas liedz desmit draudzēm izveidot baznīcu pirms desmit gadus ilgā pārreģistrācijas perioda beigām, neesot samērīgs un neatbilstot Satversmes 99. un 102. pantam. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā esot paredzēts vēl viens ierobežojums reliģiskās savienības izveidošanai, proti, vienas konfesijas draudzes varot izveidot valstī tikai vienu reliģisko savienību (baznīcu). Tā kā Latvijā pareizticīgo konfesijā jau esot reģistrēta reliģiska savienība (baznīca), konkrētajā gadījumā reģistrēt citu reliģisko kopienu kā baznīcu esot liegts. Neesot šaubu par to, ka arī šī norma ir pieņemta, ievērojot normatīvajos aktos paredzēto kārtību, ir izsludināta un publiski pieejama atbilstoši normatīvo aktu prasībām, kā arī ir pietiekami skaidri formulēta. Līdz ar to pamattiesību ierobežojums esot noteikts ar likumu. Tāpat arī šim ierobežojumam varētu būt leģitīms mērķis - nodrošināt publisko kārtību, kā arī vienkāršot valsts attiecības ar reliģiskās konfesijas pārstāvjiem. Tomēr arī šim reliģiskās brīvības ierobežojumam esot jābūt demokrātiskā sabiedrībā nepieciešamam un samērīgam. Ierobežojums, kas paredz, ka vienas konfesijas ietvaros var izveidot tikai vienu baznīcu, neesot nepieciešams un samērīgs. Valstij vajagot ievērot neitralitāti un nevajadzētu iejaukties reliģijas lietās, liekot visām reliģiskajām grupām apvienoties un pakļauties vienai vadībai vai arī liedzot tām apvienoties organizatoriskās struktūrās pēc pašu ticīgo ieskata. Valsts pienākums esot nodrošināt to, ka vairākas reliģiskās organizācijas var mierīgi pastāvēt līdzās. Turklāt esot jāņem vērā, ka pastāv arī tādi reliģiskie virzieni, kuriem vēsturiski nekad nav bijis vienotas hierarhiskas struktūras. Fakts, ka valsts ir piešķīrusi dažādas privilēģijas (piemēram, Civillikuma 51. pantā paredzētās tiesības) dažām konfesijām, pieņemot, ka attiecīgai konfesijai ir tikai viena vadība, nevarot liegt reliģiskajai organizācijai tiesības iegūt juridiskās personas statusu, lai tā spētu adekvāti īstenot savu reliģijas brīvību. Esot mazāk ierobežojoši līdzekļi attiecību veidošanai ar reliģiskajām organizācijām. Valstij pat vajagot nodrošināt vienlīdzīgu pieeju privilēģijām, kas šobrīd paredzētas tikai dažām konfesijām. Ļaujot vienas konfesijas draudzēm izveidot tikai vienu baznīcu, pārējām draudzēm tiekot nodarīts kaitējums, un tas esot lielāks nekā labums, ko sabiedrība iegūst no šāda ierobežojuma. Turklāt valsts bez pamata dodot priekšroku tikai vienai reliģiskajai savienībai konfesijas ietvaros, ļaujot tai iegūt baznīcas statusu. Līdz ar to ierobežojums, atbilstoši kuram vienas konfesijas draudzes var izveidot tikai vienu baznīcu, neesot samērīgs un neatbilstot Satversmes 99. un 102. pantam. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa arī nostādot nevienlīdzīgā situācijā dažādas reliģiskās grupas vienas konfesijas ietvaros, jo ļaujot reliģiskās savienības (baznīcas) statusu piešķirt tikai vienai no šīm grupām, proti, pirmajai, kas to vēlas, bet visām pārējām reliģiskajām grupām vēlāk šo iespēju liedzot. Ņemot vērā jau iepriekš minētos apsvērumus, šāds ierobežojums radot atšķirīgu attieksmi pret grupām, kas atrodas salīdzināmos apstākļos, un šai atšķirīgajai attieksmei neesot objektīva un saprātīga pamata. Līdz ar to šis ierobežojums neatbilstot Satversmes 91. pantam. 3. Institūcija, kas izdevusi apstrīdēto aktu, - Saeima - atbildes rakstā norāda, ka Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa atbilst Satversmes 99. un 102. pantam, savukārt attiecībā uz Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas atbilstību Satversmes 91., 99. un 102. pantam tiesvedība būtu izbeidzama. Ja tiesvedība šajā daļā netiek izbeigta, Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa esot atzīstama par atbilstošu Satversmei. Katra reliģiskā organizācija ar brīdi, kad tā tiek reģistrēta reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrā, iegūstot juridiskās personas statusu. Pārreģistrācijas procedūra neierobežojot reliģiskās organizācijas tiesības rīkoties kā juridiskajai personai un baudīt visas ar likumu draudzēm paredzētās tiesības. Pārreģistrējamo un pastāvīgo reliģisko organizāciju tiesiskais statuss atšķiroties vienīgi divos aspektos - pārreģistrējamām reliģiskajām organizācijām katru gadu jāveic administratīva pārreģistrācijas procedūra, un tās nevar dibināt reliģisko savienību (baznīcu). Reliģiskā savienība (baznīca) reliģisko organizāciju formu hierarhijā ieņemot augstāku pakāpi nekā draudze, un šis statuss apliecinot noteiktu draudžu kopuma ilglaicīgu pastāvēšanu, apvienošanos lielākā veidojumā un tiesību pārmantojamību. Tādēļ likumdevējs reliģiskajām savienībām (baznīcām) noteicis arī īpašas tiesības: tikai reģistrētajām reliģiskajām savienībām (baznīcām) esot tiesības izveidot garīgā personāla mācību iestādes, klosterus, misijas un diakonijas iestādes. Reliģiskās savienības (baznīcas) darbība un pastāvēšana esot nesaraujami saistīta ar to veidojošo draudžu darbību un noteikta minimālā draudžu skaita stabilu pastāvēšanu ilgtermiņā. Tādēļ likumdevējs esot noteicis, ka reliģiskās savienības (baznīcas) dibinātāju vidū jābūt tādām draudzēm, kurām ir pastāvīgas reliģiskās organizācijas statuss. Izskatāmā lieta atšķiroties no Eiropas Cilvēktiesību tiesā skatītajām lietām, uz kurām atsaucas Pieteikuma iesniedzēja. Tajās reliģijas brīvības ierobežojuma aspektā ticis vērtēts galvenokārt atteikums nereģistrētai reliģiskai kopienai piešķirt reliģiskās organizācijas un attiecīgi arī juridiskās personas statusu, līdz reģistrācijai tai liedzot pilnvērtīgi baudīt reliģijas brīvību un ar juridiskās personas statusu saistītās tiesības. Liegums iegūt Latvijas Republikas reliģisko organizāciju formu hierarhiskajā struktūrā augstāku pakāpi un attiecīgi arī vienas (vienotas) juridiskās personas statusu ierobežojot pārreģistrējamo draudžu iespējas rīkoties vienoti viena subjekta vārdā un īstenot reliģiskās pārliecības brīvību tādos aspektos, kādos šo brīvību var īstenot tikai reģistrēta reliģiskā savienība (baznīca). Tādējādi liegums draudzēm pirmo desmit gadu laikā pēc pirmās reģistrācijas izveidot reliģisko savienību (baznīcu) ar juridiskās personas statusu ierobežojot Satversmes 99. un 102. pantā nostiprinātās pamattiesības. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa esot pieņemta Satversmē un Saeimas kārtības rullī noteiktajā kārtībā, izsludināta normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, kā arī publiski pieejama un pietiekami skaidri formulēta. Reliģiskas kopienas izvēle veidot no pastāvošajām reliģiskajām savienībām (baznīcām) autonomu draudzi liecinot par tās konfesionālo atšķirību. Jaunizveidota draudze esot uzskatāma par valstij jaunu, nezināmu veidojumu. Likumdevējam esot pamatota vēlme ilgākā laika posmā izvērtēt šādas reliģiskās organizācijas. Jaunizveidota draudze, kas sekmīgi izpildījusi pārreģistrācijas pienākumu, līdz ar to apliecinot, ka tās mācība atbilst Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas (turpmāk - Konvencija) 9. panta prasībām - ir "neapstrīdama, nopietna, vienota un nozīmīga". Pārreģistrācijas pienākuma mērķis esot aizsargāt sabiedrību no valstij jaunu un nezināmu draudžu, iespējams, kaitīgas ietekmes, nepieļaut reliģiskās organizācijas statusa ļaunprātīgu izmantošanu un prettiesisku darbību. Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzinusi, ka valstij ir tiesības pārliecināties, vai reliģiskā kustība (grupa) it kā reliģiskās darbības ietvaros neīsteno darbības, kas apdraud sabiedrību un sabiedrisko drošību. Ierobežojums, kas liedz pārreģistrējamām draudzēm izveidot reliģisko savienību (baznīcu), aizsargājot valsti un sabiedrību no maldināšanas, krāpnieciskas un noziedzīgas darbības. Šis ierobežojums esot vērsts uz to, lai reliģisko savienību (baznīcu) neizveidotu draudzes, par kuru darbību valsts vēl nav guvusi pietiekamu pārliecību. Šim ierobežojumam esot vairāki Satversmes 116. pantā nostiprināti leģitīmie mērķi - citu cilvēku tiesību, demokrātiskās valsts iekārtas, sabiedrības drošības, labklājības un tikumības aizsardzība. Ierobežojums esot piemērots šo mērķu sasniegšanai. Likumdevējs, izvēloties noteikt desmit gadus ilgu pārreģistrācijas pienākuma piemērošanas termiņu, esot izdarījis tā kompetencē ietilpstošus lietderības apsvērumus un pieņēmis tiesībpolitisku lēmumu. Šāds tiesībpolitisks likumdevēja lēmums, kas pieņemts, balstoties uz lietderības apsvērumiem sakarā ar ierobežojuma piemērošanas termiņa noteikšanu, neesot pārvērtējams citās institūcijās, tostarp Satversmes tiesā. Pārbaudīt reliģiskas organizācijas darbību neesot iespējams īsākā laika posmā vai bez pārreģistrācijas. Jaunizveidota draudze esot uzskatāma par jaunu un nezināmu reliģisko organizāciju neatkarīgi no tā, ka tās nosaukumā iekļauts kādas valstij zināmas konfesijas nosaukums. Turklāt atšķirīgu pārreģistrācijas periodu noteikšana atkarībā no reliģijas izplatības un atpazīstamības dažādas reliģiskās organizācijas nostādītu nevienlīdzīgā situācijā. Atšķirīga attieksme pret draudzēm atkarībā no to praktizētās reliģijas atpazīstamības arī nesasniegtu ierobežojuma leģitīmo mērķi, jo būtiski esot vērtēt tieši konkrētās draudzes darbību. Ņemot vērā visām reģistrētajām draudzēm piešķirto tiesību un aizsardzības apjomu, pārreģistrējamas draudzes tiesību ierobežojums esot atzīstams par minimālu. Pārreģistrējamai draudzei katru gadu esot jāiesniedz Tieslietu ministrijai pārskats par savu darbību. Toties tai pārreģistrācijas periodā esot iespējams savu darbību izbeigt vienkāršāk nekā pastāvīgas reliģiskās organizācijas statusu ieguvušām draudzēm. Esot samērīgi pirms tam, kad draudzēm tiek piešķirtas tiesības ārējās attiecībās rīkoties vienoti un vienā vārdā, gūt pārliecību par to darbības atbilstību, stabilitāti un ilgtspēju. Valsts esot izvēlējusies piešķirt tiesības veidot iestādes un klosterus ar juridiskās personas statusu tikai stabilu statusu ieguvušu draudžu apvienībām. Esot svarīgi arī tas, lai visas reliģisko savienību (baznīcu) dibinātās iestādes būtu uzticamas, stabilas un ilgtspējīgas, jo tām varot tikt deleģētas valsts funkcijas. Ar ierobežojumu, kas liedz desmit draudzēm izveidot baznīcu pirms desmit gadus ilgā pārreģistrācijas perioda beigām, neesot radītas tādas nelabvēlīgas sekas, kuru novēršana būtu svarīgāka par valsts un sabiedrības interešu nodrošināšanu. Ja reliģisko savienību (baznīcu) vēlas veidot pārreģistrējamas draudzes, kā tas ir konkrētajā administratīvajā lietā, tad neesot izpildījies pirmais labvēlīga administratīvā akta izdošanas priekšnoteikums. Tāpēc neesot pamata pārbaudīt, vai ir izpildījušies citi labvēlīga administratīvā akta izdošanas priekšnoteikumi. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa nebūtu piemērojama pieteikuma pamatā esošajā administratīvajā lietā arī tad, ja Satversmes tiesa atzītu pārreģistrācijas pienākumu par neatbilstošu Satversmei, jo Tieslietu ministrija neesot minētajā lietā sniegusi atzinumu atbilstoši Reliģisko organizāciju likuma 8. panta otrajai daļai. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa arī nepārkāpjot aizliegumu noteikt reliģiskas kopienas konfesionālo piederību. Konfesionālo piederību nosakot pati draudze pēc savas izvēles reģistrācijas dokumentos to iesniegšanas procesā, vai nu iekļaujoties jau reģistrētā reliģiskajā savienībā, vai arī lūdzot piešķirt autonomu statusu. Jēdziens "konfesija" esot piepildāms ar saturu katrā konkrētajā gadījumā. 4. Pieaicinātā persona - Tieslietu ministrija - norāda, ka Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa, kā arī likuma 7. panta trešā daļa atbilst Satversmei, un, pievienojoties Saeimas atbildes rakstā norādītajai motivācijai, uzskata, ka tiesvedība jautājumā par Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas atbilstību Satversmes 91., 99. un 102. pantam būtu izbeidzama. Pārreģistrācijas mērķis esot sabiedrības interešu un drošības aizsardzība. Valstij esot tiesības paredzēt juridisko personu reģistrācijas priekšnoteikumus un noteikt atšķirīgus priekšnoteikumus dažādām reliģiskajām organizācijām. Esot pamatota vēlme pārbaudīt to reliģisko organizāciju darbību, kuras valstī sāk darboties pirmo reizi. Tas tiekot darīts sabiedrības drošības labā, lai aizsargātu indivīdus no, iespējams, negatīvas vai kaitīgas ietekmes, kā arī lai preventīvi nepieļautu jaunizveidotu reliģisko organizāciju prettiesisku darbību. Pārliecināšanās par jaunizveidotu reliģisko organizāciju lojalitāti valsts pamatvērtībām un darbības atbilstību normatīvajiem aktiem esot pamatota. Reliģiskās organizācijas forma un tas apstāklis, ka draudzes noteiktu laiku nevar dibināt reliģisko savienību (baznīcu), neierobežojot Satversmes 99. panta pirmajā teikumā nostiprinātās tiesības uz reliģiskās pārliecības brīvību. Reģistrējoties reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrā, reliģiskā organizācija iegūstot juridiskās personas statusu un pēc tā iegūšanas varot veikt visas darbības, ko tiesīgas veikt citas juridiskās personas. Likumdevējs esot noteicis arī īpašas privilēģijas, kas attiecināmas uz reliģiskajām organizācijām. Pārreģistrācijai pakļautās draudzes baudot visas reliģiskajām organizācijām piešķirtās privilēģijas, izņemot tiesības reģistrēt reliģisko savienību (baznīcu). Pārreģistrācijas process esot samērīgs līdzeklis valsts drošības, publiskā miera un kārtības, kā arī citu personu veselības un tikumības nodrošināšanai. Katrai valstij esot tiesības veidot tādu valsts un reliģisko organizāciju attiecību modeli, kas atbilst tās tiesību sistēmai, vēsturiskajai attīstībai un kultūras vērtībām. Reliģiskā savienība (baznīca) esot atsevišķs reliģiskās organizācijas veids - augstākā organizācijas forma. Personu kopumam esot tiesības īstenot savas tiesības uz reliģijas brīvību, veidojot reliģiskās organizācijas - draudzes. Personai neesot subjektīvo tiesību prasīt konkrētas formas reliģiskās organizācijas izveidi. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa neesot uzskatāma par tādu, kas nesamērīgi ierobežotu personas tiesības uz reliģijas brīvību. Praksē varot rasties problēmas ar šīs normas interpretāciju un attiecīgo konfesiju nosaukumu ierakstīšanu valsts publiskajā reģistrā tā, lai tos varētu atšķirt, tomēr tas neesot pietiekams iemesls apšaubīt šīs normas atbilstību Satversmei. Izskatāmās lietas pamatā esošajā administratīvajā lietā Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa neesot piemērojama. Neīstenojoties vienam no labvēlīga administratīvā akta izdošanas priekšnoteikumiem, neesot nepieciešamības pārbaudīt, vai īstenojušies citi tā izdošanas priekšnoteikumi. 5. Pieaicinātā persona - tiesībsargs - norāda, ka Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa nesamērīgi ierobežo reliģiskajām organizācijām Satversmes 99. un 102. pantā noteiktās tiesības, savukārt 7. panta trešā daļa nevarētu tikt atzīta par atbilstošu Satversmes 99. pantam, to aplūkojot kopsakarā ar Satversmes 102. un 91. pantu. Demokrātiskā sabiedrībā, kurā līdzās pastāv vairākas reliģijas vai vairāki vienas reliģijas novirzieni, varot būt nepieciešams ierobežot reliģijas brīvību, lai saskaņotu dažādu grupu intereses un nodrošinātu cieņu pret katru pārliecību. Tomēr valstij, īstenojot savu regulējošo varu šajā jomā un savās attiecībās ar dažādām reliģijām, ticībām un pārliecību, vajagot būt neitrālai un objektīvai. Tai esot jāsaglabā plurālisms un pienācīga demokrātijas funkcionēšana. Izņemot īpašus gadījumus, Konvencijā garantētās tiesības uz reliģijas brīvību nepieļaujot to, ka valsts varētu vērtēt reliģiskās pārliecības vai tās piekopšanas veidu likumību. Ja valsts dod priekšroku konkrētam reliģiskās kopienas līderim vai izdara spiedienu uz šo kopienu, lai to pret pašas gribu pakļautu vienai vadībai, tad tiekot pārkāpta reliģijas brīvība. Demokrātiskā sabiedrībā valstij neesot nepieciešams nodrošināt to, ka reliģiskas kopienas tiek pakļautas vienai vadībai. Valstij esot izvirzāms pietiekami augsts pierādīšanas standarts, proti, valstij jābūt spējīgai pamatot, ka tās izraudzītie ierobežojumi ir nepieciešami leģitīma mērķa sasniegšanai un nav piemērojami veidā, kas varētu tikt atzīts par diskriminējošu. Apstrīdētās normas ierobežojot reliģiskām kopienām Satversmes 99. pantā noteiktās tiesības kopsakarā ar Satversmes 102. pantā ietvertajām tiesībām. Valstīm esot tiesības pārbaudīt, vai konkrēta reliģiskā kopiena tās reliģisko mērķu sasniegšanas vārdā neveic darbības, kas kaitē sabiedrības drošībai vai publiskajai kārtībai. To ievērojot, esot konstatējams, ka paredzētajiem ierobežojumiem ir leģitīms mērķis. Kopumā šādi ierobežojumi ļaujot valstij ilgstoši uzraudzīt jaunizveidotu draudžu darbību. Tātad valsts izraudzītie līdzekļi esot piemēroti leģitīmā mērķa sasniegšanai. Tomēr tie konkrētajā gadījumā neesot samērīgi. Nosakot valsts rīcības brīvības robežas tās attiecībās ar reliģiskām kopienām, esot jāapsver nepieciešamība saglabāt patiesu reliģisko plurālismu, kas raksturīgs demokrātiskai sabiedrībai. Nepieciešamais draudzes dibinātāju skaits esot salīdzinoši neliels, un tas apstāklis, ka baznīcu var dibināt ne mazāk kā desmit draudzes, neesot atzīstams par nesamērīgu tiesību ierobežojumu un ietilpstot valsts rīcības brīvībā paredzēt jaunu reliģisko organizāciju reģistrācijas priekšnoteikumus. Tāpat arī reģistrācijas pienākums pats par sevi neesot pretrunā ar cilvēktiesību normām, ja vien tiek piemērots, ievērojot valsts neitralitātes pienākumu. Valstij esot tiesības jaunām reliģiskajām organizācijām pirms baznīcas statusa iegūšanas paredzēt pārreģistrācijas periodu, pat tik ilgu kā izskatāmajā lietā. Vairumā gadījumu apstrīdētās normas neradītu šaubas par to atbilstību Satversmei. Tomēr tiesību normas, kas regulē reliģisko organizāciju reģistrāciju Latvijas Republikā, kopš valsts neatkarības atjaunošanas ne vienmēr bijušas vienlīdz neitrālas pret visām reliģiskajām organizācijām. Tām reliģiskajām organizācijām, kurām līdz 2009. gadam bija liegts dibināt autonomas draudzes, jo atbilstoši likumam to nepieļāva attiecīgās konfesijas kanoniskie noteikumi, esot likti papildu šķēršļi pārreģistrācijas perioda uzsākšanai. Šie šķēršļi joprojām ietekmējot attiecīgo organizāciju tiesības pretendēt uz baznīcas statusa iegūšanu saprātīgā termiņā. Tiesībsargs arī uzsver, ka desmit gadu pārreģistrācijas periods pirms tam, kad tiek piešķirtas tiesības dibināt baznīcu, faktiski varot būt ilgāks par desmit gadiem, jo minētais termiņš tiekot skaitīts no visnesenāk oficiāli reģistrētās draudzes reģistrācijas brīža. Ņemot vērā šos apstākļus, apstrīdētās normas, kas paredz desmit gadus ilgu pārreģistrācijas periodu, neesot atzīstamas par pietiekami elastīgām. Tās nenovēršot tādu situāciju, ka laika posms līdz brīdim, kad reliģisko organizāciju savienība var iegūt baznīcas statusu, neatbilst prasībai par saprātīga termiņa noteikšanu. Saeimas paustais viedoklis par Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas saturu respektējot būtisku elementu reliģisku kopienu autonomijas ievērošanā saskaņā ar Konvencijas 9. pantu, kas neparedz valsts lomu reliģisku kopienu konfesionālās piederības noteikšanā. Tomēr tiesībsargs šaubās, vai šīs apstrīdētās normas teksts ir interpretējams tik plaši, kā to savā viedoklī interpretējusi Saeima. Šī apstrīdētā norma neesot formulēta pietiekami precīzi, lai izslēgtu šaubas par to, vai tā tiek piemērota atbilstoši Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksei. Eiropas Cilvēktiesību tiesa jau esot konstatējusi pārkāpumu, norādot, ka pieteikuma iesniedzēji nevarēja objektīvi paredzēt savu darbību sekas tā iemesla dēļ, ka dalībvalsts prakse tiesību normas interpretēšanā un piemērošanā bijusi pretrunīga. Saeimas sniegtais skaidrojums par Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas saturu pēc būtības radot tādu iespaidu, ka šī norma ir deklaratīva un faktiski neietekmē baznīcas reģistrācijas procesu. Turklāt atbildes rakstā neesot sniegta informācija par Latvijas tiesu praksi, kas apstiprinātu to, ka minētā norma tiek piemērota Saeimas norādītajā veidā. Gluži pretēji - Pieteikuma iesniedzēja esot norādījusi, ka minētā norma varētu būt pamats atteikumam reģistrēt baznīcu izskatāmajā administratīvajā lietā. Arī tiesībsargs to konkrētajā gadījumā uzskata par ticamāko varbūtību. Pieteikuma iesniedzējas norādītie apstākļi ļaujot Eiropas Cilvēktiesību tiesas spriedumā lietā "Metropolitan Church of Bessarabia and Others v. Moldova" ietvertās atziņas attiecināt arī uz izskatāmo lietu. Tādējādi tiesībsargs pievienojas Pieteikuma iesniedzējas viedoklim par Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas neatbilstību Satversmei. 6. Pieaicinātā persona - reliģiska savienība (baznīca) "LATVIJAS PAREIZTICĪGĀ BAZNĪCA" (turpmāk - Latvijas Pareizticīgā baznīca) - norāda, ka Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa atbilst Satversmes 99. un 102. pantam, Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa atbilst Satversmes 91., 99. un 102. pantam un lūdz izbeigt tiesvedību jautājumā par Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas atbilstību Satversmei. Jautājumā par Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrās daļas un 8. panta ceturtās daļas atbilstību Satversmes 99. un 102. pantam Latvijas Pareizticīgā baznīca pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajiem argumentiem. Savukārt, izvērtējot Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas atbilstību Satversmes 91., 99. un 102. pantam, vajagot ņemt vērā konfesijas, proti, pareizticības pamatvērtības, organizatoriskās uzbūves tradīcijas, kā arī Latvijas Pareizticīgās baznīcas vēsturi un kanoniskās tiesības. Katrs cilvēks un katra reliģiskā organizācija, kas vēlas īstenot savas tiesības sludināt pareizticību, to varot darīt tikai tad, ja ievēro un akceptē pareizticībai kā konfesijai raksturīgās un neatņemamās "pazīmes". Pareizticībai esot raksturīgas noteiktas organizatoriskās uzbūves tradīcijas, tās garīdznieki esot pakļauti stingrai hierarhijai. Pareizticīgās baznīcas esot veidotas nevis pēc nacionālā, bet pēc teritorialitātes principa. Konkrētā teritorijā varot darboties tikai viena autokefālā pareizticīgā baznīca, ko vada leģitīms virsgans, kuru ir apstiprinājis autokefālās baznīcas koncils. Savukārt pati konkrētajā teritorijā pastāvošā autokefālā pareizticīgā baznīca varot sastāvēt no teritoriāli administratīvām vienībām, kuras pārvalda metropolīti, arhibīskapi vai bīskapi. Esot gan arī atsevišķi izņēmumi no iepriekš minētās kārtības - tie izveidojušies vēsturisku notikumu rezultātā un saistīti ar baznīcas darbības ierobežojumiem atsevišķās valstīs un atsevišķos vēstures posmos, taču neesot saistāmi ar pareizticīgās baznīcas darbību atbilstoši tās kanoniem. Ja reliģiskā organizācija neatzīst pareizticīgās baznīcas tradicionālo organizatorisko struktūru, tad tā nevarot piederēt pie pareizticīgo konfesijas. Tā, piemēram, esot izveidojusies vecticībnieku konfesija - šobrīd pasaulē atzīta konfesija. Pareizticīgās baznīcas tradicionālās organizatoriskās struktūras, kanonisko tiesību un dažādu reliģisko rituālu pieņemšana un ievērošana, kā arī personas "iesvētīšana" atbilstoši pareizticīgās baznīcas kanoniskajām tiesībām esot izšķirošais nosacījums. Reliģiskā organizācija, kas to neievēro, nevarot tikt atzīta par piederīgu pareizticīgo konfesijai un nedrīkstot savu reliģisko darbību saistīt ar pareizticību. Citādi tiktu aizskartas to personu cilvēktiesības, kuras savu reliģisko praksi vēlas īstenot pareizticīgo konfesijas ietvaros. Ja draudze vēlas būt piederīga pie kādas no valsts teritorijā pastāvošajām konfesijām, tai vajagot saņemt konkrētās konfesijas baznīcas vadības piekrišanu. Turklāt reliģiskā organizācija, kas nedarbojas saskaņā ar attiecīgās konfesijas kanoniskajiem noteikumiem, netiekot atzīta par piederīgu šai konfesijai. Līdz ar to Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā noteiktais ierobežojums, kas paredz, ka vienas konfesijas draudzes var izveidot valstī tikai vienu reliģisko savienību (baznīcu), atbilstot pareizticīgo konfesijas kanoniskajiem noteikumiem. Ja šī tiesību norma tiktu atzīta par neatbilstošu Satversmei un Latvijā tiktu pieļauta iespēja izveidot vēl vienu autonomu pareizticīgo baznīcu, tad tiktu pārkāptas pareizticīgo konfesijas kanoniskās tiesības. Tas nozīmētu, ka valsts iejaucas reliģisko organizāciju reliģiskajā darbībā, faktiski organizējot to iekšējo pašpārvaldi un nosakot tās hierarhisko struktūru pretēji baznīcas kanoniskajām tiesībām. Latvijas valsts esot nepārprotami apņēmusies atturēties no jebkādas rīcības, kas būtu uzskatāma par iejaukšanos Latvijas Pareizticīgās baznīcas pašnoteikšanās tiesībās, tajā skaitā tiesībās noteikt savu organizatorisko struktūru. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā noteiktais ierobežojums esot būtisks arī tā iemesla dēļ, ka Latvijas normatīvie akti piešķir konkrētas tiesības konfesiju garīdzniekiem, kuriem savukārt jābūt attiecīgās konfesijas vadības "pilnvarotiem". 7. Pieaicinātā persona - Latvijas Pareizticīgā autonomā baznīca - norāda, ka Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa neatbilst Satversmes 99. un 102. pantam un Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa neatbilst Satversmes 91., 99. un 102. pantam. Turklāt Latvijas Pareizticīgā autonomā baznīca lūdz konstatēt tās kā pirms Latvijas okupācijas darbojušās pareizticīgās baznīcas pastāvēšanas nepārtrauktības faktu un ierakstīt Latvijas Pareizticīgo autonomo baznīcu reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrā kā juridisko personu. Latvijas Pareizticīgā autonomā baznīca varot paļauties uz to, ka tās savulaik jau iegūtās tiesības atbilstoši 1936. gada 7. septembra tiesību aktam, Satversmes 2. pantam un valsts nepārtrauktības principam tiks saglabātas un īstenotas. Likumdevējs, iekļaujot diskriminējošos pantus Reliģisko organizāciju likumā, neesot ņēmis vērā valsts nepārtrauktības principu. Latvijas Pareizticīgajai autonomajai baznīcai esot tiesības atjaunot juridisko statusu, kāds tai bijis pirms valsts okupācijas. 8. Pieaicinātā persona - reliģiska savienība (baznīca) "LATVIJAS EVAŅĢĒLISKI LUTERISKĀ BAZNĪCA" (turpmāk - Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca) - pievienojas Saeimas atbildes rakstā norādītajai motivācijai un uzskata, ka Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa atbilst Satversmes 99. un 102. pantam un tiesvedība par Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas atbilstību Satversmes 91., 99. un 102. pantam ir izbeidzama. Ja tiesvedība šajā lietas daļā netiek izbeigta, Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa esot atzīstama par atbilstošu Satversmes 91., 99. un 102. pantam. Termiņi, kādos tiek veiktas izmeklēšanas darbības kriminālprocesa ietvaros un lietas tiek izskatītas tiesās, izslēdzot iespēju daudz īsākā laika posmā pārliecināties par to, ka reliģiskā organizācija ievēro normatīvo aktu prasības. Kritiku neizturot arī apgalvojums, ka desmit gadu nogaidīšanas un pārreģistrācijas periods nav nepieciešams, īpaši attiecībā uz pasaulē un Latvijā jau labi pazīstamām reliģiskajām organizācijām, jo reliģiskā organizācija, kas pārtraukusi darbību savas konfesijas reliģiskās savienības (baznīcas) sastāvā, esot uzskatāma par pilnīgi citu tiesību subjektu - tai vairs neesot nekādas saistības ar konfesionālo centru, kas sludina evaņģēliju un sargā savu mācību atbilstoši baznīcas ticības apliecībām un tradīcijai. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa neierobežojot personas tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību, jo katra persona esot tiesīga izvēlēties piederību pie draudzes, kurā apvienojas vienas reliģijas vai vienas konfesijas ticīgie. Labums, ko sabiedrība gūst no Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā noteiktā ierobežojuma, garantējot ne tikai Latvijas identitāti veidojošo kristīgo vērtību, bet arī nacionālā kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanu. Vairāku vienas konfesijas baznīcu veidošana vienas valsts ietvaros varot tikt izskaidrota tikai ar cilvēku ambīcijām. Tā nesekmējot sabiedrības saliedētību un nekalpojot nedz tautas labumam, nedz baznīcas formulēto mērķu sasniegšanai. Konfesijas sadrumstalotība neveicinot arī pilsonisko un reliģisko vienotību, bet tikai šķeļot sabiedrību. Līdz ar to neesot saskatāms labums, kādu sabiedrība iegūtu tad, ja apstrīdētie reliģisko organizāciju reģistrācijas ierobežojumi tiktu atcelti. Valsts nevarot iejaukties baznīcas iekšējās lietās un noteikt piederību konkrētai konfesijai. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa nodrošinot tikai to, ka nevar tikt reģistrēta otra tāda pati baznīca, kāda jau ir reģistrēta, - ar tādu pašu nosaukumu, mācību un mērķi, tādām pašām tiesībām vai to pārmantojamību. 9. Pieaicinātā persona - reliģiska kopiena "Latvijas Evaņģēliski Luteriskā Baznīca ārpus Latvijas" (turpmāk - Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas) - norāda, ka Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa neatbilst Satversmes 99. un 102. pantam un Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa neatbilst Satversmes 91., 99. un 102. pantam. Turklāt Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas uzskata, ka Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa neatbilst arī Satversmes 91. pantā nostiprinātajam vienlīdzības principam un ka Satversmes tiesai būtu jāizskata iespēja paplašināt apstrīdēto normu konstitucionalitātes izvērtējuma robežas un jāizvērtē apstrīdēto normu atbilstība Latvijas PSR Augstākās padomes 1990. gada 4. maija deklarācijai "Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu" (turpmāk - Neatkarības deklarācija) un valsts nepārtrauktības principam. Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas, darbojoties ārpus okupētās Latvijas robežām, esot nodrošinājusi Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas 1928. gada satversmes, tradīciju un administratīvo pamatprincipu nepārtrauktību. Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas nevarot tikt reģistrēta Latvijā kā reliģiskā savienība (baznīca), jo uz to tiekot attiecināts pārreģistrācijas pienākums un viena evaņģēliski luteriskajai konfesijai piederīga reliģiskā savienība jau esot reģistrēta. Tādējādi Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai ārpus Latvijas esot atņemta iespēja īstenot vairākas būtiskas tiesības. Ņemot vērā minēto, vajagot atzīt, ka apstrīdētajās normās ietvertais regulējums ierobežo ne tikai Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas tiesības tikt reģistrētai kā reliģiskajai savienībai (baznīcai) un īstenot no reliģiskās savienības statusa izrietošās tiesības, bet arī to draudžu tiesības, kuras vēlas izstāties no 1946. gada Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas, un to personu tiesības, kuras ir vai vēlas būt piederīgas Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai ārpus Latvijas. Ņemot vērā to, ka Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai ārpus Latvijas un tās draudzēm liegts apvienoties hierarhiski augstākas pakāpes reliģiskās organizācijas formā un tieši ar šo liegumu tiek ierobežota iespēja īstenot būtiskas ar reliģijas brīvību saistītas tiesības, varot secināt, ka apstrīdētās normas ierobežo Satversmes 99. un 102. pantā nostiprinātās pamattiesības. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa esot piemērojama tādēļ, lai aizsargātu valsts un sabiedrības intereses, proti, lai netiktu reģistrētas tādas reliģiskās savienības, par kuru sastāvā esošo draudžu darbību valsts vēl nav pietiekami pārliecinājusies. Tomēr izraudzītais līdzeklis vai nu neesot piemērots šā leģitīmā mērķa sasniegšanai, jo ierobežojot arī tādas personas, kuras likumdevējs nemaz nav vēlējies ierobežot, vai arī mērķi esot iespējams sasniegt ar mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa neuzspiežot reliģiskām kopienām pienākumu izvēlēties kādu konkrētu konfesionālo piederību. Taču tā dodot priekšroku vienam sašķeltas reliģiskās kopienas līderim un esot vērsta uz reliģiskas kopienas apvienošanu pret pašas gribu. Tādējādi esot aizskartas tiesības uz reliģijas brīvību. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā ietvertais Satversmes 99. un 102. pantā noteikto tiesību ierobežojums neesot samērīgs ar leģitīmo mērķi vienkāršot valsts un reliģisko organizāciju savstarpējās attiecības un nodrošināt publisko kārtību. Šajā gadījumā valsts neievērojot neitralitāti un plurālismu tā, kā to prasa Konvencija un liek Eiropas Cilvēktiesību tiesas prakse. Demokrātiskā sabiedrībā valstij neesot nepieciešams regulēt reliģisko organizāciju konfesionālo piederību, padarot to atkarīgu no pievienošanās vienam līderim. Saeimas atsauce uz kanoniskās mācības atšķirībām luterāņu konfesijas ietvaros esot nevietā. Luteriskajā konfesijā neesot principiālu dogmatisku noteikumu par vienu baznīcu viena līdera vadībā. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā noteiktais ierobežojums esot Latvijas valsts gribas izpausme, kas neesot balstīta uz reliģiju vai konfesiju kanoniskās mācības pamatprincipiem un nesamērīgi aizskarot tiesības uz reliģiskās pārliecības brīvību. Apstrīdētās normas liedzot 1928. gada Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas darbības nepārtrauktai turpinātājai reģistrēties kā pie luterāņu konfesijas piederīgai reliģiskajai savienībai (baznīcai) un nostādot privileģētā stāvoklī citas luterāņu konfesijas baznīcas. Tas esot pretrunā arī ar Neatkarības deklarāciju un valsts nepārtrauktības principu. 10. Pieaicinātā persona - Katoļu baznīca - norāda, ka pievienojas Saeimas atbildes rakstā teiktajam par Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrās daļas un 8. panta ceturtās daļas atbilstību Satversmes 99. un 102. pantam, un uzskata, ka šīs tiesību normas, ciktāl tās nosaka tādu ierobežojumu, ka tikai vismaz desmit draudzēm ir tiesības izveidot baznīcu, un paredz tām desmit gadus ilgu pārreģistrācijas periodu, atbilst Satversmes 99. un 102. pantam. Arī likuma 7. panta trešā daļa atbilstot Satversmes 91., 99. un 102. pantam. Draudzēm, uz kurām attiecas desmit gadu pārreģistrācijas pienākums, ar šo ierobežojumu netiekot radītas tādas nelabvēlīgas sekas, kuru novēršana būtu svarīgāka par valsts un sabiedrības interešu nodrošināšanu. Desmit gadus ilgs pārreģistrācijas periods esot atzīstams par minimālu ierobežojumu, un reliģiskajai organizācijai radītās neērtības neesot lielākas par sabiedrības gūto labumu. Pārreģistrācijas periodā draudzes varot īstenot reģistrētām reliģiskajām organizācijām piemītošās tiesības. Latvijas valsts esot nepārprotami apņēmusies atturēties no jebkādas rīcības, kas būtu uzskatāma par iejaukšanos Latvijas Pareizticīgās baznīcas pašnoteikšanās tiesībās, tajā skaitā tiesībās pašai noteikt savu organizatorisko struktūru. Paredzot Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā noteikto pamattiesību ierobežojumu, valsts esot ievērojusi neitralitāti un nodrošinājusi aizsardzību pret mērķtiecīgām darbībām, kas varētu novest pie baznīcas šķelšanās. 11. Pieaicinātā persona - reliģiska savienība (baznīca) "LATVIJAS VECTICĪBNIEKU POMORAS BAZNĪCA" (turpmāk - Latvijas Vecticībnieku pomoras baznīca) - norāda, ka apstrīdētās normas atbilst Satversmei. Pašreizējais Latvijas Vecticībnieku pomoras baznīcas stāvoklis Latvijā esot labvēlīgs šīs baznīcas attīstībai. Valsts pamatdokumenti, kuri regulē baznīcas un valsts attiecības, neaizskarot vecticībnieku kanonisko noteikumu darbību un tradīcijas. Starp valsti un baznīcu neesot asu domstarpību, nesaprašanās un nelabvēlīgas attieksmes. Valsts un baznīcas attiecības esot stabilas, un šī stabilitāte garantējot mieru un saticību sabiedrībā. Tieši Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā noteiktais ierobežojums garantējot stabilas attiecības starp Latvijas Vecticībnieku pomoras baznīcu un Latvijas valsti. Ja šajā normā noteiktais princips tiktu mākslīgi izveidotā procesā lauzts, vienas konfesijas ietvaros varētu sākties nesaskaņas un šķelšanās, juridiski strīdi par nekustamo īpašumu. 12. Pieaicinātā persona - Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Valststiesību zinātņu katedras profesors Dr. iur. Ringolds Balodis - norāda, ka apstrīdētās normas neaizskar Satversmes 102. pantā noteiktās pamattiesības, Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa ir pretrunā ar Satversmes 91. un 99. pantu, bet Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa atbilst Satversmes 99. pantam, taču šajās normās noteiktais pārreģistrācijas termiņš būtu pārvērtējams. Ja Pieteikuma iesniedzēja prasa nevis reliģiskās organizācijas reģistrāciju, bet jau ilgstoši pastāvošas reliģiskās organizācijas tiesību atzīšanu, tad Reliģisko organizāciju likuma normas neesot piemērojamas. Šāda rakstura strīds esot risināms vispārējās jurisdikcijas tiesā, kas piemērošot nevis izskatāmajā lietā apstrīdētās, bet gan citas tiesību normas. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrās daļas izcelsme esot aplūkojama kopsakarā ar 8. panta ceturtās daļas pirmo teikumu. Sākotnēji Reliģisko organizāciju likuma projektā agrākās trīs gadu "iepriekš pieteikšanās kārtības" vietā noteikta trīs gadu "pārreģistrācijas kārtība", pamatojoties uz to, ka vecā kārtība esot bezjēdzīga, jo neļaujot kontrolēt jaunizveidotu reliģisko organizāciju reģistrāciju. Likumprojekta lasījumā likumdevējs trīs gadu periodu nomainījis ar desmit gadu periodu. Diskusijas par to neesot notikušas, Saeimas sēdē izskanējušais viedoklis liecinot par likumdevēja vēlmi būtiski pastiprināt reliģisko organizāciju kontroli un šai nolūkā izmantot pārreģistrāciju. Analoģiski esot noticis ar ierobežojumu, kas liedz jaunizveidotām reliģiskajām organizācijām veidot baznīcu desmit gadus ilgajā moratorija jeb pārreģistrācijas periodā. Likumdevējam neesot bijis jautājumu vai atšķirīga ieskata par ierobežojošo nosacījumu "vienā konfesijā viena baznīca", un sākotnējā redakcija esot tikai nedaudz precizēta. Lai gan Satversmes 102. pants atsevišķos gadījumos sniedzot papildu garantijas, konkrētajā gadījumā nevarot saskatīt Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas pretrunu ar šo Satversmes pantu, jo esot aizskartas Satversmes 99. pantā noteiktās pamattiesības. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā noteiktajam ierobežojumam esot likumisks pamats un pieņemšanas brīdī bijis leģitīms mērķis, jo likumdevējs vēlējies pasargāt reliģiskās organizācijas no šķelšanās un strīdiem par īpašuma sadali. Šī apstrīdētā norma esot skatāma ciešā saistībā ar denacionalizācijas procesu. Likumdevēja uzdevums bijis radīt tādu regulējumu, kas atjaunotu vēsturisko taisnīgumu. Īpašumu atgūšanas procesā neesot bijusi pieļaujama sajukuma radīšana, tādēļ kopš 1991. gada ieviests princips "vienā konfesijā viena baznīca". Šis princips esot bijis lietderīgs un pamatots, taču šobrīd vairs neesot attaisnojams. Tas norādot uz valsts pārliecīgu un pārspīlētu interesi par baznīcu iekšējām lietām. Visas baznīcas, kuras varēja atgūt savus nacionalizētos īpašumus, tos esot atguvušas, un valstij vairs neesot pamata regulēt atsevišķu konfesiju iekšējās lietas. Šī apstrīdētā norma, proti, Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešā daļa, savu leģitīmo mērķi jau esot sasniegusi, un tajā noteiktais ierobežojums vairs neesot nepieciešams. Principu "vienā konfesijā viena baznīca" vairs nevarot pamatot ar nacionālās drošības interesēm, nepieciešamību aizsargāt demokrātisko valsts iekārtu vai sabiedrības drošību. Līdz ar to R. Balodis pievienojas Pieteikuma iesniedzējas viedoklim, ka Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajā daļā noteiktais ierobežojums nav samērīgs. Ļaujot vienas konfesijas draudzēm izveidot tikai vienu baznīcu, pārējām draudzēm tiekot nodarīts kaitējums, un tas esot lielāks nekā sabiedrības gūtais labums. Tomēr likumdevējam, šo normu svītrojot no Reliģisko organizāciju likuma, būšot jāmeklē risinājumi, kā saglabāt jau nostabilizējušos valsts un baznīcu savstarpējo attiecību modeli un nepieļaut to, ka tikko reģistrētas baznīcas, izmantojot radušos situāciju, varētu pretendēt uz laulību reģistrēšanu valsts vārdā vai ticības mācīšanu skolās. R. Balodis piekrīt Pieteikuma iesniedzējai, ka Civillikuma 51. pants nevar kalpot par attaisnojumu Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešajai daļai un pastāv mazāk ierobežojoši līdzekļi, kurus valsts var izmantot, veidojot attiecības ar reliģiskajām organizācijām. Satversmes tiesai, ja tā atzīst Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešo daļu par neatbilstošu Satversmei, esot jāparedz pārejas laiks, lai likumdevējs varētu grozīt Civillikuma 51. pantu un Reliģisko organizāciju likuma 6. panta trešo daļu. R. Balodis pievienojas Saeimas atbildes rakstā sniegtajam viedoklim par Reliģisko organizāciju likuma 8. panta ceturtās daļas atbilstību Satversmes 99. pantam un uzskata, ka šīs normas pirmais teikums atbilst Satversmes 99. pantam, bet likuma 7. panta otrā daļa vērtējama kopsakarā ar 8. panta ceturto daļu. Turklāt R. Balodis norāda, ka likumdevējam, ņemot vērā lietderības un samērīguma apsvērumus, būtu jāpārskata šajās normās noteiktais pārreģistrācijas perioda ilgums. 13. Pieaicinātā persona - Dr. iur. h. c., assessor iur. Egils Levits - norāda, ka juridiskās personas statusa nepiešķiršana pati par sevi var būt Satversmes 99. pantā noteiktās reliģijas brīvības ierobežojums. Šis reliģijas brīvības aspekts pārklājoties ar Satversmes 102. pantā noteiktās biedrošanās brīvības aspektu, tāpēc Satversmes 99. panta interpretācijā varot tikt izmantota sakarā ar Satversmes 102. pantu attīstītā koncepcija, atsevišķi nepārbaudot iespējamo 102. panta pārkāpumu. Attiecībā uz Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešo daļu E. Levits norāda, ka esot jānoskaidro, vai un ciktāl valsts drīkst skaidrot reliģiskās kopas konfesionālo piederību, lai pēc tam to pakārtotu minētās normas nosacījumiem. Tātad valstij būtu jāinterpretē likumā lietotais jēdziens "konfesija", taču tas neesot iespējams citādi kā vien analizējot attiecīgās reliģiskās kopas sludinātās reliģijas saturu pēc būtības. Tādējādi varētu iznākt, ka valstij, lai tā varētu noteikt, kura reliģiskā kopa pieder pie kuras konfesijas, būtu jānosaka attiecīgās konfesijas praktizētās reliģijas "pareizais" saturs. Šāda valsts rīcība būtu pretrunā ar reliģijas brīvību, jo tas, kas tiek saprasts ar jēdzieniem "reliģija", "konfesija", "pasaules uzskats" vai "skatījums", un tas, kāds saturs šajos jēdzienos tiek ielikts, ir atkarīgs tikai no indivīda paša, savukārt no šā principa ir atvasināms princips, ka savas reliģijas saturu nosaka pati draudze vai baznīca. Valstij esot jāatturas no iejaukšanās konfesijas iekšējās kanonisko tiesību un dogmatiskajās attiecībās vai iekšējā struktūrā un hierarhijā. Noteicošais faktors attiecībā uz kādas reliģiskās kopas piederību kādai konfesijai esot tās pašizpratne. Valstij pamatā vajagot akceptēt reliģiskās organizācijas pašas noteikto konfesionālo piederību. Tomēr reliģijas brīvība nestāvot pāri valsts tiesiskajai kārtībai. Tādēļ valsts šādu pašnoteiktu konfesionālo piederību tomēr izņēmuma gadījumā varot izvērtēt. Pirmkārt, tā varot to izvērtēt tiktāl, ciktāl tas nepieciešams, lai novērstu tiesību ļaunprātīgu izmantošanu. Otrkārt, valsts varot izvērtēt reliģiskās kopas pašnoteikto reliģijas saturu, lai pārliecinātos, vai tas nav pretrunā ar tiesībām un publisko kārtību. Likuma pieņemšanas laikā leģitīmais mērķis, iespējams, bijis saistīts ar to, ka valsts denacionalizēja baznīcu īpašumus, kurus okupācijas vara tām bija atņēmusi, un valstij bija vienkāršāk kā subjektu, kas tiesīgs atgūt īpašumus, katrā konfesijā saskatīt tikai vienu baznīcu. Tādējādi netiešā veidā esot novērsta baznīcu sadrumstalošanās un šķelšanās ar īpašumu saistītu strīdu dēļ. Šobrīd situācija esot pavisam citāda. Tādēļ mērķis, kas sākotnēji varbūt arī bija leģitīms, vairs nevarot attaisnot tiesību ierobežojumu. Tātad Reliģisko organizāciju likuma 7. panta trešās daļas teorētiski iespējamie leģitīmie mērķi vairs neesot uzskatāmi par tādiem, kas varētu šo ierobežojumu attaisnot. Līdz ar to neesot nepieciešams skatīt šīs normas atbilstību Satversmes 102. un 91. pantam. Savukārt attiecībā uz Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrajā un 8. panta ceturtajā daļā noteikto ierobežojumu E. Levits norāda, ka reliģiskā pārliecība varot nonākt pretrunā ar valsts likumiem un publisko kārtību, tādējādi nodarot kaitējumu ticīgā personībai. Šāda nevēlama parādība varot tikt ātrāk konstatēta un efektīvāk novērsta tad, ja attiecīgā jaunā, vēl nepazīstamā reliģiskā kopiena atrodas pastiprinātā uzraudzībā, ko nodrošina pārreģistrācijas pienākums. Turklāt šis noteikums netieši apliecinot arī lielāku uzticēšanos Latvijā jau reģistrētajām baznīcām, jo to jaundibinātās draudzes netiekot pakļautas pārreģistrācijas procedūrai. Diemžēl tas nozīmējot arī to, ka jebkura jauna reliģija, kas ienāk (vai no jauna rodas) Latvijā, tiek uzlūkota ar aizdomām un zināmā mērā tiek apšaubīta tās piekritēju objektīvā spriestspēja. Tas varot būt pretrunā ar liberālās demokrātijas normatīvo pamatpieņēmumu par cilvēku kā brīvu, pašatbildīgu, spriestspējīgu būtni. Par pareizo risinājumu šajā jautājumā E. Levits neizsakās, taču norāda, ka viņa personiskais ieteikums būtu šāds: pieņemot, ka patlaban Latvijas sabiedrība varētu būt nobriedusi tiktāl, lai spētu jaunus reliģiskus un pseidoreliģiskus piedāvājumus novērtēt kritiski, tas ir, labāk nekā tolaik, kad apstrīdētais regulējums tika pieņemts, atzīt, ka ikgadēja pārreģistrācija desmit gadu garumā atbilst sabiedrības drošības interesēm, taču pārāk ierobežo reliģijas brīvību un ir iespējams noteikt saudzējošāku ierobežojumu. Reliģisko organizāciju likuma 8. panta ceturtās daļas mērķis esot aizsargāt sabiedrību no valstī jaunu un nepazīstamu konfesiju draudžu, iespējams, kaitīgas ietekmes, nepieļaujot reliģiskās organizācijas statusa ļaunprātīgu izmantošanu un prettiesisku darbību. Taču luterāņu un pareizticīgo konfesijas neesot Latvijā jaunas un nepazīstamas. Minētais mērķis varētu tikt atzīts par leģitīmu tikai attiecībā uz Latvijā jaunām, nepazīstamām konfesijām. Piemērojot ar konstitūciju saskanīgas interpretācijas palīgmetodi, būtu veicama šīs normas teleoloģiskā redukcija, to neattiecinot uz valstī labi pazīstamām konfesijām. Latvijas Pareizticīgās autonomās baznīcas un Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas juridiskā identitāte varot tikt konstatēta divos veidos - vispārējās jurisdikcijas tiesā vai ar īpašu valsts lēmumu (likumu vai citu tiesību aktu) kontekstā ar okupācijas seku likvidēšanu. Abos gadījumos esot piemērojama Neatkarības deklarācija, Satversme un valsts nepārtrauktības princips. Lai pamatlieta tiktu izšķirta pilnībā, Satversmes tiesa varētu izskatīt arī šo jautājumu. Valstij esot rīcības brīvība izvēlēties konkrētas baznīcas, kuras tā uzskatīs par savām partnerēm, ar kurām sadarbosies, kuras atbalstīs un kurām minētā Latvijas valsts un baznīcas attiecību modeļa ietvaros piešķirs noteiktas tiesības. Tikai šai izvēlei vajagot būt saprātīgi pamatotai, tā nedrīkstot būt patvaļīga. Tas esot valsts brīvas politiskās izšķiršanās jautājums. Valsts rīcības brīvības robežas šajā ziņā nosakot vienīgi Satversmes ievads. Savukārt Satversmes 91. pants šajā kontekstā neesot piemērojams. Valstij neesot pienākuma izturēties vienādi vai vienlīdzīgi pret visu konfesiju baznīcām (vai draudzēm). Civillikuma 51. pants nebūtu automātiski jāpārformulē abstraktā formā, dodot visām reģistrētajām baznīcām vienādas tiesības laulāt. Arī speciālie likumi par attiecīgajām baznīcām nebūtu jāpārskata. Tomēr likumdevējam būtu jāpārvērtē šis jautājums un taisnīgā, godprātīgā veidā jāatspoguļo situācija, kāda rastos, ja vienas tradicionālās konfesijas ietvaros turpmāk varētu pastāvēt vairākas baznīcas. Secinājumu daļa 14. Satversmes tiesai procesuāla rakstura jautājumi ir jāizskata pirms tiesību normu satversmības izvērtēšanas pēc būtības (sal.: Satversmes tiesas 2017. gada 10. februāra sprieduma lietā Nr. 2016-06-01 17. punkts). Pieaicinātā persona Latvijas Pareizticīgā autonomā baznīca lūgusi Satversmes tiesu atzīt tās kā pirms Latvijas okupācijas jau reģistrētas reliģiskās organizācijas juridiskās nepārtrauktības faktu un ierakstīt to reliģisko organizāciju un to iestāžu reģistrā kā juridisko personu. Pieaicinātā persona Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas uzskata, ka Satversmes tiesai jāpaplašina apstrīdēto normu satversmības izvērtējuma robežas un jāizvērtē to atbilstība Neatkarības deklarācijai un valsts nepārtrauktības principam. Pieaicinātā persona E. Levits norāda, ka reliģiskās organizācijas statusa nepārtrauktība var tikt konstatēta vispārējās jurisdikcijas tiesā vai ar īpašu valsts lēmumu okupācijas seku likvidēšanas kontekstā. Turklāt E. Levits uzskata, ka Satversmes tiesa var šo jautājumu izskatīt, lai būtu iespējams pilnībā izšķirt pamatlietu. Savukārt pieaicinātā persona R. Balodis norāda, ka attiecībā uz juridiskās personas statusa nepārtrauktības atzīšanu nav piemērojamas Reliģisko organizāciju likuma normas. Šāda rakstura jautājums esot risināms vispārējās jurisdikcijas tiesā, un tā risināšanā esot piemērojamas nevis apstrīdētās, bet citas tiesību normas. Satversmes tiesa norāda, ka pieaicinātajām personām atbilstoši Satversmes tiesas likuma 22. panta otrās daļas 2. punktam jāsniedz tiesai vienīgi viedoklis par lietā izskatāmu jautājumu. Pieaicinātajai personai nav tiesību izteikt procesuālus lūgumus. Tomēr Satversmes tiesa konkrētajā gadījumā uzskata par nepieciešamu īsi atbildēt uz minētajiem pieaicināto personu izteiktajiem apsvērumiem. Satversmes tiesa ir atzinusi, ka Neatkarības deklarācijas preambula konkretizē Latvijas valsts nepārtrauktības principu un uzliek valsts varas institūcijām pienākumu ievērot šo principu un neatkāpties no tā (sal.: Satversmes tiesas 2007. gada 29. novembra sprieduma lietā Nr. 2007-10-0102 64.2. punkts un 2010. gada 13. maija sprieduma lietā Nr. 2009-94-01 14.2. punkts). Tādējādi reliģiskās organizācijas statusa nepārtrauktība, ievērojot Satversmē ietvertos principus, tostarp valsts nepārtrauktības principu, var tikt konstatēta, izskatot jautājumu par juridiska fakta konstatēšanu. Šāda jautājuma izskatīšana atbilstoši Civilprocesa likuma 288. pantam ir vispārējās jurisdikcijas tiesas kompetencē. Izņēmuma gadījumos, izskatot cieši saistītu administratīvo tiesību strīdu, juridiska fakta konstatēšana var būt arī administratīvās tiesas kompetencē (sk. Augstākās tiesas departamentu priekšsēdētāju 2017. gada 18. oktobra sēdes lēmumu). Šāda jautājuma izskatīšana, ciktāl juridiskā statusa nepārtrauktība nav atzīta ar normatīvo aktu, atbilstoši Satversmes 85. pantam un Satversmes tiesas likuma 1. un 16. pantam nav Satversmes tiesas kompetencē. Turklāt jāņem vērā, ka administratīvajā lietā, kura jāizskata Pieteikuma iesniedzējai, reliģiskās organizācijas statusa nepārtrauktība pēc būtības netiek vērtēta. Savukārt juridiskās personas statusa piešķiršana ir kompetentās valsts reģistru iestādes funkcija un tikai strīda gadījumā var tikt pārvērtēta administratīvajā tiesā. Līdz ar to arī šāds prasījums nav pakļauts izskatīšanai Satversmes tiesā, kamēr ir izšķirams strīds vienīgi par tiesību piemērošanas, nevis tiesiskā regulējuma satversmības jautājumiem. 15. Pieteikuma iesniedzēja apstrīd Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otro daļu un 8. panta ceturto daļu, kā arī šā likuma 7. panta trešo daļu. Satversmes tiesa secina, ka šajās tiesību normās ietverti ierobežojumi jaunizveidotām draudzēm izveidot reliģisko savienību (baznīcu). Šie noteikumi ir attiecināti uz reliģiskajām organizācijām - draudzēm -, kuras tiek izveidotas un reģistrētas kā privāto tiesību juridiskās personas. Reliģisko organizāciju likuma 7. panta otrā daļa un 8. panta ceturtā daļa paredz, ka desmit (vai vairāk) vienas konfesijas draudzes, kas ir reģistrētas Latvijas Republikā, var izveidot reliģisko savienību (baznīcu), ka šis noteikums neattiecas uz draudzēm, kuras pirmo reizi uzsāk darbību Latvijas Republikā un nepieder pie valstī jau reģistrētajām reliģiskajām savienībām (baznīcām) un ka tām pirmo desmit gadu laikā katru gadu jāpārreģistrējas reģistra iestādē. Savukārt šā likuma 7. panta trešā daļa paredz, ka vienas konfesijas draudzes var izveidot valstī tikai vienu reliģisko savienību (baznīcu). Tā kā pieteikumā apstrīdēti divi patstāvīgi ierobežojumi reliģisko organizāciju tiesībām izveidot reliģisko savienību (baznīcu), Satversmes tiesa katru no šiem ierobežojumiem izvērtēs atsevišķi. Atbilstoši Pieteikuma iesniedzējas norādītajam tās izskatāmajā administratīvajā lietā par labvēlīga administratīvā akta izdošanu visupirms vērtējams jautājums par to, vai reliģiskajām organizācijām - draudzēm -, kas vērsušās administratīvajā tiesā, ir liegtas …